Sandras Krastiņas un Viļa Daudziņa izstāde #dienasvaronis
No 2017. gada 13. oktobra līdz 22. decembrim Latvijas Kultūras akadēmijas Eduarda Smiļģa Teātra muzeja izstāžu zālē būs skatāma Sandras Krastiņas un Viļa Daudziņa izstāde #dienasvaronis.
Izstādes #dienasvaronis gleznas ir rezultāts daudzslāņainai un tiešai tēlveides satiksmei, aktierim Vilim Daudziņam un gleznotājai Sandrai Krastiņai veidojot savu versiju par to, kāds šodien ir Varonis.
Izvēlētos personāžus vispirms iemieso aktieris, jo skatuves mākslinieka meistarība paredz spontāni precīzu reakciju uz jebkādu piespēlētu situāciju, šoreiz jautājumu “Kas tev ir varonis?” un spēju to parādīt mirklīgā pozā. Tad topošā “tēla ceļā” iesaistās fotogrāfs Jānis Deinats, pildot it kā tradicionālu uzdevumu: dokumentē modeļa pozu. Taču arī šajā tehniskajā posmā īstenojas korekcijas, jo fotoaparāta slēdzis jānospiež izteiksmīgākajā brīdī. Gleznotāja Sandra Krastiņa tēlveidē šoreiz izmanto tādu glezniecības tehniku, kurā būtisks ir zīmējums un gaistoši trausls materiāls, piemēram, krīts. Tāfeles motīva kultūrvēsturiskā nozīme tūliņ pagaisīs no datorizētajām klasēm, tomēr krīts un tāfele izceļ ne vien mirklīgumu un zūdību mūsdienu varoņa statusā, bet arī mācību procesu kā būtisku mākslas prakses un mūsdienu cilvēka iezīmi. Iespēja ar švunku nomēzt rūpīgi aprakstītu tāfeli ir parocīga atbilstošāko risinājumu meklējumos.
Mirklīgums raksturo tēla tapšanu visos tā posmos. Izstādes #dienasvaronis nosaukums liecina, ka runa ir par varoni dienas, ne desmitgades, gadsimta, kur nu gadu tūkstoša mērogā. Varbūt labi, ka tā? Varbūt gadsimtu varoņi pieder pagātnei, tie ir smagnēji un cilvēkam nepanesami? Bet varbūt pavisam bez varoņiem nevar vai ir grūti? (Tāds jautājums varētu rasties pie varoņkultu kritikas.) Varbūt ir nepieciešami tādi varoņi, kuros skaidrāk iemiesojas laikmetam raksturīgais, ko ikviens var saskatīt un tajā atpazīt daļu sevis? Un varbūt arī varoņa kā parauga izpratne nav nemaz tik peļama? Ja tā, tad varoņu gaisīgais, plašsaziņas mediju noteiktais viendieņa statuss var nospēlēt par sliktu? Nav laika īstenai formulēšanai un atpazīšanai. Šos un citus jautājumus #dienasvaronis risina, nedodot viennozīmīgas aprises tam, kas un kādi ir varoņi, bet piedāvājot atvērtus tēlus katra paša pieredzei.
Sadarbība vieno projekta autorus ar tā skatītājiem. Arī gleznotāja šoreiz ieņem attēlotājas lomu, kas ierasta aktiera un fotogrāfa amatiem. Izrādās – attēlotājs nav vien kāds, kas darina pēc nemainīga parauga, bet viņa/viņas pūliņos tēls rod eksistenci. Turklāt tēls eksistē, pateicoties vairāku mākslinieku – varoņu sadarbībai. Tas ir plūstošs un mainīgs process, kurš balansē uz didaktikas un smalkas virtuozitātes robežas, – mākslas izaicinājums, kas pēdējos gadsimtos kļūst tikai aktuālāks, jo māksla sola aizsniegt arvien plašāku un daudzveidīgāku publiku. Skatītājam savukārt ir jābūt vērīgam un gatavam tēlu “turpināt” pa savam.
Sandra Krastiņa mācījusies Latvijas Mākslas akadēmijas Monumentālās glezniecības nodaļā (1976–1982), profesora Eduarda Kalniņa meistardarbnīcā (1982–1986). Strādājusi par pedagogu Jaņa Rozentāla mākslas vidusskolā. Latvijas Mākslinieku savienības muzeja izveidotāja un vadītāja (2001–2006), apgāda “Neputns” žurnāla “Dizaina Studija” galvenā redaktore (2006–2012). Darbojusies arī grafikā un animācijā, veidojusi dizainu Latvijas Bankas kolekciju monētām. Izstādēs piedalās kopš 1980. gada. Regulāri rīko personālās izstādes Rīgā, citviet Latvijā, arī ārvalstīs. 2016. gadā viņai bija personālizstāde „Civilisti” LNMM izstāžu zālē ARSENĀLS.
Autores darbi glabājās Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (Rīga), Ludviga muzeja (Ķelne, Vācija), Valsts Tretjakova galerijas (Maskava, Krievija) krājumā, kā arī daudzās citās muzeju un privātās kolekcijās Latvijā un ārvalstīs.
Vilis Daudziņš mācījies Latvijas Valsts Konservatorijā dramatiskā teātra aktiera specialitātē (1989–1993), studējis Latvijas Mākslas akadēmijas Scenogrāfijas nodaļas maģistratūrā. Spēlējis vairāk nekā 80 lomas teātros: Jaunais Rīgas teātris (kopš 1997. gada), Dailes teātris ( 1996–1997), Daugavpils teātris (1993–1996). Spēlējis kinofilmās: „Ar putām uz lūpām”, režisors Jānis Nords; „Segvārds vientulis”, režisors Normunds Pučs; „Sapņu komanda-1935”, režisors Aigars Grauba; „Seržanta Lapiņa atgriešanās”, režisors Gatis Šmits; „Rīgas sargi”, režisors Aigars Grauba. Vairākkārt saņēmis Teātra skates balvas un valsts apbalvojumu – Trīszvaigžņu ordeni.
Izstādes atklāšana 2017. gada 12. oktobrī plkst. 17.00.
Izstādi atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds