Agris Krapivņickis

Aktieris

STUDENTS PĒTA: Džeisona/ Tairona lomas izstrāde izrādē “Nelabā roka”

Atbalstot jauno teātra kritiķu un praktiķu veiktos pētījumus par teātra aktuālo procesu un vēsturi, Kroders.lv lasītājiem piedāvā publikāciju sēriju – teātra teorijas, vēstures un prakses diplomdarbu fragmentus.

Šonedēļ publicējam izvilkumus no Agra Krapivņicka bakalaura darba “Džeisona/ Tairona lomas izstrāde izrādē “Nelabā roka”„, kas izstrādāts Latvijas Kultūras akadēmijas Skatuves mākslas katedrā (darba vadītājs – vieslekt., Mg.art. Kārlis Krūmiņš)

Savā bakalaura darbā apskatīšu Kārļa Krūmiņa režijā tapušo iestudējumu “Nelabā roka” pēc amerikāņu rakstnieka Roberta Askina lugas paša režisora tulkojumā. Darbā tiek dziļāk apskatīts Džeisona un Tairona lomu fenomens, to savstarpējā mijiedarbība un attiecības, kā arī attiecības ar pārējiem lugas personāžiem un caurvijošā darbība. Lomas izstrādes un veidošanas procesā saskatīju vislielākos izaicinājumus un nebijušu pieredzi, apvienjot dramatisko aktiermeistarību un leļļu tehniku, dažādas teātra formas un spēles stilus.

Izrādes iestudēšanas un lomas izstrādes procesā no režisora puses tika definēti vairāki uzdevumi, lai darbs iegūtu daudzslāņainību, asumu un precīzu galveno vēstījumu – precīza tehnika, sakārtots reālpsiholiģiskais pamatojums, saprotama un precīza tēlu sistēma un attiecības, autora piedāvātajam raksturam atbilstošs prototips, skaidra dikcija, precīza uzmanības sadalīšana, darbs ar partneri un darbs ar lelli kā partneri.

(..) Tika veikti uzdevumi, kuriem piemērus Latvijas teātra repertuārā pašlaik nav iespējams atrast, ko arī uzskatu par lielāko izaicinājumu un ieguvumu sev kā aktierim un topošajam profesionālim.

1. Lugas „Nelabā roka” vispārējais raksturojums

„Nelabā roka” (Hand to God) ir Roberta Askinsa luga, kas tapusi salīdzinoši nesen (2011. gadā), taču jau iestudēta daudzviet – gan Amerikas Savienotajās Valstīs, gan citur pasaulē. Īpašu uzmanību darbs izpelnījās, kad 2015. gadā Moritza von Stuelpnagela Brodvejas iestudējums tika nominēts Tonija balvai piecās nominācijās, tai skaitā kā labākā izrāde. [1]

Lugas darbība notiek mūsdienās, tās pamatā ir stāsts par pusaudzi un viņa mammu, kuri pirms pusgada zaudējuši vīru un tēvu. Abu starpā ir neizrunātas problēmas, neizsāpētas sāpes un aizvainojums vienam pret otru. Zēns, vārdā Džeisons, ir kompleksu mākts, intraverts un kautrīgs savu vienaudžu vidū. Viņš pilnīgi noteikti nav populārākais zēns klasē. Viņš salīdzinoši nesen zaudējis tēvu pēc sirdstriekas, pie kuras noveda depresija un glābiņa meklēšana ēdienā, bet viņa māte Mārdžerija ir pusmūža sieviete, kura nupat zaudējusi vīru un nespēj attapties no notikušā, radot problēmas ar dēlu un meklējot glābiņu ticībā. Mācītājs Gregs, kurš uzņēmis Mārdžeriju savā dievnamā, ir devis viņai iespēju izveidot un vadīt leļļu teātra pulciņu, ierīkojot mēģinājumu telpas baznīcas pagrabā. Pulciņu netieši spiestā kārtā apmeklē Džesija, meitene, kas iepatikusies kautrīgajam Džeisonam, kā arī Timotijs, kuram radušās jūtas pret Mārdžeriju. Džeisons, Džesija un Timotijs ir vienaudži, un viņu starpā ir zināma hierarhija –tās apakšā ir Džeisons un augšgalā – bravurīgais, bezkaunīgais un neaudzinātais Timotijs. Kā jau tas mēdz būt, Džesijai ir bijušas tuvākas attiecības ar bravurīgo Timotiju, un lugas darbības laikā viņu dialogs neveidojas pārāk veiksmīgi. Mācītājs Gregs, kurš ir uzticams Dieva kalps, ir ieskatījies Mardžerijā. Viņš nolēmis rīkoties, lēnām un bikli, taču nepārprotami liekot Mārdžerijai noprast par savām jūtām. [2]

Autors runā par svarīgām un mūsdienās tik ļoti samilzušām problēmām kā savstarpējās attiecības un dialogs, savu sajūtu apspiešana un slāpēšana, sabiedrības uzstādītās normas, pienākumi, dogmas, likumi, uzliktie rāmji it visam.  (..) Autors par šīm tēmām runā caur komēdijas žanru, izmantojot piesārņotu sarunvalodu, kāda pārsvarā dzirdama mūsdienu jauniešu vidū.

(..)

2. Izrādes iestudēšana un Džeisons/ Tairons praksē

Režisors Kārlis Krūmiņš izrādi veidoja, vadoties pēc delartiskās komēdijas uzbūves principiem, ievērojot stingru tēlu hierarhiju, izrādes ritmu un tehnisko bāzi. Izrādes spēlēšanas raksturs ir pakļauts formai – izkāpinātai iekšējai vajadzībai, tēlu raksturiem, ātrām un tehniskām emociju pārejām spēles teātra manierē. Tajā pašā laikā tiek ievēroti Konstantīna Staņislavska definētie principi jeb reālpsiholoģija, kas tiek apvienota ar formas teātri. Abus šos teātra virzienus esmu apguvis gan pie Indras Rogas, Mihaila Gruzdova un Elmāra Seņkova, gan Dāvida Džovanzannas (Davide Giovanzana).

Strādājot pie šī darba, pirmais solis bija saprast, kā sākt būvēt galveno varoni – atdalīt viņu no lelles un veidot Džeisonu un Taironu kā divus atsevišķus tēlus, katram piešķirot savu iekšējo dzīvi un vajadzību, vai arī paturēt neatdalītus un veidot kā vienu veselu. Procesa gaitā gan es, gan režisors nonācām pie atziņas, ka Džeisons no Tairona vismaz procesa ietvaros ir jāatdala. Tā tiek iegūti precīzāki kontrasti un skatītājam nogādāts precīzāks vēstījums par šī zēna iekšējo cīņu ar sevi un ārējo cīņu ar sabiedrību.

Tairons ir cimdu lelle, kura rokas tiek vadītas ar trostiem. Šādā risinājumu nākas pielietot iepriekš vingrinājumos apgūtās tehnikas leļļu meistarībā. Tairons ir skaļš, bezbailīgs, pat rupjš un nepieklājīgs. Viņš ir pilnīgs pretmets Džeisonam, jo caur Taironu Džeisons spēj pasaulei nodot savas sajūtas un emocijas.

(..)

2.2. Džeisons  

Sākot strādāt pie lomas, kā galvenos uzdevumus uzstādīju atrast šī zēna prototipu dzīvē, iekšējo un ārējo temporitmu, izanalizēt attiecības ar katru no lugas personāžiem, sakārtot tēla psiholoģiju, izstrādāt lomas līniju.

Galvenā varoņa Džeisona prototipam izvēlējos savu bijušo klasesbiedru vidusskolā, kura tētis bija mācītājs, taču šobrīd kļuvis par brīvmācītāju. Zēns pārcēlās no citas pilsētas un sāka mācīties manā klasē. Viņš bija ārkārtīgi kluss, intraverts, kautrīgs, kompleksu mākts, nedrošs, nesportisks un nebija arī meiteņu mīluļu vidū. Pēc manām atmiņām, arī viņa mamma bija pārlieku gādīga un savā ziņā hiperaktīva. Viņš runāja ļoti maz, vidusskolas laikā no viņa dzirdēju tikai pāris teikumu. Par pārsteigumu, vidusskolas izlaiduma ballē, kas norisinājās skolā, viņš lietoja pārāk daudz grādīgās dziras un pievēma gaiteni. Šai parādībai es saskatu līdzības ar lugā notiekošo Džeisona „vēmienu” caur Taironu. Lai paliktu vieglāk, ķermenis dabīgi atgrūž vielu, kas to ir saindējusi, izraisot vemšanu. Tairona verbālā un fiziskā „vemšana” jeb Džeisona pretošanās notiekošajam rada jaunus pavērsienus lugas attīstībā.

Nākamais solis bija sakārtot psiholoģiju un izveidot lomas līniju. Ar tās palīdzību vieglāk iespējams atrisināt pārējos uzdevumus, ja esi sapratis katrā lugas momentā risināmo problēmu un vajadzību un tās intensitāti. 1.attēlā vizualizēta Džeisona lomas līnija, reducējot to līdz katras ainas sākuma un beigu punktiem. Izņēmums ir lugas pēdējā aina, ko esmu iedalījis četros punktos, lai iegūtu precīzāku skatījumu un izvairītos no pārāk liela vispārinājuma. 1. attēlā uz Y ass attēlota lomas iekšējā intensitāte amplitūdā no 0 līdz 100, un uz X ass secīgi novietoti katras ainas sākuma un beigu punkti.

Šī līnija mēģinājumu procesā ļāva vieglāk saprast Džeisona iekšējo amplitūdu un intensitātes maksimālos punktu, kā arī vajadzības stiprumu katrā lugas momentā, lomas virzību.

Nākamais solis bija definēt un izanalizēt Džeisona attiecības ar katru no lugas varoņiem. Nozīmīgākā mijiedarbība lugā norisinājās ar viņa māti Mārdžeriju. Mārdžerijas un dēla attiecībās ir novērojamas komunikācijas problēmas, ko izraisījusi nesenā tēva nāve. Tēvs, kā jau tas pusaudžu zēnu vidū mēdz būt, ir liela autoritāte un paraugs, etalons dzīvei. Šis zaudējums ir ļoti sāpīgs un emocionāls trieciens – zaudēts ir vienīgais cilvēks, ar ko bija iespējams rast patiesu dialogu. Mātes valdonīgais raksturs un egocentriskums, varbūt pat paviršība pret radušos situāciju, paštaisnums, problēmas ignorēšana rada apstākļus, kuros Džeisons vairs nespēj izturēt acīmredzamu falšumu un izlikšanos sabiedrībā un viņu attiecībās. Mārdžerija manipulē ar visiem vīriešiem sev apkārt, tai skaitā ar dēlu. Džeisons to zina un pacieš līdz brīdim, kad saprot, ka vairs nespēj to izturēt un nevēlas pakļauties mātes iegribām.

Nākamais tēls, kas atstāj lielu nozīmi Džeisona lomas līnijā, ir Džesija, meitene, kurā viņš ir ieskatījies. Šī interese, kā vēlāk izrādās, ir abpusēja, taču Džeisonam ir zināms arī fakts, ka viņai ir bijušas attiecības ar Timotiju, jaunekli, kurš regulāri Džeisonu apceļ un izsmej. Tas arī ir galvenais iemesls, kādēļ viņš ir vīlies un jūt aizvainojumu pret Džesiju.

Timotijs vismaz ārēji ir pretstats Džeisonam. Viņš Džeisonu morāli aizskar un pazemo, dara to Džesijas un pat Mārdžerijas klātbūtnē. Kaut gan pats iekšēji ir trausls zēns, ārējā čaula ir – būt sliktajam puikam. Kāpēc būt par medījumu, ja vari būt mednieks? Brīdī, kad Džeisons uzzina, ka viņa mammai ir bijis seksuāla rakstura kontakts ar Timotiju, viņš eksplodē. Timotijs, kurš acīmredzami spēlē sliktā zēna lomu sabiedrībā, dara viņam pāri, ir bijis tuvās attiecībās ar abām sievietēm, pret kurām viņam ir jūtas.

(..)

2.3. Tairons

Izstrādājot Tairona lomu, centos darīt tieši tāpat kā ar Džeisonu. Pirmais uzdevums bija atrast šī tēla prototipu dzīvē, iekšējo un ārējo temporitmu, saprast attiecības ar katru no lugā esošajiem personāžiem, sakārtot tēla psiholoģiju, izstrādāt lomas līniju. Ņemot vērā faktu, ka tēla lelle tika pabeigta neilgi pirms pirmizrādes, tehniskās detaļas nācās pieslīpēt pēdējās.

Sākot meklēt Tairona prototipu, sapratu, ka šajā gadījumā nevaru reālu, dzīvu cilvēku pielīdzināt lellei. Man tas nebūtu izdevīgi, jo dramaturģiskajā materiālā šī lelle ir Džeisona radīta, tādēļ nācās prototipu meklēt leļļu pasaulē. Pirmā doma bija meklēt piemērus TV raidījumā The Muppet Show, kuru radījis leģendārais Džims Hensons un kurā visi personāži ir lelles. Šovam tika uzņemtas piecas sezonas, kopā simt divdesmit sērijas, un tas divdesmitā gadsimta septiņdesmitajos gados guva milzīgu popularitāti un ievērību ne tikai ASV, bet arī citur pasaulē. Tas tika novērtēts arī no kritiķu skatupunkta, un ir saņēmis neskaitāmas nominācijas un apbalvojumus. [3] The Muppet Show izmantots ļoti līdzīgs lelles vadīšanas princips, turklāt izrādes māksliniece Tairona lelli radīja pēc vizuālas līdzības šim šovam. Man atlika saprast tēla raksturu un meklēt iespējamās iezīmes kādā no seriālā redzamajām lellēm. [4]

(..)

Režisoram bija konkrēts uzstādījums: kad Tairons sarunājas ar Džeisonu, , Džeisona skatiens ir vērsts prom no Tairona,  kad Džeisons runā –viņa acu skatiens ir vērsts virzienā uz Taironu, bet Tairona skatiena virziens tiek kontrolēts atkarībā no vajadzības. Vēl bija svarīgi sadalīt, kurš no tēliem ir aktīvais, kurš ir pasīvais. Aktīvais ir tas, kuram dotajā brīdī ir lielāka vajadzība.

Šī vajadzība lielā mērā arī ietekmē Tairona lomas līniju. 2. attēlā diagrammā vizualizēta lomas līnija diagrammā.

(..)

Sākot analizēt Tairona attiecības ar pārējiem lugas varoņiem, nonācu pie secinājuma, ka vienīgās nozīmīgās attiecības viņam ir tikai ar Džeisonu. Jebkura komunikācija, kas veidojas ar citiem tēliem, patiesībā veidojas caur Džeisonu. Skatoties caur pārējo varoņu prizmu, Tairons un Džeisons ir viens un tas pats tēls, un tieši šeit mēs nonākam pie vietas, kur šie abi varoņi saplūst vienā.

2.4. Džeisons/ Tairons vienā

Jau kopš brīža, kad atdalījām abus varoņus vienu no otra kā atsevišķus tēlus, zinājām, ka beigās pienāks brīdis, kad viņi abi būs jāsavieno atpakaļ kopā. Tairons ir Džeisona apspiestās emocijas, kas laužas uz āru, viņa alter ego, un to pilnībā atdalīt nav iespējams.

Apvienojot un vizualizējot abu tēlu līnijas (3. attēls), iegūstam vienu kopējo, kas tad arī parāda Džeisona/Tairona galējo lomas līniju, kā arī varam redzēt, kas notiek, šīs abas līnijas apvienojot.

Abu iepriekšējo līniju maksimālie punkti reducējas. Džeisona un Tairona attiecības balstās uz kontrasta principu – kad Džeisonu sāk mākt šaubas un bailes un iekšējā intensitāte krītas, Tairons ir spiests ņemt virsroku un celt savu iekšējo intensitāti, lai pārliecinātu Džeisonu. Tādējādi tiek saglabāts konsekvents kopējās līknes kāpums līdz kulminācijas brīdim, un pēc tam saglabāta pietiekama intensitāte, lai iedarbotos uz pārējiem lugas tēliem. Ja Džeisona intensitāte ir pietiekami augsta, tad Tairons savu var samazināt, nodrošinot konsekventumu. Abi šie personāži maksimālo intensitātes punktu sasniedz pirmā cēliena pēdējās ainas beigās, vietā, kur tiek nokosta Timotija auss.