Jaunumi

Publicitātes foto
10. maijs 2022

Mūžībā devies aktieris Pēteris Liepiņš

10. maijā pēc ilgstošas slimības mūžībā devies Dailes teātra aktieris Pēteris Liepiņš (1943-2022)

Pēteris Liepiņš dzimis 1943. gada 28. maijā Ērgļos. Pēc Ērglu vidusskolas beigšanas un dienesta Padomju Armijā viņš iestājies Pētera Pētersona vadītajā Dailes teātra IV studijā, kuru beidza 1971. gadā, kad Pētersons vairs nav Dailes teātra galvenais režisors un ir sācies Arnolda Liniņa laiks Dailē. Latvijas Konservatorijas Teātra fakultāti kā Dailes teātra 4. studijas audzēknis viņš absolvēja 1971. gadā. Jau studiju laikā sācis spēlēt Dailes teātrī un tur strādājis līdz pat 2020. gadam.

"Aktieris, kuram, šķiet, iespējams viss – viņš ir nepārspējams gan komiskajās, gan dramatiskajās lomās. Viņš var tēlot cilvēkus un dzīvniekus, lietas un parādības. Mazais Jērādiņa, sapņotājs Dauka, Indrānu tēvs, smējējs Jefiņš, naivais Izašars, godavīrs Rudums, baisais Hitlers, gudrais Šerloks Holmss," tā par aktiera zināmākajām lomām viņam veltītā grāmatā "Lidojošā zirga mugurā" ("Zvaigzne ABC", 2017) raksta teātra zinātniece Irēna Lagzdiņa.

Pētera Liepiņa personībai piemitusi retā īpašība vērties pasaulē ar bērnišķīgu pirmreizīgumu, kas reakcijai piešķīrusi ne tikai ļoti dabisku izteiksmi, bet arī īpašu trauslumu. Kopā ar puiciski sprigano vitalitāti, artistisku temperamentu un personības silto starojumu veidojies unikāls kodols, kas piepildījis Pētera Liepiņa tēlus, padarot tos īpašus, neaizmirstamus. Viņš bija vientiesīgais un gaišredzīgi viedais Izašars Arnolda Liniņa veidotajā Raiņa traģēdijas “Jāzeps un viņa brāļi” (1981) iestudējumā un Sančo Pansa – zemes cilvēks ar savu gudrību – M. de Servantesa “Donā Kihotā” (1984). Viņš bija Dullais Dauka Kārļa Auškāpa iestudējumā (1986). Vairākām paaudzēm Pēteris Liepiņš paliks atmiņā no izrādēm “Jērādiņa” (1982, 2009, 2016) un “Ķēniņa Mikabikas raibie svārki” (2001), un, protams, ar neatkārtojamo Jefiņu no J. Dreslera “Jefiņš saka: “Akurāt īstā brīdī esmu klāt!” (1993).

Beidzamos gados Pēteris Liepiņš nospēlējis spilgtas tēva lomas – Kārli A. Ščerbaka lugas “Balta vārna melnā krāsā” (2018) iestudējumā, Henku Š. Grenana “Alvas sievietē” (2019), un viņa pēdējā loma paliek Tēvs Intara Rešetina iestudētajā F. Zellera “Mātē” (2020). Vairāk nekā piecdesmit gadu laikā Pēteris Liepiņš ir nospēlējis aptuveni 150 lomas teātrī, un vēl daudzas – kino.

“Apbrīnojama ir Pētera Liepiņa spēja iznest laikam cauri un nenopietniem, uzmācīgiem viedokļiem, cauri piesārņotai garīgai telpai neskartu savu talantu. Tas bieži visdažādākās lomās ir atmirdzējis nenobružāts, nesaduļķots, lauku zēna tiešumā un ētiskā skaidrībā” – tas ir Irēnas Lagzdiņas vērojums, un viņa arī sarakstījusi aktiera mūžam un darbam veltītu grāmatu “Lidojošā zirga mugurā. Pēteris Liepiņš”.

Pēteris Liepiņš filmējies arī kino. Viņš redzams tādās filmās, kā "Pūt, vējiņi" (1973), "Aveņu vīns" (1984), "Another Mother" (1996), "Rūgtais vīns" (2007) "Golfa straume zem ledus kalna" (2012) "Džimlai Rūdi Rallallā" (2014) Viens no spilgtākajiem viņa pēdējo gadu ekrāna tēliem redzams Dāvja Sīmaņa 2016. gada filmā "Pelnu sanatorija".

Kopš 1973. gadā Pēteris Liepiņš bija Latvijas Teātra darbinieku savienības biedrs. 2002. gadā ticis apbalvots ar IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.

KrodersLV redakcija izsaka līdzjūtību aktiera tuviniekiem, kolēģiem, talanta cienītājiem.