“Homo Novus” izsludina pilnu festivāla programmu
Starptautiskais jaunā teātra festivāls “Homo Novus”, kas norisināsies no 4. līdz 12. septembrim, izsludina pilnu šī gada festivāla programmu.
Festivāla notikumi būs vērojami Daugavas krastos no Krāslavas līdz Rīgai, teātra namos, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, radošās rūpnīcas “Veldze” kvartālā, Lielajos kapos, ceļu būves uzņēmuma teritorijā, dzīvojamajā treilerī un citviet. Programma veidota tā, lai festivālu varētu piedzīvot bez steigas – daudzi notikumi risināsies netālu cits no cita, tematiski savstarpēji sasauksies un festivāla laikā tiks izrādīti vairākkārt.
Laikā, kad ikdienā arvien vairāk jūtam steigu, spriedzi un informācijas pārbagātību, festivāls “Homo Novus” meklē saudzīgākus un iekļaujošākus veidus, kā būt kopā un satikties ap mākslas darbu. Tas mazinās nemitīgo produktivitātes radīto spiedienu un stiprinās kultūru kā telpu cilvēcīgām attiecībām, savstarpējām rūpēm un klātbūtnei.
Festivāla s cenogrāfiju veido Estere Betija Grāvere, kura šogad par festivāla simbolu ir izvēlējusies gulbi. “Kā mierīgs vērotājs un ainavas iemītnieks gulbis sasaucas ar festivāla aicinājumu pievērst uzmanību apkārtējai videi, kopā būšanai un lēnākam dzīves ritmam. Tas dzīvo starp ūdeni, zemi un gaisu, kļūstot par robežstāvokļu un dažādu skatu punktu motīvu,” savu izvēli pamato scenogrāfe.
Savukārt festivāla kuratore Santa Remere uzsver, ka šogad programmā ir īpaši daudz kopdarbu un sadarbības projektu, kuros starptautiski pazīstami ārvalstu mākslinieki strādā kopā ar vietējām kopienām, māksliniekiem un konkrēto vietas kontekstu. “Daudzus no šiem darbiem vieno aicinājums uz savstarpēju saprašanos – pieņemt sevi un otru, mūsu vājumu, ievainojamību un to, ka ne vienmēr spējam būt skaļi, artikulēti un nevainojami,” stāsta S. Remere.
Šogad vairāki festivāla darbi pievēršas tam, kā mēs stāstām paši par sevi un cits par citu. Beļģu mākslinieces Sāras Vanhē projekts “Vārdu serviss” festivāla pirmajās dienās piedāvās uzklausīt festivāla apmeklētājus individuālās sesijās un kopīgi atrast vārdus tam, ko reizēm ir grūti pateikt, un būs iespēja apmeklēt arī publiskos “Vārdu servisa” lasījumus.
Birmingemas radošā kolektīva “Stan’s Cafe” izrāde “Upes tūres. Daugava” ceļos gar Daugavas krastiem no Krāslavas līdz Rīgai, uzdod jautājumu par to, kura cilvēka stāsti ir vērtīgi un kuri no tiem kļūst par kādas vietas vēsturi. Šodienas Daugavas krastos dzīvojošo iedzīvotāju stāsti un rokraksti sastopas dokumentālās stāstniecības izrādē, ko britu mākslinieki veido kopā ar radošo komandu – Diānu Kondrašu, Rvīnu Vardi, Ūnu Laukmani – un upes krastos dzīvojošajām kopienām.
Skaņu un balsi kā ķermeņa paplašinājumu pēta arī horeogrāfe Jana Jacuka, aicinot festivāla apmeklētājus uz savas topošās izrādes “AAA” atklāto mēģinājumu. Turpinot vokālajā horeogrāfijā balstītajā darbā “HA” aizsāktos meklējumus, māksliniece pēta jaunas eksperimentālas balss tehnikas, iedvesmojoties arī no jodelēšanas.
Savukārt franču teātra režisora Žonatana Kapdevjela (Jonathan Capdevielle) izrādē “Dainas (izrunā “dainas”)” viens no spilgtākajām jaunās paaudzes franču teātra aktieriem Dimitrī Dorē (Dimitri Doré) Latvijas skatītājiem piedāvās neierastu dainu lasījumu. Latvijā dzimušais aktieris izrādē atklās ļoti personiskus identitātes meklējumus, kā arī savu adopcijas un ģimenes attiecību stāstu
Vairāki festivāla darbi šogad runā par pieredzēm, kas ikdienā bieži palikt nepamanītas – nogurumu, nedrošību, ievainojamību un cilvēka nespēju vienmēr būt stipram un pārliecinātam. Igauņu režisores Maikes Londas (Maike Lond) izrāde “Trīs balādes, stāsts un manas mātes mantojums”, kuru viņa veidojusi kopā ar pazīstamo britu dramaturgu Kimu Noublu (Kim Noble), pievēršas šķietami nenozīmīgajai ikdienas dzīvei, kurā nevienam necenšas neko pierādīt. Savukārt Latvijas Leļļu teātrī skatāmā Veronikas Abdul-Visockas izrāde "Nē! Nē! Nē!" runā par protestu, pretošanos un nogurumu, ļaujot lellēm mūsu vietā izteikt vārdus, kas pašiem reizēm iesprūst kaklā.
Arī teātra izstādē “Meitenes pa labi, zēni pa kreisi”, ko veidojuši mākslinieki no Čehijas, pārspīlēti lielas lelles palīdzēs runāt par bulinga pieredzi. Izstādes veidotāji aicina nesteigties un neizdarīt pārsteidzīgus secinājumus. Reizēm tieši ieklausīšanās un kopā pavadīts laiks ir pirmais solis ceļā uz izpratni un risinājumu.
Par citādu kopā būšanas pieredzi reflektē arī itāļu mākslinieces Flāvija Dzaganelli (Flavia Dzaganelli) izrāde “Placebo dejas”, kas veidota ciešā saskarsmē ar svešiniekiem. Darbs pievēršas erotikas un baudas klātbūtnei publiskajā telpā, aicinot domāt, vai bauda var kļūt arī par savdabīgu placebo pret ciešanām, trauksmi un apkārtējās pasaules katastrofām.
Jautājumu par ievainojamību un rīcībspēju uzdos viens no redzamākajiem mākslas un psihiskās veselības aktīvistiem Eiropā Džeims Ledbiters (James Leadbitter) jeb the vacuum cleaner, kurš veidos festivāla skolu “ The Balmy Disaster Class ” tiem, kuru ikdienu skar mentālās veselības grūtības. Tās uzmanības centrā būs jautājums, kā iestāties par savām tiesībām un saglabāt balsi situācijā, kad pats piederi ievainojamai grupai un saņem terapeitisku palīdzību.
Piekļūstamība festivālā būs ne tikai kā praktisku risinājumu kopums, bet arī kā iespēja pārskatīt ierastos priekšstatus par to, kā mēs redzam, dzirdam un uztveram pasauli. Pirmo gadu festivāla piekļūstamības komunikācijā tiek izmantots burts “R”, kas apzīmē relaksētu formātu – skatītāji drīkst brīvi kustēties, mainīt vietu, iziet un atgriezties, ja tas nepieciešams. Tāpat festivāla teksti un katalogs tiek veidoti arī vieglajā valodā.
Šogad vairākas festivāla izrādes pielāgotas apmeklētājiem ar redzes traucējumiem, nodrošinot gan taktīlu pieredzi un audioaprakstu, gan asistentus. Savukārt horeogrāfe Laima Jaunzema sadarbībā ar Latvijas Neredzīgo biedrību veidos darbnīcu “ Nepiepildīto sapņu koncerts”, kurā kopā ar neredzīgiem un vājredzīgiem dalībniekiem pētīs, ko praksē nozīmē iekļaujoša laikmetīgā deja.
Mūsdienu kultūras foruma “Baltā nakts” laikā čehu un slovēņu apvienība “Dimanta riteņi” un vietējā “ripotāju” kopiena pie Latvijas Nacionālā mākslas muzeja pulcēs ratiņkrēslu lietotājus, skeiterus un skrituļotājus kopīgā ballītē, atgādinot, ka šķietami ļoti atšķirīgām kopienām bieži vien ir vairāk kopīga, nekā sākumā varētu šķist, un ka mēs varam pastāvēt līdzās.
Britu mākslinieces Džo Banonas (Jo Bannon) īsfilma “Izliekoties” pievērš uzmanību tam, cik performatīva ir mūsu ikdiena – kā mēs nemanāmi pielāgojamies, izspēlējam dažādas lomas un pakļaujamies citu skatienam. Apvienojot iluzionisma paņēmienus ar redzes traucējumu pieredzi, filma izgaismo nianses, kas parasti paslīd garām mūsu uzmanībai.
Savukārt festivāla Piekļūstamības dienas konference meklēs atbildes, kā padarīt kultūru atvērtu ikvienam, lai tā būtu ne tikai formāli pieejama, bet lai dažādi cilvēki patiešām varētu piedalīties, justies gaidīti un atrast sev interesējošu saturu. Konferencē pievērsīsies piekļūstamībai plašākā nozīmē – no fiziskās vides, valodas un komunikācijas līdz mākslas saturam un dažādu kopienu iesaistei tā veidošanā.
Vairākos šī gada festivāla darbos ieskanas apokaliptiska nots – mākslinieki pievēršas beigām ne tikai kā zaudējumam, bet arī kā pārejai, transformācijai un iespējai ieraudzīt pasauli no jauna. Jāņa Baloža un Nīderlandes un Argentīnas mākslinieka Noela Kano (Nahuel Cano) izrāde “Kā lietas beidzas” ir maigs mēģinājums saprast, kas ar mums notiek, kad kaut kas beidzas. Sapņu, mīlestības un laika beigas, nāve un daudzas mazākas ikdienas izbeigšanās kļūst par materiālu sarunai par pieredzi, kuru līdz galam izskaidrot, iespējams, nemaz nav iespējams.
Katrīnas Neiburgas un skatuves mākslinieku kolektīva no Dānijas “MOR collective” darbā “Aiztālākārpus” šūpuļdziesmas savijas ar rituāliem, bet maigums ritmiski mijas ar nežēlību, palīdzot šķērsot slieksni uz citu – rotaļīgu un iztēles bagātu visumu, kurā paveras jaunas iespējas, ja vien uzdrošināmies atlaist kontroli.
Somu mākslas kolektīva “WAUHAUS” izrāde “Dārzs virs kapa” pievērš uzmanību zemei, pa kuru ikdienā staigājam, ārpus cilvēka esošajai pasaulei un mūsu atbildībai pret to. Uz vienu stundu kapsēta kļūst ne tikai par vietu, kur viss beidzas, bet arī par dārzu, kur sairšana rada priekšnoteikumus jaunai dzīvībai.
Savukārt festivāla noslēgumā norvēģu mākslinieku Ingri Fiksdālas (Ingri Fiksdal) un Jonasa Korela Pētersena (Jonas Corell Petersen) vizuāli iespaidīgais brīvdabas darbs “Lidojošās smiltis” aicinās iztēloties pasauli, kurā robežas starp cilvēku, ainavu un laiku ir pakāpeniski izzudušas.
Šī gada “Homo Novus” pieeja atspoguļosies ne tikai izrādēs, bet arī pašā festivāla norisē. Festivāla centrs radošās rūpnīcas “Veldze” kultūras telpā “RAA” veidots kā atvērta un iekļaujoša satikšanās vieta, kur līdzās mākslas notikumiem būs telpa sarunām, dažādām darbnīcām un kopā būšanai. Festivāla centrā būs skatāma arī instalācija-performance “Kur ir mana miera telpa?”, ko vairāku mēnešu garumā scenogrāfes Līgas Zepas vadībā radījuši jaunieši.
Starptautisko junā teātra festivālu “Homo Novus” producē biedrība “Latvijas Jaunā teātra institūts” – nevalstiska organizācija, kas strādā ar laikmetīgo teātri un citām skatuves mākslas formām vietējā un starptautiskā līmenī. Festivālu finansiāli atbalsta Valsts kultūrkapitāla fonds, Rīgas valstspilsētas pašvaldība, ES programma "Radošā Eiropa", Eiropas Reģionālās attīstības fonds, Sabiedrības integrācijas fonds, Latvijas Republikas Kultūras ministrija u.c.
Atsevišķi festivāla notikumi ir daļa no Eiropas Savienības programmas "Radošā Eiropa" projektiem "Festival SPA", "The Big Green" un "Magic Carpets", Eiropas Festivālu asociācijas iniciatīvas "Eiropas festivālu fonds topošajiem māksliniekiem" (EFFEA), kā arī projekta "KKC – kopienu kultūras centra attīstība sociālajai saliedētībai", Nr. 4.3.2.0/1/25/A/044", Rīgas pilsētas Sabiedrības integrācijas programmas un Mūsdienu kultūras foruma "Baltā nakts 2026" pasākumiem.