Andris Siksnis 30.07.2021

STUDENTS PĒTA: Inscenētājs. Režisors Regnārs Vaivars

peta
Portreta foto no Dailes teātra arhīva

Atbalstot jauno teātra zinātnieku veiktos pētījumus par teātra aktuālo procesu un vēsturi, Kroders.lv lasītājiem piedāvā publikāciju sēriju – teātra teorijas un vēstures diplomdarbu fragmentus.

Šonedēļ publicējam fragmentu* no Andra Sikšņa maģistra darba “Teātra režisoru pašreprezentācija publiskajā telpā: Latvijas piemērs”, kas izstrādāts Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātē, Baltu filoloģijas maģistra studiju programmas teātra zinātnes modulī (darba zinātniskā vadītāja – Dr. Art., asoc. prof. Līga Ulberte).

* Fragments “Inscenētājs” no maģistra darba 3. nodaļas “Režisoru-aktieru piedāvātās izrādes”

 

Režisors un aktieris Regnārs Vaivars (1973) kopš ienākšanas teātrī bijis pazīstams ar ekstravagantu publisko tēlu un attiecīgu rīcību, dažādos oriģinālos, bieži vien provokatīvos veidos nodrošinādams sev un savām izrādēm publicitāti, aktīvi režisējot savas publiskās izpausmes. Kopš 20. gadsimta 90. gadiem, kad Vaivars sāk režisora gaitas, pastiprinātu uzmanību raisa ne tikai viņa darbs teātrī, bet arī privātā un sabiedriskā dzīve un izteiksmīgais vizuālais tēls, kam mākslinieks nenoliedzami pievērš lielu vērību. [1] Teātra pētniece Eva Škenderska norāda: “Uz Regnāra Vaivara izteikumiem intervijās un radošajām izpausmēm publiskajā telpā nereti kritiķi atsaucas arī recenzijās, nemēģinot distancēties no personības konteksta.” [2] Tāpēc Vaivara sakarā noteikti ir iespējams runāt par apzinātu savas dzīves un publisko aktivitāšu inscenēšanu, kas radniecīga “dzīvesrades” principam.

Vaivars jau no karjeras pirmsākumiem izcēlies ne tikai ar savām teātra izrādēm. Ap 1997. gadu viņš dibina muzikālu apvienību “Visādi gadījumi” (ko saīsināti dēvē – VG), ar ko uzstājas ne tikai teātrī, bet arī mūzikas festivālos un klubos. Šīs apvienības priekšnesumi uztverami kā avangarda mākslai raksturīgas performances. [3] Viņu atskaņotajā mūzikā izpaužas dažādu mūzikas žanru un stilu sajaukums, un priekšnesumi tiek organizēti kā spilgti teatrāli, bet diezgan haotiski notikumi – ar iespaidīgiem tērpiem un to plēšanu, krāšņām projekcijām, iestudētu kaušanos, nošķiešanos ar (neīstām) asinīm, dažādu pārtikas produktu netradicionālu pielietošanu, atkailināšanos un citām ekstravagancēm. Apvienības dalībnieki savu piegājienu raksturo: “Mūsu unikalitāte neslēpjas iešanā pa priekšu aktuālām mūzikas tendencēm. Tā slēpjas vienreizējā un neatkārtojamā pieejā notīm, jo neviena dziesma, otrreiz nospēlēta, neizklausās tāpat kā pirmoreiz.” [4] Vaivars apvienības spēlēto mūziku raksturo šādi: “Esiet droši – mūsu dziesmas nekad nedungos padsmitgadīgu meiteņu armijas. Tas, ko spēlē VG, nav mūzika.” [5] Vaivars pats dzied un spēlē vargānu, no pazīstamiem teātra māksliniekiem projektā piedalās arī aktieris un režisors Varis Piņķis (1976), kurš spēlē bungas. Kā viesmākslinieks apvienības priekšnesumos piedalījies arī aktieris Kaspars Znotiņš (1975) un citi.

Vaivars 1998. gadā Jaunajā Rīgas teātrī (turpmāk – JRT) iestudē īru rakstnieka Oskara Vailda (Oscar Wilde, 1854–1900) lugu “Salome” (Salome, 1891), un šis iestudējums kļūst par vienu no skandalozākajiem darbiem Latvijas teātra vēsturē ap to saceltās ažiotāžas dēļ. Izrāde ir provokatīva, bet par iestudējuma māksliniecisko līmeni un saturisko dziļumu ir šaubas. Teātra kritiķis Normunds Naumanis (1962–2014) iezīmē zināmu pašmērķīgumu un klišejiskumu: “[..] kādēļ JRT iestudētajā Regnāra Vaivara izrādē “Salome” Jānis Kristītājs [atveido Kaspars Znotiņš – A. S.] pataisīts par izvirtuli un plānprātiņu, kurš sprediķo nelabā balsī un tirina rozā plastikāta dzimumlocekļus, vien reizumis atgūstot cilvēcisku intonāciju [..]? Jā, patiesi, – kāpēc? [..] Es atbildi neradu. Nepiederu pie estētiskajiem liekuļiem, kurus varētu viegli šokēt ar režisoriskiem aizliegtajiem paņēmieniem vai maigiem bukņījumiem zem jostas vietas.” [6] Tajā pašā laikā Naumanis atzīmē: “Piebildīšu, ka vienā ziņā Regnārs Vaivars gan rīkojies kā viltīgs sava darbaprodukta menedžeris, reklāmas aģents utt., – lai ko arī teiktu par Salomi, reklāma tai nodrošināta.” [7]

Ar iestudējumu nav mierā Latvijas baptistu draudžu savienība, kas aizraksta vēstuli Kultūras ministrijai, paužot satraukumu par kristīgo vērtību zaimošanu. JRT mākslinieciskais vadītājs Alvis Hermanis (1965) paziņo, ka teātra Mazā zāle, kur “Salome” iestudēta, turpmāk būs neatkarīga zona, par kuru JRT vadība neuzņemas atbildību. Hermanis pauž, ka iestudējums nav spējīgs “izbraukt ne caur kvalitātes, ne ētikas “vārtiem”. Turklāt šajā gadījumā izrāde tīši vai netīši, pēc dažu cilvēku domām, ir aizskārusi kristiešu reliģiskās jūtas.” [8] Šajā kontekstā izsakās arī politiķi un Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags (1958), kurš reliģiska rakstura morāles kontekstā iezīmē būtisku aspektu: “Interesantāka par pašu “Salomes” uzvedumu varētu būt diskusija, kuru tas rosina. Viens no jautājumiem ir mākslinieka un interpretācijas brīvība. Vai tā ir absolūta, vai tomēr eksistē kādas pieļaujamības robežas.” [9]

Hermanis, tobrīd jauns un nepieredzējis teātra vadītājs, saspringto diskusiju dēļ nonācis ļoti sarežģītā situācijā, mēģina aizbildināties un pārvirzīt atbildību [10], taču galu galā izrāde tiek noņemta no repertuāra, lai gan tā skandalozuma nodrošinātās popularitātes dēļ ir ļoti apmeklēta. [11] Šis gadījums ar izrādes noņemšanu ir pretrunā ar Hermaņa 2021. gadā JRT uzvedības noteikumos par absolūto māksliniecisko un vārda brīvību un paskaidrojumā ietverto vēstījumu: “Mūsu teātrī šie noteikumi nav nekas jauns. Tie ir spēkā kopš 1997. gada, kopš esmu mākslinieciskais vadītājs. Tie vienkārši bija mūsu nerakstīti likumi, kuri nekad pat netika apspriesti vai apšaubīti.” [12] 1998. gada notikumi Vaivara izrādes “Salome” sakarā liecina, ka šajos likumos ir bijuši izņēmumi. Oļģerts Kroders (1921-2012) par šo gadījumu un diskusijām par izrādes iespējamo noņemšanu tolaik izsakās:

“Tā ir tāda padomju laika kārtība. Man šķiet, ka tāds precedents demokrātiskā sabiedrībā ir pilnīgi neiespējams. Protams, ja es “Salomi” gribētu analizēt kā lielu mākslas darbu, tad man būtu daudz ko piebilst. Bet izrādi veidojis talantīgs cilvēks, un tas ir svarīgi. Kad tad vēl trakot, ja ne jaunībā?” [13]

Skats no JRT izrādes "Salome" (1998). Pravietis – Kaspars Znotiņš // Publicitātes foto

Vaivaram, kurš ir ekstrēms avangardists, ir raksturīgi ļoti spilgti ģērbties, viņam ir speciāli darināti un pielāgoti tērpi, piemēram, iespaidīgi mēteļi, īpaši uzvalki, ādas un džinsu jakas, treniņtērpi un džemperi, efektīgs sarkans kažoks, izteiksmīgas brilles – reizēm pat divas reizē – vienas uz acīm, otras – matu stīpiņas vietā, dažādas krelles, aproces un citi pamanāmi aksesuāri. Gadu gaitā Vaivaram bijis ļoti daudzveidīgs matu sakārtojums – viņam bijušas gan garas, pāri sejai krītošas cirtas, kas pārtapušas blondas, gan arī pavisam īsi mati vēlākos laikos. Dzeltenā prese par Vaivaru rakstījusi daudz, tostarp izceļot viņa privāto dzīvi un attiecības ar sievietēm, un šajā sfērā viņš ilgi bija pazīstams kā rūdīts vecpuisis un siržu lauzējs [14], taču kopš 2014. gada viņš ir precējies ar aktrisi un tērpu mākslinieci Madaru Botmani (1987).

Vaivars, lai gan bijis skandalozs un zināmā mērā dumpiniecisks, tomēr uztvēris savas izpausmes ar vieglumu un zināmu pašironiju. Piemēram, 1999. gadā, kad vācu teātra kritiķe, kuratore un festivālu vadītāja Hanna Hurciga (Hannah Hurtzig) vada diskusiju, kur piedalās tolaik jaunie režisori Regnārs Vaivars, Viesturs Kairišs un citi, piedāvā pirmajam runāt Vaivaram: “Sāksim ar Regnāru, jo viņam mugurā visskaistākais mētelis.” [15] Uz Hurcigas repliku – “Kāds beļģu režisors ir teicis, ka visi režisori ir gļēvuļi, kuri izturas kā Napoleoni. Vai tu varētu definēt, kas ir režisors?” – Vaivars atbild: “Es absolūti piekrītu. Jūs redzat, šis mētelītis… Un viss pārējais… Kas tad tas ir?” [16] Vaivaram, īpaši karjeras sākumposmā, bija raksturīgi uzsvērt, ka viņš sevišķi nelasa grāmatas: “[..] es tikpat kā nemaz nelasu atšķirībā no maniem kursa biedriem režisoriem. [..] Es taisīju [Bertoltu – A. S.] Brehtu, kuram ir apakšā baigā teorija, un es tagad patiesībā varu atzīties pedagogiem, ka neizlasīju nevienu lapaspusi no tā, ko viņš ir teicis, kaut tas bija pusgada uzdevums – taisīt Brehtu. [..] Es ieliku tur to, ko par Brehtu biju dzirdējis un sapratis. Bet atzinība no pedagogu puses bija pietiekami liela – acīmredzot es nenošāvu greizi. [..] Baidos, ka mana intuīcija nostrādā precīzāk nekā zinošu cilvēku priekšstati par to, kā jāizskatās izrādei.” [17]

Pēc teātra kolēģu viedokļa, spriežams, ka Vaivaram ir divas puses – viena ir ekscentriskā āriene un provokatīvās publiskās aktivitātes, bet otra – nemainīgi smalkjūtīgā un siltā daba.

Aktrise un Vaivara kursabiedre Baiba Broka (1973) par Vaivaru spriež: “Iespējams, viņš visus sākumā nobiedēja tādēļ, lai aizsargātu jūtīgo sirdi.” [18] Tāpat Vaivars uzsvēris cieņu pret saviem teātra skolotājiem, kuru skatījumā par viņa darbu un viedoklī ieklausās. Uz jautājumu, kas ir tie cilvēki, kuru paustais par Vaivara iestudētajām izrādēm viņam ir vissvarīgākais, režisors atbild: “Droši vien, ka mani pedagogi. Jā, galvenokārt pedagogi. [..] Kad runāju ar pedagogiem – viņu vērtējums ir saistībā ar man mācīto. Pofig, kāda ir tā pieredze, ja es to, vadoties no mācītā, nespēju parādīt tā, lai tas iedarbotos uz viņiem, lai viņi to saprot. Tas nozīmē, ka neesmu kaut ko līdz galam izdarījis.” [19]

Vēl Vaivara sakarā jāatzīmē, ka viņš paralēli darbam teātrī nodarbojies ar komerciāliem projektiem, kādu laiku bijis kreatīvās grupas “Ideju institūts” līdzīpašnieks, ideju autors un režisors. [20] “Ideju institūta” direktors Guntis Ērglis uzskata, ka tieši Vaivara vērienīgās idejas mainījušas korporatīvo baļļu rīkošanas pieejas un mērogu. [21] Undīne Adamaite par Vaivara darbību pasākumu organizēšanā raksta: “Tajā viņš metas iekšā ar pilnu klapi. Gadījies tā, ka ciemos atnākušie kolēģi režisori reizēm pat šausminājušies par izšķērdību – bļāviens! Un to parādīs tikai vienu reizi?! Jārāda vēl!” [22]

Vaivaram, gadiem ejot, “pielīp” skandālista slava, taču vēlāk viņš jau apzināti ierobežo sevis publisku eksponēšanu, nesniedzot intervijas un reti parādoties sabiedrībā. 2006. gadā, atceroties agrākus laikus, Vaivars atzīst: “Intervijas tikai vairo priekšstatus un pieņēmumu čupu [..]. No tā izvairīties nav iespējams, un nedomāju, ka es varētu izdarīt tā, lai cilvēkiem šo priekšstatu nebūtu, bet kāpēc man to vairošanā piedalīties.” [23] Par savas darbības ekstrēmāko laiku 20. gadsimta 90. gadu otrajā pusē Vaivars saka: “Tas nebija nekas izdomāts. Vienkārši toreiz es tāds biju, tā es ģērbos, tā es teicu, un tā man bija interesanti.” [24]

Vienu no vērienīgākajām, nežēlīgākajām un citādi nesamērīgākajām reklāmas kampaņām Vaivars realizēja 2016. gadā. Šo kampaņu režisors īstenoja, lai popularizētu savu iestudējumu “Divas māsas un draudzene”, kam pirmizrāde notika 2016. gada 27. septembrī Ģertrūdes ielas teātrī (turpmāk – ĢIT). Ņemot vērā Vaivara milzīgo aktivitāti savā Facebook profilā 2016. gada rudenī, visiem kampaņas elementiem ir diezgan sarežģīti izsekot, taču tālāk sekos mēģinājums secīgi izcelt galveno. Turklāt jāņem vērā, ka ne visus ierakstus un komentārus Vaivars savā Facebook laika joslā ir saglabājis, tāpēc daļa no tiem publiski pieejama vienīgi atreferējumos.

Skats no ĢIT izrādes "Divas māsas un draudzene" (2006) // Foto - Elmārs Sedols

Kampaņa sākās ar pamatīgu jandāliņu 2016. gada augustā, kad režisors Vecrīgā alkohola reibumā padzina no ierastās uzstāšanās vietas populāro ielu dziedoni, bijušo operdziedātāju Uldi Leiškalnu. Vaivars, profesionāli nogrimēts, lai izskatītos pēc bezpajumtnieka, strinkšķināja plastmasas ģitāriņu, krekšķinoši dziedot nepatīkamā balsī. Turklāt viņam maisā bija līdzi cirvis, ar kuru viņš Leiškalnam draudēja. Vaivaru, kurš bija 2,5 promiļu reibumā, notikuma vietā aizturēja policija, un tika uzsākta administratīvā lieta par sīko huligānismu. [25]

Divas dienas pēc iestudējuma “Divas māsas un draudzene” pirmizrādes, 2016. gada 29. septembrī, Vaivars nāca klajā ar ierakstu: “Lūdzu, atnāciet drīz, jo Ģertrūdes ielas teātris šobrīd dara visu, lai šo izrādi nogalinātu. Es reti tā saku, bet šī ir viena no manām labākajām izrādēm.” [26] Šī ieraksta komentāros Vaivaram izvēršas polemika ar teātra kritiķi, kultūras žurnālisti Henrietu Verhoustinsku, kur cita starpā Vaivars viņai raksta: “Mani neuztrauc Tavs viedoklis, es tikai lūdzu cilvēkiem palīdzību atbalstīt to, ko uzskatu par pareizu un patiesu, situācijā kad teātris, kurā izrāde notiek, izplata melīgu un publiskā telpā iznīcinošu informāciju par izrādes tapšanas procesu un gala rezultātu.” [27] Vaivars turpina ļoti aktīvi aģitēt par izrādi, nākdams klajā arī ar šādu tekstu: “Pēdējās dienās visi mani draugi man visu laiku prasa, vai Tu beidzot vari beigt visu laiku reklamēt to savu jobano izrādi [..] un pievērsties kaut kam citam.” [28]

10. oktobrī seko kampaņas kulminācija, kur Vaivars paziņo: “Labi, labi, es zinu, ka solīju vairs nerunāt par izrādi [..], bet nesen mūsu ģimenē notika milzīga nelaime – Madarai [Madara Botmane, aktrise, R. Vaivara sieva – A. S.] bija spontānais aborts, un mēs pazaudējām savu mazulīti. Un patiesībā tieši par to ir mūsu izrāde. Bet tas, kas mūs šobrīd tur kopā, ir patiesa mīlestība. Lūk, par to ir manā jaunākajā izrādē.” [29] Šo ierakstu no Facebook profila saprotamu iemeslu dēļ Vaivars ir izņēmis, bet ar to kampaņa vēl nebeidzas.

12. oktobrī Vaivars nāk klajā ar vienu no kampaņas leksiski krāsainākajiem paziņojumiem, netaupīdams ķengu vārdus (saglabāta oriģinālā ortogrāfija un interpunkcija): “Piderass studijā!, bet šoreiz bez bļaģ, nahuj, un jūs jau ļoti labi zināt kāpēc!,! vienkārši atnāciet 26. 27. okt. paši jau zināt uz ko, paši zinat kur, un cikos – var atrast netā.  Un tad, pidari, es jums beidzot likšu mieru! Varbūt” [30] Seko arī citi Vaivara ieraksti un komentāri izrādes sakarā, kur sastopama līdzīga leksika.

25. oktobrī Vaivars nāk klajā ar paziņojumu, ka reklāmas nolūkos tomēr ir melojis – izrāde patiesībā “ir tikai un vienīgi par manu mīlestību pret Latviju. Mīlestību un svešumu. Svešumu manī un manām bērnības atmiņām.” [31] Vēlāk viņš savas aktivitātes skaidroja plašāk: “Beidzot tā kā varu runāt. Viss ir noslēdzies. Tas viss ir gaužām vienkārši, jo man vajadzēja izrādei “Divas māsas un draudzene” reklāmu.” [32] Un vēl, lai arī tas var izklausīties apšaubāmi, Vaivars atzīmēja, ka iemesls šādai rīcībai bijušas viņa rūpes par izrādē iesaistītajām aktrisēm – Ivetu Poli, Karīnu Tatarinovu un Ingu Tropu –, proti, viņa rīcība savā ziņā bijusi džentlmenisks žests: “Bez tā visa, ka esmu režisors, es esmu arī vīrietis, un nevaru pieļaut, ka aktrises par niecīgu naudu spēlē pustukšai zālei. Man kā vīrietim likās, ka man kaut kas ir jādara, ka man jāpārkāpj pāri savam lepnumam. Tās meitenes, aktrises man nozīmē vairāk par manu lepnumu. Tāpēc izdomāju tādu akciju.” [33]

Vēl viens ļoti spēcīgs Vaivara paziņojums, kas izraisīja plašu rezonansi Facebook un vēlāk arī citos interneta medijos, ir šāds (saglabāta oriģinālā ortogrāfija un interpunkcija): “DAUDZ JAUDĪGĀKA KOMPOZĪCIJA PAR DIEVS SVĒTĪ LATVIJU. ES GRIBĒTU SATIKT TOS PIDERASUS KURI PIEŅĒMA NU JAU NEMAINĀMU LĒMUMU, PAR BRĪVĀS LATVIJAS HIMNU PAŅEMT KAUT KO TIK SEKLU.” [34] Zem citētā teksta ievietota saite uz Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas himnu. Ja Vaivara huligāniskajiem izgājieniem izrādes sakarā ir saskatāma konkrēta loģika – radīta ažiotāža, lai skatītāji pirktu biļetes, tad paziņojumā par himnu saskatīt konkrētu mērķi ir problemātiski, izņemot cilvēku kacināšanu skandāla pēc, lai pievērstu sev uzmanību. Pēc tā, ka pie ieraksta tika atstāti 68 komentāri, un ar ieraksta pārpublicējumiem dalījās vairāki interneta portāli, secināms, ka, visticamāk, mērķis tika sasniegts.

Regnārs Vaivars bijis provokatīvs un skandalozs savās publiskajās izpausmēs, bet viņa huligāniskajiem priekšnesumiem raksturīgs spēles prieks un vieglums, un šajā ziņā tas tāds ir saglabājies kopš viņa karjeras pirmsākumiem.

Vaivaram nav bijis raksturīgi publiski skaidrot attiecības ar citiem profesionāļiem – ne ar teātra māksliniekiem, nedz sava darba vērtētājiem. Kaut arī viņš kā publisks spēlētājs nereti izmantojis pārspīlētus izteiksmes līdzekļus, viņa inscenējumi pārsvarā attiecināmi uz paša personību un mākslas teritoriju.

 


[1] Škenderska, Eva (2016). Regnāra Vaivara režija dramatiskā un postdramatiskā teātra kontekstā. Maģistra darbs. Radzobe, Silvija (vad.). Rīga: Latvijas Universitāte, 8. lpp.
[2] Turpat, 9. lpp.
[3] Turpat, 9. lpp.
[4] Rudaks, Uldis (2002). Stāsts par Regnāra embriju. diena.lv, 6. decembris. Pieejams: https://www.diena.lv/raksts/pasaule/krievija/stasts-par-regnara-embriju-11529401 [sk. 26.05.2021.].
[5] Turpat.
[6] Naumanis, Normunds (1998). Kurš pasaudzēs Salomi? Diena, 15. janvāris.
[7] Turpat.
[8] Upleja, Sanita (1998). Kaislības ap Salomi nerimst. Diena, 6. februāris, 10. lpp
[9] Vanags, Jānis (1998). Salome, smalkjūtība un zaļi melnā utopija. diena.lv, 21. februāris. Pieejams: https://www.diena.lv/raksts/pasaule/krievija/salome-smalkjutiba-un-zali-melna-utopija-10027410 [sk. 27.05.2021.].
[10] Upleja, Sanita (1998). Kaislības ap Salomi nerimst. Diena, 6. februāris, 10. lpp
[11] Škenderska, Eva (2016). Regnāra Vaivara režija dramatiskā un postdramatiskā teātra kontekstā. Maģistra darbs. Radzobe, Silvija (vad.). Rīga: Latvijas Universitāte, 9. lpp.
[12] [Bez aut.] (2021). Alvis Hermanis publicē skaidrojumu JRT ētiskās uzvedības noteikumiem [A. Hermaņa 5. marta Facebook ieraksta pārpublicējums]. Delfi, 5. martā. Pieejams: https://www.delfi.lv/kultura/news/culturenvironment/alvis-hermanis-publice-skaidrojumu-jrt-etiskas-uzvedibas-noteikumiem.d?id=52993391&fbclid=IwAR3-TI0--dGTfWKmASO6VCUELejFJao0PlCk3Qv8TmZRsGvKp6xPIOBLH-g  [sk. 14.05.2021.].
[13] Brūvere, Ilona (1998). Visādi gadījumi. Literatūra. Māksla. Mēs, Nr. 7, 19. februāris. [sk. 27.05.2021.].
[14] Kalniņa, Una (2010). Regnārs Vaivars sievietes maina kā zeķes. nra.lv, 29. marts. Pieejams: https://nra.lv/vakara-zinas/zvaigznes/19373-regnars-vaivars-sievietes-maina-ka-zekes.htm  [sk. 29.05.2021].
[15] Hurciga, Hanna (vad.) (1999). Es varētu būt zaglis [diskusija ar jaunajiem režisoriem], 30. oktobris. Krilovs, Pēteris, Rudzīte, Ilze, Tjarve, Baiba (red.) (2000). Homo Novus ‘99. Rīga: Latvijas Jaunā teātra institūts, 17. lpp.
[16] Turpat, 17. lpp.
[17] Rudaks, Uldis (1998). Bez bravūras. Diena, 10. oktobris. Pieejams: https://news.lv/Diena/1998/10/10/bez-bravuras  [sk. 29.05.2021.].
[18] Adamaite, Undīne (2008). Neskati vīru no sarkana kažoka. Diena, 9. februāris. Pieejams: https://news.lv/Diena/2008/02/09/neskati-viru-no-sarkana-kazoka  [sk. 29.05.2021.].
[19] Dūmiņa, Līvija (2006). Vēl viens priekšstats. Neatkarīgā Rīta Avīze, 14. janvāris. Pieejams: https://news.lv/Neatkariga_Rita_Avize_Latvijai/2006/01/14/vel-viens-prieksstats  [sk. 29.05.2021.].
[20] Škenderska, Eva (2016). Regnāra Vaivara režija dramatiskā un postdramatiskā teātra kontekstā. Maģistra darbs. Radzobe, Silvija (vad.). Rīga: Latvijas Universitāte, 11. lpp.
[21] Adamaite, Undīne (2008). Neskati vīru no sarkana kažoka. Diena, 9. februāris. Pieejams: https://news.lv/Diena/2008/02/09/neskati-viru-no-sarkana-kazoka  [sk. 29.05.2021.].
[22] Turpat.
[23] Dūmiņa, Līvija (2006). Vēl viens priekšstats. Neatkarīgā Rīta Avīze, 14. janvāris.
[24] Adamaite, Undīne (2008). Neskati vīru no sarkana kažoka. Diena, 9. februāris.
[25] Kas Jauns (2016). Piedzēries režisors Regnārs Vaivars draud ar cirvi ielu muzikantam. Pieejams: https://sejas.tvnet.lv/4644770/piedzeries-rezisors-regnars-vaivars-draud-ar-cirvi-ielu-muzikantam  [sk. 13.05.2021.].
[26] Regnāra Vaivara Facebook profils (2016). 29. septembris. Pieejams: https://www.facebook.com/regnars.vaivars  [sk. 13.05.2021.].
[27] Regnāra Vaivara Facebook profils (2016). 29. septembris. Pieejams: https://www.facebook.com/regnars.vaivars  [sk. 13.05.2021.].
[28] Regnāra Vaivara Facebook profils (2016). 10. oktobris. Pieejams: https://www.facebook.com/regnars.vaivars  [sk. 13.05.2021.].
[29] Dravniece, Dana (2016). Reklamējot izrādi, Regnārs Vaivars nežēlo sievu un paziņo par abortu. nra.lv, 20. oktobris. Pieejams: https://nra.lv/skandalozi/188626-vakara-zinas-reklamejot-izradi-regnars-vaivars-nezelo-sievu-un-pazino-par-abortu.htm  [sk. 13.05.2021.].
[30] Regnāra Vaivara Facebook profils (2016). 12. oktobris. Pieejams: https://www.facebook.com/regnars.vaivars  [sk. 13.05.2021.].
[31] Regnāra Vaivara Facebook profils (2016). 25. oktobris. Pieejams: https://www.facebook.com/regnars.vaivars  [sk. 13.05.2021.].
[32] [Bez aut.] (2016). Režisors Regnārs Vaivars atzīstas, ka vēsti par sievas spontāno abortu izdomājis, lai reklamētos. jauns.lv, 4. novembris. Pieejams: https://jauns.lv/raksts/izklaide/11262-rezisors-regnars-vaivars-atzistas-ka-vesti-par-sievas-spontano-abortu-izdomajis-lai-reklametos  [sk. 13.05.2021.].
[33] Turpat.
[34] Regnāra Vaivara Facebook profils (2017). 11. aprīlis. Pieejams: https://www.facebook.com/regnars.vaivars  [sk. 13.05.2021.].

 

Drukāt 

Atsauksmes

  • Alvis Hermanis 04.08.2021

    Sveicināti Kroders.lv redakcija! Tā, protams, ir forša leģenda, ka Hermanis aizliedzis savulaik izrādi. Šo mītu teātra kritiķi pēc tam radīja un iemīļoja. Tomēr fakti ir tādi, ka "Salomi" turpinājām regulāri spēlēt (20 izrādes) vēl pusgadu pēc augšminētā skandāla. Pēdējā izrāde bija 20.maijā. JRT administrācija speciāli šodien arhīvos pārbaudīja. Ar sveicieniem, Alvis.

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt