Ar teātri šūpulī
Ingas Jērumas jaunākajā grāmatā autore ielūkojas vairāku cilvēku dzīvesstāstos, kuru gaitas teātrī sākušās aizkulisēs kā aktieru bērniem, bet vēlāk skatuve kļuvusi arī par viņu dzīves ceļa izvēli. Kroders.lv piedāvā ieskatu vienā no grāmatas nodaļām.
“Teātris – tā bija mana laimīgā bērnības zeme
Svetlana Bless – izcila traģikomiķe ar Maskavas cirka skolas klauna izglītību, Žurka Kornēlija un milzīgu devu tautas mīlestības saņēmusi aktrise. Ādolfs Puķe – dziedātājs, bijis Liepājas operas solists, klausītāju iecienītā filharmonijas vīru vokālā kvarteta dalībnieks. Ieva Puķe – Valmieras Drāmas teātra vadošā aktrise nu jau vairāk nekā divdesmit sezonas. Krišjānis Salmiņš – viens no Valmieras Drāmas teātra vadošajiem aktieriem, Ievas vīrs.
Nu, tie pirmie gadi teātrī sākās no divu gadu vecuma apmēram, jo mammai nebija kur mani likt, viņa ņēma mani līdzi. Edmunds Freibergs visiem stāsta, kā es esot stādījusies priekšā: “Mani sauc Ieva Puķe, divi gadi un divi mēneši!”
Dzīvojos es tur ļoti daudz un ilgi, bieži skatījos mēģinājumus – gan tās izrādes, kur mamma spēlēja, gan tās, kur nespēlēja, – pie Jaunušana, Kublinska, Lūriņa, Freiberga – tie bija galvenie viņas izrāžu režisori.
Un tāpēc, ka es tik daudz laika tur pavadīju, režisori sāka mani arī ņemt izrādēs, tā sakot, – dot lomas. Pirmā izrāde, kurā piedalījos, bija “Emīls un Berlīnes zēni”. Rēzijas Kalniņas māsa Dana bija izaugusi par lielu, Rēzija gāja viņas vietā, un es – Rēzijas vietā. Tā bija īsta loma ar kostīmu un visu pārējo. Lolita Cauka spēlēja manu mammu. Vajadzēja piedalīties vairākās ainās. Tur es arī piedzīvoju pirmo vilšanos teātrī – iekodu ābolā, bet tas izrādījās taisīts no vaska... Taču kopš tā laika radās milzīga interese par to, kā viss ir uzbūvēts un no kā viss ir izgatavots. Tik daudz tehnisku lietu jāveic, lai viss beigās izskatās tik īsts no neīstām lietām!
Pēc tam piedalījos “Princī un ubaga zēnā” pie režisora Edmunda Freiberga. Tur bija tās foršās dziesmas, un no izrādes ir saglabājies arī ieraksts.
Nākamā izrāde bija “Mērnieku laiki” pie Alfrēda Jaunušana. Tur es kādus piecus gadus spēlēju mazo Anniņu. Elza Radziņa – mana teātra krustmāte – bija krustmāte arī izrādē. Tā es spēlēju no deviņiem līdz četrpadsmit gadiem, beigās jau biju diezgan pāraugusi. Tālāk nāca pusaudzes loma Leldes Stumbres lugā “Suns”, ko iestudēja Valdis Lūriņš. Tur biju kopā ar Mārtiņu Kvēpu – Anda Kvēpa dēlu, un Artūru Mekšu, kurš gan nebija mūsu teātra bērns.
Pirmā izrāde, ko atceros, skatītu no zāles, bija “Maija un Paija”, Alfrēda Jaunušana iestudējums. Atceros, ka Maiga Sika spēlēja Maiju – ļoti skaista, ar garu, garu bizi, un Gita Vāgenheima bija Paija. Vislabāk atceros Veltu Līni – Laimu ar bezgalīgi krāšņu matu rotu; viņa izskatījās brīnišķīgi skaista, man likās, ka neko skaistāku pasaulē neesmu redzējusi! Tas stāsts tālāk ir tāds, ka es esot viņu ieraudzījusi kulisēs bez šīs skaistās parūkas – matu rotas un bez kroņa un viņai ļoti sirsnīgi pajautājusi: “Nu kāpēc tu noņēmi savus skaistumus?!” Es šo izrādi redzēju vairākas reizes, mamma mani uz to veda, un atmiņā palikusi skatuve, kas atrodas diezgan tālu, un tur notiek tas brīnumainais stāsts par Maiju, kas ielec akā. Mani tas ļoti iespaidoja, tieši tās Laimas mātes pārvērtības – vispirms viņa bija veca tantiņa un pēc tam – debesu valdniece! Atceros Rolandu Zagorski, kurš bija Ņurga – galvenais velns, bija tāds – pufff! – pirotehnisks efekts, kad viņš lēca no akas ārā, un tas arī bija aizraujoši.
No teātra bērniem, ar ko es kopā dzīvojos pa teātri, gribas noteikti pieminēt Oskaru Maisaku, Egona Maisaka, mammas partnera, dēlu, Elīzu Rozentāli, literārās daļas vadītājas Ritas Melnaces un toreizējā uzvedumu daļas vadītāja Viļņa Rozentāla meitu. Ar Elīzu mūs saistīja arī kopīgas vasaras; ne tikai ciemos un ziemā satikāmies, bet arī vasarnīcā Majoros. Vecāku draugi un kolēģi, kas atnāca ciemos, bija spiesti skatīties un klausīties mūsu pašu sarakstītas un iestudētas izrādes. Tad vēl bija teātra kasieres Elvīras Štrauhmanes mazmeitiņa Dace, ar to mēs arī kopā spēlējāmies. Un, kad paaugāmies, tad skatījāmies katru svētdienas dienas izrādi, vienalga, kas tur gāja. Tas bija kā likums. Draugos bija arī Madara, Irīnas Tomsones meita, tāpat Māras Zemdegas meita Maija. Ar Putniņu Annu spēlējām kopā dažās izrādēs un kopā sēdējām ģērbtuvē, katra pie savas mammas galda!
Nacionālais teātris bērnībā vienmēr man būs īpašs teātris. Ieejot tur, jūtos ļoti labi, kā mājās, vienmēr priecājos, ja Valmieras viesizrādes notiek Nacionālajā. Man tur patīk spēlēt. Un prātā tā aktieru loža kreisajā maliņā pie skatuves, kur mamma mani apsēdināja, kad biju maza. Vai arī stāvēju pie izrāžu vadītājas vai suflieres otrā skatuves malā. Skatījos daudzas reizes visas izrādes pēc kārtas. Bērnība teātrī priekš manis bija tāda ļoti laimīga bērnības zeme. Man tas ļoti patika. Un tagad, apzinoties, cik daudz izcilu personību bērnībā esmu redzējusi, satikusi un pat kopā uz skatuves bijusi!... To man neviens nevar atņemt.
Mammas ceturtajā ģērbtuvē vēl sēdēja Helēna Romanova, Eleonora Dūda, Antra Liedskalniņa, Maiga Grīnberga, Maiga Mainiece – lielā un mazā Maiga. Es viņas visas ļoti labi atceros, un par katru no viņām man ir siltas atmiņas. Un, protams, pārējās meitenes – Astrīda Kairiša, Lolita Cauka, Māra Zemdega, Līga Liepiņa, Irīna Tomsone un tad vēlāk Lāsma Kugrēna. Es vispār atceros visus, kas strādāja teātrī, sākot no kurpniekiem un beidzot ar dekorāciju darbnīcu pašā augšā, un, protams, aktierus. Un skatuves puišus toreizējos atceros. Nav kaktiņa teātrī, kur es bērnībā nebūtu pabijusi. Visur ielīdusi, ar visiem sadraudzējusies. Šuvēju darbnīca, rekvizītu cehs – tiešām tās man bija otrās mājas.
Mammas izrādes es no tādas dziļās bērnības nemaz tā baigi neatceros. Pat izrādēs, kur mēs abas piedalījāmies, mūsu ceļi nekrustojās. Katrai bija sava loma, un parasti lomu zīmējums bija tāds, ka mēs kopā uz skatuves negadījāmies. Tie likteņi nesavijās... Es to uztvēru ļoti dabiski kā savu darbu – es izdaru savu, mamma savu darbu, un tad mēs kopā ejam mājās. Man tas modelis likās ļoti dabisks.
Kādi aktieri patika, vai bija kādas bērnības mīlestības?
Man nebija tādu īpašu elku, man ir bijušas ārkārtīgi mīļas izrādes, tas bija skolas gados. Tās es skatījos ļoti daudz reižu. Tie bija Valda Lūriņa iestudētie “Trīs draugi” ar Ivaru Pugu un Ilzi Rūdolfu, arī Zane Jančevska dublējās otrajā sastāvā. Tajā laikā visi aizrāvās ar Remarku, man ārkārtīgi patika. Varbūt aktieru dēļ. Kaut kas tur bija tik īsts, man arī gribējās būt tajā izrādē.
Tāpat Lūriņa iestudētais “Mirabo” ļoti aizķēra. Kublinska “Romeo un Džuljeta” ar Jāni Reini un Lāsmu Kugrēnu, un Voldemāru Šoriņu Merkucio lomā. Vēl tagad atceros daudzas epizodes. Stipri vēlākos gados, kad biju jau beigusi studijas, Krodera iestudētais Somerseta Moema “Teātris” mani paņēma tā, ka... Astrīda Kairiša mani burtiski sagrāva ar visu savu būtību, esību, dzīvi uz skatuves. Daudz bijis tādu izrāžu. Man arī Indra Roga ir patikusi kā aktrise un Lāsma [Kugrēna], Antra Liedskalniņa redzēta gan dzīvajā, gan ierakstos. Bet tas ir neizbēgami, jo tas jau ir Nacionālais – mans teātris.
Man nekad nav bijis tā, ka es teātri uztvertu kā bubuli, kā kaut ko šausmīgu, kas man atņem mammu. Protams, vienmēr gaidīju mammu mājās. Varbūt tāpēc, ka es no teātra netiku nošķirta, netiku ar to baidīta, es tur vienmēr biju mīļi gaidīta, zināju, kā tas notiek, un mani teātris vienmēr vairāk ir pievilcis nekā atbaidījis.
Mamma uz skatuves – tas man arī likās normāli – cilvēks strādā. Vēlāk, kad pati sāku kaut ko darīt uz skatuves, sāku spēlēt, tad man mammas pirmizrāžu dienās bija tikpat liels uztraukums kā savās, saite kļuva aizvien ciešāka un dziļāka. Mēs ar papu gājām skatīties, es uztraucos tikpat ļoti kā viņa."
