Lilija Dzene

Teātra zinātniece (IN MEMORIAM)

Kas darāms kritiķiem. Lilijai Dzenei - 95

2024. gada 25. jūlijā teātra zinātniecei, kritiķei un rakstniecei Lilijai Dzenei - 95! Aicinām izlasīt pētnieces referātu “Kas darāms kritiķiem”, kas nolasīts Latvijas ZA un Rīgas Latviešu biedrības kopsēdē “Par pētījumiem Letonikā” 1997. gada 28. novembrī



Kritiķis neraksta recenziju, domādams par to, ka viņa vērtējums kļūs par liecību teātra vēsturē. Dažreiz – par vienīgo. Bet ikviens, kam nācies darboties teātra vēstures jomā, ir izmantojis recenziju citātus kā savu atziņu drošākos balstus un pierādījumus. Agrāk nereti bija arī tā, ka recenzijas autors atsaucē zaudēja savu vārdu un tika vispārināts kā “kritika”, kas izteikusi anonīmu spriedumu par izrādi: “Kritika atzina par lielu sasniegumu”, “kritika atzīmēja izteiksmes līdzekļu atkārtošanos” un tml. Taču tieši teātra kritiķis, recenzents ir tas, kurš viscītīgāk piegādā ķieģeļus teātra vēstures celtnei (..).

Luīze Skujeniece, Arturs Bērziņš, Roberts Kroders, Paula Jēger-Freimane, Jānis Grīns, kritiķis un teorētiķis Kārlis Strauts – tās bija autoritātes savam laikam, un viņu ikdienišķais recenzenta darbs periodikā ir pamats latviešu teātra vēsturei. Diemžēl Kārļa Kundziņa vēsturē (līdz 1940. gadam) šis devums nav pilnībā izmantots, jo daudzi kritiķi atradās emigrācijā vai bija krituši nežēlastībā.

Kā īpaša parādība jāmin latviešu rakstnieku plašā un aktīvā darbošanās teātra kritikas jomā – Blaumanis, Brigadere, Upīts, Akuraters, Virza, Veselis, Grots un, protams, Sudrabkalns. Tas ir vērienīgs ienesums, jo rakstnieki ar savu tēlaino valodu, asprātību, zināmu neatkarību padarīja recenziju par pievilcīgu lasāmvielu, par īpašu literatūras žanru, asredzīgu, bet atbrīvotu no profesionālai
 kritikai neizbēgamās specifikas. Rakstniecības tuvība skatuves mākslai, arī operai nodrošina ko vairāk nekā intereses izpausmi, jo stiprina kultūras procesa vienotību, kritēriju kopsaucējus.

Šo jau tradicionālo saistību rakstnieku un profesionālo teātra kritiķu, teātra mākslinieku vidū mūsu kultūra pazaudēja padomju varas apstākļos, četrdesmitajos un piecdesmitajos gados, kad lugas un izrādes sāka vērtēt tikai pēc tematikas un tā, cik tā politiski atbilstoša vadošajām dogmām un vietējības sociālajai konjunktūrai. Tiesa, teātra recenzijas rakstīja arī Aleksandrs Čaks, bet labāk viņš to nebūtu darījis, jo tajos vulgārsociālajos “pareizajos” teikumos runā tikai tas Čaks, kurš rakstīja “Patriotu” un “Cēlās zvaigznes” dzejoļus.

Septiņdesmitajos gados it kā no tā laika, no citas pasaules kritikā iesaistījās Arvīds Grīgulis, un te nu bija jūtams, kā izmainījies teātris un tā vērtēšanas kritēriji. Trīsdesmitajos gados atradīsim īsrecenzijas, kur pēc lugas satura konspektīva izklāsta beigās uzskaitīti arī aktieri, kas iestudējumā piedalījušies, pat bez viņu tēlotajām lomām. Bez jebkāda vērtējuma. Pēckara laika recenzijas gan ir plašākas, taču rakstītāji akcentē tikai izrādes sociālo nozīmību un atkal – nevērība pret aktiera veikumu, nemaz jau nerunājot par viņa individualitātes attīstību no lomas uz lomu. Tāpēc tik skopas un bālas ir liecības par mūsu toreiz un tagad ievērojamo aktieru sniegumu 40. un 50. gadu izrādēs. Daudz un regulāri “Cīņā” rakstīja redaktors Kārlis Ozoliņš, kurš mīlēja teātri, tāpat ar teātri apsēsts bija žurnālists un valodnieks Hennanis Bendiks, bet populārs kļuva viņa teiciens: “Man patīk rakstīt par izrādēm, tikai es nezinu, kur likt visus tos velna aktierus.” Te nu 
man jāpiebilst, ka joprojām recenzijās (īpaši redakciju strikti ierobežotajos apjomos) jautājums par “velna aktieri" ir aktuāls un laikam nekad netiks atrisināts.

Krietnu laika posmu par vadošu kritiķi kļuva Jānis Kalniņš, kura recenzijas citu starpā izcēlās ar uzmanību pret režijas darbu un interpretācijas jautājumiem. Izrādes mākslinieciskā koptēla redzējums un dzīvākas zīmes par aktiera darbu sāka ieplaiksnīties, kad “Padomju Jaunatnē” sāka rakstīt Līvija Pečaka (Akuratere), Oļģerts Dunkers, Oļģerts Kroders, arī – Pēteris Pētersons kā J. Runcis. Viņi bija profesionāļi, taču obligāti pieprasītais un tendenciozi nogradētais sabiedriski politiskais vērtējums klājās pāri kā migla un iesūcās arī šo rakstītāju domāšanā un stilā. Arī mani pirmie mēģinājumi kritikā attiecas uz šo laiku un “laika spaidu”.

Tātad atgādinu: teātris un rakstniecība sākotnēji tik dzīvo kopības saikni zaudēja. Un daudz, daudz agrāk nekā pašreiz, kad rakstnieka teātra mīlestību stipri iespaido viņa materiālie apstākļi. Tas sākās jau tad, kad šīs problēmas vēl nebija tik aktuālas. Tāpēc Zigmunda Skujiņa skatījumi (un pirms tam Alberta Bela amizantās ekvilibristiskās piezīmes) tagad rādās kā baltie zvirbuļi. Tomēr sabiedrība tos uztver un lasa, un gaida ar lielu interesi, ne tikai kā pazīstama rakstnieka vērtējumu, bet arī kā vēsti no citas, ne teātra sfēras, kas apņem samērā šauro un noslēgto teātra kritiķu apli.

(..)

Kritiķim nelon nodarboties ar prognozēm par kādas lugas vai izrādes labu vai sliktu likteni. Kā lielākā brīdinājuma zīme te vienmēr stāvēs Jāņa Asara iznīcinošais spriedums par Blaumaņa “Skroderdienām”. Tāpat tas ir mūsu laikos, kad cerību un labvēlības vadīti kritiķi pareģo kādai izrādei vai aktierim (jaunam!) lielu veiksmi vai spožu karjeru, bet tā vai nu neatnāk, vai stipri ilgi kavējas. (..)

Taču teātra vēsturniekam jārēķinās arī ar tādu parādību kā izrāžu leģendarizēšana, pret kuru pat spēcīgi argumentēts kritiķu spriedums kļūst bezspēcīgs. Nekad neesmu varējusi šiem brīnuma pieredzētajiem uzticēties, jo laiks un gadi ir nepielūdzamākie režisori. Tāpat top leģendas par izrādēm, īpaši tajās reizēs, kad populārs skatuves darbs tiek vairākkārt iestudēts vienas paaudzes laikā. Tad balsis sasaucas vienotā korī ar refrēnu: “Es nevaru to aizmirst” vai “Man vēl stāv acu priekšā”. Un tā ir visai ietekmīga “kritiskā masa”, kas izplatās atmiņu publikācijās, piemiņas reizēs pa TV un radio, pamazām vien iekarojot savu vietu kultūras vērtību skalā. Kā pats Dievs Harijs Liepiņš varētu spēlēt Gēstu Berlingu, taču viņš jau bija nolemts nepieņēmībai no tiem skatītājiem, kuri vēl spilgti atcerējās šajā lomā Eduardu Smiļģi. Šinī gadījumā Gēsta Liepiņa biogrāfijā nekļuva
 par radošu sasniegumu, un to neparasti lielā vienprātībā atzina itin visi recenzenti. Visa izrāde bija ļoti vāja, taču leģenda “Gēsta Nr. 2” iestīgoja tautā un it spēcīgi sakuploja pretī jaunajam iestudējumam ar Valdi Liepiņu. Neaizmirstams nu bija Harija Liepiņa brīnišķīgais mācītājs. Tā ir vēsture, ko raksta skatītāji.

Gada robežās esmu ieskatījusies plašajā periodikas klāstā, secinot, ka vairāk nekā kritiķi rakstījuši un intervijās runājuši aktieri un režisori. Te var atrast visus modeļus. No Krodera garāmslīdošajām vieglprātībām (ek, vajadzēja jau “Mīlestības neprātu” taisīt kā komēdiju, bet iestudēju kā drāmu, lai jau tantiņas paraud), līdz Džilindžera absurdiem un galējam cinismam (sakarā ar aktiera Zihmaņa izdarīto slepkavību). Arī šīs vāvuļošanas un čalošanas lasu ar interesi un priecājos, pēkšņi sastopot Alvja Hermaņa vai Māras Ķimeles nopietnās pārdomas. Visas “Unas”, “levas”, “Brigitas” un citi dāmu žurnāli burtiski barojas no teātrinieku intervēšanas, un man ir žēl, ka šis “brīvais stiliņš” iespraucas arī kritikā, tik respektējamā laikrakstā kā “Diena”, kur 
teātrim atvēlēto laukumu visbiežāk piepilda Normunds Naumanis, viens no visprofesionālākajiem teātra kritiķiem. “Muļķiki”, “viģiki”, angļu iespraudeņi! Man šķiet, ka “Diena” sarunājas ar inteliģentu lasītāju un saprotamā latviešu valodā.

(..) Bet daudzas izrādes paliek nerecenzētas vai arī parādās tikai viens vienīgs vērtējums. Protams, subjektīvs. Jo prasības pēc kaut kāda izskaitļota objektīvisma ir vecas kā pasaule un nepiepildāmas. Tomēr nav normāli, ja presē paliek tikai viens viedoklis, viens zīmogs. (..)

Es neticu, ka recenzija var izmainīt vai būtiski ietekmēt izrādi. Liepājnieku Pērs Gints tāpat divas ainas nekustīgi gulšņās uz ragavām, lai cik pārliecinoši S. Radzobe būtu aprādījusi šīs situācijas bezjēdzību. Saskarsmē ar publiku izrāde attīstās pēc saviem likumiem. Ja skatītāji smiesies, tad kritiķa aizrādījums par banālu triku tik un tā dzirdīgas ausis neatradīs. Neatkarīgi no tā, ka to smējēju būs procenti 20, bet sliktas gaumes aizvainotu klusētāju – pārējie 80 procenti. Teātrim mūsu recenzija: vai nu rūgts piliens, vai salda pastila, bet abi norijas ātri. Tā ka uzrakstītā vērtība – man tā šķiet – ir dialogs ar skatītāju. Izrādes turpinājums, atbalss, arī aicinājums. Pēcgarša. Jautājums. Salīdzinājums. Atskārsme. Arī dusmas: nu, kā tā var rakstīt! Daudziem tā ir arī informācija, garīga līdzi dzīvošana. Un, otrkārt, tā pati vēsturiskā nozīme, par ko rakstot nedomājam nemaz.

Lasot vecās recenzijas, vislielākā vēlēšanās ir starp skopajām rindām to izrādi vai tēlu ieraudzīt. Un interesanti ir tas, ka vairāk vai mazāk ieraugāmas ir tieši nokritizētās, par neizdevušamies atzītās izrādes vai vājās lugas. Tad parādās krāsas, detaļas, mizanscēnu uzzīmējumi, reizēm ironiski, kurpretī recenzenta sirdij tīkamie iestudējumi bieži paliek apliecinošos vārdos un komplimentos. Es runāju par agrākiem laikiem, taču arī šodien tādus piemērus atradīsim. S. Radzobei daudz iebildumu pret liepājnieku “Pērn Gintu”, bet viņas recenzija šo izrādi lieliski fiksējusi. Ar to atšķirību, ka man par uzvedumu ir daudz labākas domas. Bet – vizuālais novilkums der arī man. Kā fotogrāfija no melna negatīva.

Tagad teātra vēsturnieku rīcībā ir fotogrāfijas, videoieraksti, lai gan arī tur lielas vērtības neuzmanības vai mirkļa konjunktūras dēļ ir aizlaistas vējā. (P. Pētersona iestudējumi.) Vismazāk teātra vēstures restaurācijā un bijušo sasniegumu popularizēšanā var palīdzēt izrāžu vai aktieru priekšnesumu vecie radioieraksti, kuriem pašiem par sevi ir milzīga kultūras vērtība. Bet reizēm tie pat noārda priekšstatu, ko izdevies uzburt ar laikabiedru stāstiem, recenzijām par kādreiz slaveniem aktieriem, kurus jaunākās paaudzes nav redzējušas. Teātra vēsturnieks vai tāds stāstnieks kā Kārlis Pamše var uzburt brīnišķīgu priekšstatu par pirmo Spīdolu, izcilo personību Liliju Ēriku, bet balss ieraksts to nekādi neapstiprinās, ja to neklausīsies cilvēks, kurš aiz šīs balss redzēs cildenas aktrises tēlu. To pašu var teikt par Nacionālā teātra premjeru, šī teātra vēstures veidotāju Žani Katlapu, atsaucot atmiņā viņa Oskaru, Edgaru, Jāzepu, bet viņa balss, runas maniere radioierakstos zīmē pavisam citu portretu. Par uzdrošināšanos to pateikt saņēmu bargu nosodījumu no tagadējiem Nacionālā teātra korifejiem un droši vien saņemšu vēl. Turpretī Jāņa Oša radiobalss tiektin tiecas organiski saliedēties ar viņa lomu portretiem un tiem cildinošajiem vārdiem, kādi šim reālistiskajam meistaram veltīti.

Tātad – lai ciktāl attīstītos tehniskās iespējas, mākslas brīnums nav pilnībā notverams, bet tā mirkļa liecinieks būs peltais un lādētais teātra kritiķis. Un viņa rakstītās liecības vienmēr paliks kā pirmā palīdzība teātra vēstures pētniekiem.