Balets “Les Ballets de Monte-Carlo” pirmoreiz Latvijā
6. un 7. martā uz Dailes teātra skatuves uzstāsies “Les Ballets de Monte-Carlo” - viena no prestižākajām baleta trupām Eiropā un pasaulē. Rīgā trupa rādīs horeogrāfa Žana Kristofa Majo iestudējumu “Romeo un Džuljeta”, kas kļuvis par trupas vizītkarti un mūsdienu baleta drāmas paraugu.
Šī ir patiešām triumfāla izrāde. Tās skatuves mūžs ir 30 kolosālu panākumu gadi, viesizrādes Parīzē un Londonā, Ņujorkā un Tokijā, Madridē, Losandželosā un daudzās citās kultūras lielpilsētās, kur zina baleta mākslas vērtību. “The New York Times” to nodēvējis par “smeldzīgu un gaismas caurstrāvotu darbu”, (“a poignant and luminous work”), “Le Figaro” – par “nobriedušu šedevru” (“un chef-d'œuvre de maturité”) un “diženu klasiku apbrīnojamā jaunā redzējumā” (“Un grand classique, admirablement revisité”), “El Levante” – par “baletu, kurš ir perfekts, jo ir tik patiess” (“un ballet perfecto por su autenticidad”).
Horeogrāfijas metram Žanam Kristofam Majo (Jean-Christophe Maillot, 1960) balets “Romeo un Džuljeta” ir atzīšanās mīlestībā viņa dzīves galvenajai trupai; skatītājiem – šekspīrisku kaislību un eiropiskas elegances iemiesojums dejā; teātrim – tā vizītkarte. Stilīga, kaismīga, jaunības enerģijas pilna izrāde ar skatu nākotnē – tāds ir iestudējums, kas devies Montekarlo baleta trupas jubilejai veltītajā pasaules tūrē.
Īpaša vieta šajā baletā ir Sergeja Prokofjeva mūzikai, kam pelnīti atvēlēta pilntiesīga dramaturga loma. Monumentālais, polifoniski piesātinātais, traģiskām priekšnojautām un teju kinematogrāfiskām noskaņu maiņām bagātais skaņu celiņš nav darbības fons – tas veido un uztur baleta ritmu, elpu un iekšējo spriedzi. Šis 1996. gada iestudējums ir ievērojama Majo daiļrades virsotne: nevainojami skaists darbs un viens no visu laiku labākajiem “Šekspīra baletiem” – blīvi apdzīvota vairāku plānu horeogrāfija, adrenalīnu uzkurinošu kaislību pilns sižets un vienlaikus izsmalcināta, izmeklēta ķermeņu plastika. Tieši šajā izrādē “Les Ballets de Monte-Carlo” pirmoreiz stājās publikas priekšā kā ideāls instruments, pati pilnība, – un tāda šī trupa ir līdz pat šai dienai.
Montekarlo balets ir īsts briljants Grimaldi dinastijas dārgumu krātuvē, visjaunākā galma trupa Eiropā un, bez šaubām, viena no slavenākajām. Ar savu seju, saviem principiem un savu – absolūti unikālu, no nulles radītu – repertuāru, kura autori jau 40 gadus ir mūsdienu baleta skatuves milži: sākot no žanra klasiķiem Morisa Bežāra, Viljama Forsaita un Jirži Kiliana līdz radikālajiem Sidī Larbi Šerkavī un Marko Gekem. Par to, ka Monako būs pašai savs balets, sapņoja jau princese Greisa – pirms laulībām Holivudas zvaigzne Greisa Kellija. Tomēr pat titulētu personu vēlmes ne vienmēr sakrīt ar iespējām: pirmā trupa Zilajā krastā tika nodibināta vien 1985. gadā, pateicoties Greisas meitas Karolīnas pūlēm. Un tā bija viņa, Hannoveres princese, kas 1993. gadā savus pavalstniekus uzticēja harizmātiskajam francūzim Žanam Kristofam Majo.
Majo bija dzimis, lai dejotu. 17 gadu vecumā viņš ieguva ļoti prestižā Lozannas baleta konkursa balvu, pievienojās dižā Džona Neimeiera Hamburgas trupai, kur dejoja piecas sezonas – un tikai galvenās lomas… Līdz reibinošajai solista karjerai svītru pārvilka trauma. Žans Kristofs atgriezās mājās, Tūrā, drīz kļuva par vietējā Lielā baleta teātra direktoru, desmit gados iestudēja vairāk nekā 20 izrādes un iedibināja starptautisku festivālu – īsi sakot, parādīja sevi no vislabākās puses kā mākslinieciskais vadītājs un radoša personība.
27 gadu vecumā Majo radīja Montekarlo baleta izrādes “Atvadas” un “Burvju mandarīns”, kas guva spožus panākumus. Kad viņam bija 33, kļuva par 50 dejotāju trupas vadītāju un kopā ar savu kolektīvu rekordātri sasniedza dejas mākslas augstākās virsotnes. Ļaunas mēles melsa, ka šo vertikālo “karjeras lēcienu” finansē ruletes galdi, F-1 autosacīkstes un nodokļu nemaksātāji. “Les Ballets de Monte-Carlo” budžets patiesi bija apskaužams. Taču ir jāatzīst, ka Majo nevainojami prata to likt lietā.
““Les Ballets de Monte-Carlo” ir viena no dinamiskākajām kompānijām pasaulē, ko plaši pazīstam, pateicoties tās nepārspējamajiem dejotājiem, oriģinālajiem iestudējumiem un centieniem padarīt baleta mākslu mazāk rafinētu,” tā vēsta “The Telegraph”. Majo uz savu teātri aicināja izcilus horeogrāfus – kā atzītus, tā jaunus un daudzsološus -, kamēr pats gandrīz 20 gadus nestrādāja nekur citur, kaut darba piedāvājumus saņēma nemitīgi. Viņš pieprasīja un dabūja jaunu, modernu skatuvi – “Grimaldi Forum” –, jo ar grezno “L’Opéra de Monte-Carlo”, ko 19. gs. bija uzcēlis Šarls Garnjē, šķita par maz. Viņam izdevās ieviest pieejamu cenu politiku. Viņš nodibināja Monaco Dance Forum un princeses Greisas vārdā nosaukto Baleta akadēmiju. Bet saviem dejotājiem sacerēja vairākus desmitus viencēlienu un pilna apjoma baleta izrāžu.
“Es gribēju visai pasaulei parādīt, ka šī trupa nav princeses spēļmantiņa. Es gribēju, lai trupai ir savs raksturs. Un vēl – lai Monako, tik maza un tik īpaša valsts, izjūt dejas mākslu visā tās pilnībā,” reiz atzinies Majo. Žana Kristofa Majo “Romeo un Džuljeta” ļauj mums savām acīm skatīt brīnumu – pasaules mēroga dejas teātri, kas dzimis, audzis un izskolots valstī, kuras teritorija ir ievērojami mazāka par Ņujorkas Centrālparku.
Trīs “Romeo un Džuljetas” izrādes Dailes teātrī 6. un 7. martā ir unikāls notikums, ko garām nelaidīs neviens īsts baletmīlis. Pirmās “Les Ballets de Monte-Carlo” viesizrādes Latvijā rīko starptautiskā Jevgeņija Vintura-Irverstaga producentu kompānija “Winstag Production”. Biļetes nopērkamas visās “Biļešu paradīzes” kasēs un www.bilesuparadize.lv