Fragments no grāmatas "Personīgi"
Fragments no Leldes Stumbres grāmatas "Personīgi", kas iznākusi izdevniecībā "Lauku Avīze".
Ievads
Sākot rakstīt šīs atmiņas, labu laiku svaidījos, domādama, kā īsti to darīt. Palasīju citu cilvēku dzīves aprakstus un gluži vai sabijos – daži no viņiem sevišķi smalki apraksta savu bērnību, uzskaitot vai visas rotaļlietas, mēbeles vecāku viesistabā un pat sarunas. Sapratu, ka man noteikti nav tik laba atmiņa, pie tam māca šaubas, vai tas kādu, izņemot mani pašu, vispār interesē... Tad nolēmu cieši turēties pie rakstniecības – tik neskaitāmas reizes esmu žurnālistiem atbildējusi uz jautājumiem: kā jūs sākāt rakstīt, kāpēc sākāt rakstīt, kā notiek rakstīšanas process, kur rodas sižeti, ka, likās, uzrakstot šo grāmatu, ar vienu rāvienu atbildēšu uz visiem šiem jautājumiem. Būs arī jāatzīstas, ka visi manis uzrakstītie darbi tā vai citādi saistīti ar manas dzīves notikumiem vai cilvēkiem, ko esmu satikusi. Vai pēc tam man šos jautājumus neviens vairs neuzdos, par to, protams, jāšaubās.
Kādā saulainā ziemas dienā, kad grāmata jau bija krietni pusē, pēkšņi sapratu, kam īsti to rakstu, – bērniem. Mūsu ģimenes bērniem - Silvijai, Elīnai, Elīzai un Ancei. Protams, arī lasītājam, kam interesē, kā rakstnieks kļūst par rakstnieku – vai izlemj to vienā skaistā dienā, vai ilgi un mokoši šaubās jeb viegli un palekdamies sasniedz mērķi... Nolēmu grāmatu sadalīt divpadsmit nodaļās, divpadsmit savas dzīves nozīmīgākajos periodos, kas ietekmēja rakstniecību. Man liekas, ka darīju pareizi. Man patīk secība un kārtība grāmatās. Nedaudz biju satraukta par to, ko izspēlēs mana atmiņa – tā nav neko laba. Bet tad ieraudzīju kaut kur vārdu „personīgi”. Jā, re, kur tas ir – personīgi! Es, protams, nerakstu vēsturisku traktātu, un dokumentēšana vispār ir mana vājā puse, gribu tikai uzrakstīt savas personīgās atmiņas, un tās nu ir tādas, kādas atceros tieši es. Sajūtas man vienmēr likušās svarīgākas par faktiem. Sajūtas ir personīgas.
Autore
Viena diena Piena restorānā
Vecākā paaudze Piena restorānu atceras ar bijību un sajūsmu – tas esot bijis ļoti smalks iestādījums pat padomju laikā, tur esot bijuši spoguļi un lustras, apzeltītas palmas, milzīgas gleznas pie sienām un uz galdiņiem balti galdauti. Piena restorānu likvidēja, nojaucot visu ēku sešdesmitajos gados, lai tās vietā uzslietu monstrozo briesmoni – viesnīcu Latvija. Septiņdesmito gadu vidū Piena restorāns atradās parkā blakus kanālam. Galu galā tas pārvērtās par diezgan švaku ēdnīcu, bet tagad ēka pieder Latvijas kuģniecībai un visas mazās, jaukās vasaras kafejnīcas pie ūdens pilnīgi un galīgi likvidētas. Tomēr viena diena Piena restorānā man pilnīgi noteikti bija liktenīga.
Jaunība ir neapšaubāmi skaists, vieglprātīgs un vējains periods, un tādam tam arī jābūt, citādi var gadīties - ja jaunībā neesi iztrakojies, tad trakums neizbēgami uznāk jau citā vecumā un tad tās lietas izskatās ne vien smieklīgas, bet arī saistītas ar lielākām problēmām. Bet jaunībā zaglīgi un pavisam nemanot pielavās brīdis, kad „pa īstam” sāc domāt - „ par ko kļūt!” Viss jau vēl it kā ir labi un vienkārši – apkārt ir draugi, kādus pats esi izvēlējies, tevi nemoka naudas slogs, jo var iztikt ar mazumiņu, un tieksme pēc sakārtotas ģimenes dzīves arī vēl nav neko spēcīga. Bet – par ko kļūt?! Lūk, tas ir jautājums, kas veļas tev virsū arvien uzmācīgāk, jo cik ilgi strādāsi par sargu? Un dzejnieks...tā, laikam, arī nav neko stabila profesija. Tā vispār nav profesija, tā ir... nu, nezinu, kas. Aizraušanās? Hobijs? Varbūt tikai solis uz kaut ko nopietnāku? Bet kas ir tas nopietnais?
Tādi un līdzīgi jautājumi drūzmējās arī manā galviņā, un bija skaidrs, ka kaut kam ir jānotiek, par kaut ko jāizšķiras, un, ja arī es pati vēl arvien savu dzīvi uztvēru kā skaistu, jautru un bohēmisku notikumu virteni, tad pieaugušo bažīgās balsis mazpamazām kļuva arvien labāk saklausāmas un jautājumi pasījās pēc atbildēm arvien nopietnāk. Un tad – kaut kas tiešām notika.
Tā bija miermīlīga vasaras diena, pareizāk sakot, rīts, kad – atkal! – ar Annu, manu izturīgo stopošanas ceļojuma biedreni un draudzeni, kura, starp citu, līdz pat šai dienai šad un tad uzdod sev jautājumu - „ par ko kļūt?”, jo cilvēkam jau allaž to vajag – varētu paveikt vēl kaut ko, kaut ko nebijušu, vienreizēju, kaut ko... Tātad ar Annu sazvanījāmies un nolēmām tikties parkā, lai mierīgā garā pastaigātos, iedzertu kādu alu un parunātos. Parkā satikāmies netālu no toreizējā Piena restorāna un pēkšņi izlēmām rīkoties neraksturīgi – apmeklēt restorānu un izdzert savu alu cienījami – pie balti klāta galdiņa, no tīrām, skaistām glāzēm. Laikam jau bija arī kādi naudas līdzekļi, ja jau tiešām to arī izdarījām – vienpadsmitos no rīta iesoļojām Piena restorāna tukšajā zālē, apsēdāmies pie galdiņa un sākām pētīt ēdienkarti, jo – ak tavu brīnumu! – bijām nolēmušas ne tikai iedzert alu, bet arī paēst brokastis.
Manu draugu lielākā daļa bija cilvēki, kuri mācēja sarunāties. Nevis vienkārši: kā iet? Ko dari?, bet galvenokārt – kāpēc tu tā dari? Kādēļ tu iesi? Arī man tādas lietas jau padevās itin labi, jo tās bija sarunas, kas aptvēra ne tikai ikdienas notikumus, bet spraucās iekšā, tā teikt, pašā saknē! Joprojām domāju, ka katrai cilvēka rīcībai ir dziļāks motīvs par vienkāršo „man vajag” vai „man tā patīk”. Tāda filozofēšana un analīze dažkārt ieved arī purvā, jo tu par katru cenu centies saskatīt dziļākus iemeslus, bet to vienkārši nav. Ar to jāsamierinās, kaut arī gribētos, lai tādi būtu un tu būtu spējīga tos uzminēt un izprast. Mēs, meitenes, tādā veidā cenšamies atšifrēt pretējo dzimumu un bieži vien galu galā stāvam apstulbušas pašas savos analīžu un pētniecības džungļos, neapjēgdamas, ka sāpīgi sadūrāmies tikai ar plakanu ilustrāciju, kas pavirši uzmālēta uz kartona.Vīrieši būtu šokā vai arī ļoti pagodināti, ja zinātu, cik gudri, asprātīgi un daudzveidīgi sievietes pēta viņu rīcības motīvus. Kādreiz šis pētnieciskais darbs attaisnojas, bet kādreiz būtu bijis labāk, ja mēs nopūstos un atzītu, ka „viņi arī ir tikai cilvēki”. Rezultātā mūsu jūtu objekts ne tikai tiek apveltīts ar īpašībām, par kādām viņš pats nav ne sapņojis, bet viņam tiek piedots pilnīgi viss, jo pilnīgi visam mēs mākam sameklēt dziļu jēgu.
Vai es minēju, ka šajā laikā biju ierauta nepārtrauktā iemīlēšanās maratonā? Laikam jā, jo, kā jau iepriekš teicu,dzejniekam ir jābūt nemitīgā eiforijā un mīlas jūtas tam ir ļoti piemērotas. Mīlas frontē nebiju cīnītāja, bet gan nožēlojama romantiķe. Grāmatu kalns, ko biju aprijusi un riju vēl joprojām, bija atstājis neizdzēšamas pēdas – mīlestība bija romantiska, citādi tā nebija pelnījusi savu nosaukumu. Ar šo pilnīgi nepareizo priekšstatu drosmīgi devos neredzamajam briesmonim tieši rīklē. Mani neapturēja ne neveiksmes, ne izsmiekls, ne traģēdijas, kas vairākos cēlienos tika izspēlētas ar mani galvenajā lomā. Atkal un atkal es ļāvos kārtējam apskurbumam, cerot, ka mani romantiskie sapņi galu galā īstenosies.
Arī toreiz Piena restorānā, sēžot ar Annu pie balti klāta galdiņa, droši vien izķidājām manu kārtējo neveiksmi mīlas frontē, bet varbūt tieši otrādi – es biju jūtu pārpilna un jau cēlos gaisā, kur gaidīja rozā un gaišzili mākonīši, bet Anna izmisīgi mēģināja mani noturēt uz zemes. Tomēr tā laikam tiešām bija liktenīga diena, jo no sarunas par vīriešiem mazpamazām iepeldējām plašākos ūdeņos – māksla un literatūra.
Visticamāk, bijām apmeklējušas kādu mākslas izstādi vai izlasījušas kādu grāmatu, bet vēl ticamāk – bijām bijušas teātrī un noskatījušās kādu latviešu autora lugu. Jo saruna neatturami slīdēja prom no mākslas un vispārzināmās literatūras, lai ietriektos pilnīgi nezināma lauciņa biežņā – dramaturģijā. Protams, es zināju, kas tā luga tāda ir, un bet toreiz, acīmredzot, biju vairāk kā saskaitusies par teātrī redzēto – ir tik daudz labu grāmatu mums vispkārt, kādēļ lugu autori ir tik neiedomājami primitīvi! Kas tur tāds – luga! Kāpēc to nevar uzrakstīt tik interesanati, lai būtu vērts iet uz teātri! Kas vispār notiek ar mūsu teātriem, esi paskatījusies? Tas taču ir ārprāts, tur nekā nav, ko redzēt, tikai dažas ārzemju lugas ir daudzmaz ciešamas, bet latviešu? Paga, kas mums te ir tie dramaturgi? Nu jā, šaušala Grigulis, Miervaldis Birze, tad tā saucamie jaunie – Gunārs Priede, Harijs Gulbis un Pauls Putniņš. Jēziņ, cik tad viņiem gadu, laikam jau trīsdesmit!!! Nu labi, varbūt tie pēdējie trīs ar Dievu uz pusēm kādreiz ir baudāmi, bet... vai viņi nemaz nav lasījuši mūsdienu ārzemju autorus?! Tagad jau sen raksta pavisam citādi, par pavisam citām tēmām, ar citādiem varoņiem! Tā es klaigāju un no alus jau biju pārgājusi uz vīnu. Ja es šitā ieskrienos, tad nemaz nav tik viegli mani nobremzēt, sevišķi, ja pretī sēž draudzene, kas mani pilnībā atbalsta. Teātros nav ko skatīties. Latviešu mūsdienu dramaturģijas kvalitāte ir vairāk kā apšaubāma. Neviens Jonesko, Bekets vai Sarojans tuvumā nav manāms. Galvenais, kas mani toreiz tracināja, bija naivais jautājums – kādēļ nevar uzrakstīt? Tas taču ir vienkārši!
Vētraini diskutējot, bija pagājusi visa diena... Tas pat mums abām likās pārsteidzoši – visu dienu esam nosēdējušas Piena restorānā un patiesībā tikai tāpēc vien, ka mums bija, par ko sarunāties! Tika cieši nolemts mainīt teātra pasauli! Protams, līdz pašiem pamatiem! Ko mēs varam zaudēt? Kā saka – tikai savas važas! Protams, jāsāk ar jaunām lugām, bet pēc tam mēs nodibināsim jaunu teātri, pieņemsim jaunus režisorus un izmantosim tikai jaunos aktierus! Tā kā Anna pati bija no mākslas pasaules, viņa veikli uzskicēja pirmās izrādes scenogrāfiju, kas bija pārsteidzoši mūsdienīga un oriģināla. Es biju sajūsmā! Tas bija nolemts! Man tūlīt pat jāizlasa dažas lugas, lai aptvertu, kā tās īsti raksta, un jāuzraksta pāris savējās.
Pie blakus galdiņiem dienas gaitā nomainījās daudz cilvēku, bet vakarpusē, kādas sevišķi enerģiskas diskusijas vidū pie mūsu galdiņa apstājās vecāks vīrietis. Laipni smaidīdams, viņš atvainojās, ka iejaucas mūsu sarunā, bet esot sēdējis pie blakus galdiņa un nevilšus dzirdējis, kā mēs kaļam plānus. Vai tiešām pašreizējā teātra situācija ir tik bēdīga? Jā, protams, kā gan citādi, tas taču redzams jau pa gabalu, es sparīgi atbildēju. Tad jau to vajadzētu steidzīgi mainīt, viņš lēnprātīgi piekrita, bet tad atkal tā drusku viltīgi pasmaidīja – viņš cerot, ka mēs to izdarīsim un novēl mums veiksmi. O, paldies, jā, protams, mēs to izdarīsim! Vīrietis pieklājīgi palocījās un devās prom, bet man bija savāda sajūta, ka esmu viņa balsi kaut kur dzirdējusi un viņu pašu tā kā redzējusi... Vēlāk, daudz vēlāk atjēdzos – tas bija režisors Kārlis Pamše, teatrālis no matu galiņiem līdz papēžiem. Mjā... diez, ko viņš domāja, klausoties divu lielīgu un pašpārliecinātu meiteņu muldēšanā. Tā arī nekad neiznāca viņam atzīties...
Vienpadsmitos vakarā Piena restorānu slēdza. Mēs bijām tur nosēdējušas tieši divpadsmit stundas. Toties, kāds grandiozs plāns bija radies! Ārkārtīgi satraukta es atgriezās mājās un nekavējoties ķēros pie darba, neskatoties uz to, ka pulkstenis jau rādīja pāri pusnaktij. Biju enerģijas un ideju pārpilna, bet šoreiz prātīgi sevi nobremzēju – pirms ķeršos pati pie savas ģeniālās lugas, jāizpēta, ko rakstījuši citi.
Savācu visas mūsu mājā pieejamās lugu grāmatas un žurnālus par teātri un sanesu savā istabā. Mamma pavēra durvis un ieminējās kaut ko par gulētiešanu, es histēriski iebrēcos, lai mani liek mierā - es strādāju!
To visu es grasījos izlasīt, vienalga, lai cik mokoši tas arī nebūtu. Un es to izdarīju. Izlasīju Šekspīru, Raini, Ibsenu, Blaumani, Brigaderi, Gorkiju, Čehovu, Arbuzovu, Bernardu Šovu, Brehtu, Anuiju, Sauleskalnu, Griguli, kaut kādu mistisku padomju lugu izlasi, antīkās komēdijas un traģēdijas (ar nenormālām mokām) un droši vien vēl kaut ko (protams, tas nenotika vienā naktī...). Es iemācījos lasīt lugas un daru to arī šodien, ik pa brīdim bēdājoties, ka lugu izlases parādās tik reti. Mūsu lasītājam iestāstīts, ka lugas ir garlaicīga lasāmviela, bet ir tieši otrādi – tiem, kurus garlaiko garu garie apraksti prozā, lugās saņem tieši to, pēc kā ilgojas, – sarunas! Kopš tā brīža lugu vienmēr esmu uztvērusi kā cienījamu un godājamu literatūras žanru, pie tam – šad un tad ir vērts izlasīt lugu, pirms dodies uz teātri noskatīties izrādi, jo iespējams, ka tā būs pavisam citāda, nekā uzrakstījis lugas autors.
Savādā kārtā – jo vairāk lasīju, jo skaidrāks viss kļuva. Varētu domāt, ka visi šie dažādu laiku rakstnieki kopīgiem spēkiem sajauks manā galvā tādu putru, ka nemūžam no tās neizkulšos laukā ar veselu ādu, bet tā nenotika – bija sajūta, ka es itin labi saprotu, kā jāraksta luga. Nav jāraksta ne kā Rainim, ne kā Šekspīram vai Blaumanim, tikai jāsaprot, kā viņi to darījuši, un šajā gadījumā nebūs kā ar dzejoļiem – neviens no šiem dižgariem nerādīja ar pirkstu – re, kā jāraksta, tas ir pareizais veids! Viņi tikai laipni pavēra durvis – tā to darījām mēs. Mamma bažīgi mani vēroja – atkal kārtējais uzliesmojums, galējība, dullums? Ar ko tas beigsies šoreiz?
Lasot dramaturgu darbus, izdarīju divus satricinošus atklājumus – Rainis nebūt nav tas, par ko stāsta skolā, un Blaumanis ir burvīgs! Kaunīgi nodomāju, ka atkal esmu nenovērtējusi pašmāju rakstniekus, kā toreiz, kad Olafs man izrādīja latviešu dzejnieku plejādi. Rainis manās acīs no darbaļaužu dzejnieka pārvērtās par filozofu un simbolistu, un es biju no sirds sašutusi! Kā iespējams tik nekaunīgi melot! Rainis taču jau simtreiz kapā ir otrādi apgriezies, klausoties, ko par viņu muld skolās! Tas taču ir vienkārši noziegums, jo vairāk tāpēc, ka viņš pats sevi vairs nespēj aizstāvēt! Pēkšņi sajutos lepna par savu vārdu, ko mana mamma bija izvēlējusies, balstoties uz Raiņa „Spēlēju, dancoju”. Viņa bija noskatījusies un arī rakstījusi par Ā. Skultes baletu „Brīvības sakta”, bet tas tika veidots, par pamatu ņemot Raiņa lugu. Tā es pēkšņi apjēdzu sava vārda simbolisko nozīmi – Latvija, brīvība...re, ko tas nozīmē!
Bet Blaumanis... Notika apmēram tas pats, kas kādreiz ar Žerāru Filipu – jutos satracināta un pamatīgi vīlusies, ka viņš ir miris un dzīvojis it kā pavisam citā laikmetā, bet patiesībā – pirms nieka piecdesmit gadiem, tātad man varbūt pat būtu bijis iespējams... ja vien sakristu attiecīgie apstākļi... viņu tomēr satikt! Īsti nezināju, kam uzgrūst vainu par šo netaisnību, jo Blaumanis kā silta sega pārklāja manu raustīgo prātu, nē... viņš ienāca un apsēdās manā telpā, un, kaut arī tajā laikā par viņu kā par cilvēku un personību gandrīz nekas nebija zināms, sajutu, ka viņš te būs iederīgs uz mūžīgiem laikiem.
Ak, Jēziņ, tur jau viņš nāca!... Debess augstā, mēs tak cerējām tik uz rītrītu... „Nāk šu...”, es noelsos. „Saimniec, nāk!”, norāvu slapjo priekšautu un, kailās pēdas zibinādama, metos uz māju, atrāvu durvis uz istabu un nobļāvos vēl reizi: „Saimniec, Rūd`s nāk šu...tūlītiņ būs sētā!” Saimniece smagi pagriezās ar visu pupu bļodu, kas gulēja viņai klēpī. „Ko nu runā – nāk! Teicās tak būt tik rītrītā!.. Aši uz istabu, nē tak, uz klēti! Viņš tak atkal ies uz klēti! Ko bolies, živai prom!”, saimniece uzbrēca, un es palekdamās izbrāzos no istabas, metos uz klēts pusi, bet tad apstājos...ielecu cerņkrūmā un, elpu aizturējusi, skatījos. Jā... tur viņš nāca, slavenais rakstnieks...tas, par kuru visi Ērgļos un Ērgļu pagastā runāja, bet man nebija iznācis viņu redzēt pašai savām acīm, jo vecāku sēta atradās prom no iebrauktiem ceļiem un Ērgļu pilsētiņā nenācās bieži būt. Bet nu Jurģos iekrita liela laime – māte mani bija sarunājusi par lopu meitu Brakos, tieši pie lielā rakstnieka mātes. Braku saimniece bija šerpa un asa, bet pašu vēl ne reizi nebiju redzējusi.
Un nu tas brīdis bij klāt – viņš nāca! Nāca lēnām, gaišu mēteli pār roku pārlicis, otrā rokā – pamatīgs nesamais, tāds kā koferis, piepūties kā bumba, knapi turējās ciet... Bet viņš nāca, apkārt skatīdamies un tā viegli ūsās smaidīdams. Uzreiz istabā negāja, nolika nesamo uz taciņas un gāja uz dārzu. Man aizcirtās elpa, nupat ies garām manai slēptuvei un tad gan es dabūšu ar rīksti! Bet laikam nemanīja, nogāja garām un gāja tik tālāk, uz savu klēti, kur viņš pa vasarām dzīvoja un, kā stāstīja, tur arī rakstīja savus rakstus. Es uz pirkstgaliem lavījos no muguras līdzi, jo tā mugura man likās tāda liela, plata un mierīga kā siena guba, kaut saģērbta pilsētnieka drēbēs. Viņš piegāja pie klēts, ieskatījās savā pusē, apsēdās uz klēts sliekšņa un noāva kājas. Atkal paskatījās apkārt un smaidīt smaidīja... nu, nemaz kā ellīgās saimnieces dēls, tā jau ne zināt zināja, kas tā smaidīšana tāda ir!
„Nu nāc tak laukā, ko slēpies?” – viņš piepeši teica iesmiedamies un es sastingu kā noburta. Vai es, vai? To viņš uz mani saka? Iepīkstējos kā sivēns, ko iežmiedz padusē un nes uz kaušanu, un viņš tā puiciski iespurcās: „Nāc nu, sapazīsimies!” Tad nu ievilku elpu un līdu laukā no krūma, lai stātos viņa priekšā, kāda nu biju – basa, kūts brunčos, labi vēl matus no rīta biju pārpinusi, bizes gulēja uz muguras kā divas gaišas pātagas. Acis nevarēju ne pacelt, un vaigi dega kā plītsvirsma, ar kājas pirkstu urbināju zemi un tā vien gribējās pašai pazust zem velēnām kā kurmim. „Stāsti nu,” Blaumanis vedināja. „Kā tev vārdā?” Es jau pavēru muti, kad pāri sētai noskanēja saimnieces bļāviens: „Lī-ī-b!” „Lība...”, es nomurmulēju un metos prom. Saimniecei bija jāklausa uz vārda, kaut desmit Blaumaņi mani uzrunātu. Viņš aizbrauks atkal, bet es te saimniecei palikšu pa rokai. Ar acs kaktu redzēju, ka viņš atkal smaida savās smukajās ūsās, mani ar skatienu pavadīdams. Vai...nu gan te būs viens labs vasaras mēnesis Braku sētā...
Rakstīt atsauksmi