Starp rozēm
(Latvju Dailei)*
Svētīts lai ir tas brīdis, kad jaunas
sirdis mostas uz jaunu Mīlas atziņu.
“Ozoliņu tēvs”
Iesim! Iesim pļavās un mežos...
Bradāsim rīta rasā! Mazgāsim baltas
savas dvēseles un iesim pretī saulei!
“Nebrauc tik dikti!”
* 1924. gada 5. maijs. Nac. teātrī Reiņa Parņicka un Kārļa Lagzdiņa vakarā izrāda pirmo reizi Jāņa Lejiņa komisko teātra spēli “Nebrauc tik dikti!”. Šai gadījumā pasniedzam šo skici, kurā caur autora sajūtu prizmu atspoguļojas skatuves pasaule.
/Žurnāls “Teātra Vēstnesis”, 01.07.1924/
Krēslas stunda... Gaisā mierīgi lido sniega pārsliņas... Maigi glaužas pie krūts, pie sejas... Ar bālu baltu plīvuru aizklāj priekšā mirdzošās guntiņas, koku un māju siluetus... Cilvēki kā ēnas drāžas nopietnā steigā garām cits citam... Uz turieni! Kur daudz daudz gaismas un dvēseles siltuma, kur tik daudz domu un jūtu, kur tik daudz Dailes! Uz teātri!
Gaiši apgaismotais foajē mudžēt mudž no simtgalvainās laužu drūzmas. Gan priecīgas sejas, gan nopietnība, gan smaidi, gan pašapmierinātība. Tur veci paziņas satiekas pēc ilgiem gadiem: “A! Sen neredzēts! Sveiks, vecais! Kā ar veselibu? Ko dari?” – “Paldies, labi! Un tu?” – “Sen pārbrauci? Drīz aizbrauksi? Lielajā pauzē bufetē tiksimies. Lūdzu, jaunkundz, saņemiet
manu garderobi!”
Tur divas draudzenes ar dziļu nopietnību vēro viena otrai jaunās tualetes un dzejiskā aizrautībā būvē brīnumpilis no spicēm un bantēm: – “Ar šneiderienēm gatavais posts! Pieteicu – sešos lai būtu klātu... Nogaidījos... Nekā... Uzvilku pirmo, kas gadījās pie rokas! Te vajadzēja “štofītes”... Te – zaļu bantīti... garnitūru...!”
Tur laimīgs pārītis, smaidīdams, laimes pilns, cauri lūko tikko pirktu programmu: – “Vai mans ideāls arī šodien piedalās?” – “Ir jau ir. Redzi!” – “Nē, tas nav tas! Tagad man ir cits!” (..) Tur zelta jaunība, pulciņā kādi pieci, ar sārtumu vaigos un dzirkstošām acīm stāsta par skatuves brīnumiem: “Ah! Mans dieviņš! Ja tu redzētu, kā viņš pagājušo reizi spēlēja! Liels mākslinieks!” – “Varbūt, ja nebūtu olekti norijis.” – “Tavējais atkal mīdās uz skatuves!” – “Mūsējam tādas apburošas acis!”
Kāds impozanta izskata kungs, laizdams ķemmes sirmajā matu kaudzē, sarunājas ar kādu, kas cītīgi un nervozi glauda pliko pakausi: “Redzēsim! Redzēsim!... Hm!” un bufetē kāds ievērojams, ko liecina pašapzinīgais izskats, ēzdams pēdējo desu ar kāpostiem, murmina: “Redzēsim! Jāstiprinās! Vai varēs maz nosēdēt līdz beigām? Vēl vienu “ķimeli”!”
Viss apkārt dzīvo! Bet kas notiek tur... aiz “Svešām personām ieeja aizliegta”? (..)
Kārtīgais režisora palīgs, kurš mūžīgi bīda uz priekšu mūžīgi nopakaļ paliekošo teātra pulksteni; nervozais režisors, iztapīgais friziers, flegmātiskais garderobjers ar savu resno palīgu un nemierīgais skatuves meistars – tie ir cilvēki, kas visur redzami un līdz apnikumam uz katra soļa sastopami... Tie ir aizkulišu malārijas baciļi...
“Cik pareizs pulkstens?” – “Apgaismotāj! Vai kārtībā projekcijas aparāts, zili zaļi, lillā prožektori?” – “Frizier! Parūku!” – “Manu kostīmu!... Kur skroders?” (..) “Podestus augstāk!” – “Nekas... vēl jau laika pietiek...” ar izpresētam biksām rokās sauc garderobjers.
Viss apkārt drudžaini kustas un skan. Bet aktiers sen jau nogrimējies, sen jau apģērbies... Nervozi tver pēc tases stipras kafijas un mēmi raugās ledainā spogulī. Galva noslīdējusi uz krūtīm, savilktās uzacis liecina tumšo domu, kas plosās viņa krūtīs... Viss nav tā, kā vajag. Kaut kas trūkst! Viss tas, kas gaida tur uz skatuves, viss ir kā aiz kāda miglas plīvura. Viss tas, kas mēģinājumos radīts, vienā mirklī liekas apšaubāms, viss izliekas bez formas, bez pārliecības. Bez atziņas, bez iedvesmas... Viss padarītais nevarīgi līkst zemē un vaid ar aizlauztu žēlu balsi: “Nav tas, nav tas!” Viņš strauji uzlec kājās un sāk staigāt... (..) Briesmīgais tukšums pārņem dvēseli!
Piepeši trešais zvans noskan pa visu aizkulisi. Viņš saraujas... Izmisums atspoguļojas sejā. Nemiera dēmona apsēsts, viņš virzās uz durvju pusi... Turēt nu, brālīši, īkšķus!
Iedegas aizkulišu ugunis, uzliesmo prožektori, kaut kur augšā iešvīkstas “saule” un kā sveicinādama savu pavēlnieku iemirdzas rampa. Mīļā, dārgā rampa! Kā templi, iegailējoties svētajām ugunīm, tā pārvērš mistisko pustumsu par gaišu gaišu svētnīcu.
(..)
Gala vārds kritis. Pārlaidis ar roku pār pagurušo seju, aktiers smaidīdams ieslīd apžilbinošā gaismā. Visās malās ieskanas sidraba zvaniņi: maigas, apburošas, nekad nedzirdētas mūzikas skaņas apvij viņu no visām pusēm: zila bezgalība paveras viņa priekšā; kaut kur pa labi un kreisi izaug augsti tempļa mūri ar nepārredzamām trepēm, kas teicas uz augšu arvien augstāk un augstāk purpurainos mākoņos... Neizsakāma līksme pārņem viņa dvēseli, ārprātīgās ilgās skats urbjas uz priekšu! Sniegbalts stāvs, klusu smaidot, izaug viņa priekšā, un kāda balss iečukst viņam ausīs: – “Daile ir Mīla!" Klusas prieka trīsas pārņem visu viņa būti un raudot viņš nokrīt pie viņa kājām.
Visapkārt dziļš miers. Izrāde beigusēs. Kā jūra plūst no brīvā Mākslas tempļa apmeklētāji. Kā agrāk, virpuļo sniega pārsliņas. Smiekli, nospiesta jautrība, zobgalība piepilda tukšās iemigušās ielas... Važoņu zvaniņi žēli noskan tumsā un apklust. Sirmais šveicars svinīgi nodzēš ugunis, saceļ silto apkakli un, atspiezdamies uz līko spieķi, mierīgi aizčāpo uz mājam... (..) Viens pēc otra pazūd arī teātra ļaudis... Drūmāka un tumšāka paliek lielā ēka... Dobjāki un dobjāki skan dežurējošā ugunsdzēsēja vienmuļīgie soļi...
Rokā pušķīts sarkano rožu. Rožu smarša lēni, bet uzvaroši cīnās ar šeit parasto, valdošo smiņķu smaržu. Un ietin savā ziedu tvanā izmocīto, nogurušo jaunā Dailes priestera dvēseli... (..) Kā pārrauta stīga klusu ievaidas dvēsele, un viena asara pēc otras lēni rit pār krāsotiem vaigiem uz sarkanām rozēm...
Kaukdams vējš lido pa aizmigušām ielām, svilpodams vajā sniega pārsliņas. Mākslas kritiķis, omulīgi cigāru kūpinādams un sarkano spalvas kātu grauzdams, rakstīja: “...neapšaubāms talants, bet...”
KrodersLV sveic lasītājus Starptautiskajā Teātra dienā!
Rakstīt atsauksmi