PALDIES, MATĪSA VECMĀMIŅ!
Vispirms es iepazinos ar Matīsa vecmāmiņu. Puisis mācījās vienā klasē ar manu meitu, un vecmāmiņa katru dienu zvanīja izzināt, kas uzdots uz rītu. Katru dienu. Un ne jau dažus mēnešus. Matīss īpaši nepārsteidza, bet vecmāmiņa gan – viņa to darīja bez jelkāda aizkaitinājuma vai likteņa smagmes balsī.
Kad šī pati vecmāmiņa vēlāk uzaicināja mani kopā vadīt Rakstnieku savienības dramaturģijas darbnīcu, pieņēmu to kā pašsaprotamu. Vien atskatoties, nesaprotu – kāpēc? Viņa varēja to darīt viena. Būdama allaž pozitīva, viņa visiem patika, bet es – maksimālists ar sarauktu pieri, ainu stipri bojāju. Un tomēr – vienreiz notvērusi, viņa vairs nelaida vaļā pat tad, kad teicos galīgi viņas pārlieko pozitīvismu nesaprotam. Viņa tikai pasmaidīja. Nē, šķiet, pat nepasmaidīja: viņa vienkārši dzīvoja tālāk – pat esošā diena Matīsa vecmāmiņai allaž jau bija vakardiena. Viņa skatījās tikai uz priekšu, tikai uz to, kas aiz tā nākamā pakalna.
Matīsa vecmāmiņa vismaz pusgadsimtu skaļi un bez šaubu ēnas apgalvoja – “es ticu latviešu dramaturģijai”. Kurš gan vēl to spētu bez ironijas vai slēpta nolūka? Tā bija viņas beznosacījuma ticība. Aplam gan būtu iedomāties, ka tas nozīmē vien kādu no dzīves atrautu svētlaimību. Matīsa vecmāmiņa rīkojās. Zinādama par dzīvi ko vairāk, viņa to darīja ļoti personīgā līmenī, kas neparedz skaļas fanfaras un attiecīgas regālijas. Ir pat grūti apjaust rekordu cienīgos apjomus, kādos šīs viņas aktivitātes norisa: šķiet, nebija dienas, kad viņa nebūtu teātrī, turklāt nešķirojot profesionāļus un amatierus. Un ik reizi šie gājieni bija mērķtiecīgi, ik reizi ļaudis skatuves pusē saņēma viņas komentārus. “Ko viņa teica?” – visiem bija ļoti svarīgi, kaut Matīsa vecmāmiņa taču nekādus karjeras procesus neiespaidoja.
Un tad jau arī es biju aplipināts, saslimis. Biju iekšā tur, kur redzēju sevi vismazāk – Latvijā nemācījies, šejienes teātru dzīvei formāli nepiesaistīts personāžs, kas pēc noklusējuma nu “tic latviešu dramaturģijai”. Slimības īpatnība – aplipinātais pat necenšas tikt no ligas vaļā, viņš to pat nemana, bet dara visu, lai padziļinātu slimības gaitu. Ar Matīsa vecmāmiņas rūpi tas pat izvērsās nebijušā līmenī – valsts augstskolas dramaturģijas programmā, vienīgajā Baltijā. Divdesmit gados notikušās kvalitatīvās izmaiņas latviešu dramaturģijā ir Matīsa vecmāmiņas nemanāmi iniciētas. Tieši viņas. Vai zinājāt, manījāt?
Kopš Matīsa vecmāmiņa vairākus gadus nevarēja doties ikdienas beznosacījuma ticības ceļojumos, pieķēru sevi kādās senās izjūtās – tolaik, kad viņa zvanīja izzināt mazdēlam uzdoto, neomulīgas bija dienas, kad vecmāmiņa nepiezvanīja. Acīmredzami, šie zvani tikai no malas varēja šķist kaitinoši – lai kā mēs noliegtu, šādas beznosacījumu neatlaidības vērti, patiesībā Līvija mums uzrādīja dzīvošanu, kādai nav viegli līdzināties.
Paldies, Līvij, ka biji, ka esi!
