Kristīne Lūse

LU HZF Baltu filoloģijas Teātra zinātnes moduļa absolvente

STUDENTS PĒTA: Zīmju sistēmas Raiņa darbu skatuves versijās. "Stikla kalns. Daugava"

Atbalstot jauno teātra kritiķu un praktiķu veiktos pētījumus par teātra aktuālo procesu un vēsturi, Kroders.lv lasītājiem piedāvā publikāciju sēriju – teātra teorijas, vēstures un prakses diplomdarbu fragmentus.

Šonedēļ publicējam izvilkumus no Kristīnes Lūses bakalaura darba “Zīmju sistēmas Raiņa darbu skatuves versijās”, kas izstrādāts Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātē, Teātra un kino vēstures un teorijas katedrā (darba zinātniskā vadītāja – asoc. prof. p.i. Līga Ulberte).

Bakalaura darba tēma “Zīmju sistēmas Raiņa darbu skatuves versijās (2017-2018)” tika izvēlēta tādēļ, ka pēdējo divu gadu laikā, īpaši 2018. gadā, Latvijas teātrī tika iestudēti vairāki Raiņa darbi. Bakalaura darbā ir apskatīti četri Raiņa darbu iestudējumi: Dudas Paivas “Zelta zirgs” Leļļu teātrī (2017), Elmāra Seņkova “Pūt, vējiņi!” Nacionālajā teātrī (2018), Reiņa Suhanova “Antiņš. Zelts. Kalns.” Nacionālajā teātrī (2018) un Andra Indāna, Dmitrija Petrenko, Sabīnes Moores, Ingas Tropas un Agates Bankavas radošās komandas projekts “Stikla kalns. Daugava.” Latvijas Nacionālajā bibliotēkā (2018).

Bakalaura darbā tiek meklētas un analizētas iestudējumu vizuālo un akustisko zīmju sistēmas pēc poļu vēsturnieka un dramaturģijas teorētiķa Tadeuša Kovzana (Tadeusz Kowzan, 1922-2010) 1968. gadā izstrādātās teātra zīmju sistematizēšanas metodes, kas apkopotas darbā “Zīme teātrī” (The Sign in the Theatre, 1968). Iestudējumu sakarā tiek apskatītas tādas vizuālās zīmes kā aktieru mīmika, žesti, kustības, grims, frizūra, kostīmi, kā arī skatuves iekārtojums, rekvizīti un apgaismojums. Tiek apskatītas arī iestudējumu akustiskās zīmes – mūzika, trokšņi, skaņa un valoda.

Darba mērķis ir meklēt un analizēt Raiņa darbu skatuves versiju vizuālās un akustiskās zīmes, kā arī meklēt šo zīmju skaidrojumus un asociācijas gan vēstures, gan mūsdienu kontekstā.

Tēmas līdzšinējā izpēte. Bakalaura darbā tiek izmantoti tādi semiotiķu pētījumi kā Daniela Čandlera (Daniel Chandler) grāmata “Semiotikas pamati” (“Semiotics the Basics”, 2007); Džona Loka (John Locke, 1632-1704) “Eseja par cilvēka sapratni” (“Essay Concerning Human Understanding”, 1690); Ferdinanda de Sosīra (Ferdinand de Saussure, 1857-1913) pētījumi par apzīmētāju (signifier) un apzīmējamo (signified); Čārlza Pīrsa (Charles Pierce, 1839-1914) pētījumi par semiotiskajai zīmei piedēvētajām trīs pazīmēm: reprezentētāja (representamen), interpretējuma (interpretant) un objekta (object); Aleksandra Agejeva grāmata “Semiotika” (2002), Mārvina Karlsona (Marvin Carlson) grāmata “Teātra teorijas” (“Theories of theatre”, 1993); Tadeuša Kovzana (Tadeusz Kowzan, 1922-2010) darbs “Zīme teātrī” (“The Sign in the Theatre”, 1968). Plašāki pētījumi sakarā ar bakalaura darba tēmu “Zīmju sistēmas Raiņa darbu skatuves versijās (2017-2018)” nav, kā arī par Latvijas Nacionālās bibliotēkas projektu “Stikla kalns. Daugava” nav rakstīta neviena recenzija. Savukārt par Leļļu teātra izrādi “Zelta zirgs” recenzijas ir rakstījušas Līga Ulberte, Ieva Struka, Edīte Tišheizere un Ilze Kļaviņa; par Nacionālā teātra izrādēm “Pūt, vējiņi” un “Antiņš. Zelts. Kalns” – Silvija Radzobe, Ieva Rodiņa, Edīte Tišheizere, Maija Svarinska, Gundega Saulīte, Līga Ulberte, Mārīte Gulbe un Atis Rozentāls.

2.1. Mainīgā telpa LNB projektā “Stikla kalns. Daugava”

Iestudējums ir veidots kā izrāde – ekskursija, kuru radījuši pieci dažādu žanru mākslinieki, tas skatāms sešās daļās un dažādās vietās uz Daugavas un Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Šī projekta ietvaros būtiski minēt vides teātra jēdzienu. Vides teātris ir teātra projekts, kas veidots, lai to izrādītu kādā unikālā, speciāli izrādes vajadzībām adaptētā vietā, kas nav ierastā teātra skatuve. [1] Projekta “Stikla kalns. Daugava.” vajadzībām par šādu vietu izvēlēta Latvijas Nacionālā bibliotēka. LNB Grāmatniecības un muzeja projektu vadītāja Elīna Kalniņa par projekta “Stikla kalns. Daugava.” vietas izvēli saka: “[..] zinot, ka tā ir dramatiska poēma, mums radās ideja izveidot iestudējumu, kas risinātos īstajā vietā. Tā kā šī grāmata ir mūsu krājumā, likās svarīgi, lai šis iestudējums notiek bibliotēkas ēkā, kas arī simboliski iemieso cīņu par brīvu Latviju.  Atsaucoties uz „Stikla kalna” ideju, kurā jātiek augšā, lai nokļūtu pie brīvās Latvijas.” [2]

Raiņa dramatiskā poēma “Daugava” sacerēta 1915. gadā, bet darbs turpinās arī nākamajos gados un pabeigts 1919. gadā. Poēmas 1919. gada izdevums ir sadalīts piecās daļās: “Melnā Daugava”, “Ugunskurs”, “Pusnakts”, “Baltā Daugava”, “Sarkanā Daugava” un “Saules Daugava”, savukārt poēmas trešais izdevums 1923. gadā tiek papildināts ar ievadu “18. novembris” un izvadu “Darba Daugava”. Šī dramatiskā poēma tēlo Raiņa sapni un cīņas mērķi – Latvijas valsti, kas darbā ir parādīti kā 1919. gada oktobra notikumi Daugavas krastos. [3] Jānis Ziemeļnieks par Raiņa “Daugavu” ir rakstījis: “Šī sērdieņu dziesma Latvijas atbrīvošanas dienās bij idejiskā spēka spirdzinošs avots sevišķi tiem, kas gāja aktīvās kaujās. Dziesmas deva varoņiem ērgļa spārnus laisties pretim uzvarai.” [4] Iepriekš minētais pierāda, ka Daugavai Latvijas valsts vēsturē ir nozīmīga vieta, tāpēc nav brīnums, ka upe Raiņa poēmā tiek dēvēta arī par “likteņupi”, “sāpju aukli”, “Daugavmāti” utt. Šajā projektā Daugavai ir būtiska un simboliska loma. Tā kā iestudējumam nav tradicionālā telpas ierobežojuma, kāds tas ir teātrī, tad konceptuāli svarīgās Daugavas tēls ir klātesošs tieši fiziskā nozīmē. Iestudējuma pirmās daļas “Melnā Daugava” režisors Andris Indāns par skatītāju pulcēšanās vietu ir izvēlējies 1905. gada pieminekli 11. novembra krastmalā. Vietas izvēle ir kā nesaraujama saite starp pagātni un tagadni, tā liek domāt par Latvijas valsts izveidošanos, cilvēku upuriem un to jēgu šodienas kontekstā.

Kad skatītāji jau ir sapulcējušies pie pieminekļa, ir jādodas uz netālu pietauvojošos kuģīti, kurš tos pāri Daugavai vedīs uz Latvijas Nacionālo bibliotēku. Skatītāji atrodas kuģīša apakšējā stāvā, kas ir iekārots kā zāle ar sēdvietām un skatuvi, uz kuras notiek muzikāls priekšnesums. Andra Indāna veidotajā pirmajā iestudējuma daļā uzmanību var vērst ne tikai uz darbības vietas maiņu no 1905. gada pieminekļa uz kuģīti, kas skatītājus ved pāri Daugavai, bet arī vājo telpas apgaismojumu. Prožektora fokusā ir tikai skatuve, uz kuras mūziķe Darja Kazimira izpilda savu priekšnesumu, savukārt pārējā zāles daļā vienīgais gaismas avots ir logi, aiz kuriem pakāpeniski satumst vakars.

Jau pieminētās emocijas un asociācijas, kādas tika pieredzētas attiecīgā vakara izrādē, varēja būt citādas, ja, piemēram, būtu mainījušies laikapstākļi. Tāpēc ir ļoti interesanti vērot, kā ikdienišķas parādības varētu paspilgtināt vai nomākt attiecīgā iestudējuma efektivitāti.

Otrā daļa “Ugunskurs” turpinās, jau atrodoties Latvijas Nacionālās bibliotēkas garderobē, kur jānodod virsdrēbes. Šīs daļas režisors ir Dmitrijs Petrenko. Izrādes dramaturgs Matīss Gricmanis par Dmitrija Petrenko daļu saka: “Visi režisori, izņemot Dmitriju Petrenko, no politikas temata izvairījās. Manuprāt, nevis tāpēc, ka režisori vispār negrib runāt par politiku, bet tādēļ, ka darbs ir uzrakstīts ļoti poētiskā valodā, struktūra ir tāda, ka nekas neaizķeras, tas ir tik atvērts jebkādai interpretācijai, ka ir ļoti grūti ielikt vienu ļoti konkrētu.” [5] Aktieri Ilze Āboltiņa un Kristaps Ķeselis atveido Nacionālās bibliotēkas garderobes darbiniekus, kas pieņem skatītāju virsdrēbes un izsniedz garderobes numuriņus. Garderobe un aktieri atrodas aiz letes, bet tiem pretī ir skatītāji. Nodotās virsdrēbes sāk kalpot par izrādes elementiem, jo tajās aktieri ieliek un izņem naudu. Starp drēbēm tiek meklēts noslēptais “čekas maiss” (auduma maisiņš, uz kura uzrakstīts “čekas maisi”), ko vēlāk kā smirdošu/ netīru lietu noliek uz galda un parāda publikai. Nav īsti skaidra režisora iecere, parādot “čekas maisu”, jo apskatāmajā Raiņa poēmas daļā nekas neliecina par šāda simbola iekļaušanas nepieciešamību. Un, lai gan Raiņa poēmas otrajā daļā “Ugunskurs” ir rakstīts par naudu un ēdienu, kas vēlāk parādās uz letes, tomēr arī tam ir maz sakara ar izrādē redzēto. Savukārt garderobes darbinieku atskaņotais Raiņa poēmas “Daugava” teksts ir ierunāts ar skaidri saklausāmām kļūdām un pārteikšanos, liekot domāt, ka šis Raiņa darbs mūsdienās vairs nav aktuāls.

Izrādes trešās daļas “Pusnakts” režijas autore ir Sabīne Moore. Darbība notiek bibliotēkas Ziedoņa zālē, kas vienīgā līdzinās ierastajam sadalījumam teātra skatuvē un skatītāju zālē. Šajā daļā ir jāapsēžas skatītāju krēslos, lai vērotu priekšnesumu, turklāt pats skatītājs var izvēlēties, cik tuvu vai tālu no skatuves vēlas sēdēt. “Pusnaktī” lielākā uzmanība tiek veltīta vizuālajām zīmēm. Māksliniece Sabīne Moore intervijā LTV1 raidījumam “Rīta Panorāma” atklāja savus ietekmes avotus, kas meklējami tādos mākslas stilos kā jūgendstils un art deco. Pēc viņas teiktā, “Pusnakts” daļa tika veidota, ietekmējoties no abiem mākslas stiliem, kas parādīti mūsdienu skatījumā. [6] Uz ekrāna tiek projicēts video, kurā ir attēlota pilsētas dzīve, daba, zvaigžņotas debesis, Daugavas viļņi, dzeloņstiepļu žogs, parādās arī Raiņa poēmas teksts un Latvijas Nacionālā bibliotēka jeb tā saucamā Gaismas pils. Viss, kas ir redzams uz skatuves projicētajā video, ir latviešu tautas simboli, kā arī tiem piemīt simboliska jēga. Piemēram, Gaismas pils ir brīvības simbols; dzeloņstiepļu žogu var asociēt ar brīvības atņemšanu, tautas nospiešanu; Daugava atgādina par nozīmīgajām cīņām, kas pie tās ir norisinājušās un iegājušas Latvijas vēsturē. Moore intervijā saka: “Interesanti, ka manā daļā “Pusnakts” ir salikts kopā viss bezcerīgums, visas negatīvās pārdomas, kas varētu būt gan par Latvijas valsts pastāvēšanu, gan vispārīgāk. Man bija sajūta, ka tas uzrakstīts ārpus laika, kaut kas atsevišķs. Es mēģināju to padarīt drīzāk dekoratīvu, kā sajūtu notikumu nekā bezcerīgu telpu, kā tur bija uzrakstīts.” [7] Lai gan māksliniece apgalvo, ka “Pusnakts” daļu centusies veidot kā sajūtu ne bezcerības telpu, tomēr video redzētais emocionālā ziņā uz cilvēku atstāj gan baiļu iespaidu, gan vēlmi pašam iesaistīties darbībā. Savukārt uz skatuves novietotā platforma kalpo par Sabīnes Moores spēles laukumu, kur viņa paralēli ekrānā redzamajam video deklamē poēmas trešās daļas “Pusnakts” teksta fragmentus.

Izrādes ceturtās daļas “Baltā Daugava” un piektās daļas “Sarkanā Daugava” režisore ir Inga Tropa. “Baltās Daugavas” darbības vieta ir bibliotēkas vestibilā, kur skatītāji tiek aicināti apgulties uz aplī izkārtotiem vingrošanas paklājiņiem, lai baudītu mirkli un nodotos meditācijai. Inga Tropa, skaidrojot savu poēmas interpretējumu, saka: “Neko jaunu es neizdomāju, aktualizēju to, kas mani pašu kā cilvēku ilgu laiku nodarbina un droši vien nodarbinās visu dzīvi – par to ikdienišķo cīņu. Tā patiesībā droši vien ir pat lielāka un grūtāka. Tā pat nav cīņa, bet drīzāk sevis iepazīšana, sakārtošana un visu šo spēku salīmeņošana sevī, līdzsvarošana, savas iekšējās uzvaras.” [8] Režisores idejā ir vēlme, lai skatītājs domā par savām iekšējām cīņām, par sevis pārvarēšanu un izzināšanu, tomēr, guļot uz Nacionālās bibliotēkas grīdas un skatoties stiklotajos griestos, rodas vēlme sevi identificēt ar cilvēkiem, kuri ar savu spēku un gribu cīnījās par brīvu Latviju. Telpa ir vāji apgaismota, radot iespaidu, ka skatītāji guļ zem zvaigžņotām debesīm. Sasaucoties ar fonā atskaņoto Raiņa poēmas tekstu, kuru ir ierunājuši Latvijas Nacionālās bibliotēkas darbinieki, šo daļu var uztvert kā pēdējo atpūtu pirms lielajiem notikumiem, pirms mošanās un cīņas ar ienaidniekiem. Izvēlētie “Baltās Daugavas” fragmenti ietver Raiņa poēmas “Daugava” galveno jēgu – apvienot tautiešus vienotam mērķim: “Latvju dēli, mostaties!/ Sargājat Rīgas pili!/ Rīga mūsu galvas pils –/ Kā bez galvas nodzīvot?” [9]

Piektā daļa “Sarkanā Daugava” turpinās, skatītājiem pieceļoties no paklājiņiem un dodoties uz kāpnēm, kas ved uz vienpadsmito stāvu. Ingai Tropai ir bijis konceptuāli svarīgi, ka skatītājs tieši fiziski būtu spiests iegūt šāda veida pieredzi – uzkāpt “stikla kalnā”. Šī fiziskā pārbaude simboliski parāda cilvēka iekšējo cīņu ar sevi, cīņu ar savu spēku pārbaudīšanu, jo šāds uzdevums patiesi nav vienkāršs, īpaši vecāka gadagājuma cilvēkiem, kuri labprāt piekrita būt par “Stikla kalns. Daugava” projekta dalībniekiem. Uzkāpjot bibliotēkas vienpadsmitajā stāvā, skatītājiem tiek piedāvāts apskatīt izstādi par Raiņa poēmu “Daugava”. Nacionālās bibliotēkas mājaslapā tiek sniegtas ziņas par šīs izstādes nozīmi: “Izrādes veidotājus interesē ne tikai izvēlētās poēmas saturs, bet arī to radīšanas, izdošanas un lasīšanas apstākļi, kas paver noteiktu skatu uz Latvijas valsts veidošanos un tās tālāko likteni. Īpaša tēma ir, piemēram, indivīda loma valstiskuma tapšanā.” [10] Izstādē var apskatīt un uzzināt visu iepriekš minēto, sākot ar informatīviem datiem par poēmas sarakstīšanas laiku, beidzot ar fotogrāfijām, kurās redzami poēmas lasītāji. Tā ir kā projekta kulminācijas daļa, jo iepriekšējās daļās skatītāji varēja redzēt poēmas interpretācijas, bet te var redzēt pašu poēmu – tautas apvienojošu un saliedējošu darbu. Būtiski, ka pa Nacionālās bibliotēkas augšējā stāva logiem ir redzams pretējais krasts un Daugava, pār kuru izrādes skatītājs ir atbraucis. Izrāde asociējas ar cilvēka iekšējās pasaules ceļojumu laikā un telpā, uz kuru viņš tagad var paskatīties no augšas.

Izrādes pēdējās daļas “Saules Daugava” režijas autore ir horeogrāfe Agate Bankava. Šī daļa veidota kā laikmetīgās dejas priekšnesums, kas norisinās Nacionālās bibliotēkas pirmajā stāvā, taču skatītāji deju vēro no otrā stāva. “Saules Daugava” savā nosaukumā jau ietver simbolu, respektīvi, sauli – gaismas vēstītāju. Gaismas ideja parādās gaišajā telpas apgaismojumā. Ja līdz tam telpu apgaismojums bija ieturēts tumšos toņos, tad par šo daļu to vairs nevar teikt. Laikmetīgās dejas koncepts iekļauj ideju par brīvību ķermeņa kustībās, dejā un dzīves uzskatos, jo laikmetīgā deja nepārstāv kādu konkrētu dejas stilu, šeit visi stili ir brīvi apvienoti vienā, galvenais ir dejotāju māka improvizēt. [11] Līdz ar to Agates Bankavas laikmetīgās dejas iestudējumu var uztvert par brīvības ideju paudēju un iemiesotāju. Būtiski pieminēt, ka izrādes pēdējā daļā “Saules Daugava” poēmas teksts ir klātesošs skaņdarbā, ko savulaik komponējis Jānis Mediņš, bet tas ne reizi nav ticis atskaņots. Projekta vadītāja Elīna Kalniņa saka: “Izrādās, ka viņam (Jānim Mediņam) ir kompozīcija klavierēm un balsij visai Raiņa dramatiskajai poēmai “Daugava”. Esam veikuši arī šo ierakstu šeit pat, LNB studijā, kurā piedalījās pianists Ventis Zilberts, jo tieši viņš savā mājas arhīvā atrada šo skaņdarbu, kas tagad piedzīvos savu pirmatskaņojumu [..]” [12] Tomēr skaņdarba pirmatskaņojums ir fragmentārs, jo tiek izmantota tikai tā pēdējā daļa.

(..)

3.1. Performeri jeb izrādes vadītāji LNB projektā “Stikla kalns. Daugava”

Latvijas Nacionālās bibliotēkas projekts “Stikla kalns. Daugava.” ir izrāde – ekskursija, kurai piemīt dažādas performances pazīmes. Vācu teātra zinātniece Ērika Fišere-Lihte (Erika Fischer-Lichte) performanci definē kā notikumu, kurā, izmantojot jebkādus izteiksmes līdzekļus, tiek pausta kāda iepriekš noteikta ideja un kuru veido aktieru (performeru) un skatītāju ķermeniska klātbūtne. Lai performance varētu notikt vienā vietā un laikā, ir jāsatiekas vismaz vienam izpildītājam un vienam skatītājam. [13] Savukārt performers ir performances izpildītājs, kuram nav jābūt profesionālam aktierim. [14] Projekts “Stikla kalns. Daugava.” atbilst vairākām performances pazīmēm, piemēram, tai nav formas vai satura ierobežojumu; projektā ir saplūduši vairāki mākslas veidi (dzeja, mūzika, deja, video instalācijas); notiek interaktivitāte jeb skatītāju iesaistīšana performances darbībā (gan fiziska, gan garīga). [15] “Stikla kalns. Daugava.” ir sadalīts piecās daļās, katrā no šīm daļām notiek citu mākslinieku veidotās performances. Savukārt Agati Bankavu, Rūdolfu Gediņu un Ivaru Broniču var uzskatīt par šī projekta virsvadītājiem, kuri ne tikai ir pēdējās daļas “Saules Daugava” izpildītāji, bet arī visu izrādes laiku vada skatītājus, parādot priekšā to, ko no viņiem vēlas sagaidīt.

Pulcēšanās vietā pie 1905. gada pieminekļa skatītājus sagaida trīs izrādes vadītāji jeb performeri – Agate Bankava, Rūdolfs Gediņš un Ivars Broničs. Visi trīs mākslinieki ir profesionāli laikmetīgās dejas dejotāji un horeogrāfi, kuri savā jomā ir starp vadošajiem Latvijā. Atnākot uz noteikto pulcēšanās vietu, skatītājos ir redzams izbrīns un neizpratne par notiekošo, tāpēc daži no viņiem atbildes meklē pie performances izpildītājiem, tomēr tās netiek sniegtas, jo acīmredzot performeriem ir liegta saruna ar skatītājiem. Tas savukārt turpmākās skatītāja – izpildītāja attiecības padara par sekošanu viņu paraugam bez aktīvas komunikācijas. Izrādes vadītāju apģērbs ir ikdienišķs, neliekot viņiem izcelties skatītāju pūlī, arī viņu kustības ir noteiktas un neuzkrītošas – izrādes pirmajā daļā viņi stāv, atspiedušies ar mugurām pret pieminekli un skatās Daugavā. Savukārt pārējo izrādes laiku norāda skatītājiem, kas jādara, piemēram, jāseko, jāapsēžas, jāapguļas utt.

Izrādes pirmā daļa “Melnā Daugava” tiek izpildīta kuģīša apakšējā stāvā, kas skatītājus ved uz Latvijas Nacionālo bibliotēku. “Melnā Daugava” ir muzikāls priekšnesums, ko izpilda  mūziķi Andris Indāns un Darja Kazimira. Abi mākslinieki ir ģērbušies melnas krāsas apģērbā un aksesuāros. Priekšnesums veidots, apvienojot elektroniskās un industriālās mūzikas žanru, kas ir ekstravagants un emocionāls izpildījums. Viņu izpildītā dziesma ir daļa no Raiņa poēmas “Daugava”, kur to dzied kroga spēlmanītis, lai daudzinātu un suminātu Daugaviņu (tekstā arī – Daugavmāte). [16] Šī dziesma ir tautā pazīstama, par Dziesmu un deju svētku neoficiālo himnu kļuvusī Mārtiņa Brauna “Saule, Pērkons, Daugava”. Darja Kazimira dziesmu neizpilda tā, kā tas ir tradicionāli pieņemts. Izrādē dziesma tiek izpildīta rečitējot, stiepjot, lokot un apraujot tās vārdus. Raiņa teksta fragments simbolizē smeldzi par skaisto un bagāto Latvijas zemi, ko ir iekarojuši sveši ļaudis, kā arī norāda uz asociācijām ar latviešu tautas pagātni, tāpēc dziesma ir īpaši populāra ar valsts svētkiem saistītos pasākumos. [17] Kad muzikālā performance ir beigusies un kuģītis ir pietauvojies otrā Daugavas krastā, skatītājam ir jāseko performeru darbībām un jādodas tālāk.

Nacionālās bibliotēkas Ziedoņa zālē notiek izrādes trešā daļa “Pusnakts”. Performeri apsēžas zāles sēdvietās, kas norāda uz to, ka skatītājam ir jādara tas pats. Šīs daļas režijas autore un izpildītāja Sabīne Moore kopā ar performanču mākslas grupu “Idea Gnosis” ir radījuši spilgtu vizuālo tēlu rindu. Performanču grupas dalībnieki uz skatuves simbolizē Raiņa poēmas tekstā darbojošos veļus un “māsu nāvi”, ko var noteikt pēc Sabīnes Moores uz skatuves deklamētajiem, reizēm izdziedātajiem Raiņa poēmas teksta fragmentiem. Viens no Raiņa poēmas fragmentiem, kas tiek izpildīts uz skatuves ir: “Sērā palsā palagā/ Māsa nāve garām gāja – / Nāves kurpes piemirkušas,/ Slapjas pēdas atstājušas.” [18] Otrs fragments: “Balsis veļu upē žēli sauc,/ Krastā veļu vilki gari kauc – / Daudz, daudz, vēl daudz…/ Veļu Daugavā viss līdzi rauts,/ Zilas veļu rokas klusi žņaudz – / Daudz, daudz, vēl daudz…” [19] Uz skatuves redzamās darbojošās personas vizuāli ir līdzīgas – ģērbušies melnā triko jeb ķermenim cieši pieguļošā tērpā un garās, baltās parūkās, kas aizsedz izpildītāju sejas. Izpildītāju saikni ar mirušo jeb veļu pasauli raksturo arī viņu centieni izkļūt no pazemes, par kuru kalpo skatuves grīdas gremdētava – vieta, kurā, izrādei sākoties, atrodas šīs daļas izpildītāji. Savukārt poēmas tekstu fragmentu izpildītāja Sabīne Moore ir ģērbusies garā, baltā kleitā, kurai pāri ir melns plīvurs, arī viņa nēsā garu, baltu parūku. Pieminēto personu nozīme priekšnesumā ir atšķirīga un raisa dažādas asociācijas – tie var būt gan veļi, nāves vēstneši, gan citas mītiskas būtnes. Viena no šādām būtnēm ir velnam līdzīgs, melns stāvs, kuram ir uzvilkti āža kājām vizuāli līdzīgi platformas zābaki.

Izrādes trešajā daļā “Baltā Daugava” un ceturtajā daļā “Sarkanā Daugava” skatītājs turpina sekot performeru paraugam un atkārtot viņu darbības, apguļoties uz Nacionālajā bibliotēkā aplī izkārtotiem vingrošanas paklājiņiem. Šajās daļās ir tikai viens galvenais izpildītājs – aktrise Maija Arvena Ozoliņa, kura ir ieģērbta latviešu arheoloģiskajā tērpā un rotās, ap pleciem tai ir zvēru kažokādas, savukārt rokās tiek turēts sitamais instruments. “Baltās Daugavas” un “Sarkanās Daugavas” režisore Inga Tropa šīs daļas ir konceptuāli vēlējusies veidot kā meditāciju, tāpēc Maijas Arvenas Ozoliņas loma ir būt par skatītāju pārraudzītāju un bungu sitēju, lai vēlāk modinātu guļošos skatītājus, kurus gaida viens no izrādes grūtākajiem pārbaudījumiem – kāpšana uz Latvijas Nacionālās bibliotēkas vienpadsmito stāvu.

Izrādes pēdējā daļā “Saules Daugava” ir skatāma laikmetīgā deja, tās horeogrāfijas autore  un izpildītāja Agate Bankava kopā ar dejotājiem Rūdolfu Gediņu un Ivaru Broniču savu priekšnesumu izpilda Nacionālās bibliotēkas pirmajā stāva. Vērojot dejas izpildītāju kustības no augšas, tajās var saskatīt Raiņa poēmas pēdējās daļas simbolu – sauli. Simbola parādīšanās dejas laikā tiek panākta ar izrādes vajadzībām lietotajiem kravu pārvadāšanas ratiņiem, uz kuriem apguļoties dejotāji viegli pārvietojas pa zāli, vienā brīdī no tiem izveidojot apļa (saules) formu. Izveidotā apļa forma ar gaismu mākslinieka Jāņa Sniķera un Latvijas Nacionālās bibliotēkas inženiera Dmitrija Ivčenkova palīdzību tiek apgaismota balta, paspilgtinot asociācijas ar saules simbolu.