Par teātri

Skats no LKA koncertizrādes "Izlaiduma gads" // Foto – Marta Kātiņa
3. jūlijs 2025 / komentāri 0

Mēs joprojām esam jauni

Studentu teātris Latvijā un tā darbība 2024./2025. gada sezonā

Pēc ļoti emocionāla 2024./2025. mācību gada un sezonas noslēguma izlaiduma dienā saņēmu uzaicinājumu uzrakstīt KrodersLV par to, kā izskatās Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) studentu teātra darbība “no iekšpuses”. Tā nu padalīšos ar producentes piezīmēm un pārdomām, kas uzkrātas manu septiņu darba gadu laikā Latvijas Kultūras akadēmijā. Jāpiebilst, ka pēdējā sezona ir bijusi stipri atšķirīga no iepriekšējām.

Šodien noslēdzās mūsu teātra sezona, tāpēc sirds pilna pateicības katram, ar ko mūsu ceļi šosezon krustojušies: vispirms Seņkova un Ķimeles studistiem, kas rada un spēlē; pašam Elmāram par ambīciju veidot repertuāru; Dāvim par to, ka man un komandai uzticas; lietvežiem un grāmatvežiem par to, ka palīdz mums noprocesēt tos dokumentu kalnus, kas vajadzīgi, lai teātra darbību uzturētu. Paldies visiem sadarbības teātru kolēģiem un profesionālajiem māksliniekiem, kas palīdzējuši tapt studentu izrādēm un ar ko kopā šogad esam strādājuši – tā attieksmju un emociju amplitūda, kas no katra no jums ir saņemta, ir tāda, ka par to kādreiz varēšu uzrakstīt grāmatu. Vienas sezonas laikā esmu gan apsvērusi profesijas maiņu, gan arī sajutusi tik lielu gandarījumu par savu darbu kā vēl nekad iepriekš. Un šajās sezonas noslēguma dienās no malu malām birstošie paldies-i, “Spēlmaņu nakts” nominācijas divām mūsu izrādēm, novērtējumi teātru kritiķu gada atskatos rada ļoti siltu un piepildītu sajūtu par to, ka mēs darām labu darbu.

Kvalitāte un tās uzturēšana

Studentu izrādes Latvijas Kultūras akadēmijā (LKA) ir tapušas jau kopš tās dibināšanas dienas, tā ir neatņemama studiju procesa daļa aktiermākslas, režijas, laikmetīgās dejas mākslas studentiem. Liela daļa izrāžu top kā eksāmena darbi semestru vai studiju noslēgumos, un tikai daļu no tām ierauga plašāka publika. Līdz šim LKA studentu teātra specifika ir bijusi tā nekonsekventā un neviendabīgā ikgadējā darbība (tieši tas pats attiecas arī uz festivāla “Patriarha rudens” programmu), jo repertuāru ļoti ietekmē studiju saturs un cikls. Gados, kad LKA absolvē aktieru, režisoru vai horeogrāfu kursi, top ļoti daudz augstvērtīgu, faktiski jau profesionālu mākslas darbu. Tā kā studējošos minētajās specializācijās uzņem ik pa diviem vai trim gadiem, tad pēc jaudīgas diplomdarbu sezonas seko gads vai gadi, kad top tikai kursadarbi, un var paredzēt, ka mākslinieciskā kvalitāte kritīsies vai vispār nebūs izrāžu, ko rādīt publikai. Ir semestri, kad viss režisoru kurss strādā ar Šekspīra, Blaumaņa vai Dostojevska darbiem – reizēm katrs ar citu, reizēm – visi ar vienu un to pašu darbu vai pat vienu un to pašu darba fragmentu (piemēram, pieci šī gada 2. kursa režisori pirmā semestra noslēgumā iestudēja Blaumaņa “Pazudušā dēla” 1. cēlienu). Šādas izvēles ir tāpēc, ka līdz zināmam brīdim prioritāte ir profesijas pamata instrumentu un prasmju apguve, nevis publisks izpildījums. Tas nozīmētu – ja šos darbus gribētu rādīt publikai, gan repertuārā, gan festivālā varētu piedāvāt salīdzinoši vienveidīgu programmu.

Ir vēl daži mainīgie, kas būtiski ietekmē publiski rādāmo repertuāru: pirmkārt, ļoti daudz ietekmē kursa vadītāja izvēles un ambīcijas. Runājot par šī gada absolventu kursu, Elmārs Seņkovs kā kursa vadītājs izcēlās ar to, ka ļoti mērķtiecīgi jau 2. kursā radīja asprātīgi smeldzīgo iestudējumu, kas balstīts studentu etīdēs, “Rīt būs labāk”. To publikai sanāca nospēlēt piecas reizes, jau iezīmējot atšķirīgu piegājienu – 2. kursā studenti sāk trenēties, ko nozīmē izrādi spēlēt atkārtoti, uzturēt līdzvērtīgu kvalitāti kā pirmizrādē, tā pēdējā izrādē. Savukārt 3. kursa aktieru kursadarbiem Seņkovs pieaicināja profesionāļus (Tomu Treini, Līgu Zepu, Reini Suhanovu, Inesi Pudžu) vai Latvijas Mākslas akadēmijas 4. kursa studentus (Hugo Bērziņu, Annemariju Ščegoļevu), tādējādi jau 3. kursa noslēgumā radot darbus, kas līdzvērtīgi diplomdarbiem – skatītāju un kritiķu atzītus iestudējumus “Māceklis”, “Moceklis” un “Pašnāvnieks”. Tos turpinājām spēlēt arī visu šo sezonu.

Otrkārt, studentu teātra repertuāru ietekmē arī tas, vai konkrētais kurss uzņemts sadarbībā ar kādu no teātriem. Piemēram, Valmieras teātra kurss jau no 3. kursa sākuma veidoja kursa un diplomdarba izrādes Valmieras teātrī, LKA producēja vien trīs diplomdarbus, kuru publisku izrādīšanu iztraucēja Covid-19. Jaunā Rīgas teātra kursa studentiem pilnīgi visi darbi tapa teātrī, un LKA kā producents vispār nebija iesaistīts šo darbu tapšanā. Gan Elmāra Seņkova, gan Indras Rogas kursi nav piesaistīti teātriem, bet šovasar tiks uzņemts kurss sadarbībā ar Latvijas Leļļu teātri. Plānot un paredzēt, kā izskatīsies studentu teātra repertuārs pēc trim vai četriem gadiem (vai izrādes taps teātrī vai LKA), šobrīd nav iespējams.

Treškārt, skaidrs, ka šo studentu teātra nekonsekvenci paši ļoti labi apzināmies, tāpat kā skaidri zinām, ka gribam virzīties uz to, ka studentu teātris ar kaut cik regulāru repertuāru ir stabila, nevis sporādiska vienība Latvijas teātra nozarē. Te nāk talkā LKA stratēģijā iezīmētā pēcdiploma programma, kuras galvenā ideja – gadu pēc absolvēšanas dot platformu jaunajiem profesionāļiem izrāžu iestudēšanai, nodrošinot telpas, producentu un mārketinga atbalstu. Ja līdz šim programma strādājusi tikai 6. un 7. paaudzes laikmetīgās dejas mākslas studentu atbalstam, tad pēc jaunu telpu apgūšanas Miera ielā varam cerēt šo sistemātiskāk turpināt arī ar aktieriem un režisoriem. Tādējādi jauno profesionāļu jaunrade varētu nodrošināt repertuāru nosacīti tukšākajos gados, kad studenti vēl neveido diplomdarba izrādes. Tas gan uzreiz liek domāt par nepieciešamību šādu repertuāru kūrēt, jo, kamēr izrādes top kursu vadītāju paspārnē, viņi veic šīs mākslinieciskās izvēles. Piemēram, 2024./2025. gada sezonas mākslinieciskās izvēles visvairāk veidojis Elmārs Seņkovs, nākamā aktieru un režisoru kursa diplomdarbu sezonas toni pēc diviem gadiem noteiks Indra Roga, utt.

Izrādes "Kristāla bērni" radošās komandas kopbilde Valmieras Vasaras teātra festivālā 2024 (rež. Elmārs Seņkovs) // Foto – Lita Millere

Skaitļi un fakti

Man liekas, būtu diezgan interesanti kontekstam iezīmēt dažus skaitļus un faktus par aizvadīto sezonu, lai redzētu to kvantitatīvo un kvalitatīvo izrāvienu, ko studentu teātris piedzīvojis. Šeit pieskaitu tikai tos skatuves mākslas (teātra un laikmetīgās dejas) jaundarbus, kas izrādīti publiski ar biļetēm.

Izrāžu skaits: 13 sezonas jauniestudējumi (no tiem 9 teātra, 3 laikmetīgās dejas, 1 koncertizrāde); 3 iepriekšējās sezonas izrādes, kas aktīvi spēlētas repertuārā; 6 izrādes, kas tapušas profesionālos teātros vai festivālos ar LKA kā līdzproducentu (2 Latvijas Nacionālajā teātrī, pa vienai Valmieras Vasaras teātra festivālā, Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī, Liepājas teātrī, Valmieras teātrī, “Willa teātrī”).

Šogad LKA producēto publiski nospēlēto izrāžu skaits: 89. Tātad sezonas laikā vidēji teju katru ceturto dienu esam spēlējuši izrādi, kas līdzšinējā LKA teātra darbībā ir nebijis apjoms.

Viena izrāde nospēlēta vidēji 5,6 reizes (mazākais – 2 reizes, lielākais – 11 reizes). Protams, salīdzinot ar profesionāliem teātriem, šis ir ļoti maz, bet līdz šim studentu teātrī “ejošākās” izrādes spēlētas 4 – 5 reizes, lielākā daļa – 1 – 2 reizes. Šosezon visvairāk spēlētas izrādes “Nevienam nezināmā Marija” (11 reizes), “Laikmetīga masku komēdija: Sapņotāji” (10 reizes), “Māceklis” un “Moceklis” (katra 9 reizes), “Pašnāvnieks” un “Kristāla bērni” (katra 8 reizes).

Sezonas laikā esam sadarbojušies ar aptuveni 50 profesionāliem māksliniekiem (režisoriem, aktieriem, scenogrāfiem, horeogrāfiem, gaismu māksliniekiem, video māksliniekiem u.tml.), no tiem vismaz septiņi ar mums sadarbojušies vairākkārt. Gaismu mākslinieks Niks Cipruss strādājis pie sešiem sezonas iestudējumiem, scenogrāfi un kostīmu mākslinieki Annemarija Ščegoļeva un Hugo Bērziņš – katrs pie pieciem, horeogrāfe Sintija Skrabe – pie četriem iestudējumiem. Tieši profesionālo mākslinieku iesaiste (gan LKA režisoru-pedagogu darbs, gan citi radošo komandu profesionāļi) ļauj nodrošināt to, ka izrāžu mākslinieciskā kvalitāte kopumā aug.

Šis apkopojums ļauj labi iezīmēt šīs sezonas izrāvienu – līdz šim nekad neesam strādājuši tik kvantitatīvi lielos apjomos un ar tādu regularitāti. Protams, ka šādu apjomu un teātra darbību nav iespējams uzturēt bez spēcīgas producējošās un tehniskās komandas. 2011. gadā tika dibināts LKA Radošās darbības centrs. Viena no galvenajām centra funkcijām vienmēr ir bijusi LKA studentu izrāžu producēšana. Tas nozīmē – no pilnīgas DIY (do it yourself jeb “dari pats”) izrāžu veidošanas bez finansējuma vai ar pašu studentu līdzekļiem esam izauguši līdz tam, ka mūsu izrādēm ir budžeti, projekti, atskaites, sponsori, sadarbības partneri un pieklājīgi biļešu ieņēmumi. Mēs arī atļaujamies iestudēt šobrīd aktuālu starptautisku autoru darbus, maksājot nozīmīgas summas autortiesību turētājiem. 2024. gada rudenī centrs tika reorganizēts, un šobrīd darbojas vēl plašākā un jaudīgākā LKA Producēšanas un mārketinga departamentā. Tādējādi mainās un profesionālāks kļūst arī studentu izrāžu mārketings un redzamība sabiedrībā. Studentu teātris LKA 35 gadu pastāvēšanas vēsturē ir kardināli mainījies. Nereti vienīgā atšķirība no profesionāliem teātriem būs pašapkalpošanās garderobe un kafejnīcas trūkums.

Skats no LKA Dramatiskā teātra aktiermākslas 4. kursa studentu diplomdarba izrādes "Degošie" (2025, rež. Matīss Kaža) // Foto – Andrejs Strokins

Izaicinājumi

Domājot par to, kas studentu teātra darbībā ir lielākie izaicinājumi, identificēju droši vien tos pašus, ar ko saskaras lielākā daļa nevaldības teātru.

Lai mēs varētu saplānot repertuāru, ņemot vērā 4. kursa studentu nodarbinātību teātros (gan štatā, gan projektos) un piesaistīto profesionālo aktieru noslodzi, bija brīži, kad vēlamos izrāžu datumus nācās skaņot ar septiņiem dažādiem teātriem. Turklāt bez mākslinieku noslodzes būtisks atslēgas punkts ir telpu noslodze. “Zirgu pastā” vienmēr darbojies princips – studijas/lekcijas ir prioritāte –, tāpēc izrāžu grafiki jāpakārto brīvajiem laikiem telpās. Lai arī sapnis par studentu teātra veidošanu ar regulāru repertuāru pastāv vismaz no laika, kad sāku strādāt LKA, reāli tas ir bijis iespējams tikai šajā sezonā, tāpēc, ka mums beidzot bija pieejama vēl viena zāle un citas telpas, kas ļauj veiksmīgāk organizēt paralēlos procesus – lekcijas un izrāžu spēlēšanu.

Oktobrī pakāpeniski sākām apgūt zāles Miera ielā 58A (LKA apzināti izvairās publiskajā telpā lietot “Tabakas fabrikas” nosaukumu, bet daļai skatītāju tas droši vien ir atpazīstamāks). Tas šķietami pavēra plašākas iespējas brīvāk plānot repertuāru, tomēr telpu vājais tehniskais aprīkojums un dažādi nesakārtoti saimnieciskas dabas jautājumi, kas rodas, ienākot milzīgā, tukšā ēkā bez papildu darbiniekiem un finansēm, radīja ļoti daudz praktisku izaicinājumu, stresa un neapmierinātības. Varētu teikt, ka tikai aptuveni no marta-aprīļa procesi pamazām sakārtojās un darbs Miera ielā kļuva saprotamāks. Zālē joprojām trūkst kvalitatīvas skaņas sistēmas, uz apjomīgākajām izrādēm tehnika un podesti tiek īrēti, bet ikdienā aprīkojums tiek pārvadāts šurpu turpu starp “Zirgu pastu” un Miera ielu. Šādi praktiskas dabas sīkumi patērē daudz mūsu domu telpas un laika ikdienā, un prasa ārkārtīgi niansētu loģistikas plānošanu.

Droši vien lielākais sarežģījums ir tas, ka šīs sezonas izrāžu apjomu turpināja nodrošināt tieši tas pats darbinieku skaits, kas strādājis iepriekšējās sezonās. Kodola komandā ir trīs producentes, kas dara pilnīgi visu – raksta projektus, plāno un skaņo repertuāru, kārto visus administratīvos jautājumus (licences, līgumi, rēķini, biļešu tirdzniecība, sekošana līdzi izrāžu rentabilitātei, dažādu atļauju, drošības jautājumu skaņošana utt.), nodarbojas ar sociālo mediju mārketingu un, ja vajag, arī rūpējas par vienkāršāko dekorāciju uzbūvēm, rekvizītu sagādi un kostīmu uzturēšanu. Tāpat tie ir divi izrāžu nodrošināšanas tehniskie speciālisti, kas pēc nepieciešamības abās spēles telpās dara pilnīgi visu (strādā ar skaņu, gaismu, video, skatuves uzbūvēm), kā arī grafiskā dizainere. Turklāt pilnīgi visiem darbs pie izrāžu nodrošināšanas nav vienīgais profesionālais pienākums. Šādi skatoties, paveiktais apjoms un realizētais repertuārs ir teju nenormāls. Protams, pie katras atsevišķās izrādes realizēšanas pieslēdzas sava komanda, mums ir ļoti daudz palīgu un atbalstītāju, un lielu atbalstu izrāžu nodrošināšanā sniedz arī paši studenti. Tādā teātrī, kurā nav rekvizitoru, ģērbēju, izrāžu vadītāju, tehnisko direktoru, izrāžu administratoru, visi kādos brīžos ir spiesti darīt visu.

Skats no LKA koncertizrādes "Izlaiduma gads" (2025, rež. Mārtiņš Meiers) // Foto – Elīza Māra Kamradze-Tūtere

Laikam mūžam atcerēšos, kā pēc pēdējās izrādes “Izlaiduma gads” – pēc šīs intensīvās sezonas un četru studiju gadu pēdējās kopīgās izrādes – aktieri un režisors kopā palīdzēja nobūvēt skatuvi, izjaukt un sakrāmēt podestus. Arī tā ir studentu teātra specifika – visi dara visu, un dara daudz vairāk, nekā prasītu viņu noteiktie amata vai studiju pienākumi.

Mēs esam paveikuši daudz, bet neskaitāmos brīžos ir licies, ka mēs arī darām pārāk daudz. Visus šos sapņus par teātri, ko atzīst par pilnvērtīgu spēlētāju nozarē un kurā varam uzturēt repertuāru, esam varējuši realizēt tikai tāpēc, ka kodola komandā ir cilvēki, kas nāk un dara, un iztur par spīti tam, ka ir grūti, nav laika sev un mīļajiem, jo darbs ir vakaros un brīvdienās, nav resursu un aprīkojuma, un visu laiku “jālāpās” utt. Kodola komanda ir tik stipra un laba aizmugure un balsts, ka bez viņiem šis viss vispār nebūtu iespējams.

Kā vēl vienu paralēlu izaicinājumu saredzu vietas izcīnīšanu teātra nozarē. Gadiem ilgi esam cīnījušies par to, lai studentu izrādes “Spēlmaņu nakts” žūrija vērtētu līdzvērtīgi profesionālo teātru izrādēm, īpaši “Gada jaunā skatuves mākslinieka” kategorijā. Līdz šim galvenais arguments ir bijis tas, ka izrādes netiek spēlētas repertuāra formātā, tās publiski parāda dažas reizes, un tās ierauga ļoti ierobežots skatītāju skaits. Lai arī ikdienā ļoti izjūtam nozares kolēģu atbalstu un atsaucību – ļoti daudzi nāk skatīties izrādes, atbalsta studentus, teātri aizlienē kostīmus un dekorācijas u.tml. –, tomēr nereti (īpaši sociālo mediju vidē) saskaramies tieši ar nozares kolēģu komentāriem, kas ir aroganti un stereotipiski. Esam saņēmuši tādus jautājumus kā:

-       vai tad kāds uz šito vispār nāk skatīties?
-       vai tad par šo kādam arī jāmaksā? Un kāds arī pērk tās biļetes?
-       kādā sakarā studentu izrādes nominē “Spēlmaņu naktij”?
-       kādā sakarā studentu izrādēm dod VKKF finansējumu?
 

Brīžos, kad ko tādu dzirdu, gribas pateikt – jā, arī mūsu izrādēm ir dažādi producēšanas un uzturēšanas izdevumi, ir jāmaksā piesaistītajiem profesionāļiem, ir jāmaksā autortiesības par publisko izpildījumu. Arī mēs domājam par izrāžu rentabilitāti un plānojam, cik ilgi tās varēs palikt repertuārā. Vēlreiz uzsvēršu, ka studentu teātris sen vairs nestrādā tā kā 90. gados un 2000. gadu sākumā.

Gandarījums

To teicu studentiem izlaidumā, bet uzrakstīšu arī te – šo visu nevarētu izturēt un uzturēt, ja mēs tajā neredzētu augstāku jēgu un gandarījumu. Pirmkārt, mēs to visu darām, lai pasaulei (nu, labi, prioritāri – teātru direktoriem, teātru un kino režisoriem) parādītu, cik jaunie mākslinieki ir talantīgi un forši. Vismaz 13 aktieru noslēgtie līgumi par štata vietu teātros ir labs rādītājs studentu repertuāra teātra jēgai. Otrkārt, tādu enerģiju, degsmi, vēlmi būt uz skatuves un sevi pierādīt jūs neatradīsiet nekur citur – šis ir viens no visbiežāk dzirdētajiem komentāriem no mūsu regulārajiem apmeklētājiem. Jaunības maksimālisms visaugstākajā pakāpē un vislabākajā tā izpausmē. Viņi ir enerģiski un traki. Treškārt, mūsu skatītāji novērtē to, ka var vērot jaunos māksliniekus “tapšanas” procesā, vērot viņu izaugsmi, spēju amplitūdu, un pēc gadiem varēs atminēties un teikt – “es redzēju šī mākslinieka pirmos soļus profesijā”.

Pēdējā sezona uzrādīja, ka mēs varam ne tikai “spiest uz jaunības enerģijas pogām”, bet varam radīt un rādīt tiešām augstvērtīgus un labus darbus. Divas saņemtās “Spēlmaņu nakts” nominācijas “Gada mazās formas izrādes” un “Gada izrādes bērniem un/vai pusaudžiem” kategorijās ir visskaistākais “paldies” un apliecinājums mūsu kopīgi paveiktā darba kvalitātei. Tāpat recenzijās un kritiķu sezonas atskatos izceltais mūsu darbs ir brīnišķīgs novērtējums.

Vēl viena ļoti skaista un gandarījumu sniedzoša lieta ir mūsu skatītāji. Protams, ka prioritāri tie joprojām ir LKA studenti, absolventi un darbinieki, kultūras nozares cilvēki, aktieru ģimenes un draugi, bet ļoti bieži tie ir arī nejauši skatītāji, kas atnāk uz vienu izrādi un pēc tam turpina sekot līdzi arī citām. Tā ir ļoti silta un mīļa sajūta, ka lielu daļu no mūsu skatītājiem atpazīstam un sveicināmies kā ar seniem draugiem. Studentu teātra personiskums arī ir viena no mūsu teātra īpašajām iezīmēm.

Un noslēgumā, iespējams, man personīgi vissvarīgākā lieta, kāpēc ļoti mīlu savu darbu studentu teātrī, – tas ir ārkārtīgi rosinošs, radošs un galvenais – jautrs. Cieša sadarbība ar aktiermākslas un režijas studentiem un viņu pedagogiem nozīmē nebeidzamu humoru un fantāzijas lidojumu, pilnīgi jocīgas un trakas idejas, ļoti daudz smieklīgu joku un ikdienišķas improvizācijas. Tieši šī dzirkstošā enerģija, ko ap sevi rada mākslinieki, ir tā, kas uztur spēku būt un darīt, neskatoties uz to, cik bieži šosezon visa licies par daudz.

Skats no LKA Dramatiskā teātra aktiermākslas 4. kursa studentu diplomdarba izrādes "Sapņotāji" // Foto – Elīza Māra Kamradze-Tūtere

Paralēlās pārdomas par producenta profesiju

Pēc tik ļoti intensīva darba gada kopā ar tik daudz radošām personībām, protams, nākas daudz domāt un pārvērtēt, ko nozīmē producenta profesija. Kad ienācām jaunajās telpās Miera ielas ēkā, kurā nav dežuranta un ikdienā bez caurlaidēm un signalizācijas kodiem nevar normāli iekļūt, zālē, kurā nav teju nekāda tehniskā aprīkojuma, un ar izrādi, kuras mākslinieciskā ambīcija LKA studentu izrāžu līdzšinējā līmeņa kontekstā bija kosmiska, bija krīze. 2024. gada pēdējās dienās domāju – varbūt ir laiks mainīt profesiju. Par visu to, kā nav Miera ielas ēkā, man sūdzējās pilnīgi visi, kam nebija slinkums. Producents, kas kļūst par citu slikto emociju izgāztuvi. Cik gan ilgi to var turēt? Tāpat sāpīgi ir tie brīži, kad pirmizrādes banketā režisors pasaka paldies visiem, izņemot producentu. Mūsu ikdienas darbs nereti tiek uztverts kā pašsaprotams, bet es ļoti priecājos, ka situācija mainās. Sezonas fināls visus šos darvas pilienus atsvēra simtkārtīgi, jo saņēmām apsveikumus un “paldies” no malu malām, pat pavisam negaidītām. Paldies pedagogiem, kas audzina savus studentus tajā, ka mākslinieks bez producenta nebūtu nekas (un tieši tāpat arī otrādi). Un šajā situācijā – arī studentu teātris ar publisku repertuāru bez spēcīgas producentu komandas nebūtu iespējams. Pilnai laimei es vēl gribētu sagaidīt to, ka producents ne tikai “apkalpo” izrādes māksliniekus un skatītājus, bet tiek uztverts par pilnvērtīgu radošās komandas dalībnieku un spēj ietekmēt arī darba saturu un mākslinieciskās izvēles. Šīs sezonas laikā dažus šādus skaistus brīžus ir izdevies piedzīvot. Režisora-producenta attiecībās ir svarīga abpusēja uzticība, un priecājos par katru sadarbību, kad šī uzticība ir izveidojusies. Manuprāt, ilgtermiņā šeit darba lauks ir mums pašiem LKA – veidot tādu skatuves mākslas izglītību, kurā aktieri, režisori, dramaturgi un producenti mācās kopā.

Kopumā – esmu pilnīgi droša, ka esam uzņēmuši stratēģiski jaunu kursu un virzienu, un par Latvijas Kultūras akadēmijas studentu teātri varēs dzirdēt arvien biežāk. Visticamāk, kamēr Miera ielas 58A centrālā ēka dosies renovācijā un tiks pielāgota Latvijas Kultūras akadēmijas studiju procesam, mūsu darbība būs klusāka, bet 2027. gadā studentu teātris ar jaunu jaudu atkal pieteiks par savu vārdu Latvijas teātrī.

* Raksta virsrakstā iekļauta atsauce uz Imanta Kalniņa un Ainara Mielava dziesmu “Elpo”, kas bija koncertizrādes “Izlaiduma gads”, sezonas noslēdzošā iestudējuma, kulminācija

Rakstīt atsauksmi