Mūsdienu franču lugu izlase
“Lasīt un spēlēt 1. Mūsdienu franču lugu izlase”(“Omnia mea”, 2026)
2. februārī Francijas institūtā noritēja mūsdienu franču lugu izlases “Lasīt un spēlēt 1” atvēršanas svētki. Pirmais izdevums piedāvā iepazīt piecus autorus un piecus dažādu žanru darbus, pavērt plašāk priekškaru uz mūsdienu franču teātra pasauli.
C’est la vie!
Lakoniskais franču teiciens – tāda ir dzīve – ir piemērojams dažādos kontekstos un dažādās intonatīvajās nokrāsās un iederas kā komēdijas, tā traģēdijas finālā, tāpēc izvēlēts kā franču mūsdienu lugu krājuma ievadraksta nosaukums savā oriģinālajā izskatā.
Cilvēkiem, kam teātris nav visa dzīve, lugu lasīšana šķiet grūti saprotama aizraušanās, tomēr teātra mīlētāju loks ir daudz plašāks nekā teātra mākslinieku loks, tāpēc lugu krājumi turpina iznākt, lai arī Latvijā retāk nekā citviet Eiropā. Vienlaikus grāmatu apgādu skepsi attaisno fakts, ka dramaturģija pēdējo simts gadu laikā ir kardināli mainījusies, zaudējot sākotnējo klasisko formātu – vairāku cilvēku satikšanās vienotā laiktelpā, lai risinātu un atrisinātu (komēdija, melodrāma) vai neatrisinātu (drāma, traģēdija) konfliktu starp cilvēku un cilvēku, cilvēku un varu, cilvēku un likteni, cilvēku un Dievu, konfliktu cilvēkā pašā. Šodien dramaturģija kļuvusi par tekstu teātrim, vienu no ķieģeļiem izrādes ēkā, kam nereti atņemtas balsta funkcijas, jo to pieprasa laikmets, kas apšauba visu – arī vārdu. Šodien lugu lasīšana vairāk nekā jebkad agrāk no lasītāja prasa iztēles spējas, jo autori respektē savu nākamo režisoru tiesības uz absolūtu interpretācijas brīvību, tāpēc nereti atsakās ne tikai no personāžu dzimuma vai nosaukšanas vārdā, bet pat norādēm, kurš kurā brīdī pauž savas domas un jūtas. Režisoram ir iespēja to sadzirdēt pašam. Un arī ieinteresētam lasītājam, protams. Tomēr autori joprojām apzinās, ka ideālā gadījumā – izrādes versijā – teksts tiks izrunāts, tas izskanēs, tāpēc domā ne tikai par labskanību, bet arī ritmu, valodas bagātību, teikumu vai vārdkopu struktūru. Un te sākas tulkotāja aizraujošais darbs – oriģinālo skanējumu pārvērst citas valodas ne mazāk skanīgā versijā.
Agneses Kasparovas veidotajā franču mūsdienu lugu izlasē pārstāvēti pieci dažādi autori – Klodīne Galeā, Žoels Pomrā, Florians Zellers, Pjērs Nots, Eduārs Luī –, kuriem ir ko teikt par mūsdienu pasaules gaitu jeb dzīvi pārsteidzoši dažādos rokrakstos, bet vienlīdz augstā estētiskā kvalitātē, ļaujot aptvert, cik daudzveidīgs var būt teātrim rakstīts teksts. Būtiski atšķirīgās pieejas krājumā iekļauto lugu formveidē ir tulkotājas apzināta izvēle, lai atklātu ceļu, ko nogājusi franču dramaturģija, kuras lielos stūrakmeņus – Korneju, Rasinu, Moljēru, Marivo, Klodēlu, de Misē, Sardū, Anuiju, Sartru, Žamiaku, Koltesu, Lagarsu – esam redzējuši uz Latvijas teātru skatuvēm. Tāpēc vispirms jāraugās uz izlasei izvēlēto darbu formu un tikai tad jāmēģina vispārināt to saturu jeb aplūkoto tēmu loku.
No Koldīnes Galeā episka mēroga poētiskas drāmas “Trīs reizes Uliss” līdz izmisīgam monologam, kas adresēts tēvam, Eduāra Luī darbā “Kurš nogalināja manu tēvu” – tā attīstās teātrim rakstītais teksts franču mūsdienu dramaturģijā. Starp šiem diviem galējiem punktiem ir divu Latvijā labi pazīstamu autoru – Žoela Pomrā un Floriana Zellera – darbi, kas katrs savā veidā atklāti atsaucas uz klasiskiem tekstiem un tos interpretē – uz pasaku par Pelnrušķīti un Harolda Pintera “Nodevību”. Tās ir lugas, kurās ir lineārs sižets, atpazīstamas situācijas un teicams humors. Savukārt pašā vidū novietojas sveiciens franču absurda klasikai Pjēra Nota biroja drāmas izskatā, kurā Vadītājs un Asistents var būt jebkura vecuma un dzimuma cilvēcīgas būtnes, kas sarunājas tāpēc, ka cilvēki mēdz runāt, un dialogu izmanto, lai noskaidrotu, vai pēc katastrofas, kurā viņi/viņas izdzīvojuši/izdzīvojušas, joprojām pieļaujamas hierarhiskas attiecības.
Rezumējot, franču mūsdienu dramaturģijas izlase mums atklāj pilnu estētiskas daudzveidības spektru – poētiska drāma, pasaka pieaugušajiem, klasisks dialogs, absurds dialogs, monologs.
Līdzko jāieskicē izlasē atrodamo lugu saturs, katrs no šiem žanra apzīmējumiem lūdz pēc izvērstāka jeb precīzāka raksturojuma, ar ko tad arī jānoslēdz ievadvārdi, nenolaupot lasīšanas prieku par sižetiskajiem pagriezieniem un konfliktu ārējiem un iekšējiem risinājumiem. Galu galā – laba dramaturģija arī 21. gadsimtā nozīmē to, ka lasītājs/skatītājs nezina, kas sagaidāms aiz nākamās lappuses jeb mizanscēnas.
Klodīnes Galeā “Trīs reizes Uliss” – poētiska drāma, žanrs, kas atklāj tik maz no tā, kas sagaidīs lasītāju (izrādes skatītāju, cerams, drīz kādā no Latvijas teātriem) – patiesībā tā ir apziņas plūsma, dzeja, eposs, nebeidzama cīņa starp labo un skaisto, kad tas nav arī labs, starp Eiropas tagadni un nākotni, tagadni un pagātni, kas balstās karagājienos, triumfa brīžos un sakāvēs, minot mīklu, kā mēs visi, pilnīgi visi, Latvijā, Francijā un citviet Eiropā esam savā starpā saistīti – vai Ulisa bezgalīgā ceļojuma dēļ? Kasandras pareģojumu dēļ? Zeva neskaitāmo bērnu dēļ? Kam mums sengrieķu mīti Eiropas ziemeļos, kur novembra dienās nespīd saule? Un tomēr mēs visi te esam viens. Tāpēc karš ir bezjēdzīgs. Tāpēc karš nozīmē jaunu sākumu. Tikai pirms tam ir beigas. Bet mūsu sapnis – tikt pie jaunā, apejot beigas.
Žoela Pomrā “Pelnrušķīte” ir mūsdienīga pasaka nepieaugušiem pieaugušajiem par 17. gadsimtā Šarla Pero radīto arhetipu – tikumīgu bārenīti, kurai liktenis ir lēmis sagaidīt savu princi, jo arī prinčiem ir principi par to, kādas meitenes der vienai ballei un kādas – visam mūžam. Kāpēc vēl un vēlreiz rakstīt par vardarbību ģimenē un alkām pēc pārtikušas dzīves? Iespējams, tālab, ka 21. gadsimtā mēs šķietami pieaugam ar pirmo patstāvīgi atvērto interneta pārlūkprogrammu, bet patiesībā pieaugšana ar katru gadu attālinās, jo atbildība, kas jāuzņemas, aizvien retāk ir eksistenciāli izšķiroša.
Floriana Zellera “Patiesība” ir klasisks dialogs četrām pusmūža personām jeb diviem laulātiem pāriem, kas joprojām cer, ka meliem kājas ir paaugušās, ka meli ir slikti tikai tad, ja melo citi, bet nav slikti, ja melo tu pats, jo tad to noteikti drīkst saukt arī par nepilnu patiesību, patiesības interpretēšanu, “citu” patiesību.
Pjēra Nota “Mācība par izgāšanos” – dialogs, kuru absurdu padara nevis vārdi, ar kādiem divas personas – vienalga, cik vecas, vienalga, cik gudras, vienalga, kāda dzimuma – sarunājas par darbu, bet tas, ka tās vispār sarunājas. Galu galā birojam kādas ēkas astotajā stāvā vairs nav ne sienu, ne kāpņu, nav citu kolēģu, nav ūdens un maizes, nav nekā. Un vismazāk ir jēga dokumentu apritei, bet ilūzija par darbu ļauj dzimt arī ilūzijai par dzīvi.
Eduāra Luī “Kurš nogalināja manu tēvu” – kāda homoseksuāla mākslinieka monologs, meklējot ceļu atpakaļ pie tēva, kuru satikt vairs nav iespējams. Kapitālisms ir iegājis jaunā fāzē, kurā cilvēka vērtību nosaka tikai spēja saražot produktu, nevis individuālie mērķi un sapņi, tāpēc tēvs – dzīves pabērns un neveiksminieks – ir padevies. Teksta “ceļš” ir hronoloģiski iezīmēts, pārvietojoties šurpu turpu pa vārdā sauktu Francijas valdības vadītāju atbildības periodiem. Autors uzsver – dzīve neatbilst literatūras prasībām, tāpēc “romāna” ievadā rosina to inscenēt kā izrādi. Tas tad arī ir tas franču gars – pat izmisumu ietērpt spēles formā. Jo tāda ir dzīve.
Grāmata izdota ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu.
Tulkotāja pateicas par atbalstu Ventspils starptautiskajai Rakstnieku un tulkotāju mājai.
Rakstīt atsauksmi