"Teātra Vēstneša" 2017. gada pēdējā numura tēma – teātris, kas apsteidz savu laiku

“Mācīties, mācīties un vēlreiz mācīties,” lai gara gaisma būtu spoža kā Iļjiča spuldzīte, lasītājiem novēl žurnāla redakcija. Jauna gada priekšnojautās mēģinām noskaidrot, cik ļoti jauns var būt jauns. Teātris, kas apsteidz savu laiku – tāda ir numura tēma. Par jēdzieniem “jauns”, “laikmetīgs”, “pāragrs” diskutē Latvijas Jaunā teātra bijušie un esošie vadītāji Pēteris Krilovs, Zane Kreicberga un Gundega Laiviņa, kā arī  teātra zinātniece Ievas Struka un režisors Elmārs Seņkovs; savu vēl jaunāko kolēģu darbus, kas piedalījušies Patriarha rudens skatē apspriež žūrijas dalībnieks, aktieris Raimonds Celms un pagājušās skates laureāts, režisors Toms Treinis; par to, kas sagaida Viļņas Jaunatnes teātri, kur savulaik uzlēca Eimunta Nekrošus zvaigzne, spriež teātra direktors Audronis Ļuga sarunā ar Margaritu Ziedu. Taču pats galvenais – vēsturei paliks Māras Ķimeles režijas kursa pirmgadnieku vīzijas par to, kādam jābūt nākotnes teātrim.

Sadaļā Process: Maija Svarinska par jaunu piegājienu Čehova dramaturģijai 21. gadsimtā, un Vladislava Nastavševa Trim māsām Nacionālajā teātrī; par Ļeņinu – cilvēku un mītu – Ulda Tīrona versijā JRT izrādē Pēdējā Ļeņina eglīte raksta Valda Čakare un Ilmārs Šlāpins; Lauras Grozas-Ķiberes veikto Hedas Galbleres atminēšanu Liepājas teātrī analizē Silvija Radzobe; Ieva Struka par to, kā Raiņa Zelta zirgu interpretējuši Matīss Gricmanis un Duda Paiva Leļļu teātrī; Mārīte Gulbe par Eiridīkes paradoksiem Valmieras teātrī; Zane Radzobe par komercializācijas robežām izrādē Dziļā, skumjā jūra (NT); Edīte Tišheizere par Maiju Doveiku kā izrādes Cilvēki, vietas un lietas centru (NT).

Katra Spēlmaņu nakts nominantu paziņošana izsauc vētru. Vai tā bango tikai ūdens glāzē vai plašākos mērogos – žūrijas komisijas priekšsēdētājs Atis Rozentāls intervijā Nacionālā teātra aktrisei un režisorei Daigai Kažociņai, kā arī kritiķe Zane Radzobe – intervijā Valmieras teātra aktierim, Spēlmaņu nakts ceremonijas režisoram Mārtiņam Meieram.

Gundega Saulīte uzrakstījusi leģendu par vairāku paaudžu elku Hariju Liepiņu, kam nule apritētu 90. Undīne Adamaite raksta par Eduarda Smiļģa izloloto un arhitektes Martas Staņas projektēto Dailes teātra ēku un tās celtniecības dramaturģiju. Jānis Siliņš apcer laikmetīga muzeja iespējas. Silvija Radzobe pētījusi pirmās padomju paaudzes attēlojumu Ilzes Indrānes darbos.

Par savējiem un mūsējiem Maskavas teātra ainavā reflektē Atis Rozentāls. Ieva Struka – par vienas pilsētas portretu Dublinas Abbey teātra Ulisā. Igauņu un lietuviešu kritiķi – par to, kādu redz Latvijas teātri Baltijas drāmas kontekstā.

Kā parasti gada pēdējā numurā: izrāžu hronika, Spēlmaņu nakts nominanti un laureāti, gada laikā iznākušās grāmatas par teātri un – In memoriam.

Žurnāls tiek izdots ar Valsts Kultūrkapitāla Fonda līdzfinansējumu. Žurnāls nopērkams Latvijas teātros, Jāņa Rozes grāmatnīcās un Narvesen kioskos. Visērtāk to iegūt, abonējot Latvijas Pastā, abonēšanas numurs 2312 vai arī rakstot uz teatravestnesis@ltds.lv.