Pats O.K.

OĻĢERTS KRODERS
(09.08.1921–10.10.2012)

Latviešu teātra režisors, pedagogs un aktieris, aktrises Hertas Vulfas un teātra kritiķa Roberta Krodera dēls. Audzis radošā un demokrātiskā teatrāļu un mākslinieku vidē, ieguvis klasisku pirmās Latvijas brīvvalsts ģimnāzijas izglītību, iestājies LU Filoloģijas un filozofijas fakultātē, bet pēc pirmā kursa 1941. gada jūnijā kopā ar ģimeni deportēts uz Sibīriju. Jaunībai un izsūtījuma laikam veltītā Oļģerta Krodera autobiogrāfiskā grāmata Mēģinu būt atklāts (1993) uzskatāma par unikālu tekstu latviešu Gulaga literatūras tradīcijā, jo, pateicoties autora pasaules izjūtai, tēlo šo laiku kā traģikomiskam farsam līdzīgu pieredzi.

Atgriežoties Latvijā 1956. gadā, Oļģerts Kroders savu dzīvi spēj iedomāties tikai saistībā ar teātri. Sākotnēji raksta teātra recenzijas, iestudē dažas izrādes neprofesionālajā teātrī, bet profesionālajā teātrī debitē 1959. gadā ar Jāņa Kalniņa operas Ugunī iestudējumu Liepājas teātrī. Kopš šī brīža visu turpmāko mūžu Oļgerts Kroders strādājis kā režisors gandrīz visos Latvijas teātros. Visilgāk Kroders bijis saistīts ar Liepājas (1959.–1964., 1974.–1989.), Nacionālo (1990.–1995.) un Valmieras teātri (1964.–1974.), kurā atgriezās 2001. gadā un palika līdz pat sava mūža beigām. Dažādos gados iestudējis izrādes arī Dailes, Jaunatnes, Krievu drāmas teātrī. Paralēli ik pa laikam kā aktieris filmējies latviešu un krievu filmās, 90. gados nospēlējis divas lomas Alvja Hermaņa izrādēs Jaunajā Rīgas teātrī – donu Pablo A.B. Valjeho Liesmojošajā tumsā (1995) un Sorinu A. Čehova Kaijā (1996). Kaut arī Oļģerta Krodera vienīgā profesionālā teātra izglītība ir Augstākie režijas kursi Teātra institūtā Maskavā (1964), viņa plašās kultūras intereses, izlasīto grāmatu kalni un asā laikmeta izjūta padara Oļģertu Kroderu par vienu no erudītākajām latviešu teātra personībām.

Teātrī Kroderu vienmēr primāri interesējis cilvēks – gan kā aktieris ar savu radīšanas procesu, gan kā izrādes materiāls ar savu daudzveidīgo izpausmes formu. Pateicoties režisora personības cilvēciskajai un profesionālajai harizmai, Oļģertam Kroderam Valmieras teātrī jau 60. gados izdodas radīt savu domubiedru teātri, ko apvieno tam laikam aktuālā utopiskā ticība mākslas spējai ietekmēt sabiedrību, audzināt t.s. domājošo skatītāju. Oļģerts Kroders aktierus saliedē, padarot daudz nozīmīgāku viņu lomu gan mēģinājumu procesā, rosinot diskusijas un patstāvīgu ideju rašanos, gan teātra stratēģijas izstrādē, sastādot repertuāru, aktīvi analizējot kopējā darba rezultātu. Turpmākajā profesionālajā dzīvē šaurāku vai plašāku, bet uzticīgu domubiedru kopu Kroderam izdodas sapulcēt visos teātros, kur nācies strādāt.

Režisors Oļģerts Kroders uzskatāms par psiholoģiskā teātra spilgtu pārstāvi. Viņa uzvedumiem raksturīga smalka cilvēku savstarpējo attiecību pētniecība, ironiska attieksme pret klišejiskiem estētiskiem kanoniem un liekulīgu varas vai sabiedrības morāli. Oļģerta Krodera paša gara aristokrātisms un iekšēja neatkarība ļāvusi viņam gan mākslā, gan dzīvē vērsties pret varmācību, gan garīgu, gan fizisku, iestudējumos uzsverot cilvēka kā domājošas būtnes garīgās aktivitātes un iekšējās brīvības nozīmību. Savu teātra ideju Oļģerts Kroders vispārliecinošāk realizējis, izstrādājot jaunu pieeju klasikai – Viljama Šekspīra, Fridriha Šillera, Henrika Ibsena, Antona Čehova u.c. lugām, atrodot agrāko laikmetu situācijās un varoņos arhetipisku, arī mūslaiku cilvēkam aktuālu pieredzi. Oļģerts Kroders miris Valmierā 2012. gada 10. oktobrī.

ROBERTS KRODERS
(09.04.1892–28.08.1956)

Attēlā: Roberts Kroders un Herta Vulfa

Roberts Kroders ir viens no pirmajiem profesionālajiem latviešu teātra teorētiķiem un vēsturniekiem, aktīvs 20. gs. 20.–30. gadu teātra kritiķis, publicists, tulkotājs un dramaturgs. Viņš regulāri rakstījis recenzijas par jaunākajām izrādēm, ir vairāku teātra un mūzikas personībām veltītu biogrāfisku apcerējumu autors. Teātra vēsturē iegājis kā viens no pirmās un ilgus gadu desmitus vienīgās ārzemju teātra vēstures grāmatas latviešu valodā (Teātra vēsture 5 burtnīcās, 1934-1938) līdzautoriem un teorētisko rakstu krājuma Teātra māksla (1934) tulkotājs un sastādītājs. 30. gadu pozitīvisma tendenču kontekstā būtiska nozīme ir Roberta Krodera scenārijam brīvdabas lieluzvedumam Atdzimšanas dziesma Rīgā, Esplanādē, 1934. gadā. Oļģerts Kroders uzskata, ka viņa tēvā apvienojies gan teorētiķis, gan mākslinieks: Robertam Kroderam bijusi viegli ierosināma fantāzija, bieži pēc redzētajām izrādēm viņš mazāk analizējis, vairāk stāstījis, kā pats būtu iestudējis konkrēto lugu. Roberts Kroders labi orientējies sava laika modernajos Eiropas teātra procesos un simpatizējis teātrim kā izteiksmīgā formā īstenotai sintēzes mākslai. Būdams spožs intelektuālis, Roberts Kroders bijis arī dzīves baudītājs un 20. – 30. gadu Rīgas radošās bohēmas spilgts piemērs. Vienu no Švarca kafejnīcas spirituālajiem centriem, varbūt pašu galveno, veidoja tas galds, pie kura gandrīz ik dienas gariem cēlieniem sēdēja Roberts Kroders. Ap to sapulcējās rakstnieki, mākslinieki, teātra ļaudis, kopš 1939. gada arī prāvs skaits jauniešu. Kroders runāja tikpat kā bez pārtraukuma, pagūtnēm izdzerdams malku kafijas vai ievilkdams dūmu no sava smalkā, jau rūpnīcā ar zeltaina papīra iemutni apgādātā „Rutenberg-Special” šķirnes papirosa. Viņš mēdza gaumīgi ģērbties un parasti valkāja „tauriņa” kaklasaiti (Andrejs Johansons Rīgas svārki mugurā).

1941. gada 14. jūnijā Roberts Kroders kopā ar ģimeni izsūtīts uz Sibīriju un Latvijā atgriezies tikai īsi pirms savas nāves. Apbedīts Rīgā, Meža kapos.