Marta Sondare

Žurnāliste

STUDENTS PĒTA: Izrādes pusaudžiem. Problēmas un risinājumi

Atbalstot jauno teātra zinātnieku veiktos pētījumus par teātra aktuālo procesu un vēsturi, Kroders.lv lasītājiem piedāvā publikāciju sēriju – teātra teorijas un vēstures diplomdarbu fragmentus.

Šonedēļ publicējam fragmentu* no Martas Sondares maģistra darba “Izrādes pusaudžiem: problēmas un risinājumi (2017-2020)”, kas izstrādāts Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātē, Baltu filoloģijas maģistra studiju programmas teātra zinātnes modulī (darba zinātniskā vadītāja – lektore, Ph.D. Ieva Rodiņa).

* Fragments “Pusaudžu apmierinātība ar piedāvājumu” no maģistra darba 4. nodaļas “Pusaudžu auditorijas sasniegšana”

Lai pusaudzim veidota izrāde sasniegtu savu mērķauditoriju, teātriem bieži vien jāpielieto neierasti mārketinga paņēmieni, ko neizmantotu pieaugušajiem domātu izrāžu reklamēšanai. Pēdējā laikā ļoti aktīvu lomu šai jomā spēlē sociālie tīkli, kur jaunieši pavada daudz sava laika, līdz ar to teātriem parādās lielāka iespēja ieinteresēt viņus ar radīto saturu, taču liela nozīme ir arī programmai “Latvijas skolas soma”, kurai ir izstrādāts mehānisms, kā teātros esošo piedāvājumu novirzīt līdz jauniešu auditorijai.

Lai izpētītu, kas interesē pašus pusaudžus un kādas ir viņu domas par savai auditorijai veidoto izrāžu piedāvājumu Latvijas teātru vidē, tika organizētas divas fokusgrupu diskusijas, kurās piedalījās desmit dalībnieki – astoņas meitenes un divi puiši vecumā no 15 līdz 18 gadiem. Šāds vecumposms izvēlēts, jo Covid-19 pandēmija būtiski ietekmējusi teātru apmeklējumu, līdz ar to jaunākā vecuma pusaudži savai mērķauditorijai domātās izrādes varētu nebūt redzējuši. Divi no dalībniekiem nedzīvoja Rīgā, bet astoņi bija rīdzinieki. [1] Respondenti atrasti, publicējot aicinājumu piedalīties diskusijā darba autores “Twitter” kontā. Intervijas tika rīkotas aprīļa pēdējās divās nedēļās.

Visi respondenti bija aktīvi teātra apmeklētāji – pirms pandēmijas uz teātri gājuši pat vairākas reizes nedēļā. Pārsvarā pusaudži iecienījuši Dailes teātri, Latvijas Nacionālo teātri (LNT), Ģertrūdes ielas teātri (ĢIT), Dirty Deal Teatro (DDT), maz tiek piesaukts Jaunais Rīgas teātris (JRT), taču vairāki respondenti bija redzējuši pandēmijā tapušo daudzsēriju mākslas filmu “Aģentūra”.

Vairums atzīst, ka nav sanācis būt reģionu teātros tik bieži, cik gribētos, – tam kā visbiežākie traucēkļi tiek minēts laika un naudas trūkums, kā arī lielā plānošana, ja tiek izmantots sabiedriskais transports. Tas būtībā dod divas iespējas – vai nu reģionu teātros apmeklēt vien dienas izrādes, ko var izdarīt brīvdienās, vai arī meklēt iespējas pilsētā palikt pa nakti, ko apgrūtina jauniešu finansiālās iespējas. Kāda meitene norāda, ka “ir iespējams apmeklēt dienas izrādes, bet ne vienmēr ir labs piedāvājums, savukārt vienas reģionu teātra izrādes un ceļa summa ir līdzvērtīga divām Rīgas teātra biļetēm”, līdz ar to viņa labāk apmeklē divas izrādes Rīgas teātros nekā vienu reģionu. No tā izriet, ka jaunieši labprāt apmeklē teātri, bet meklē sev pieejamāko – gan attāluma, gan finanšu ziņā.

Tādi paši iemesli arī tiek minēti tam, kāpēc nav sanācis apmeklēt Valmieras Vasaras teātra festivālu – no desmit pusaudžiem kādu no festivālā spēlētajām izrādēm redzējuši vien trīs, taču vairāki par to ir dzirdējuši un pauž cerību, ka sanāks aizbraukt kādā no nākamajiem festivāla norises gadiem.

Pandēmijas laikā pusaudži aktīvi patērējuši arī teātru digitālo piedāvājumu – skatījušies gan LTV1 raidījumā “Teātris.zip” demonstrētās izrādes, gan jaunrades projektus – LNT “Balto kubu”, JRT “Aģentūru”, LNT “Īstās sālsmaizes” koncertierakstu un citus, taču vienlaikus daži no aptaujātajiem pusaudžiem atzīst, ka ir sevi jāpiespiež skatīties teātri attālināti, savā datorā vai viedtālrunī, jo pēc dienas, kas veltīta attālinātām mācībām, ir grūti koncentrēties digitālam iestudējumam.

Interesējoties par to, kā sākusies respondentu interese par teātri, iezīmējas divas tendences: vai nu pievērsties teātrim mudinājis kāds latviešu seriāls, kas licis vēlēties apmeklēt teātri, lai saprastu, kāds aktieris izskatās un spēlē uz teātra skatuves, vai arī vecāki jau bērnībā bērnus veduši uz bērnu izrādēm. No tā izriet vēl viena parādība – vairāki fokusgrupas dalībnieki atklāj, ka, “izaugot” no bērnu izrādēm, vecāki viņus ir pārstājuši vest uz teātri, taču interese par to atgriezusies, sasniedzot 16 gadu vecumu. To var skaidrot gan ar piedāvājuma trūkumu (vairāki respondenti min Dailes teātra Zinību dienu izrādes, taču pēc tam skolēnu auditorijai mērķēts piedāvājums trūkst, ir grūti sameklējams vai netiek tā reklamēts), gan citu interešu dominēšanu – vairāki no respondentiem nodarbojas ar hobijiem – paši spēlē teātra pulciņā, dejo, dzied u.c., līdz ar to teātra apmeklēšanai neatliek laika.

Lūdzot raksturot, kādas asociācijas respondentiem nāk prātā, izdzirdot vārdus “izrāde pusaudžiem”, raksturojumi lielākoties ir ar negatīvu konotāciju.

Vienlaikus izrādēs tiek runāts viņiem saprotamā un aktuālā valodā (tostarp, izmantojot lamuvārdus) un par aktuālām tēmām, taču slikta tendence izrādēs ir uzsvērt alkoholismu un narkotiku lietošanu, norāda jaunieši. Kā liels izrādes pluss tiek uzsvērts tas, ka iestudējumos spēlē jauni aktieri, lai radītu ticamības sajūtu un jaunieši spētu vairāk identificēties ar aktiera tēloto varoni.

Pusaudžu domas dalās jautājumā par to, vai izrādes vēstījumam jābūt acīmredzamam – daļa uzskata, ka pusaudžu izrādēs nevajadzētu būt zemtekstam, jo jauniešiem informāciju vajag pateikt skaidri un nepārprotami. Taču liela daļa pusaudžu uzskata, ka esošās izrādes ir pārāk pamācošas un stereotipiskas, līdz ar ko jaunais cilvēks, aizejot uz teātri, jūtas neveikli. Viena fokusgrupas dalībniece uzskata, ka “teātrī nav jātaisa jaunieši par invalīdiem, kuriem vajag īpašas izrādes. Nav atšķirības starp pusaudžu izrādēm un pieaugušo izrādēm. Tas, ka mums ir 14 gadu, nenozīmē, ka mums vajag gaismas efektus vairāk nekā pieaugušo izrādēs tikai tāpēc, lai mūs izklaidētu”.

Neviennozīmībai piekrīt arī kāda cita dalībniece – izrāde jauniešiem ir koks ar diviem galiem – teātriem ir jātaisa izrādes pusaudžiem, viņus izglītojot vai veidojot izrādes par aktuālām tēmām, taču bieži gala rezultāts pusaudzim nepatīk, liek justies neveikli. To daļēji varētu risināt režisoru vai izrādes radošās komandas saruna ar pusaudžiem pirms izrādes iestudēšanas, lai saprastu viņu vēlmes un problēmas, taču vienlaikus tas negarantē, ka jaunieši šajā sarunā būs atklāti.

Skatoties pieaugušo izrādi, nav neveiklas sajūtas – režisori necenšas neko padarīt acīmredzamu un necenšas lietot jauniešiem aktuālus teicienus tikai tāpēc, ka daži pusaudži tos lieto. Vairāki jaunieši norāda, ka ir pat labi, ka viņi kaut ko pieaugušo izrādē nesaprot, jo tas rada interesi un rosina par to domāt arī pēc izrādes, tādējādi mudinot sarunāties vai nu ar skolotāju, vai vecākiem, vai draugiem.

Lielu daļu pusaudžu izrāžu piedāvājuma pēdējos gados veicinājusi programma “Latvijas skolas soma”, un vairāki pusaudži norāda, ka līdz ar tās ieviešanu arī pusaudžiem paredzētu izrāžu piedāvājums ir kļuvis pietiekams – jebkurš interesents tur var atrast kaut ko sev piemērotu. Taču vairāki aptaujātie pusaudži programmā saskata problēmas. Piemēram, vairumā gadījumu izrādi, kuru jaunieši skatīsies, izvēlas klases skolotāja, nevis jaunieši paši. Līdz ar to izrāde tiek pakārtota skolā apgūstamajai vielai un kļūst par obligātu piespiedu pasākumu tiem skolēniem, kuri teātri neapmeklē.

Problēma ir arī “Latvijas skolas somas” piedāvājums – daži pusaudži pievērsuši uzmanību tendencei, ka, līdz ko radošā komanda iegūst Valsts Kultūrkapitāla fonda finansējumu, lai veidotu izrādi pusaudžiem, gala rezultāts sanākot viduvējs. Tam var būt vairāki iemesli. Tā varētu būt režisoru nespēja uzrunāt auditoriju – izrādes veidot statiskas un neļauties spontanitātei, ko ļauj iestudējuma spēlēšana dažādās auditorijās. Kāds fokusgrupas dalībnieks min, ka, piemēram, izrādē “Gleznas ārpus rāmjiem” (rež. Viesturs Roziņš, Mūzikas un mākslas atbalsta fonds, 2019 – red.) izrādes sākumā sanākušajai auditorijai aktieri pavēsta, ka izrādes komanda nezina, kā runāt ar jauniešiem, tāpēc darīs to tā, kā paši māk – tādējādi jau sākotnēji skatītājs tiek nostādīts fakta priekšā un izrādes veidotāji nemēģina veidot dialogu ar jauno cilvēku. Arī pati izrādes forma to neveicina, jo iestudējumu drīzāk var nosaukt par izrādi-lekciju, kur auditorijai ir jābūt skatītājam, neveidojot interakciju ar aktieriem.

Pretējs gadījums ir Goda teātra izrāde “Čomiņi” (rež. Leons Leščinskis, 2017 – red.), kur, kā intervijā teicis viens no izrādes aktieriem Edgars Ozoliņš, ir būtiska atšķirība, kādai auditorijai izrāde tiek spēlēta. Tas pirms izrādes tiek noskaidrots, un aktieri uzreiz saprot, kuri vārdi ir jācenzē, kā arī rēķinās, ka, piemēram, 6. klases skolēni par jokiem smiesies vairāk un ilgāk nekā 9. klases publika. [2] Līdz ar to izrāde ir diezgan elastīga un auditorijai ir ļoti liela nozīme, lai gan arī šajā izrādē tā netiek iesaistīta un netiek veidota interakcija.

Vairāki respondenti min, ka pat izrādes, kas vēlāk ir iekļautas “Latvijas skolas somas” programmā, bet nav saņēmušas VKKF finansējumu, viņus uzrunā vairāk, jo izrādē nav uzspiestā moralizēšana par pusaudžiem svarīgām tēmām, tā pat nav domāta konkrētajai mērķauditorijai, bet sanākusi tāda, kas varētu būt piemērota arī jaunākai auditorijai. Kā piemērs tiek minēta LNT izrāde “Svina garša” (režisors Valters Sīlis, 2016), kas ir pat vairāku aptaujāto dalībnieku mīļākā izrāde, jo režisors atradis veidu, kā parādīt jauna cilvēka ceļu cauri dažādām valsts varām, vienlaikus uztverot pusaudžus kā līdzvērtīgu auditoriju, veidojot izrādi par vēstures tēmu, neieņemot pamācošo pozīciju.

Problemātiska ir arī izrāžu rādīšanas vieta. Lai gan atsevišķos gadījumos izrāde, kas saņēmusi VKKF finansējumu, tiek veidota kā izbraukuma izrāde skolās pēc pieprasījuma, tie ir vien atsevišķi gadījumi. Vairākums finansējuma saņēmēju par iestudējuma izrādīšanas vietu ir izvēlējušies Rīgu, taču reģioni pārstāvēti mazāk – saņēmēju lokā ir izrādes Valmierā, Cēsīs un Liepājā, kas joprojām ir salīdzinoši mazs piedāvājums pretstatā galvaspilsētas iespējām. To min arī aptaujātie pusaudži, atzīstot, ka reģionu teātri šķietami ir palikuši novārtā. Daļēji to risina izbraukuma izrāžu formāts, kas ļauj izrādi parādīt katrai skolai atsevišķi, ja ir tāda vēlme, taču šāda tipa izrādes bieži sanāk dārgākas nekā tās, ko iespējams noskatīties klātienē, kā rezultātā auditorijā nākas apvienot vairākas klases (kur var rasties problēma ar mērķauditorijas atbilstību), taču skola var arī meklēt papildu finansējuma avotus, lai varētu skolēniem šo iespēju nodrošināt.

Tāpat šo problēmu daļēji risina ar jau esošo teātru izrāžu iekļaušanu “Latvijas skolas somas” programmā, taču jānorāda, ka pandēmija, lai gan ir smagi ietekmējusi kultūras nozari, tomēr ir ļāvusi attīstīties jauniem un Latvijā mazpazīstamiem formātiem, kā teātris var sasniegt skatītāju. Šajā gadījumā pastiprināti ir parādījies daudzveidīgs digitālais piedāvājums, kas nojauc teritoriālās robežas un ļauj, piemēram, LNT iestudējumu, kas klātienē būtu iespējams tikai, atrodoties Rīgā, datorā noskatīties skolēnam Ventspilī, Daugavpilī vai pat ārzemēs.

Izrāžu izvēlē lielu lomu spēlē arī mārketings, kur jaunieši ir pamanījuši būtisku atšķirību – valsts teātru iespējas būtiski atšķiras no mazo teātru, apvienību vai biedrību iespējām reklamēt izrādi, līdz ar to bieži pusaudži par kādu izrādi var nemaz neuzzināt, jo izvēlētās mārketinga stratēģijas dēļ vai reklamēšanai atvēlēto mazo līdzekļu dēļ izrāde nesasniedz tai paredzēto auditoriju. Kā piemēru jaunieši min izrādes neatkarīgajos teātros, piemēram, KVADRIFRONĀ vai Rēzeknes teātrī “Joriks”, kur informācija par lieliskām izrādēm izplatās tikai, ja kāds ir bijis un par to pastāsta saviem vienaudžiem.

Sociālie tīkli pēdējos gados jauniešu dzīvēs ir ieguvuši diezgan pastāvīgu vietu, tāpēc ir loģiski, ka teātri savas izrādes reklamē, arī izmantojot tos. Vairāki aptaujātie respondenti piemin tādu pēdējo gadu eksperimentu kā tēla profila izveidošana sociālajā tīklā “Instagram”. Pusaudži kā piemēru min LNT izrādes “Arī vaļiem ir bail” tēla Pētera Bērziņa profilu, kur tēls tiek pozicionēts kā parasts cilvēks, kurš izspēlē dažādas situācijas, piemēram, ar draugiem apkopējai palīdzot stumt grīdas tīrāmo mašīnu lielveikalā vai skatlogā izliktas gultas izmēģināšanu. [3]

Arī Valmieras Drāmas teātra izrādē “Nekas” (rež. Jānis Znotiņš, 2018 – red.) aktieris Pauls Iklāvs savā “Instagram” profilā veidoja tiešraides no izrādes mēģinājumiem. Tas jau pirms izrādes skatītājus iepazīstina ar topošo izrādi un ļauj saprast, vai izrāde ir atbilstoša gaumei un potenciālais skatītājs to vēlēsies apmeklēt vai nē. Arī Dailes teātra izrāde “Monstrs” (rež. Dmitrijs Petrenko, 2020 – red.) raisījusi pastiprinātu jauniešu interesi par izrādi, jo tajā mūziku veido mūziķis Prusax.

Arī līdzšinējie Latvijas teātru piemēri sociālo tīklu auditorijai ir devuši iespēju gan ieskatīties mēģinājumu procesos, gan iepazīties ar teātrī spēlējošiem aktieriem un režisoriem, tāpat tajos tiek publicēta teātrī aktuālā informācija, pēdējā iespēja iegādāties biļetes vai atbildēts uz interesentu jautājumiem, rīkojot īpašas tam paredzētas jautājumu un atbilžu sesijas, tādējādi rosinot interesi par teātri kopumā vai par konkrētu izrādi. Tomēr pusaudži atzīst, ka teātri sociālo tīklu iespēju izmanto kūtri – viņi labprāt redzētu vēl vairāk šādu sociālo tīklu iespēju izmantošanu, lai uzrunātu pusaudžu mērķauditoriju.

Ņemot vērā, ka daļa uzņēmumu savu produkciju mēģina pārdot, izmantojot influencerus jeb elkus [4], jaunieši tomēr atzīst, ka tas uz pusaudžu auditoriju teātra jomā nedarbotos. Pirmkārt, kā atzīst jaunieši, viņi bieži vien izrādes redz vēl pirms elkiem, kuru viedoklī ieklausītos, jo aktīvi apmeklē, piemēram, LNT skolēnu un studentu ģenerālmēģinājumus, kas notiek, pirms izrādi iespējams apskatīt plašākai publikai, tostarp influenceriem. Otrkārt, lai gan jauniešu ietekmētāju vidū ir vairāki lieli un spēcīgi vārdi, tomēr viņi nav aktīvi teātru izrāžu skatītāji, līdz ar to arī viņu radītais saturs par redzēto izrādi būtu mākslīgi radīts un neiederētos līdzšinējā elka radītajā saturā. Tāpat pusaudži norāda, ka viņiem ir attīstīta medijpratība, kas nozīmē, ka, līdz ko pie šāda ieraksta parādītos piezīme, ka ieraksts tapis sadarbībā ar teātri, zustu ticamība elka rakstītajam vai sacītajam par izrādi, jo ir skaidri noprotams, ka tā ir reklāma.

Daži teātri pie izrādes norāda, ka izrāde ir paredzēta bērniem, jauniešiem, ģimenei, pusaudžiem ar skolotājiem u.c., tādējādi norādot aptuveno izrādes mērķauditoriju. Vairāki respondenti norāda, ka piezīme ir drīzāk domāta pusaudžu vecākiem, radiniekiem vai skolotājiem, lai atvieglotu viņu izvēli plašajā teātru piedāvājumā un padarītu izvēles procesu ātrāku. Aptaujātie atzīst, ka piezīme par to, ka izrāde ir jauniešiem, nav pirmais, ko viņi savā izvēles procesā pamana, taču fokusgrupā bija arī cilvēki, kas pauda, ka šī piezīme viņus atgrūž, jo, kā norādīja viens respondents, “automātiski liekas, ka tur jau kaut kādas morāles mēģinās iemācīt”.

Arī “Spēlmaņu nakts” nominācijas vai balvu piešķiršana izrādēm neietekmē to, kā pusaudži izvēlas, ko teātrī skatīties no sev domātā piedāvājuma. Vairāk tas pusaudžiem kalpo kā vērā ņemams faktors, ja jāizvēlas piedāvājums no pieaugušajiem domātā repertuāra – “Spēlmaņu nakts” žūrijas piešķirtā nominācija vai apbalvojums nodrošina to, ka izrāde ir kvalitatīva, jo ir profesionāļu novērtēta un izcelta. Tā, piemēram, dēļ lielā nomināciju skaita jaunieši devušies uz LNT izrādi “Pūt, vējiņi!” (rež. Elmārs Seņkovs, 2018), Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra izrādi “MuMu” (rež. Viesturs Kairišs, 2019) un citām.

Līdz ar to turpmāk Latvijas Teātra darbinieku savienībai un “Spēlmaņu nakts” žūrijai būtu jāuzsver abu balvu atšķirības, piemēram, profesionālās žūrijas balvu par izrādi jauniešiem vai izrādi bērniem dodot profesionāla novērtējuma vai māksliniecisko kvalitāšu dēļ, bet bērnu un jauniešu žūrijas balvu piešķirot izrādei, kas labāk patikusi jauniešiem, spējusi uzrunāt šo mērķauditoriju. Iespējams, būtu jādomā arī par to, kā nosaukumā abas nomināciju kategorijas padarīt atšķirīgas vienu no otras, jo, kā norāda viens no aptaujātajiem pusaudžiem, “nav labi”, ja radošā komanda uztver, ka viņi ir dabūjuši balvu kategorijā “Gada izrāde pusaudžiem”, taču šo novērtējumu guvusi no profesionālās žūrijas, nevis no pašiem pusaudžiem.

Savukārt, domājot par to, kādu izrādi režisoriem būtu jāiestudē, lai pusaudzim tā liktos interesanta un saistoša, pusaudži min vairākus aspektus, kas būtu jāņem vērā. Izrādei būtu jābūt dinamiskai un aktīvai – iestudējumā nevajadzētu ielikt piecu minūšu pamācošu monologu, jo tas ļauj atslābt uzmanībai, ko iepriekš jaunieši veltījuši, sekojot līdzi notikumiem uz skatuves. Vēl liela nozīme ir savstarpēja dialoga veidošanai – režisoram jaunietis jāpieņem kā līdzvērtīgs spēlētājs un nav ar viņu jāmēģina runāt kā ar mazu bērnu, mēģinot pamācīt un izrādi veidojot pašsaprotamu. Dialogs jāveido arī, mēģinot rast jauniešiem aktuālas tēmas – nevis mēģinot pašiem izdomāt, kas jaunietim varētu būt aktuāls, bet viņiem to pajautājot.