Labas lugas nonāk uz skatuves
Anu Tontsa (Anu Tonts): Labas lugas nonāk uz skatuves, pārējie tiek galā, kā nu var. Pārskats par igauņu oriģināldramaturģiju 2025 (oriģinālpublikācija Igaunijas Rakstnieku savienības žurnālā “Looming” 5/2026)
Sniegt pārskatu par igauņu dramaturģiju, kas 2025. gadā ir publicēta vai izrādīta uz teātra skatuves, vienlaikus ir gan viegli, gan sarežģīti. Gada laikā jauns oriģinālteksts igauņu valodā skatuvi sasniedza aptuveni 100 reizes (precīzs uzskaitījums nav ne iespējams, ne, visticamāk, nepieciešams). Tas ietver gan klasikas kanonam atbilstošas lugas, dramatizējumus un jaunas interpretācijas, gan arī citus dažādus teātra tekstus, kas paredzēti iestudēšanai uz skatuves, taču dēvēt tos par lugām roka neceļas (turklāt arī autori lielākoties nevēlas, lai tos tā sauktu). Agrāko gadu dramaturģijas apskatos allaž ir secināts, ka skatuves tekstu aina ir daudzveidīga un raiba. To pašu var teikt arī par pagājušo gadu. Aina ir tikpat raiba kā mūsu teātru afišas, un tas pats par sevi ir jauki, jo teātris tiek veidots ļoti dažādiem cilvēkiem, un ir patīkami, ka ikviens interesents var atrast ko tādu, kas vislabāk atbilst viņa priekšstatiem un gaumei. Būtu skumji, ja valdītu pārāk liela vienveidība, un tad noteikti būtu jāvaicā, kas lēcies. Par laimi, šim jautājumam nav pamata.
Kā tad klasificēt, sistematizēt un vispārināt 2025. gada dramaturģiju un teātra ainu? Un kāpēc vispār runāt par teātra ainu, ja runa ir par dramaturģiju? Pārsvarā gan runāsim par tekstiem, kas ir sasnieguši skatuvi, un mazāk par tādiem, kas ir gan publicēti, gan iestudēti, un vēl mazāk par tekstiem, kas savu pirmizrādi uz teātra skatuves vēl nav piedzīvojuši. Šeit var izdarīt loģisku secinājumu: vairums lugu tiek rakstītas konkrētam režisoram un trupai pēc teātra pasūtījuma vai top mēģinājumu zālē, pielietojot tā dēvēto koprades metodi (šajā gadījumā ne vienmēr var runāt par lugas dzimšanu, drīzāk top konkrētam iestudējumam domāts teksts, kas, visticamāk, vēlāk atkārtoti netiek izmantots).
Drukātā veidā lugas tika publicētas mazāk (un tas nav nekas jauns), jo visbiežāk lugas izdošana grāmatā ir drīzāk saistīta ar rakstnieka misijas apziņu un vēlmi saglabāt un iemūžināt konkrēto darbu nākamajām paaudzēm, turklāt grāmatnīcās lugu krājumi diemžēl nav pārāk ejoša prece. Taču lugas tika publicētas žurnāla Looming (“Daiļrade”) lappusēs (Mēliss Friedentāls (Meelis Friedenthal) “Mīlestības klavikords” (Armastuse klavikord), Ēva Parga (Eeva Parg) “Mūžības vīri” (Igavikumehed)), laikrakstā Vikerkaar (“Varavīksne”) (Sveta Grigorjeva “Beibes pret pasaules galu” (Mimmud maailmalõpu vastu)) un, protams, viena no pastāvīgākajiem igauņu dramaturģijas izdevēja “Eesti Draamateater” (Igaunijas Drāmas teātris) publikācijās (Mehiss Pihla (Mehis Pihla) “Reiz Libānā” (Ükskord Liibanonis), Andruss Kivirehks (Andrus Kivirähk) “Otrā plāna varoņi” (Kõrvaltegelased), Elina Tona, Mari-Līsa Lille, Prīts Peldma (Elin Toona, Mari-Liis Lille, Priit Põldma) “Viens mirdzoši balts balodis” (Üks helevalge tuvi)). Siretas Kempbelas (Siret Campbell) “Nospiedumi starp mums” (Jäljed meie vahel), Piretas Jāksas (Piret Jaaks) “Tumšā matērija” (Tumeaine) (lugas “Tumšā matērija” un “Beigas” (Tumeaine; Lõpp)), Enno Tammera (Enno Tammer) “Kodolbēbis” (Tuumanunnu) publicēja autori paši, savukārt Margusa Kasterpalu (Margus Kasterpalu) luga “Siuru rudens” (Siuru sügis) dienasgaismu ieraudzīja grāmatas “Valhallas laiks” (Valhalla aeg), kas aplūko dzejas teātri Valhalla, ietvaros.
Kopumā gada laikā tika publicētas 12 lugas un 2 lugu krājumi. Starp publicēto lugu autoriem nav neviena literatūras aprindās nezināma vārda, savukārt apjomīgāku krājumu publicēšanu ir piedzīvojuši divi pēdējā desmitgadē ļoti ražīgi dramaturgi, kuru darbi bieži tiek iestudēti arī teātros. Otam Kiluskam (Ott Kilusk) iznāca krājums “Lugas uz robežas” (Piiripealsed näidendid), tostarp tādas lugas kā “Cirvjdarbs” (Kirvetüü), “Karateka un slepenais samurajs” (Karateka ja salasamurai), “Kā galertūdens” (Nagu süldikeeduvesi), “Tēvi un dēli” (Isad ja pojad), “Atpakaļ tukšumā” (Tagasi tühjusse), un Urmasam Vadi (Urmas Vadi) – “Neba ar rakstīšanu attīrīsi prātu!” (Ega see kirjutamine sul lage puhtaks ei tee!) (lugas “Kur tu esi, Juhan Līv?“ (Kus sa oled, Juhan Liiv?), “No kā rodas svītras?” (Millest tekivad triibud?), “Simts gramu debeszila” (Sada grammi taevasina), “Dīvainās garās takas” (Imelikud pikad rajad), “Labas meitenes nonāk debesīs (pārējie tiek galā, kā nu var)” (Head tüdrukud lähevad taevasse (teised vaatavad ise, kuidas saavad)), “Pink”). Abi krājumi dienasgaismu ieraudzīja bez Igaunijas lielāko izdevniecību atbalsta.
2025. gadā autoru pulkā bija daudz to, kuru vārdi ir zināmi jau no iepriekšējo gadu teātru programmiņām. Piemēram, Andruss Kivirehks, Pireta Jāksa, Sireta Kempbela, Pāvo Pīks (Paavo Piik), Ots Kilusks, Urmass Lennuks (Urmas Lennuk), Urmass Vadi, Ēro Epners (Eero Epner), Mehis Pihla, Andra Tēde (Andra Teede), Indreks Hargla (Indrek Hargla), Prīts Peldma (Priit Põldma), Tīts Palu (Tiit Palu), Kristīna Jalasto-Kallasa (Kristiina Jalasto-Kallas) u.c. Ir arī debitanti, piemēram, kino scenāriste Livija Ulmana (Livia Ulman) un Andris Feldmanis, kā arī Riste Sofija Kēra (Riste Sofie Käär) un Elo Valners (Elo Valner).
Dominē dokumentāla un kultūrvēsturiska drāma
Meklējot kādus kopsaucējus, šobrīd vispopulārākā šķiet dokumentālā drāma un kā tās atsevišķs apakšžanrs – kultūrvēsturiskā luga. Pēc mana subjektīvā vērtējuma arī gada interesantākie teksti ir dzimuši tieši šajās rubrikās.
Ar dokumentālo materiālu meistarīgi žonglē, piemēram, Mehis Pihla, kura “Reiz Libānā” 2025. gadā pirmizrādi piedzīvoja Igaunijas Drāmas teātrī. Lugas pamatā ir Oves Mustinga (Ove Musting), Mehis Pihla un Siretas Kempbelas radītā televīzijas seriāla Trading Life (“Tirgošanās ar dzīvi”), kā arī Tīta Prūla (Tiit Pruul) “Antilibāna” (Antiliibanon) scenārijs. Tas ir, domājams, daudzu atmiņā palicis, uz patiesiem notikumiem balstīts stāsts par septiņiem igauņu riteņbraucējiem, kuri 2011. gadā pazuda Libānā. Šķiet, ka Pihla ir atradis savdabīgu pieeju, kā radīt jaunus tekstus: lugas pamatā ir visiem zināms notikums, un tiešā runa dialogos ik pa laikam mijas ar teicēja tekstu vai varoņu iekšējiem monologiem. Diezgan līdzīgā veidā ir sarakstīta arī viņa luga “Naudas zeme” (Rahamaa), kas 2024. gadā izpelnījās Igaunijas Teātra savienības gada prēmiju.
Piretas Jāksas “Iekšējais klimats” (Sisekliima) ir sarakstīts, balstoties uz Narvas iedzīvotāju intervijām, un galvenokārt iecerēts kā stāsts mūsdienu narvēniešiem, kuri pārsvarā ir krievvalodīgi un kuru vecāki un vecvecāki nav no Igaunijas, par patieso Narvas pilsētas bojāeju un atjaunošanu. Igauņu valodā runājošie zina faktu, ka Narvu sabombardēja padomju karaspēks, savukārt krievvalodīgo pasaulē ir tikpat stingri nostiprinājusies padomju propaganda, ka to izdarīja vācieši. Pamīšus ar gida stāstījumu par Narvas patieso vēsturi tiek atdzīvinātas ainas no militārās rūpnīcas “Baltijets” strādnieku dzīvēm, pa kuru logu beigās ielido bezdelīga. Neapšaubāmi ļoti nepieciešams teksts, bet tas, cik daudz Narvas iedzīvotāju apmeklēja šo teātra izrādi, ir, protams, cita tēma.
Arī Siretas Kempbelas “Nospiedumi starp mums” (Jäljed meie vahel) balstās uz intervijām. Lugas tēmas ietvaros ir noritējušas sarunas ar ģimenēm, kuras ir zaudējušas savu jaundzimušo bērnu, kā arī vecmātēm, kuras savā darbā saskaras ar bērna zaudēšanas traģēdiju. Diviem aktieriem sarakstītā luga stāsta par jauniešu satikšanos, kopīgu plānu veidošanu un grūtniecības iestāšanos. Diemžēl kopīgās gaidas noslēdzas ar spontāno abortu, kam seko sēras un tukšuma sajūta. Mūsdienīgs un sāpīgs temats, kura atklāšanai izmantots visai skarbs un lakonisks stils. Lasot tekstu, varoņi šķiet nedaudz shematiski un uz papīra rakstītais pilnībā sirdi nesasniedz, taču aktieri var pievienot savu interpretāciju. Savukārt Andras Tēdes teksta “Cilvēks ar rokām un kājām” (Käte ja jalgadega inimene) pamatā ir autores 12 intervijas ar cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Teksts, kas sastāv no monologiem, ir jūtīgs, empātisks un drīzāk dzīvi apliecinošs, ko caurvij vēlme pamanīt mums līdzās esošos cilvēkus.
Merle Kuraso (Merle Kurasoo), kuras vārdu saistām ar Igaunijas dokumentālā teātra dzimšanu un ar daudziem šī žanra spilgtākajiem iestudējumiem, 2025. gadā piedāvāja divus iestudējumus par Ukrainas tēmu – “Es pametu Ukrainu” (Ma jätsin Ukraina) un “Es nepametu Ukrainu” (Ma ei jätnud Ukrainat). Abu tekstu pamatā ir intervijas ar vienādu izejas punktu: 2022. gada februārī Krievija veica pilna mēroga iebrukumu Ukrainā, un miljoniem cilvēku bija jāatstāj savas mājas, jāmeklē jauna dzīvesvieta un jāizlemj – palikt vai aizbraukt. Abu lugu teksti ir veidoti sadarbībā ar to izpildītājiem. “Es pametu Ukrainu” varoņi un izpildītāji ir aktieri no Ukrainas, kas šobrīd strādā Tallinas Sidalinnas teātrī. Arī “Es nepametu Ukrainu” teksta autori un īstenotāji ir ukraiņi – divas sievietes un divi vīrieši, no kuriem trīs ir pabijuši Krievijas-Ukrainas kara frontē. Pārsvarā tie ir monologi – aktieru ļoti personiskas emocijas, kas aizskar sāpīgi, taču tāds ir arī mērķis. Starp monologiem atskan ukraiņu tautasdziesmu fragmenti. Režisore un tekstu kompozīcijas autore Kuraso ir asi un precīzi samontējusi varoņu domas un balsis. No šiem diviem iestudējumiem es redzēju “Es nepametu Ukrainu”. Tā kā cilvēki uz skatuves ir “no dzīves”, Ukrainas kara veterāni, tad izpildījums bija amatierisks, bet tieši tādēļ – vēl sāpīgāks. Domās apspēlēju situāciju, ja šo tekstu izpildītu profesionāli aktieri. Tad tā būtu pilnīgi cita izrāde, bet patiesībā ļoti iespējama.
Kultūrvēsturiskās izrādes, kas iespiedās atmiņā
No 2025. gada atmiņā paliekošajām kultūrvēsturiskajām izrādēm var minēt Ota Kiluska un Kaili Vīdases (Kaili Viidas) izrādi “Ellenas sekunde” (Elleni sekund), kuras iedvesmas avots ir Mārjas Unduskas (Maarja Undusk) grāmata “Ellena Nīta. Gaišās domas skaida” (Ellen Niit. Heleda mõtte laast). Skaisti poētiskais teksts ar lielu mīlestību aplūko savu galveno varoni, fragmentāri uz skatuves izceļot Ellenas Nītas dzīvi un daiļradi, kā arī cenšas atminēt un saprast, kā tas ir iespējams, ka četru bērnu māte un rakstnieka Jāna Krosa (Jaan Kross) dzīvesbiedre, uz kuras pleciem bija visi padomju laika sadzīves sarežģījumi, līdztekus atrada laiku pārsteidzoši apjomīgam radošam darbam, kas ir neatsverami iespaidojis vairāku paaudžu bērnu un pieaugušo emocionālo atmiņu un dvēseli. Ļoti noderīga iespēja iepazīt igauņu kultūrvēsturi. Turklāt īpaši silta humora pilna titulloma tās atveidotājai Marikai Barbanščikovai (Marika Barbanštšikova).
Prīts Peldma, kurš 2018. gadā kā dramaturgs absolvēja Igaunijas Mūzikas un teātra akadēmijas skatuves mākslas skolu un līdz šim ar dažiem izņēmumiem ir vairāk nodarbojies kā dramaturgs, nevis pats rakstījis lugas (taisnību sakot, vairāki agrākie darbi nav ietilpināmi ne zem dramatizējuma, ne oriģināllugas jēdziena), ir sarakstījis lugu “Drudzis” (Palavik) par Igaunijas mākslas pasauli XX gadsimta sākumā, kuras galvenie varoņi ir mākslinieki Nikolajs Trīks (Nikolai Triik) un Konrads Megi (Konrad Mägi). Nikolaja Trīka sirdsapziņas pārmetumu pilnajā atskatā skatītājiem atklājas draugu mākslinieku drosmīgā jaunība, liktenīga sieviete un ar daiļradi saistītas dilemmas. Lugā atdzīvojas daudzi tā laika kultūras un sabiedriskie darbinieki. Peldma ar ļoti labu ritma izjūtu savij komisko, lirisko un traģisko, kā rezultātā ir tapusi luga, kurai ir potenciāls kaut kad nākotnē atkal atgriezties uz skatuves dēļiem. Tā attiecībā uz mūsdienu izrādēm, starp citu, nebūt nav pašsaprotama parādība.
Savdabīgu kultūrvēsturisku tekstu (un uz tā pamata arī izrādi) ir radījušas Anu Lampa (Anu Lamp), Hele Palumā (Hele Palumaa), Kristina Preimanna (Kristina Preimann) un Emīlija Rohumā (Emili Rohumaa), iestudējot stāstu “Māsība” (Sõsarkond). Gluži par lugu to negribētos saukt. Taču par mākslinieču māsu trio – Kristīni (Kristine), Lidiju (Lydia) un Natāliju Meju (Natalie Mei) ir tapusi ļoti silta un izglītojoša izrāde (par pamatu izmantota Kaijas Stalas (Kai Stahl) grāmata “Unikālā māsība” (Ainulaadne sõsarkond) un Igaunijas Kultūrvēstures arhīva izdevums “Lutsu meitenes. Natālijas Mejas vēstules Karinai Lutsu” (Neiud Lutsud. Natalie Mei kirjad Karin Lutsule)). Tas nav klasisks dramaturģisks teksts, drīzāk dēvētu to par kultūrvēsturisku skatuvisku kompozīciju.
Ambīciju ziņā arī Margusa Kasterpalu “Siuru rudens” (Siuru sügis) nav gluži tradicionāla luga. “Siuru rudens” ir uzrakstīts kā iedomāts turpinājums 1985. gada novembrī pirmizrādītajai Tartu Universitātes dzejas teātra Valhalla izrādei “Siuru. Carpe diem!”. Ja leģendārais 1985. gada iestudējums stāstīja par literāro apvienību “Siuru” līdz Otrā pasaules kara sākumam, tad “Siuru rudens” vēsta par šī stāsta nākamo daļu no 1940. līdz 1951. gadam un nedaudz pēc tam. Tekstā, kura tapšanā ieguldīts pamatīgs darbs ar arhīva materiāliem, ir ievīti fragmenti no sarakstes un citiem arhīva materiāliem, savukārt plašāka konteksta atklāšana lasītājam vai skatītājam ir uzticēta teicējam (tā tas bija arī agrākajā “Carpe diem” izrādē). Tekstā ir maz darbības. Pārsvarā monologos izskanošās vēstules un atmiņas bieži vien sāpīgi, bet reizēm arī ar humoru atklāj bēgļu un Igaunijā palikušo likteņus. Turklāt starp atmiņām ir iekļauti daudzi labi igauņu dzejas fragmenti, kas lugas kontekstā skatītāju skar īpaši emocionāli. Mēs šobrīd 2026. gadā taču zinām par šo cilvēku likteņiem līdz pat pēdējai ainai.
Kultūrvēsturiskos materiālos ir balstīta arī Tīta Palu izrāde “Vētru dēls” (Tormide poeg), kas pirmizrādi piedzīvoja Kuresārē un stāsta par Sāremā izcelsmes rakstnieku un dzejnieku Albertu Ūstulndu (Albert Uustulnd), kā arī Tomasa Uibo (Toomas Uibo) uzvedums “Līstu kā lietus” (Vihmana ma sajan) par brāļiem Urbiem. Ota Kiluska izrāde “Kondass un Zemeņu ēdāji” (Kondas ja Maasikasööjad) stāsta par naivistu Paulu Kondasu (Paul Kondas). Arī Arleta Palmistes (Arlet Palmiste) “Pēdējais mežabrālis” (Viimane metsavend) balstās uz dokumentālu materiālu, proti, Rūbena Lambura (Ruuben Lambur) grāmatu “Alutaguzes sāga” (Alutaguse saaga), kas vēsta par Lambura kā mežabrāļa gaitām. Nosacīti pie dokumentāliem iestudējumiem var pieskaitīt Jermo Reha (Jermo Reha) un Āres Pilva (Aare Pilv) (kopā ar Greti Jirgensoni (Grete Jürgensoni), Juhanu Sonu (Juhan Soone) un Kirilu Havanski (Kirill Havanski)) “Himnu” (Hymn), kura radīšanā ir izmantoti dažādi statistikas dati par jauniešu iesaisti Igaunijas sabiedībā. Tāpat arī bērniem ir sarakstīta jauna dramaturģija, kas iepazīstina ar igauņu kultūrvēsturi. Par Ilonas Viklandes (Ilon Wikland) bērnību un bēgšanu no Igaunijas stāsta Indreka Kofa (Indrek Koff) luga “Pīps un Tūts meklē Ilonu” (Piip ja Tuut otsivad Ilonit).
Vasarā Tartu pirmizrādi piedzīvoja Ivara Pellu (Ivar Põllu) un Katrinas Rūsi (Katrin Ruusi) izrāde “Tapty 1985. Nolaišanās ielejā” (Tapty 1985. Laskumine orgu), kurā portretēta padomju laika stagnācijas perioda kulminācija īsu brīdi pirms dziedošās revolūcijas sākuma. Tas ir sava veida ceļojums laikā skatītājiem, kuru atmiņa vēl sniedzas līdz šiem gadiem. Taču tiem, kuriem nesniedzas, šis stāsts jāskatās vai jānolasa no cita skatpunkta. Luga sastāv no atsevišķām epizodēm, kuras paredzēts izrādīt vienlaikus. Tās galvenokārt saista laikmets un stāsta virsuzdevums, taču sižetiski ainas un varoņi lielākoties nav saistīti. Šur tur pavīd pazīstami teksti un vārdi, dažos varoņos var atpazīt viņu prototipus. Lugas virsraksta otrā daļa “Nolaišanās ielejā” ir tieša atsauce uz Vaino Vihanga (Vaino Vihang) un Mada Keiva (Madis Kõiv) romānu “Endspiel. Nolaišanās ielejā” (Endspiel. Laskumine orgu), kurā portretēta 1960. – 1970. gadu Tartu inteliģence. Luga un tajā balstītais iestudējums noteikti ierindojams starp 2025. gada visvairāk apspriestajiem mākslas notikumiem. Ivars Pellu pagājušā gadā savu pienesumu sniedza arī ar lugu “Sostera skola” (Soosteri koolkond), kas uz Tartu Jaunā teātra skatuves nonāca sadarbībā ar Tartu Universitātes Vīlandes kultūras akadēmijas 16. izlaiduma teātra studentiem. Izrāde stāsta par sirreālistu Ilo Sosteru (Ülo Sooster), lai gan teātra mājaslapā ir uzsvērts, ka tas nav biogrāfisks iestudējums. Acīmredzami patiesība, tā kā izrādē reālie fakti drosmīgi un rotaļīgi jaucas ar fantāzijām. Dodoties mājās, aizraujošais piedzīvojums rosina papētīt tuvāk, kas šis vīrs Sosters īsti bija.
Šis gads atnesa arī dažas jaunas interpretācijas. Dramaturgs Prīts Peldma uz skatuves adaptēja Mada Keiva un Suleva Kēdusa (Sulev Keedus) filmas scenāriju “Nevainīgā” (Süütu) par kādas Ingrijas somietes likteni Igaunijā. Svens Karja (Sven Karja) uz teātra skatuvi pārcēla Eduarda Vildes (Eduard Vilde) stāstu “Kipara miegazāles” (Kippari unerohi), uz Pērnavas Endlas teātra skatuves nonāca V. O. fon Horna (W. O. von Horn) / Lidijas Koidulas (Lydia Koidula) lugas “Marets un Mīna jeb saderināšanās žagari” (Maret ja Miina ehk Kosjakased) Ingomara Vihmari (Ingomar Vihmari) adaptācija, kas jaunajā versijā ieguva nosaukumu “M & M jeb saderināšanās žagari” (M & M ehk Kosjakased).
Gana daudz tika iestudētas arī pasaules klasikas interpretācijas: Džona Faulza (John Fowles) “Burvis” (dramaturģe Roza Lizete Parmasa (Roos Lisette Parmas), Šekspīra “Romeo un Džuljetas” iedvesmota mašīnu traģēdija “Romuls un Jūlija” (Romula ja Julia), kas teksta trūkuma dēļ šajā sarakstā gluži neiederas, taču Šekspīra izcelšanai tomēr jāpiemin. Āre Toika (Aare Toikka) dramatizēja “Kullervo”, balstoties uz Eliasa Lennrūta (Elias Lönnrot) un Alekša Kivi (Aleksis Kivi) darbiem, bet Mihkels Sēders (Mihkel Seeder) – Džordža Orvela (George Orwell) romānu “1984”. Savukārt kultūras festivālā Suvine Setumaa (“Vasarīgā Setomā”) tika izrādīts roka mūzikls “Setu Odesija” (Seto Odüsseia) ar Kauksi Illes (Kauksi Ülle) libretu. Lūk, jauks citāts no libreta autores: “Mani ir iedvesmojušas setu un grieķu senās kultūras kopīgās iezīmes, politiskā situācija, humors, dziedāšanas un raudu dziesmu kultūra. Homērs tikpat labi varēja būt setu lēlo dziedātājs.”
Bērni – mūsu nākotne
Priecē, ka daudz ir iestudēti bērniem domāti teksti, un starp tiem ir gan pārlaicīga igauņu literatūras klasika, gan jauni skatuves darbi-izrādes. Erki Aule ir no jauna dramatizējis teiku “Gudrais Ansis un Velns”, Aire Pajura (Aire Pajur) – Andrusa Kivirehka stāstu bērniem “Oskars un lietas” (Oskar ja asjad), uz Sidalinnas teātra skatuves nonāca Frīdriha Reinholda Kreicvalda (Friedrich Reinhold Kreutzwald) “Ziemeļu varde” (Põhja konn), savukārt Pīpa un Tūta teātrī – Ellenas Nītas “Onkulis Lakstīgala” (Onu Ööbik) Mijas Marijas Rohumā (Mia Maria Rohumaa) un Jānusa Rohumā (Jaanus Rohumaa) dramatizējumā, bet Endlas teātrī Ots Kilusks dramatizēja Karla Ristikivi (Karl Ristikivi) “Draugi un čomi” (Semud ja sellid). Kristīna Jalasto-Kallasa veidoja dramatizējumu Silvijas Rannamā (Silvia Rannamaa) darbam “Mazumiņš Nesperas Nennas” (Nösperi Nönni Natuke), kurā izmantota arī Kersti Merilāsas (Kersti Merilaas) un Augusta Sanga (August Sanga) dzeja. No jaunās dramaturģijas pirmizrādes piedzīvoja Helenas Kochi (Helena Kochi) “Kartupeļu karaļvalsts” (Kartuli kuningriik), Lones Otsas (Loone Ots) “Rūķenīte” (Päkaplika) un bērnu opera “Meža dziesmu svētki” (Metsalaulupidu), kuras libretu pēc skolnieces Gerli Grau pasakas motīviem sarakstījusi Lēlu Tungala (Leelo Tungal). Starp kultūrvēsturiski dokumentāliem darbiem jau tika pieminēta Indreka Kofa izrāde “Pīps un Tūts meklē Ilonu”. Uz skatuves nonāca arī Kadri Hinrikusas (Kadri Hinrikus) “Taks, Dogi un citi” (Taks, Dogi ja teised). Skatuves prožektoru gaismas ieraudzīja Tīnas Melderas (Tiina Mõlder), Kristinas Tauli (Christin Tauli) un Andri Lūpa (Andri Luup) “Mana pēda” (Minu jälg), kā arī Kristīnas Jalasto-Kallasas “Ar čiekuriem nespēlējas” (Käbidega ei mängita).
Arī jauniešu publikai domāto Kristīnas Jalasto-Kallasas izrādi “Gabals zemes” (Tükk maad) nosacīti varētu iekļaut starp lugām, kuru pamatā ir dokumentāls materiāls. Balstoties uz Otrā pasaules kara notikumiem, kas skāra igauņu tautu, luga vēsta par karu un bēgļu gaitām, vienlaikus mūsu domās velkot skaidras paralēles ar Ukrainu: kas jājūt un jāpārdzīvo bērniem, ap kuriem norisinās karš, kuru tuvinieki pazūd vai iet bojā un kuriem zūd saikne ar dzimteni. Ļoti vajadzīgs stāsts, kas atmiņā paliekošu interpretāciju piedzīvoja “Melnās kastes” (Must Kast) teātrī.
Parasti nepelnīti ārpus speciālistu uzmanības un bez apbalvojumiem paliek izklaidējošie žanri. Par laimi, oficiālu atzinību bieži vien kompensē publikas mīlestība. Indreka Harglas “Dāņu prinča gars” (Taani printsi vaim) pagājušā gada piedāvājumā pārstāv pie mums diezgan maz izplatīto kriminālo dramaturģiju. Uz Gotlandes salas notiekošais vēsturiskais krimināltrilleris ir interesants, ar labiem dialogiem, prasmīgi konstruēts, ar daudziem maldinošiem pavērsieniem un līkločiem, tādējādi piedāvājot saspringtu lasāmvielu (kā arī skatāmvielu). Lai gan nosaukums raisa asociācijas ar Hamletu, tomēr šī luga nestāsta par to, bet kādu citu Dānijas princi. Izmeklēšanu vada Harglas pazīstamākais varonis – aptiekārs Melhiors.
Teātra “Theatrum” mājaslapā Andri Lūpa luga “Purvs” (Soo) tiek dēvēta par gana savdabīgu komēdiju. Lasot patiešām var pasmieties un iztēle atraisās visai dzīvi. Liela uzdrošināšanās, jo jokošanās par tik jutīgu tēmu kā dzimumu maiņa mūsdienu sabiedrībā nepārprotami var izraisīt kāda neapmierinātību.
Andrusa Kivirehka “Otrā plāna varoņi”, kas rakstīta kā dzimšanas dienas dāvana Līnai Tennosārei (Liina Tennosaar) un Harietei Tomperei (Harriet Toompere), izceļ Tammsāres darba “Patiesība un taisnība” divas otrā plāna varones, proti, Kadri un Tīju, kas pat cītīgākam epopejas lasītājam, visticamāk, pirmajā brīdī neataust atmiņā. Tā kā epizodes, kuras Tammsāre savā darbā atvēlēja šīm varonēm, bija diezgan īsas, dramaturgs Kivirehks steidza palīgā un piešķīra abām savu dzīvi un likteni. Diezgan asprātīga lasāmviela.
Dienasgaismu ieraudzīja arī viens joku gabals veru valodā – Olavi Ruitlana (Olavi Ruitlane) komēdija “Marss”. Savām acīm redzējusi neesmu, taču, kā dzirdams, no poligoniem atskan ieroču dārdi un provincē pat ir ieradies pats Īlons Masks.
Kas vēl palicis atmiņā no pagājušā gada dramaturģijas?
Urmass Vadi ir sarakstījis un iestudējis komēdiju “Bērnudārzs” (Lasteaed), kas nonāca Rakveres teātra repertuārā un daudziem sniedza iz dzīves atpazīstamus priecīgus mirkļus. Jokus nepārstāstīšu, bet notikumi risinās attiecību trijstūrī starp skolotājiem, vecākiem un bērniem, un brīžiem nav gluži skaidrs, vai pieaugušie patiešām ir pieauguši, vai tomēr arī paši vēl ir bērni. Vismaz tā viņi dažkārt uzvedas. Lieliska iespēja paskatīties uz sevi no malas. Protams, šajā gadījumā “komēdija” ir visai nosacīts žanra iedalījums (izrāde taču kaut kā ir jāklasificē). Kā cilvēks, kurš strādā teātrī, zinu, ka skatītāji pret traģikomēdijām vai absurda traģikomēdijām mēdz attiekties visai piesardzīgi.
Scenāristu duets Livija Ulmana un Andris Feldmanis, kuri agrāk ir rakstījuši kino un televīzijas scenārijus, debitēja dramaturģijā ar lugu “Orģija” (Orgia). Tas ir interesanti komponēts un droši vien atpazīstams skatījums uz mūsdienu pasauli, kurā ekonomiski veiksmīgs jauns pāris tiecas pēc pilnības. Diemžēl viņu centienus līdz nullei nolīdzina draugu laulātais pāris, pēc kuru apciemojuma visi līdzšinējie sasniegumi šķiet veltīgi un rada sajūtu, ka nepieciešams kaut kas pilnīgi cits, jo pārējie taču dara tā. Nemitīgais satraukums par savu sociālo statusu un tā izraisītā nedrošība neļauj izrādes varoņiem sev pajautāt, kas viņiem patiesībā patīk vai ko viņi īsti vēlas.
Riste Sofija Kēra, Elo Valnera un Dora Marija Kēra (Dora Maria Käär) radīja iestudējumu “Izsalkums” (Nälg), pašām sarakstot tekstu un uzstājoties “Von Krahl” teātrī. Teksts ir baudāms, taču, tikai to lasot, ir grūti uztvert un iztēloties kopainu. Recenzijas liecina, ka uz skatuves tapis savdabīgs zupas vārīšanas laikā stāstītu stāstu, nostalģijas, pavārgrāmatu un vēl virknes citu sastāvdaļu maisījums. Kultūras aprindās jau tiek runāts, ka šīm jaunajām dāmām (autorēm un izpildītājām) ir vērts sekot līdzi arī turpmāk.
Viens no aizvadītā gada ražīgākajiem autoriem ir Pāvo Pīks, kura teksti ir uzvesti vairākos teātros. Kopā ar Rīnu Rosi (Riina Roose) par godu Grāmatas gadam tapa teksts Tallinas Pilsētas teātra izrādei “Iesākumā bija dziesma” (Alguses oli laul), kas skatītājiem atklāj grāmatas igauņu valodā dzimšanas pašus pirmsākumus. Tallinas Pilsētas teātra sezonas atklāšanas iestudējumu pulkā uz skatuves nonāca arī izrāde “Pēdējais lībietis” (Viimane liivlane) – savdabīga fragmentācija, kas reflektē par valodas un identitātes saglabāšanu, izmiršanu un daudziem citiem globāliem jautājumiem. Tā kā esmu gan redzējusi uzvedumu, gan lasījusi tekstu, būtu vēlējusies, lai šīs interesantās tēmas, kas tiek aizskartas lugā, tiktu izvērstas plašāk un tajās iedziļinātos pamatīgāk. Pagaidām tā ir drīzāk skeču virkne. Kā dramaturgs Pīks bija iesaistīts arī elektron.art un “Von Krahl” teātra iestudējumā “Enigma”.
Teātrī TEMUFI pirmizrādi piedzīvoja Piretas Jāksas, kura pēdējos gados ir viena no darbīgākajām dramaturģēm, psiholoģiskais trilleris “Tumšā matērija”. Tā ir diviem aktieriem sarakstīta luga, kas stāsta par dvīņu māsas un brāļa sarežģītajām attiecībām, bērnības traumām un to, kā bērnībā piedzīvotais mīlestības trūkums pavada cilvēku visu tā mūžu. Rakstnieces un dramaturģes Andras Tēdes “Pēdējā brīvā vasara” (Viimane vaba suvi) tika pirmizrādīta Hāpsalu stacijas ēkā, kurā norisinās arī pašas izrādes darbība. Notikumi rit pirmskara laikā no 1938. līdz 1941. gadam, kurā savijas gan politiskas, gan mīlas intrigas. Proti, tēlu klāstā ar pārmēru kontrastainiem un krāsainiem raksturiem ir pārstāvēti visi sabiedrības slāņi, un notikumi attīstās galvu reibinošā ātrumā.
Urmass Lennuks mežabrāļu tēmu ir aizskāris savos teātra tekstos arī agrāk (“Ak, bāliņi...” (Ai velled...)), kas vēsta par Antsu Kaljurandu (Ants Kaljurand) jeb Briesmīgo Antsu (igauņu valodā: Hirmus Ants)). Arī viņa luga “Ceļā uz Arkādiju. Mežabrāļa brūtes stāsts” (Arkaadia teel. Metsavenna pruudi lugu) aplūko igauņiem sāpīgo laiku pēc Otrā pasaules kara, kad daļa cilvēku, kas nesamierinājās ar jauno režīmu, sāka slēpties mežā. Lugas darbība gan risinās 1990. gados, ar atskatu pagātnē, jo igauņiem joprojām netrūkst neizstāstītu stāstu un nesadziedētu brūču. Tikai izlasot lugu, šķita, ka varbūt tēli atainoti sabiezinātām krāsām, taču daudzi, kas redzējuši iestudējumu, nav skopojušies ar atzinīgiem vārdiem.
Aktierim un režisoram Otam Ārdamam (Ott Aardam) uz skatuves nonāca divi atšķirīga žanra iestudējumi. “Mīļais lūsis” (Armas ilves) ir stāsts ar sirsnīgu humoru un absurdu piegaršu par ģimeni, kas nolemj doties pārgājienā uz mežu. Meklējot šim humoram kādas paralēles jau esošajā literatūrā, tad visvairāk nāk prātā Jāna Tetes (Jaan Tätte) aprakstītās pasaules. Otra Ārdama luga “Dora-Mia. Kam pieder sapņi” (Dora-Mia. Kellele kuuluvad unenäod) stāsta par jaunu ģimeni, kas apņēmusies norobežoties no mūsdienu dzīves un kopā ar bērniem pārcelties uz dzīvi dziļi mežā. Taču pienāk brīdis, kad sievai apnīk dzīve bez civilizācijas un viņa sāk ilgoties pēc kino, kafejnīcām un sarkanās kleitas, kam seko krimināls pavērsiens.
Vārds, kas bieži pavīdēja teātra afišās (un tā tas notiek jau vairākus gadus), neapšaubāmi ir Ēro Epners. Programmiņās viņš ir minēts gan kā dramaturgs un iestudējuma dramaturgs, gan bieži vien arī kā viens no (vadošajiem) dalībniekiem dažādu kopradē dzimušu tekstu tapšanā. No šiem tekstiem Drāmas teātrī tika izrādīts darbs “Pašpalīdzības mācību grāmata” (Eneseabiõpik) (pirmā daļa lielākoties sastāv no daudzu autoru citātiem, bet otrā daļa – no blīvi saausta monologa), Pērnavas Endlas teātrī – “Jūlija sniegs” (Juulikuu lumi) (iedvesmojoties no Kventina Dipjē (Quentin Dupieux) filmas “Janniks” (Yannick)), savukārt “Von Krahl” teātrī – “Panteons” (Pantheon) un “Atgriezeniskā saite” (Tagasiside).
Šī raksta autores 2025. gada spilgtākos teātra iespaidus galvenokārt ir radījuši iestudējumi, kuru pamatā ir kultūrvēsturiski teksti, piemēram “Siuru rudens”, “Ellenas sekunde” un “Drudzis”. Spēcīgu impulsu guvu arī no uzvedumiem “Gabals zemes” un “Es pametu Ukrainu”. Vai teātra ainavā kaut kā vēl trūkst? Ja nu vienīgi tieši mūsdienu Igaunijas un “parasto” cilvēku dzīves atainojuma. Nevar teikt, ka tā pilnībā iztrūktu, taču skatuvi sasniedz drīzāk vispārinātas sabiedriskas ainas vai dokumentāli fragmenti. Līdzīgi kā prozā tiek meklēts “dižais romāns”, arī dramaturģijā gribētos ieraudzīt kādu šī brīža atmosfēru elpojošu reālistisku izrādi, kas nemāca un nemanifestē, bet rāda varoņus un naratīvu, kurā skatītāji atpazīst sev apkārt notiekošo dzīvi. Taču gan jau dzims arī šādi teksti.
Vētras Igaunijas teātra ainavā
2025. gada rudenī Igaunijas teātra vidē par karstāko tematu kļuva izpildītājmākslas iestāžu finansēšanas sistēma, ap kuru raisījās daudzšķautņaina un brīžiem emocionāli piesātināta publiska diskusija. Tās centrā nebija tikai finansējuma apjoms, bet jautājums, vai līdzšinējais modelis pēc vienotiem principiem spēj izvērtēt institūcijas, kurām ir ļoti atšķirīgi mērķi. Rudenī noskaidrojās, ka no četrpadsmit teātriem, kuri pieteikušies atbalstam, pieciem tas netiek piešķirts, tostarp “Theatrum” un elektron.art, kas agrāk finansējumam bija kvalificējušies. Tas sabiedrībā izraisīja plašāku rezonansi un aktualizēja jautājumu par sistēmas caurskatāmību. Teātra kritiķis Mēliss Oidsalu (Meelis Oidsalu) šo problēmu raksturoja šādi: Igaunijas teātra ainavā vienā tabulā tiek savietoti “savstarpēji nesalīdzināmi” teātri. Šeit gan jāuzsver, ka vairums teātru pilda finansētāju noteiktos pamatmērķus, tostarp nodrošināt nacionālās kultūras nepārtrauktību, attīstīt tekstos balstītu repertuāru, piedāvāt izglītojošas un bērniem domātas programmas, kā arī reģionālu pārstāvību. Šie mērķi neparedz avangardisku pieeju vai estētiskus eksperimentus, bet gan stabilu un kvalitatīvu darbu ar repertuāru. Arī Kultūras ministrijas finansējuma loģika iedala institūcijas pēc to statūtos noteiktajiem uzdevumiem. Novatoriskums ir viens no iespējamiem virzieniem, nevis visiem obligāta norma.
Saskaņā ar Statistikas pārvaldes datiem teātri apmeklē visas vecuma grupas, un vairāk nekā pusi no iestudējumiem veido dramatiskas izrādes (2024. gadā – 55,6%). Tas apstiprina, ka Igaunijas teātru publika lielākoties dod priekšroku naratīvām un tradicionālākām formām. Ja teātri tiktu spiesti piedāvāt tikai novatorisku repertuāru, tad rastos plaisa, kas attālinātu teātra piedāvājumu no “parastā” teātra apmeklētāja vajadzībām un gaidām. Repertuāra teātris ar lielu skatītāju skaitu un pastāvīgiem izdevumiem nevar atļauties veidot repertuāru, kas uzrunā tikai šauras mākslas aprindas. Nevis tādēļ, ka konservatīvisms ir finansējuma priekšnoteikums, bet tādēļ, ka teātri kā publisku kultūras pakalpojumu finansē nodokļu maksātājs. Līdz ar to repertuāram jārēķinās ar nodokļu maksātāju interesēm. Tas nekādā veidā nav repertuāra populisms, bet demokrātiska kultūrpolitika, kurā dažādas auditorijas grupas ir vienlīdzīgas.
Pēdējā gada finansēšanas tendences ir arī apstiprinājušas uzskatu, ka Igaunijas teātra sistēma ir pietiekami daudzveidīga, lai zem sava spārna ņemtu gan novatorus, gan pēctecības sargātājus. Visu teātra formu standartizēšana, piemēram, likšana visiem kļūt par novatoriem, būtu problemātiska gan kultūrpolitiski, gan mākslinieciski. Lomas ir sadalītas: repertuāra teātri veic tā dēvēto pamatteātra funkciju; projektu teātri un laikmetīgās skatuves mākslas platformas uzņemas riskantākas inovācijas; reģionālie teātri gādā par kultūras pieejamību, savukārt nacionālās institūcijas nodrošina valodas un kultūras pēctecību. Visas šīs lomas ir nepieciešamas, un ir sarežģīti tās savstarpēji salīdzināt. Igaunijas teātra ekosistēmas darbības pamatā ir līdzsvars – līdzās jāpastāv gan inovācijai un pēctecībai, gan spējai uzdrīkstēties un drošībai.
Jautājums “kā salīdzināt repertuārus” joprojām ir metodoloģiski problemātisks, jo atšķiras teātru institucionālie modeļi, mērķgrupas un izrāžu aprites cikli. Tomēr oriģināla igauņu valodā rakstīta dramaturģija ir un paliek Igaunijas teātra kodols.
Oriģinālā publikācija igauņu valodā žurnālā “Looming” (5/2026) pieejama šeit
No igauņu valodas tulkojusi Katri Aivare
Rakstīt atsauksmi