Lietuvas teātris sezonas pusceļā
Teātra un kino kritiķes Rimgailes Renevītes (Rimgailė Renevytė) raksts par Lietuvas teātra 2024./2025. gada sezonas pirmo pusi ( oriģinālā publikācija elektroniskajā žurnālā Menų faktūra 31.03.2025)
Vairums profesionālo skatuves mākslas iestāžu katras sezonas sākumā iepazīstina skatītājus ar saviem gada vai pusgada plāniem, taču, uzmanīgāk iepazīstoties ar desmit [1] valsts finansēto Lietuvas drāmas teātru sezonas repertuāra piedāvājumiem, ir redzamas līdzības – netiek pieteikta sezonas tēma vai teātra programmas virziens, bet tikai gaidāmo pirmizrāžu nosaukumi. Galu galā teātriem, kas jau laikus plāno projektus un resursus (jo tie par saņemto finansējumu uzzina krietni agrāk nekā neatkarīgie teātri), vajadzētu skaidrāk redzēt savas iestādes radošās darbības kopainu. Vai teātrim ir svarīgi tiekties uz darbības saskaņotību? Bet ja tas rada kvalitatīvu, tomēr sadrumstalotu produkciju? Pārfrāzējot: kas ir svarīgāk – virziens vai kvalitāte? Protams, būtu ideāli, ja starp šiem aspektiem varētu rast līdzsvaru, tomēr, ja tā būtu ierasta prakse Lietuvas teātros, tad nebūtu, ko apspriest.
Pārskatot iepriekš minēto teātru repertuārus, tajos dominē atsevišķu izrāžu nosaukumi, apvienoti ar ļoti abstraktu sezonas saukli. Bez šaubām, tā nav tikai šīs sezonas īpatnība, bet drīzāk tendence, kas kļūst par kaitīgu ieradumu, – teātru (mākslinieciskie) vadītāji paši neveido teātra tēlu, piedāvājot materiālu uzaicinātajiem režisoriem, bet piekrīt jebkādiem mākslinieku piedāvājumiem. Ticu, ka, plānojot repertuāru, lielākā daļa (māksliniecisko) vadītāju un režisoru iesaistās dialogā, meklējot abpusēju kompromisu, taču vai tas tiek panākts bieži? Te prātā nāk cits āķīgs jautājums: vai teātrim māksliniekiem būtu jānosaka tēma un jāierobežo to brīvība, vai arī jāpieņem mākslinieku piedāvātās tēmas un, paļaujoties uz tām, jāveido sava koncepcija?
Iespējams, nekļūdīšos, sakot, ka vislabāk savu virzienu un ideju notur Valsts Jaunatnes teātris, kas plāno ne tikai viesrežisoru izrādes, bet katras sezonas repertuāra kopumu. Patiesību sakot, šis teātris varētu tikt izmantots kā spilgtākais piemērs iepriekš minētajam teātra vīzijas vienotības un mākslinieku brīvības (ierobežošanas) aspektam. Iepriekš Valsts Jaunatnes teātris attīstīja daiļliteratūras inscenēšanas līniju, tāpēc repertuārā parādījās izrādes: “Austerlics” (2020), “Dons Kihots” (2021), “Brīnišķīgā jaunā pasaule” (2021), “Jauna cilvēka memuāri” (2022), “Jātiek vaļā no Edija” (2022), “Erīnijas” (2022), “Barbari” (2023) pēc rakstnieku Vinfrīda Georga Zēbalda, Migela de Servantesa, Oldesa Hakslija, Ričarda Gavēļa, Eduāra Luī, Džonatana Litela, Džona Maksvela Kutzē prozas darbiem. Šī līnija tiek attīstīta arī turpmāk – pagājušajā gadā iestudēta izrāde “Skrējēja” pēc Olgas Tokarčukas romāna “Skrējēji”, bet rudenī – “Burvju kalns” pēc Tomasa Manna romāna.
Neapšaubot režisora kā prozas darba dramatizētāja autoritāti un neuzdodot jautājumus par skatuvisko interpretāciju, no šīm izrādēm vēlos izcelt tikai vienu – Arpada Šillinga (Árpád Schilling) “Barbarus”. Kaut arī Šillings Jaunatnes teātrī strādā regulāri, viņa izrādes vairāk raksturo vispusīga dramaturģija, t.i., teksta radīšana izrādes tapšanas procesā. Tieši tāpēc Kutzē romāns (nemāku teikt, vai to apzināti izvēlējies pats režisors, vai arī izvēli noteikusi teātra vadītāja Audroņa Ļugas (Audronis Liuga) mākslinieciskā vīzija) pilnībā nomāca Šillinga radošumu. Tādēļ, pat ļoti pozitīvi vērtējot teātra mākslinieciskās virzības vienotību (savu virzienu Jaunatnes teātris saglabā, ne tikai veidojot izrādes, bet arī kopjot radošo vīziju ar tematiskām diskusijām, lugu uzmetumu lasījumiem, iestudējumu videoierakstu vai filmu izrādīšanu), var secināt, ka ne visi mākslinieki var kļūt par teātra idejas karognesējiem.
Vēl viena lieta, ko nevajadzētu aizmirst, domājot par mākslinieku un teātra dialogu, ir tā, ka mazākās pilsētas saskaras ar ierobežotāku finansējumu, kas ietekmē uzaicināto (un tur radīt gatavo) mākslinieku problēmu – vai tie, kuri, piemēram, izrādi iestudē Viļņā, būs gatavi to iestudēt Šauļos vai Panevēžā, kur ir ievērojami mazāks izrāžu budžets (tādējādi saņemot mazāku honorāru)? Tomēr vēl pagājušajā gadā Šauļu Valsts Drāmas teātris, bet šogad arī Panevēžas Joza Miltiņa Drāmas teātris pierādīja, ka spēj uzaicināt spilgtus, pazīstamus māksliniekus, un tādējādi repertuārā parādījās darbi, kuru dēļ arvien biežāk ir vēlēšanās apmeklēt teātrus, kas atrodas tālāk no Viļņas, Kauņas vai Klaipēdas. Varbūt rodas cits, sarežģītāks jautājums – vai izrādes, kas piesaista galvaspilsētas skatītājus perifērijai, ir tikpat aktuālas arī savas pilsētas publikai? Galu galā izrādes tiek radītas skatītājiem, nevis tukšām zālēm. Protams, saskaramies ar neizbēgamo realitāti, jo ievērojamo viesrežisoru kalendāri aizpildīti vairākus gadus uz priekšu, tādēļ sezonas plāna caurumus nākas “aizlāpīt” ar nejaušiem projektiem.
Tieši tāpēc, atgriežoties pie teātru mākslinieciskās vīzijas problēmas, ir vērts pievērsties ne tikai mākslinieku brīvības ierobežošanas un secīgas plānošanas aspektiem, bet arī skatītāju gaidām un mākslinieku radošajai ietekmei. Vēlos citēt Klaipēdas Drāmas teātra vadītāja Toma Joča (Tomas Juočys) teikto, kas izskanējis šīs sezonas preses konferencē: “Mēs nekad, pat ja tas būs ļoti grūts ceļš, nekad nemelosim savai publikai. Mēs radīsim to, kas jums ir svarīgs.” Bet kā tad saprast, kas ir svarīgs teātra skatītājam? Kas to atklāj – izpārdotās biļetes uz izrādēm vai komentāri, kas dzirdami teātra garderobē? Citiem vārdiem sakot, pēc kādiem kritērijiem teātri vadās, veidojot savu māksliniecisko programmu? Tas ir jautājums, ko gribas uzdot visiem. Jo arī “Domino” teātris [2] nemelo saviem skatītājiem, radot mākslinieciski vājas, taču komerciāli veiksmīgas komēdijas.
Par to, kas jau noticis
Noliekot malā teorētiskās pārdomas, tomēr gribas atskatīties uz to, kas Lietuvas teātros (ne vairs tikai desmit minētajos) noticis šīs sezonas rudens – ziemas mēnešos.
Vispirms gribu pieminēt vienu otru papildinošas izrādes – Kristiana Lupas (Krystian Lupa) “Burvju kalnu” Valsts Jaunatnes teātrī un Lukaša Tvarkovska (Łukasz Twarkowski) iestudējumu “Quanta” Lietuvas Nacionālajā Drāmas teātrī. Zemapziņas līmenī (tāpēc neapzināti) dialogu veidojošo iestudējumu pirmizrādes kļuva par attiecīgo teātru sezonas atklāšanas izrādēm.
Kauņas Nacionālā Drāmas teātra šīs sezonas repertuārā es izceltu Gintara Varna (Gintaras Varnas) izrādi “Kartotēka”, kurā gan izskan dīvainas nostājas pret jauno paaudzi un sievietēm, taču ir iespēja parādīties nogurušajam un vīlušamies, tomēr par pasaules vienaldzību joprojām satrauktajam Daiņus Svobona (Dainius Svobonas) Vladekam. Aktierdarbu vēlos izcelt, arī runājot par Klaipēdas Drāmas teātrī iestudēto Elmāra Seņkova izrādi “Kalendārs mani sauc”. Džuga Griņa (Džiugas Grinys) atveidotais Oskars, gluži kā viņa Rimants Igna Miškina (Ignas Miškinis) filmā “Rajona hronikas”, pārsteidz ar savu dabisko, tāpēc brīžiem naivo, muļķīgo un patieso vienkāršību.
No nevalstiskajiem teātriem ne vairs pirmo gadu jāizceļ “Mākslas un zinātnes laboratorija” [3] (Meno ir mokslo laboratoriją), kas meklē saites ar budžeta iestādēm un savus iestudējumus izmitina zem dažādu teātru/iestāžu jumtiem. Šajā sezonā notikusi Lietuvā vēl ne pārāk populāra žanra – performatīvas lekcijas – pirmizrāde “tremolo” (rež. Laura Kutkaite (Laura Kutkaitė)) un tik tikko izskanējusi muzikālā performance “Sayonakidori” (aut. Agne Matulevičūte (Agnė Matulevičiūtė)), – šīs izrādes ir pieminēšanas vērtas no mākslinieciskās formas aspekta vien.
Paturot prātā īpašo formu (un nevērtējot kvalitāti), šajā sezonā notika vācu režisora Kristiana Vaizes (Christian Weise) izrādes “Kaķis uz nokaitēta skārda jumta” pirmizrāde Viļņas Mazajā teātrī: scenogrāfijas plaknē rotaļīgi veidotā izrāde mums atgādina par teātra teatrālo dabu. Līdzīgas ēnu spēles izdevās ieraudzīt arī Mildas Mičulītes (Milda Mičiulytė) izrādē “Gulivers grib pieaugt” (Viļņas teātris “Lelle”).
Saprotams, aiz šī teksta robežām atstāju vairākus iestudējumus, kurus dažādu iemeslu dēļ neiekļāvu “sezonas pusceļa” sarakstā. Izlaistas palika arī tādas izrādes, kuras man vajadzēja iekļaut, taču es apzināti atstāju nedaudz vairāk vietas, ko, iespējams, pavasaris vēl piepildīs ar pirmizrādēm.
Un visbeidzot vēlētos pieminēt trīs teātrim svarīgas grāmatas, kas pusgada laikā ieraudzījušas dienasgaismu – Rūtas Oginskaites (Rūta Oginskaitė) “Kopā. Jūrates Paulēkaites stāsts” (izdevējs “Inter Se”, 2024), Jūrates Pieslītes-Sviackevičienes (Jūratė Pieslytė-Sviackevičienė) no vācu valodas tulkotā Ērikas Fišeres-Lihtes (Erika Fischer-Lichte) “Teatroloģija. Ievads šīs zinātnes pamatos” (izdevējs – Skatuves mākslas kritiķu asociācija, 2024) un teātra zinātnieces Rasas Vasinauskaites (Rasa Vasinauskaitė) sastādītā Eimunta Ņekrošus (Eimuntas Nekrošius) mēģinājumu grāmata “Piezīmes” (izdevējs – Lietuvas Kultūras pētniecības institūts, 2025). Šajos darbos daudz vairāk vēstīts par ideju vienotību un dialogu ne tikai starp teātri un mākslinieku, bet arī skatītāju.
Raksts publicēts ar teātra žurnāla Menų Faktūra atļauju. Raksts oriģinālversijā lietuviešu valodā lasāms: https://menufaktura.lt/komentarai/sezono-pusiaukele/
No lietuviešu valodas tulkojusi Elza Ozola
Rakstīt atsauksmi