Svešam kļūt jeb Stāsts par Gunāru A.
Izdevniecībā “Dienas grāmata” izdots dramaturga, režisora un rakstnieka Laura Gundara dokumentāli autobiogrāfisks romāns “Svešam kļūt jeb Stāsts par Gunāru A.”
Kā priekšvārdā norādījis pats autors, grāmatā aprakstīti gan patiesi, gan izdomāti notikumi un “pat viena murgu aina”. Vēstures fakti papildināti ar šķietami nejaušiem un nemanāmiem uzsvariem, kas tekstam piešķir intensīvu intonāciju, caur kuru labi saklausāma autora balss.
Kroders.lv piedāvā ielūkoties dažās grāmatas lappusēs.
***
Pavēste – štrunta lapele pastkastītē – uzradās aptuveni pēc pusgada. Jau sen biju piemirsis Ļeņingradu, ko gan vēl dažkārt draugu lokā lielīgi pieminēju kā savu uzvaru pār sistēmu. Lai ko tas nozīmētu. Man nebija ne jausmas, kādēļ man jāierodas namā, kuram pat garām iet bija neomulīgi. Atgādinu – manai ģimenei šīs iestādes modrā acs iepriekš nebija pievērsusies, bet par divstāvīgo pazemes cietumu pašā pilsētas centrā un par šeit ieslodzīto brutālo apšaušanu turpat vārtrūmē četrdesmitajos un piecdesmitajos gados mēs uzzināsim vien labu laiku pēc darbaļaužu valsts sabrukuma, tomēr manas kājas, uz Stūra māju ejot, ļodzījās.
Protams, es turp devos, ierados pat bez desmit deviņos, lai nekavētu. Taču pēc ieiešanas pa ēkas durvīm manā prātā sākas atmiņas izkritumi, balti pleķi – atceros skaisto gadsimta sākuma bijušās viesnīcas nama ovālo liftu ar slīpētiem spoguļiem, kurā braucām augšup uz kādu kabinetu, taču neatceros cilvēku, kas man laipni smaidīja pavadot. Smaidu atceros, cilvēku ne. Divpadsmit stundu satraukums kopš pavēstes saņemšanas bija pamatīgi pabojājis nervus. Atceros atvieglojumu, uzzinot, ka runāsim par Ļeņingradas darbaļaudīm un to pilsoniskās stājas nesaderību ar manu. Atceros, kā taisnojos – ka neko sliktu neesmu vēlējies, neatceros, vai minēju, ka pie visa taču žūrija vainīga, kas mani cēla saulīte Rīgā: ne jau es pats sev Rīgā to balvu devu. Nebrīnītos, ja tāda būtu bijusi mana aizstāvības taktika. Atceros gan joprojām sviedrus. Un riebumu pašam pret sevi.
Bet jātaisnojas jau bija – kas gan cits šai iestādē jādara cilvēkam, kurš nav tās darbinieks? Atceros, kā laipnais jaunietis – jā, mani izbrīnīja, ka cilvēks bija jauns, – uz brīdi izgāja no kabineta, bet es sēdēju un centos uzminēt, kurā galda daļā varētu būt ieslēpts mikrofons. Pēc nostāstiem tādam noteikti šeit jābūt. Jaunekļa prombūtnes laikā ienāca kāds vecāks darbinieks, cilvēks bez smaida, un jau no sliekšņa sāka uzbrūkoši norādīt uz maniem grēkiem. Viņš runāja tik gari, ka es pat sāku dzirdēt. Un sāku arī mulst – katrs trešais vārds sunīja tautu draudzības valstī ar saknēm izravējamo latviešu nacionālismu, par kuru manā kino taču nebija pat mājiena. Acīm redzami šis bija “sliktais policists”, kuram bija jānorunā sava gadiem iestudētā loma, konkrētā klienta grēkos pat neiedziļinoties, –pašsaprotams, visi latvieši nīst krievus: skaidrs kā diena. Un tāpēc nedomā pareizi. Un viņš pats ir latvietis, tāpēc zina jo pārliecinošāk.
— Bet, biedri, paskatieties taču uz manu uzvārdu! — Es sāku skaļi smieties.
Ceru, ka nenoticējāt. Protams, ka es turēju muti līdz pat mājām. Un nesmējos vēl vismaz dažas dienas, ja ne nedēļu.
Draugiem un mājiniekiem gan es visai bravūrīgi klāstīju iepriekš aprakstīto versiju – ka esmu lecīgo čekistu iesēdinājis peļķē, ka viņš bija acumirklī aizvēries, ieskatīdamies pavēstē: tobrīd puisim ar mikrofonu uz galvas patiesi bija stipri nelatvisks uzvārds. Muļķa čekists. Muļķa čekists pret gudro latvieti – tas bija pašsaprotams uzstādījums arī tad, ja pret krievu tautību nebija ne piles naida. Matainā padomju jaunekļa prātu nenomocīja acīmredzamā pretruna: man patiesi bija ļoti labi krievu draugi un paziņas, kuriem pat neiedomātos spēlēt lomu “attapīgais, viedais latvietis”. Arī krievu valodu biju iemācījies nemācoties, pat nemanījis, kad un kā tas notika, un tieši tobrīd jūsmoju par Puškina vārsmu izcilo plūdumu oriģinālā. Nekādu pretrunu – tam, kas peld pa straumi, nav ne mazākās vajadzības gudrot, kā tikt uz priekšu: spēj tik vairīties no zemūdens akmeņiem, kuru atrašanās vietas gan jau arī mirklī nosakāmas pēc putu virpulīšiem uz ūdens virsmas.
Biju veiksmīgi ticis cauri. Vēl vairāk – kaut piedzīvojis pamatīgu izbīli, manas akcijas bija cēlušās ne vien paziņu acīs, bet galvenokārt pašam savās. Jaunam cilvēkam taču nav žēl pārdesmit kilogramu nervu, lai gūtu skarbās dzīves apliecinājumu savas personas vērtībai.
Un tomēr.
Pirms tiku no Stūra mājas kabineta izlaists, smaidīgais jauneklis pasmaidīja vēl platāk. Rējējs bija prom, pagaisis, kādēļ, šķiet, pat saules stariņš lāsmaini ievirmoja nomācošajā padomju varas struktūras kantora kabinetā.
— Ja nu pamani kaut ko, kas var traucēt mūsu sabiedrībai draudzīgi un laimīgi dzīvot, piezvani, — aptuveni tā man teica smaidīgais. Protams, mēs jau bijām uz “tu”. — Ja dzirdi kādu muļķību, piezvani, pastāsti.
Viņš nosauca telefona numuru trīs reizes, piekodināja to nepierakstīt.
— Atcerējies?
— Jā.
— Piezvanīsi?
— Jā.
— Nepiemirsti.
— Jā.
Jā, jā, trīsreiz jā.
Vēl tās pašas dienas vakarā nespēju atcerēties smaidīgā nosauktos ciparus, un to es droši varētu skaidrot, ka pat mans prāts ir ignorējis šādu principiāli nepieņemamu piedāvājumu: kļūt par ziņotāju piezvanītāju. Pat zemapziņas līmenī mana tolaik izcili labi uz telefona numuru atcerēšanos trenētā atmiņa ir itin kā norobežojusies no potenciālām nodevībām. Patiesi, jauneklis ar mikrofonu uz galvas vairākkārt sev ir šādā veidā taisnojies. Viņš. Ir. Taisnojies. Lai gan nekādas vajadzības to darīt nebija un nav bijis.
Bet viņš nepateica “nē”. Viņš pat nepacentās ko neskaidru norūkt zem deguna. Viņš pateica skaidru “jā”. Un trīs reizes. Un domāja par to vēl gadu desmitus. Tobrīd pat skaidri neapzinoties, kādēļ gan šis viņa “jā” bijis tik satraucošs.
Jā, jā, trīsreiz jā.
***
Rakstīt atsauksmi