Dace Grants

LKA Teātra mākslas apakšprogrammas MSP absolvente

Pamatplūsmas teātra jēdziens

Pētot zinātnisko literatūru, jāsecina, ka pamatplūsmas jeb mainstream teātris ir jēdziens, kas teātra zinātnē tiek izmantots salīdzinoši reti. Rakstot par teātri, to izmanto, lai definētu valdošās teātra formas, kas ir pieejamas lielākajai daļai teātru apmeklētāju.Teātra literatūrā šis jēdziens joprojām izraisa diskusijas: piemēram, teātra teorētiķis Roberts Kross (Robert Cross) pamatplūsmas jēdzienu nosauc par strīdīgu, tomēr lieto to saistībā ar Lielbritānijas teātra vidi, par pamatplūsmas teātriem nosaucot valsts subsidētos vai komerciālos teātrus [1]. Pamatplūsmas teātri bieži vien apskata, to pretstatot alternatīvajam, eksperimentālajam teātrim, neiedziļinoties konkrēti pamatplūsmas teātra jēdziena būtībā. [2] Britu teātra zinātnieks Džons Buls (John Bull) pamatplūsmas teātri pielīdzinājis popmūzikai, raksturojot to kā konsekventu parādību, kas nepārtraukti mainās atkarībā no konteksta, ko tas ieņem; Dž. Buls apgalvo, ka pamatplūsmas teātris, tāpat kā popmūzika, nemitīgi attīstās, dažkārt pat pieņemot tādas teātra formas, kas sākotnēji bijušas alternatīvas vai opozīcijā pamatplūsmas teātrim. [3] Turpretī teātra zinātniece Sūzena Beneta (Susan Bennett), tāpat kā R. Kross, par pamatplūsmas teātri uzskata izrādes, kas top valsts subsidētajos vai komerciālajos teātros [4]. Šeit ir jāmin atšķirība starp šiem diviem teātru veidiem: subsidētie teātri ne vienmēr veido izrādes, kas pulcina lielu skatītāju skaitu; tiem svarīgāka ir konkrēta ideoloģija, kas pausta izrādēs, turpretī komerciālie teātri ir atkarīgi no skatītāju daudzuma, tādēļ arī izrādes tiek veidotas tādas, lai piesaistītu pēc iespējas vairāk skatītāju. Šie abi apgalvojumi neizslēdz viens otru, tomēr šeit saskatāmi atšķirīgi veidi, kā definēt konkrēto jēdzienu. S. Beneta atzīmējusi, ka teātris pēdējo 30 gadu laikā piedzīvojis radikālas izmaiņas; sākotnējās alternatīvās teātra formas šobrīd eksistē pamatplūsmas teātrī, ko pētniece galvenokārt saista ar auditorijas vēlmju izmaiņām. [5] Arī teātra teorētiķis Deivids A. Šlosmans (David A. Schlossman) saskata līdzības pamatplūsmas un alternatīvajos teātros, paužot uzskatu, ka robeža starp šiem teātra veidiem ir mainīga un neskaidra; to pierāda jau tas vien, ka aktieri, režisori un dramaturgi regulāri darbojas abos teātra modeļos [6]. Tas redzams arī Latvijas teātra vidē, piemēram, Rēzijas Kalniņas darbošanās repertuāra teātrī — Dailes teātrī — un neatkarīgajā teātrī Gaļinas Poliščukas Teātra Observatorija, Viestura Kairiša sākotnējā darbošanās Jaunajā Rīgas teātrī, vēlāk, paša aizsāktajā neatkarīgajā teātrī United Intimacy un Nacionālajā teātrī un Mārtiņa Eihes darbība Valmieras Drāmas teātrī un Liepājas teātrī, kā arī vairākos neatkarīgos projektos. Manuprāt, šī ir interesanta parādība, kas kopumā noteikti ļauj šiem māksliniekiem radoši attīstīties, jo tiem nākas piemēroties dažādiem iestudējumu apstākļiem (finansiāliem, praktiskiem, ideoloģiskiem). Pamatotu skatuves mākslas norišu iedalījumu izstrādājis amerikāņu teātra pētnieks Arnolds Aronsons (Arnold Aronson); izveidojot trīs kategorijas: 1)  sabiedrības, kurās teātris eksistējis kā populāra un masu izklaide, pastāvējis tirgus teātris (lielākoties, piemēram, viduslaikos), kurā dominēja aktieru fiziskā meistarība, individuālais talants un komiski elementi; 2)  sabiedrības, kurās eksistējusi buržuāziska izklaide, piemēram, bulvāru vai Vestendas teātris ·, pastāvējis pamatplūsmas „stāsta” teātris (šeit īpaša loma ir tieši tekstam), kas atspoguļojis un dažkārt arī ietekmējis sabiedrības attieksmi un gaumi; 3) sabiedrības, kurās izveidojies elitārs teātris — tāds teātris, kas nav pieejams sabiedrības vairākumam un kā uztveršanai nepieciešamas papildu zināšanas vai pat specifiska izglītība. ^[7] A. Aronsons, aplūkojot teātra vēsturi, arī secina, ka dažkārt šīs teātra formas pārklājas (piemēram, Elizabetes laika Anglijas teātrī), un apgalvo, ka ASV 20. gs. beigu periodā eksistēja visas trīs minētās teātra formas — populārais teātris ietilpa televīzijas kategorijā, buržuāzijas teātri veidoja Brodveja, Off Broadway · un līdz noteiktai pakāpei arī kino, elitāro teātri pārstāvēja avangards. [8] Aplūkojot A. Aronsona iedalījumu un attiecinot to uz Latvijas teātri vidi, var secināt, ka pirmais minētais teātra veids mūsdienu Latvijā transformējies tipiskā repertuāra teātrī: Dailes teātrī, „stāsta” teātris eksistē Latvijas Nacionālajā teātrī un Valmieras drāmas teātrī, bet elitārais teātris — Jaunajā Rīgas teātrī, kas ir būtiski mazāk pieejams sabiedrības vairākumam (zāļu ietilpības, cenu, viesizrāžu, izrāžu estētikas novatorisma dēļ). Pamatplūsmas teātra jēdziens joprojām ir cieši saistīts ar sabiedrības gaumi, tomēr tas, ka mūsdienās teātris ir tas, kas šo gaumi ietekmē, ir diskutabls apgalvojums; manuprāt, pamatplūsmas teātris mūsdienās nevis veido teātra skatītāju gaumi, bet gan pakļaujas tai. Galvenokārt tas saistīts ar dažādiem ekonomiskajiem aspektiem, piemēram, skatītāju finansiālajām iespējām, turklāt teātra attīstību ietekmē arī vispārējā izglītības kvalitāte. Jēdziena „pamatplūsmas teātris” skaidrojumā ārkārtīgi svarīgs ir tieši sociālais aspekts [9]. Pārskatot teātra zinātnisko literatūru, kļūst skaidrs, ka teātris mūsdienu sabiedrībā zaudējis savu ietekmi; teātrim mūsdienās plašsaziņas līdzekļos tiek pievērsts mazāk uzmanības. Teātra zinātnieks Bazs Keršovs (Baz Kershaw) saskata zināmu potenciālu eksperimentālajām un alternatīvajām teātra formām un argumentē, ka pamatplūsmas teātris ir sevi izsmēlis un nav iederīgs mūslaiku patērētāju sabiedrībā; [10] šis, protams, ir ļoti radikāls apgalvojums, tomēr daļa taisnības šeit tomēr ir. Teātris dažkārt ir vienkārši alternatīva kino vai televīzijai; manuprāt, pamatplūsmas skatuves māksla neizmanto tās savas iezīmes, kas to padara atšķirīgu no citiem izklaides veidiem, tādēļ ar to nodarbojas eksperimentālais teātris. Šeit, protams, var diskutēt par to, vai publika vēlētos iet uz inovatīvām izrādēm, nevis izvēlētos jau pārbaudītas vērtības, piemēram, mūziklus un komēdijas, tomēr teātri dažkārt nedomā par to, ka publikas gaume un pieprasījums varētu būt modificējams un, ja tai nepiedāvā neko jaunu un citādu, tā arī nevēlēsies neko atšķirīgu skatīties. Teātra mākslas zinātniskajā izdevumā New Theatre Quarterly poļu teātra teorētiķis Jūliušs Tiška (Juliusz Tyszka) apskata poļu alternatīvo teātri, pretnostatot to pamatplūsmas teātrim. [11] J. Tiška par pamatplūsmas teātri Polijā nosauc repertuāra teātri ·, kuru pārsvarā finansē valsts institūcijas. Pēc pētnieka domām, pamatplūsmas teātra veidi, dramatiskais un leļļu teātris, kā arī opera, kļūst par atskaites punktu alternatīvajiem teātriem, jo to piederību alternatīvajām mākslas formām nosaka to atšķiršanās vai novirzīšanās no teātra, ko veido pamatplūsmas repertuāra teātri. [12] Šāda pamatplūsmas teātra definīcija, manuprāt, visprecīzāk sasaucas ar pašreizējo situāciju Latvijas teātra vidē; arī šeit valdošo teātra formu pārstāv repertuāra teātri, kurus finansē valsts; tie arī ir visvairāk apmeklētie teātri. J. Tiška piedāvā četrus kritērijus, pēc kuriem noteikt teātra piederību pamatplūsmas vai alternatīvajam teātrim: 1) teātra institūcija (teātra administratīvā struktūra, tās juridiskais statuss); 2) cilvēku ansamblis, kas, strādājot kopā, veido un izrāda darbus (teātra personāla darba organizācija, izrādes radošo darbinieku darba organizācija, teātra kontaktēšanās veids ar auditoriju); 3) teātra fiziskā telpa (aktieru, auditorijas attiecības izrādes laikā — piemēram, auditorijas izvietojums, attālums no aktieriem utt.), teātra ēka kā attiecīgās institūcijas reprezentētāja; 4) uzveduma veids (aktieru un skatītāju attiecības, aktiera attiecības ar lomu, izrādes attiecības ar tekstu). [13] Interesanti, ka J. Tiška savā rakstā nepiemin komerciālo teātri un pat neuzskata par vajadzīgu to pieminēt un pretnostatīt alternatīvajam un repertuāra teātrim. Visplašāk pamatplūsmas teātra jēdzienu izmanto britu teātra zinātnieki, kas pat noteikuši britu pamatplūsmas teātra rašanās laiku [14]; Lielbritānijā šo jēdzienu teātra kritikā un teorijā izmanto joprojām; britu teātra kritiķi ir aizsākuši diskusijas par to, ka eksperimentālais teātris nav pietiekoši pieejams publikai un būtu nepieciešama pamatplūsmas teātra sadarbība ar eksperimentālo teātri. [15] Darbā The Politics of Performance: Radical Theatre as Cultural Intervention, apskatot Lielbritānijas teātra attīstību, Bazs Keršovs (Baz Kershaw) saskata pakāpenisku alternatīvā un pamatplūsmas teātra saplūšanu; to viņš saista ar laikposmu no 1975. līdz 1981. gadam, kad alternatīvās teātra organizācijas atpazinušas savus potenciālos skatītājus un veidojušas izrādes tieši viņiem. [16] Periodu no 1985. līdz 1991. gadam B. Keršovs jau raksturo kā laiku, kad starp alternatīvo un pamatplūsmas teātri ir izzudušas skaidras robežas [17]. Iepazīstoties ar literatūru, kurā izmantots pamatplūsmas teātra jēdziens, top skaidrs, ka — atšķirībā no daudziem citiem ar teātri saistītiem jēdzieniem — šis jēdziens neaptver kādas noteiktas izrāžu iezīmes; tas ir relatīvs un mainīgs un pastāv tikai saistībā ar konkrētu vietu (piemēram, valsti) un laiku. Līdzīgi pamatplūsmas teātra jēdziena būtību definējis teātra teorētiķe Estere Kima Lī (Esther Kim Lee), apgalvojot, ka pamatplūsmas teātra definīcijas mainās atkarībā no tā, kas konkrētā teātra vidē tiek uzskatīts par centrālu vai marginālu [18]. Interesanti, ka, lai arī pamatplūsmas teātra jēdziens tiek lietots vairākās zinātniskās publikācijās un rakstos par teātri, to visbiežāk nedefinē, bet lieto kā visiem pašsaprotamu jēdzienu (neraugoties uz to, ka šī jēdziena definīcija nav atrodama teātra nozares vārdnīcās). Pārskatot literatūru, kurā minēts šis jēdziens, jāsecina, ka tas visbiežāk tiek lietots kontrastā ar avangarda, alternatīvo teātri vai arī runājot par pamatplūsmai neraksturīgām teātra parādībām, piemēram, sieviešu dramaturģiju, ar minoritātēm saistīto tēmu iestudējumiem teātrī utt. Tas liek jautāt, vai pamatplūsmas teātra jēdziens teātra zinātnē nav nepieciešams tikai kā konteksts, pētot kādas specifiskas teātra parādības. Pamatplūsmas teātrim ārkārtīgi svarīgi ir arī ekonomiskie aspekti — gan skatītāji, kas ir gatavi maksāt un skatīties izrādi, gan valstiskas un nevalstiskas institūcijas, kas materiāli atbalsta teātri kā mākslas formu; [19] šeit jāņem vērā, ka teātris principā nav masu izklaides veids — īpaši pašreiz, kad sabiedrība ārkārtīgi lielu sava brīvā laika daļu pavada, skatoties televīziju vai izmantojot internetu. Svarīga ir arī valsts politika attiecībā uz neatkarīgajiem teātriem; visā pasaulē plaši pielietota prakse ir neatkarīgo teātru finansēšana, neprasot tiem piepildīt savas skatītāju zāles, bet ļaujot brīvi eksperimentēt un līdz ar to arī attīstīt jaunas teātra formas. Kā jau tika minēts, pamatplūsmas teātri var definēt tikai noteiktas kultūras ietvaros. Tas saistīts ar to, ka teātris — salīdzinot ar, piemēram, kino — ir ļoti lokāla mākslas forma, kas mainās atkarībā no tā, kurā valstī vai sabiedrībā pastāv. Pamatplūsmas kino ir daudz pieejamāks, turklāt šajā gadījumā varētu lietot jēdzienu masu produkcija — tas attiecināms uz, piemēram, Holivudas kino industrijas ražotajiem blokbāsteriem, kuru auditorija sasniedz astronomiskus skaitļus. Teātra izrāde turpretī paredzēta ierobežotam cilvēku skaitam, turklāt bieži vien režisors ņem vērā attiecīgās auditorijas kultūru, atsaucoties gan uz konkrētās valsts vēsturi, gan kultūras (valsts) situāciju konkrētajā laikposmā, tādējādi padarot teātra izrādi par vēl lokālāku mākslas formu. Kino turpretī daudz vieglāk definēt valdošās tendences, jo tā ir ne tikai ļoti izplatīta, bet arī internacionāla izklaides forma, kas vienlaikus brīvi pieejama vairākās pasaules valstīs. Latvijā pastāv septiņi valsts subsidēti repertuāra teātri: Dailes teātris, Daugavpils teātris, Jaunais Rīgas teātris, Latvijas Leļļu teātris, Latvijas Nacionālais teātris, Rīgas Krievu teātris un Valmieras drāmas teātris, viens pašvaldības teātris ¾ Liepājas teātris, kā arī vairāki projektu un neatkarīgie teātri: Teātris TT, United Intimacy, Gaļinas Poliščukas teātra Observatorija, Nomadi, Dirty Deal Teatro, Kabata u. c. Kopumā Latvijā par pamatplūsmas teātra jēdzienu var runāt tikai pašas teātra vides ietvaros, jo teātris nav pamatplūsmas izklaides veids; visvairāk piekoptās kultūras patēriņa aktivitātes Latvijā ir kultūras raidījumu skatīšanās televīzijā, grāmatu lasīšana un ceļošana [20]; kultūras patēriņa samazināšanās, kas tika konstatēta pētījumā Kultūras patēriņš 2009. gadā [21], visticamāk, ir saistīta ar valsts pašreizējo slikto ekonomisko stāvokli. 2003. gadā teātra apmeklējumu skaits bija 25 uz 100 Latvijas iedzīvotājiem [22] (salīdzinājumam — Somijā teātra apmeklējumu skaits bija 41 uz 100 iedzīvotājiem, bet Nīderlandē — 107 uz 100 [23]). 2008. gadā veiktajā pētījumā secināts, ka teātri gada laikā vismaz vienu reizi apmeklējuši aptuveni 41 % no Latvijas iedzīvotājiem [24], 2009. gadā šie rādītāji nav būtiski mainījušies: teātri apmeklējuši apmēram 40 % Latvijas iedzīvotāju [25], un, lai arī šie teātra apmeklētības rādītāji ir zemāki nekā, piemēram, Skandināvijā, tie tomēr ir augstāki par vidējiem rādītājiem Eiropas Savienības dalībvalstu vidū [26]. Kultūras ministrijas apkopotā informācija liecina, ka, piemēram, Dailes teātri 2009. gadā apmeklēja pat vairāk skatītāju nekā 2008. gadā, tomēr šeit jāņem vērā fakts, ka pieaugums visticamāk saistīts ar rūpīgi izstrādāto atlaižu politiku, nevis teātra popularitātes celšanos [27]. Tomēr, lai arī teātra skatītāju skaits ir relatīvi mazs, 2008. gada pēc Kultūras Ministrijas pasūtījuma veiktajā pētījumā tika secināts, ka Latvijas teātriem ir sava pastāvīgā auditorija, kas radusies Latvijā pastāvošās teātru tradīcijas rezultātā. [28] Cilvēki uz teātri dodas lielākoties tādēļ, ka viņiem interesē teātra māksla un patīk teātru repertuārs, taču diezgan lielu daļu apmeklētāju sastādi tādi, kas teātri apmeklē tādēļ, ka viņiem patīk kāds konkrēts aktieris, teātrī valdošā gaisotne un iespēja labi pavadīt laiku, atpūsties [29]. Teātra apmeklētāji vislabprātāk apmeklē izklaidējoša rakstura izrādes (53 % aptaujāto skatītāju), 29 % apmeklē nopietna rakstura izrādes un 9 % — izrādes ģimenei un bērniem [30]; šie dati jau dod zināmu priekšstatu par to, kāds ir pamatplūsmas teātris Latvijā. Problēma Latvijas teātra vidē tiek saskatītā faktā, ka finansiālo grūtību dēļ pat valsts subsidētie teātri ir spiesti komercializēties, kas ir pilnīgs pretstats, piemēram, Vācijas teātra videi, kur valsts teātri neiestudē tādus komercprojektus kā mūziklus vai komēdijas [31]. Latvijā šī situācija saistīta ar to, ka valsts dotācijas repertuāru teātriem šobrīd sarūk [32]; līdz ar to valsts līdzfinansētie teātri komercializējas, tādējādi mēģinot piesaistīt lielāku skaitu skatītāju, kā rezultātā tiek uzvests aizvien lielāks daudzums tieši izklaidējoša rakstura darbu, ko pieprasa sabiedrība. Izklaidējoša un komerciāli veiksmīga repertuāra uzvešana nebūt nav negatīva parādība (tā veicina interesi par teātra mākslu vispār), taču šādā veidā repertuārs zaudē savu daudzveidību un novatoriskumu, nonivelējas. Šeit parādās svarīgs teātru repertuāru politikas plānošanas aspekts. Agrāk teātri, paļaujoties uz noteiktu finansējumu, varēja plānot pēc iespējas dažādāku repertuāru, taču pašlaik tiem nākas vadīties pēc auditorijas vēlmēm, tādējādi nodrošinot savu izdzīvošanu. Valsts teātra politikas rezultātā arī neatkarīgie teātri un organizācijas ir spiestas komercializēties, lai piesaistītu sev skatītājus [33], tādējādi izveidojas situācija, kurā nepietiekama finansējuma dēļ neatkarīgajiem teātriem nākas piemēroties skatītāju vairākuma gaumei un veidot izrādes, ar kurām var nopelnīt. Šeit parādās nopietna problēma Latvijas teātra skatītāju attīstībā, jo repertuāru pielāgošanās auditorijai liedz piedāvāt tai kaut ko jaunu un nepieredzētu — skatītāji jau ir pieraduši pie ierastajām teātra formām un nav noskaņoti iepazīties ar jaunām. 2008. gadā veiktajā pētījumā pat tiek postulēts viedoklis, ka, ja valstī trūkst attīstītas alternatīvas — neatkarīgā teātra darbības, pamatplūsmas izrādes nespēj eksistēt pieņemamā līmenī, jo inovācijas un jaunas formas bieži vien tiek aizgūtas tieši no neatkarīgo teātru vides. [34] Neatkarīgo teātru vidi pozitīvi ietekmē starptautiskā teātra festivāla Homo Novus darbība, kas ļauj teātra profesionāļiem gan iepazīties ar citu valstu teātriem, kā arī festivāla ietvaros prezentēt savas inovācijas. Pētot Latvijas pamatplūsmas teātra iezīmes, aplūkošu apmeklētākās izrādes Latvijā laikposmā no 2007. līdz 2011. gadam ·; pētījumā izmantoti iegūtie dati no teātriem, kuriem pēc statistikas datiem [35] ir vislielākais cilvēku apmeklētāju skaits — Dailes teātris, Latvijas Nacionālais teātris un Jaunais Rīgas teātris. Šeit jāmin fakts, ka Dailes teātra un Latvijas Nacionālā teātra vidējais apmeklētāju skaits ik gadu ievērojami pārsniedz pārējo Latvijas teātru apmeklētāju skaitu (tas svārstās starp 120 000 līdz 200 000 apmeklētājiem gadā, salīdzinoši Valmieras Drāmas teātrim apmeklējums svārstās ap 50 000 gadā [36]), tomēr stabilu trešo vietu un pastāvīgu teātra publiku iemantojis arī Jaunais Rīgas teātris, kura izrāde Vectēvs 2009. gadā bija piektā skatītākā Latvijas teātru izrāde [37]. 2008. gadā veiktajā pētījumā tiek secināts, ka Jaunajam Rīgas teātrim ir savs profils, un to apmeklē pilnīgi cita auditorija, ko pētījuma veidotāji nosaukuši par intelektuālajiem teātra apmeklētājiem, [38] tomēr šeit iespējams runāt arī par šī teātra prestižu, kas padarījis tā izrādes par grūti pieejamām gan teātra zāļu lieluma, gan biļešu cenu dēļ. Teātra teorētiķe un praktiķe Z. Kreicberga Jauno Rīgas teātri nosauc par unikālu veidojumu Latvijas teātra vidē, pamatojot savu viedokli ar to, ka šis teātris ir valsts subsidēts teātris, kas darbojas pēc neatkarīgas teātra kompānijas principiem [39]. Mēģinot definēt pamatplūsmas teātra jēdzienu Latvijas teātra vides ietvaros, vēlos izpētīt, kādi parametri ļauj izrādes nosaukt par pamatplūsmas teātra izrādēm.

Aplūkojot Latvijas Nacionālā un Dailes teātra apmeklētākās izrādes [40], jāsecina, ka publika visvairāk apmeklē izklaidējoša rakstura izrādes; no 20 visapmeklētākajām izrādēm konkrētajos teātros 10 ir komēdijas: Cits Šerloks Holmss, Lodes pār Brodveju, Manu sievu sauc Moriss, Ja mana sieva uzzinās..., Gaisa grābekļi, Draudzes bazārs, Pusdūša. Mundis, Teātra žurka 2009 jeb Kornēlijas atgriešanās, Latgola.lv un 100 g žurkas. Apmeklētāko izrāžu tabulā ietilpst septiņas muzikālas izrādes vai mūzikli: Cits Šerloks Holmss, Drakula. Svešās asinis, Adata, Princis un ubaga zēns, Kerija. Retrospekcija, Vadonis un Leo. Pēdējā bohēma, kas padara muzikālās izrādes par otru apmeklētāko izrāžu kategoriju. Starp apmeklētākajām izrādēm jāmin divas starpžanra izrādes — Lolita un Īstvikas raganas, viena drāma — Pērs Gints nav mājās un viena bērnu izrāde — Punktiņa un Antons. Dailes teātra apmeklētākās izrādes atklāj, ka šajā teātrī apmeklējuma ziņā vadošais režisors ir Dž. Dž. Džilindžers; citu režisoru izrāžu panākumi varētu būt dažādu veiksmes faktoru sakritības: attiecīgi Cits Šerloks Holmss, visticamāk, piesaistījis nevis kā Andra Bērziņa režijas darbs, bet gan kā 1979. gadā tapušās Šerloka Holmsa izrādes atkārtots uzvedums, kurā publikai atkārtoti tika dota iespēja klausīties par klasiku kļuvušajās Raimonda Paula dziesmās, tāpat arī Mihaila Gruzdova iestudētā izrāde Pērs Gints nav mājās piesaistīja kā Māras Zālītes jaunākais dramaturģiskais sacerējums, tā arī H. Ibsena poētiskās drāmas Pērs Gints popularitāte Latvijā, pateicoties Ā. Elksnes dzejai, Ā. Šapiro izrādei un t.s. lielo ziemeļnieku literatūras mīlestībai latviešu vidū. Izrāde Manu sievu sauc Moriss piesaistīja skatītāju ar veiksmīgi izveidoto mārketingu un faktu, ka visas lomas (gan sieviešu, gan vīriešu) tēlo vīrieši, publikas iemīļoti aktieri. Izrāde Gaisa grābekļi skatītāju uzmanību visticamāk piesaistījusi ar savu aktuālo tematiku. Latvijas Nacionālajā teātrī saskatāma līdzīga situācija — arī šeit ir viens vadošais režisors kases ienākumu ziņā. Latvijas Nacionālā teātra publika pamatā izvēlas apmeklēt Edmunda Freiberga veidotās izrādes, un šī tendence ilgst jau vairākus gadus [41]. Šeit vērojams arī būtisks populāru muzikālo izrāžu īpatsvars (Adata, Princis un ubaga zēns, Kerija. Retrospekcija, Vadonis, Leo. Pēdējā bohēma). Latvijas Nacionālā teātra literārā padomniece Ieva Struka par izrādes Adata veiksmes iemesliem nosauc izrādes tēmu (narkotisko vielu atkarības problēma), un to, ka izrāde veidota pēc autobiogrāfiska darba motīviem — teātris šo faktu arī veiksmīgi izmantojis izrādes mārketinga veidošanā. [42] Gaļinas Poliščukas režisētās izrādes Kerija. Retrospekcija panākumi visticamāk saistīti ar labu muzikālo aktieru piesaisti izrādei, kā arī fakts, ka izrādē klātienē piedalījās Raimonds Pauls [43], kas varētu būt galvenais šīs izrādes veiksmes iemesls. Aplūkojot tabulu, saskatāma arī interesanta tendence — Latvijas Nacionālajā teātrī vienlīdz aktīvi tiek apmeklētas gan muzikālas izrādes, gan komēdijas, bet Dailes teātrī — komēdijas. Jaunais Rīgas teātris Latvijas teātra vidē jau iemantojis radošā līdera godu; jau pieminētajā 2008. gada pētījumā tiek teikts, ka šim teātrim ir izveidojusies pilnīgi cita auditorija [44], kas gan ir diskutabls apgalvojums, jo katram teātrim gadu gaitā izveidojusies sava publika, noteiktai sabiedrības daļai līdztekus apmeklējot visus teātrus, tomēr jāatzīst, ka Jaunais Rīgas teātris ar saviem panākumiem ārzemēs pievilina pašmāju skatītājus un ir kļuvis par sava veida fenomenu Latvijas teātra vidē. Apskatot šī teātra skatītākās izrādes [45], kļūst skaidrs, ka teātra apmeklējuma augstie rādītāji saistīti ar režisoru Alvi Hermani, kurš tiek uzskatīts par Latvijas teātra neoficiālu līderi [46]; viņš arī režisējis 8 no 10 apmeklētākajām izrādēm (Latviešu mīlestība, Garā dzīve, Revidents, Soņa, Vectēvs, Zilākalna Marta, Ziedonis un Visums un Melnais piens). Jauno Rīgas teātri raksturo arī konsekventa repertuāra politika, kas izveidojusies vadoties pēc A. Hermaņa izrādes Latviešu stāsti panākumiem; teātra kritiķe V. Čakare atzīmējusi, ka šajā izrādē A. Hermanis radījis priekšstatu par latviešu sabiedrību kā atsevišķu indivīdu kopumu, kurā „vēsture atklājas nevis kā vienots vēstījums, bet kā daudzu savstarpēji pretrunīgu vēsturu tīklojums” [47]. A. Hermanis kopā ar Jaunā Rīgas teātra aktieriem turpinājis darbu pie tā sauktās stāstu stāstīšanas tādos savos darbos kā: Latviešu mīlestība, Garā dzīve, Klusuma skaņas u. c. Interesanti ir arī tas, ka tieši Jaunā Rīgas teātra publika ir visapmierinātākā ar teātra piedāvāto repertuāru (tas apmierina 46 % apmeklētāju) [48], tomēr arī šī teātra publika vislabprātāk Jaunā Rīgas teātra repertuāra piedāvājumā redzētu vairāk komēdiju [49]. Starp skatītākajām izrādēm atrodamas trīs izrādes, kuras varētu nosaukt par komēdijām (Latviešu mīlestība, Tas notika ar viņiem, Revidents), Dzīvais mironis Māras Ķimeles režijā turpretī vairāk pretendē uz drāmas nosaukumu; pārējās izrādes ietilpst jau pieminēto stāstu kategorijā. Rezumējot — arī Jaunā Rīgas teātra skatītākās izrādes parāda viena, izteikta līdera (Alvja Hermaņa) lomu teātra apmeklējuma veidošanā. Aplūkojot situāciju trīs apmeklētākajos Latvijas teātros, jāsecina, ka Latvijas teātra vidē var runāt par trīs teātru (Dailes teātris, Jaunais Rīgas teātris, Latvijas Nacionālais teātris) piederību pamatplūsmai; šeit gan jāņem vērā fakts, ka apmeklētākās izrādes lielākoties uzvestas teātru lielajās zālēs; teātra mazajos spēles laukumos pārsvarā tiek uzvesti darbi, kas aptver daudz mazāku auditorijas daļu. Latvijas pamatplūsmas teātra specifiku pašlaik nosaka trīs režisori: Dž. Dž. Džilindžers, Edmunds Freibergs un Alvis Hermanis. Šie režisori gadu gaitā ir atklājuši veidus, kā uzrunāt skatītāju, un šajā laikā viņiem izveidojies noteikts pastāvīgo skatītāju loks. Latvijas teātra publika kopumā vislabprātāk skatās komēdijas, ko piedāvā arī attiecīgie režisori; atšķirības vairāk rodamas režisoru mākslinieciskajos risinājumos un tematikā. Svarīgs aspekts ir arī teātris, kurā attiecīgais režisors strādā, jo jārēķinās ar konkrētā teātra publiku; tas uzskatāmi redzams Dž. Dž. Džilindžera daiļradē — viņa iestudējumi dažādos Latvijas teātros savstarpēji atšķiras; pats režisors arī minējis, ka rēķinās ar attiecīgā teātra auditoriju [50]. Pamatplūsmas teātra jēdziens savā veidā ir mainīgs lielums un būtu ļoti rūpīgi pētāms un aktualizējams, īpaši Latvijas teātra vides kontekstā. Lai gan teātru apmeklētāji kopumā izvēlas izklaidējoša rakstura izrādes, piemēram, mūziklus un komēdijas, Latvijas pamatplūsmas teātrim nav raksturīgu vienotu tendenču, jo tās nosaka trīs apmeklētāko teātru režisoru (A. Hermanis, Dž. Dž. Džilindžers, E. Freibergs) mākslinieciskā savdabība, jo viņi savus iestudējumus veido galēji atšķirīgā stilistikā.

1. pielikums. Dati par apmeklētākajām izrādēm

2. pielikums. Tabula no pētījuma Teātra apmeklējuma noteicošie faktori un mērķauditorijas identificēšana ·. Jautājums: "Kāda žanra izrādes, jūsuprāt, būtu jāiestudē biežāk?"