Par teātri

16. oktobris 2024 / komentāri 0

Bez punkta uz i

Čehova teātra diskusiju cikls "Bez punkta uz i" par Latvijas sabiedrībai aktuāliem jautājumiem

Diskusija “Pelnrušķītes komplekss” (16.09.2024)

Diskusiju vada žurnālists Edgars Barbaks. Paralēles starp Pelnrušķītes cīņām un reālajām grūtībām, ar kurām saskaras cilvēki mūsdienu sabiedrībā, analizē starpdisciplināra ekspertu grupa: TV personība Kristīne Garklāva, Rīgas valstspilsētas pašvaldības policijas Bērnu likumpārkāpumu profilakses nodaļas galvenais speciālists Artjoms Kalacs, Latvijas Universitātes vadošā pētniece Ireta Čekse, Bērnu atbalsta fonda vadītājs Kaspars Markševics un klīniskā un veselības psiholoģe Inese Lapsiņa.

Mūžsenās pasakas "Pelnrušķīte" izcelsme meklējama senās mutvārdu tradīcijās, tai ir neskaitāmi varianti, kas dažādās kultūrās nodoti no paaudzes paaudzē gadsimtiem ilgi.  Mūsdienās šī pasaka var kalpot gan kā kultūras artefakts, gan veids, kā izpētīt dziļas psiholoģiskas tēmas un pārskatīt tradicionālās lomas. Stāsta tematika aizvien ir laikmetīga un ietver dzīvesspēku, transformāciju, identitātes meklējumus un ģimeni, tā nostata labo pret slikto, kā arī noliek sievieti un tās sapņus diskusijas centrā – tā ir cīņa starp personīgajām vēlmēm un sabiedrības gaidām.

Diskusijā analizēts Pelnrušķītes tēls caur attīstības un sociālās psiholoģijas prizmu, runāts par modernas ģimenes ietekmi uz personību, par iedomu draugiem, melnbalto domāšanu un kristāla kurpītes nozīmi šodien. Sarunā aplūkots jēdziens "Pelnrušķītes komplekss", kas attiecas uz cilvēkiem, kuri emocionāli vai finansiāli paļaujas uz citiem, lai skatītu, kā sabiedrības normas var ietekmēt pašvērtējumu un rīcības spējas. Senāk bērnu grāmatas tika rakstītas lielākoties ar mērķi sniegt morāles mācības, un zināmā mērā tās tika izmantotas rakstura audzināšanai. Kāda ir pasakas jēga, raugoties no šodienas perspektīvas? Kāda ir Pelnrušķīte, kura spēj atspoguļot mūsdienu neatkarības un pašrealizācijas vērtības?

Diskusija “Mākslinieka atbildība: demokrātijas ilgtspējai krīžu laikmetā” (13.05.2024)

Diskusiju vada Latvijas Mākslas akadēmijas profesors Dr. art. Deniss Hanovs. Mākslas lomu sabiedrības saliedētībā un demokrātijas stiprināšanā analizē diskusijas laikā strarpdisciplināra ekspertu grupa: režisore Laura Groza, māksliniece Sandra Krastiņa, teologs Indulis Paičs, publicists Rvīns Varde un mākslinieks Kaspars Lielgalvis. 

Pamatojot diskusijas aktualitāti, D. Hanovs norāda: “Globālo militāro, ekonomisko un politisko krīžu laikmetā akūts kļūst jautājums par demokrātiskās kultūras sasniegumu saglabāšanu un par demokrātijas dzīvotspēju. Virkne politisko ideju, kas noliedz cilvēktiesību un brīvības universālo dabu, iegūst aizvien plašāku atbalstu globālajā tīklošanās sabiedrībā, kurā bailes un nedrošība identitāšu un kopienu augošajā sarežģītībā stimulē apjukumu un vēlmi sameklēt ātras un vienkāršas atbildes lēniem un neviennozīmīgiem procesiem. Sazvērestību teoriju uzplaukums, autoritāro tendenču pieaugums pasaulē liek kritiski vērtēt demokrātijas ilgtspēju un izvirza virkni jautājumu arī jaunrades procesiem. Mākslinieka īpašā simboliskā un politiskā loma brīvības saglabāšanā ir raksturīga Austrumeiropas sabiedrībām, un gadu desmitiem tā sargāja, saglabāja un attīstīja latviešu kultūras un kolektīvo atmiņu mantojumu padomju kolonizācijas režīma apstākļos. Mākslinieki artikulēja aizliegto, bija cieši saistīti ar nacionālās kustības mērķiem un spēja apiet cenzūru un aizliegumus, runājot ar līdzcilvēkiem alegoriju valodā. Mākslinieku pilsoniskā pozīcija un drosme stimulēja nacionālās valsts atjaunošanu un grāva diktatūras telpu.”

"Savējie un svešie – no "Skatuves" dēļiem līdz mūsdienu Latvijai" (05.02.2024)

Diskusijā piedalās lugas ""Skatuve" ugunī" autors dramaturgs Artūrs Dīcis, kinozinātniece Elīna Reitere, filozofs un psihologs Vents Sīlis, vēsturniece Vita Zelče, socioloģe Inta Mieriņa un vēstures un sociālo zinātņu pasniedzēja Jeļena Matjakubova. Diskusiju vadīs publiciste, muzeja "Žaņa Lipkes memoriāls" direktore Lolita Tomsone.

Saruna par identitāti un kultūras traumu, par kreisajiem latviešiem vēstures lapu marginālijās, par Marijas Leiko tēlu, kas vienlaikus ir iedvesmojis režisorus gan teātra izrādei tieši Čehova teātrī, gan filmai "Marijas klusums". Diskusijas organizatori norāda: "Šobrīd Latvijā mēs ar entuziasmu šķirojam kultūru un tautību, kamēr mums būtu jābūt vienotiem, nezaudējot veselo saprātu un nevairojot savstarpējo naidu. Čehova teātris pārstāv tās vērtības, ko pārstāv Eiropā, mēs nosodām Krievijas agresiju un nežēlīgo karadarbību, bet vienlaikus aizstāvam krievu cilvēkus un viņu kultūru šeit, Latvijā, – tos, kas ir lojāli šai valstij, kas skaidri pauž savu nostāju."

Diskusija “Krievvalodīgie Latvijā – vai “mirušās dvēseles”?” (13.11.2023)

Sarunu vada kultūras žurnāliste Henrieta Verhoustinska, diskusijā piedalās jurists Lauris Liepa, valodniece Dite Liepa un Čehova teātra aktieri Maksims Busels un Aleksandrs Maļikovs. 

Krievijas uzsāktais nežēlīgais karš Ukrainā, kurā Latvija nelokāmi nostājusies Ukrainas pusē, vairāk nekā jebkad ir sašķēlis Latvijas iedzīvotājus. Latvijas krievi un citu tautību pārstāvji, kuru ģimenes valoda ir krievu, pat būdami lojāli valstij un nosodot Krievijas agresiju Ukrainā, ir nonākuši teritorijā, kurā tiem nākas taisnoties par kaimiņvalsts rīcību, kurai paši nav piederīgi. Viņi ir piederīgi Latvijai. Taču latviešu valodā nav pat īsta nosaukuma, kurš apvienotu Latvijā dzīvojošos citu tautību pārstāvjus, kāds ir krievu valodā "latvijci".

Cik bieži dalām mums līdzās dzīvojošus cilvēkus grupās “mēs” un “viņi” pēc tautības pazīmes? Nav noslēpums, ka Latvijā ir vairākkopienusabiedrība, tomēr tautas skaitīšanā tiek uzskaitīti visi. Čičikovs Gogoļa “Mirušajās dvēselēs”, izsakoties mūsdienīgi, viltoja datus, pieskaitot saviem dzimtcilvēkiem arī jau mirušas dvēseles. Kas un kam “pieskaita” krievvalodīgos Latvijas iedzīvotājus, audzējot savu politisko kapitālu? 

Diskusija "Kopīgas nākotnes iespēja Latvijā" (22.05.2023)

Diskusijā piedalās Čehova teātra direktore Dana Bjorka, "Delfi.lv" žurnāliste Olga Dragiļeva, kinorežisors Staņislavs Tokalovs, kolektīvās atmiņas pētnieks, Latvijas Universitātes FSI vadošais pētnieks Mārtiņš Kaprāns, miera veidošanas un konfliktu risināšanas eksperte Ilze Dzenovska, Valsts prezidenta padomnieku biroja vaditāja Sarmīte Ēlerte un to moderēs filozofs, publicists un Čehova teātra galerijas kurators Igors Gubenko)

Krievijas iebrukums Ukrainā licis Latvijas sabiedrībai ar jaunu intensitāti izjust vecas sāpes, ko arvien raisa 20. gadsimta vēstures traumas. Centieni atbrīvoties no okupācijas materiālā un simboliskā mantojuma, ko novērojam kopš kara sākuma, aicina jautāt, kāda loma šajā procesā pieder tai sabiedrības daļai, kuras identitāti joprojām ietekmē ar okupāciju saistīti vēstījumi (piemēram, uzvara t. s. Lielajā Tēvijas karā). Cik dziļi sašķelta ir Latvijas sabiedrība un vai mums ir kopīgas nākotnes izredzes? Kādu lomu šīs nākotnes veidošanā spēlē attieksme pret pagātnes ciešanām un pāridarījumiem? Kas tieši un kā būtu jāmaina, lai dažādas sabiedrības daļas spētu atklāti sarunāties par jūtīgām tēmām? Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris ar Lauras Grozas izrādi "Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos" pēc Sandras Kalnietes grāmatas un izrādei veltīto publisko programmu piesaka savi kā platformu atklātai sarunai par neērtiem, bet bezgala svarīgiem jautājumiem, par kuriem esam pieraduši klusēt.

Diskusiju cikls tiek organizēts sadarbībā ar valsts pētījumu programmu "Sabiedrības saliedētības vektori", ko īsteno Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadīts pētnieku konsorcijs. Sadarbības mērķis ir vienot mākslas un zinātnes spēkus, iesaistot plašu un daudzveidīgu publiku atklātā, cieņpilnā un kompetentā sarunā par Latvijas sabiedrībai būtiskiem jautājumiem.

Rakstīt atsauksmi