Par teātri

13. augusts 2015 / komentāri 0

Atmūķēt pamestu pili

Vai Ārijai bija Stokholmas sindroms?
Vai Saulcerīte stikla kalnā būtu varējusi novecot?
Vai Baibiņas acu atsegšana nozīmē nevainības zaudēšanu?
Tie ir tikai daži no jautājumiem, ko Raiņa hrestomātisko tekstu kontekstā izvirzījuši dažādu Latvijas augstskolu humanitāro specialitāšu studenti semināru diskusijās. Nevis lai trivializētu vai ironizētu, bet lai saprastu un noticētu jeb, Raiņa Jāzepa vārdiem runājot: “Ne nievāt pasauli, tik viņu saprast”.  Kaut arī šķiet, ka Aspazijas un Raiņa publiskajā telpā nupat jau ir par daudz, tomēr fakti liecina ko citu – studiju procesa optimizēšanas žņaugos Raiņa un/vai Aspazijas daiļradei veltītu speckursu nevar atļauties pat nacionālās filoloģijas programmas. Tāpēc kroders.lv kopā ar Rakstnieku savienību sāk publikāciju ciklu par Raiņa un Aspazijas tekstiem, jauniem autoriem/studentiem ļaujot tos aktualizēt mūsdienīgā, iespējams, arī provokatīvā gaismā. Neviens no šīs rubrikas autoriem nav piespiests mīlēt Raini un/vai Aspaziju, analizējamos tekstus viņi visi izvēlējušies brīvprātīgi un mēģinājuši izlasīt šodienas acīm – bez aizspriedumiem, pieņēmumiem un, jā, dažkārt varbūt arī bez nepieciešamajām priekšzināšanām. Tāpēc ik pa laikam dosim vārdu arī zinātājiem – praktiķiem un teorētiķiem.
Projektu Raiņa un Aspazijas 150. jubilejas gada ietvaros finansiāli atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds.

 

 

“Šodien, kad Latvijā noris straujas, dziļas un nozīmīgas pārmaiņas mūsu tautas likteņgaitās, mēs svinam jubileju Rainim ne tikai kā literātam, bet arī kā personībai, kam mūžs pagāja cīnoties un strādājot Latvijas nākotnei ne tikai retoriski, bet ar visām savām spējām un varēšanu.” [1] Tā konferencē Latvijas Zinātņu akadēmijā 1990. gada 11. septembrī, Raiņa 125. dzimšanas dienā, teica Vaira Vīķe-Freiberga. Ir aizritējuši 25 gadi, un nozīmīgās pārmaiņas joprojām ir aktuālas. Vai aktuāli ir arī Raiņa darbi?

Viena no ģēnija pazīmēm, pēc manām domām, ir spēja apsteigt savu laiku – pirmajam noformulēt tās likumsakarības, kas laikabiedriem vēl nav saprotamas – tās it kā ir deguna galā, bet paliek nepamanītas, kā par līdzīgu parādību reiz teica Merabs Mamardašvili [2]: ir 2 un 2, bet cilvēks neprot no tiem izveidot 4. Rainis prata.

“Uguns un nakts” ir ne tikai Raiņa pirmā lielā luga, bet arī pierādījums viņa varēšanai saskatīt likumsakarības, domāt gan par latviešu tautas nākotni un pārtapšanu no vēstures objekta par vēstures subjektu, gan par vispārīgām cilvēka iezīmēm: garu, gribu un cīņassparu. No šī aspekta luga joprojām ir aktuāla. Cits jautājums – vai šo tekstu šodien, 21. gadsimta sākumā, iespējams pienācīgi izlasīt, uztverot Raini ne tikai kā kalna virsotnē sēdošu ģēniju (tātad ar nevajadzīgu bijību, kas, atceroties skolas gadus, visbiežāk izpaudās kā izvairīšanās no viņa darbu lasīšanas vispār), bet arī kā parastu mirstīgo? Tam ir daudz šķēršļu. Rainis ir pacenties – izkopjot rokraksta smalkumu un pētot gan Eiropas dižgaru, gan antīkās kultūras pieredzi, darījis visu, lai tekstu sarežģītība un noslogotība nepadarītu viņa darbus par triviāliem un bez piepūles atmūķējamiem. Raiņa “Ugunī un naktī” īstenotais paņēmiens – radīt plaši interpretējamu, simbolu piesātinātu lugu, ko nav iespējams izskaidrot viennozīmīgi. Šāds teksts nav ērts 21. gadsimta lasītāju vairumam, jo atbildi uz jautājumu “par ko ir šī luga?” nevar ietilpināt 140 rakstu zīmēs – lai uz to atbildētu, faktiski pašam jārada plašāks teksts, pārdomu un novērojumu pieraksts. To var pielīdzināt koncentrēšanās testam, spriestspējas pārbaudei. (Manam draugam reiz darba intervijā kādā lielā Dublinas uzņēmumā kā izšķirošo jautājumu prasīja, vai viņš varētu komentēt “Ulisa” 1. nodaļu.) Bet ar Raini “Uguns un nakts” gadījumā ir izteikti grūti, jo spēles noteikumi ir neskaidri. Es pievienojos Andas Baklānes “Uguns un nakts” sakarā izteiktajiem jautājumiem: “Ko vispār nozīmē saprast simbolisku tekstu situācijā, kad nav nekā, kas apliecinātu saprašanas efektivitāti, kā tas būtu, piemēram, pragmatiskā ikdienas komunikācijā? Vai mums pietiek ar tādām atbildēm kā “nav vienas pareizās interpretācijas” vai “saprašana ir nebeidzams process, tuvināšanās saprašanai”?” [3]

Šajā esejā centīšos atšifrēt pāris, pēc manām domām, interesantas zīmes – tādas, kuras es spēju saskatīt un komentēt skaidri, kā heraldikas speciālists spēj komentēt ģerboni kādas pamestas pils fasādē. Pārvietošos, soli pa solim aplūkodams katru lugas cēlienu.

Lugas vadmotīvs (uguns un nakts cīņa) tiek pieteikts jau prologā: naktī no tumšiem mežiem pārnāk sapņu gari, kas zārkos atnes senos, reiz uzveiktos varoņtēlus – ilgu un niknuma dzīti, viņi nāks katru nakti, kamēr izcīnīs uzvaru. Naktī (kas saistāma ar tumsu, nāvi, sakāvi) ieslodzītie varoņtēli ir uguns – spēks, nerimstošs cīņasspars, reiz zaudējusi, tomēr, ja skatās mūžības kategorijā, neuzveicama matērija. (Manuprāt, būtiski, ka Rainim negūtā uzvara nav zaudējums; lai gan ir skaidrs, ka varoņtēli ir reiz sakautie un nonāvētie, Rainis ne reizi nenosauc viņus par “zaudētājiem”, un izvēlētie vārdi semantiski ir bez vājuma apzīmēšanas.)

“Uguns un nakts” prologs, būdams vizuāli iedarbīgs, ir ar vienu zīmīgu kontrastu: sapņu gari atnāk “baltos miglas svārkos” un atnes varoņtēlus “melnos ēnu zārkos” [4]; uzmanību piesaista ne tik ļoti “balts – melns” opozīcija, kas ir ārēji redzama, cik “miglas – ēnas” attieksme, kur pirmā ir saistāma ar kaut ko gaistošu, bet otrā – viengabalainu un stingru. Tie ir kā sapnis un īstenība – būtiska atslēga “Uguns un nakts” noskaņā –, un abi raksturo nezināmo.

Raiņa lugas „Uguns un nakts” tīrraksts. RMM 22773Pirmajā cēlienā, kas risinās Aizkraukļa pilī, tiek pieteikti gandrīz visi svarīgākie lugas varoņi. To saprašanai var līdzēt Broņislava Tabūna teiktais: “oriģinālu simbolu meklējumos Raini visvairāk interesē “dzīvi cilvēki””, un tieši cilvēka tēls kā simbols spēj attīstīties, pārtapt, mainīties. [5] Tātad lugas varoņu, kas, bez šaubām, ir simboliski, rīcību kopumu var mēģināt skatīt arī kā dzīvu cilvēku uzvedību, tādējādi izsekojot līdzi cilvēka un simbola mainībai.

Būtiskākās attiecības, kas iezīmētas pirmajā cēlienā, ir starp Spīdolu, Lāčplēsi un Melno bruņinieku. (Laimdotu – nē. Pirmajā cēlienā viņa darbojas tikai kā Lāčplēša sapņu tēls.) Pirmkārt, šo attieksmi var raksturot kā fiziskas tuvības vadītu. Spīdolai ir laiks precēties; “Es rotaļām negribu to,” viņa savām padotajām saka par aklo un drūmo Melno bruņinieku [6], turpretī Lāčplēsis ir “pilns ar dzīvi līdz malām” un “jauns, kā zaļojošs ozols” – lūk, viņš ir Spīdolai interesants, tam būs prieks “zarus lauzt! / Pa šķiesniņai saplūkāt to, kā puķi!” [7] Lai gan Spīdolas uzvedība ir patstāvīga, valdonīga un droša, neprecētas meitas stāvoklis lugas sākumā iezīmē arī rotaļīgumu kā vienu no viņas rakstura īpašībām. Melnais bruņinieks tīko pēc Spīdolas, Spīdola – pēc Lāčplēša, bet abi saņem atraidījumu. Lāčplēsis izvēlas Laimdotu (kas lugā reizēm dēvēta arī par Latviju), un Spīdola saņemto kurvīti pārvērš dusmās, naidā un atriebes kārē.

Otrkārt, Spīdolas, Lāčplēša un Melnā bruņinieka attiecības pastāv atšķirīgos līmeņos: Melnais bruņinieks Spīdolu nesaprot, viņš viņas skaistumu traktē kā laimei nepieciešamu sastāvdaļu (“ārpus laimes nava skaistuma[8]) – kā kaut ko, kas liktu varonim rimties un baudīt daili. Bet mieram Spīdolas būtība ir par trauksmainu. Viņa jūt savu pārākumu pār Melno bruņinieku, bet attieksmē pret Lāčplēsi ir krietni piesardzīgāka; tā cēliena atslēgas rindas man šķiet šis Spīdolas teiktais: “Ja tas [Lāčplēsis] tik stiprs – kā saki –, / Ka salauž visus tumsas ieročus, / Kā es lai stājos viņam pretī?” [9] Jautājums – kas šeit īsti notiek? Nupat, pirms pāris rindām Spīdola ir “brīva un pati sev”, viņai riebjas kalpot, viņai ne no kā nav baiļu, un tad pēkšņi tāds nedrošums! (Vai Spīdola koķetē?) Man šķiet, šeit viņa parāda, ka Lāčplēsi uztver vismaz kā sev līdzvērtīgu pretinieku. Lāčplēša neļaušanās Spīdolas skaistumam un izvēle par labu Laimdotai savukārt parāda viņa spēju pretoties Spīdolai, viņa pārākumu. Tādējādi Melnā bruņinieka, Spīdolas un Lāčplēša attiecības var raksturot nevis kā trijstūri, bet gan kā vertikāli: Lāčplēsis – Spīdola – Melnais bruņinieks. Vertikālē – tiekšanās uz augšu – var skatīt arī citu lugas varoņu attiecības, kas mainās no cēliena uz cēlienu.

Otrais cēliens risinās Burtnieku nogrimušajā pilī, kur Lāčplēsis iztur viņam uzliktos pārbaudījumus, veic sava veida iniciāciju un augšāmceļ pili no ezera dzelmes. Burtnieku pils ir nepārprotama zināšanu krātuve, senču un burtnieku atstātais mantojums un viena no retajām lugas telpām, ar kuru var neapmaldīties interpretācijās. Augšāmcelt Burtnieku pili Lāčplēsim nozīmē atgriezt tautai zināšanas, atgādināt tai aizmirsto, dzīlēs nogrimušo.

Pirmie divi lugas cēlieni ir Spīdolas un Laimdotas pretstata cēlieni, kuros uzvar Laimdota: lai kā Spīdola censtos ar vilinājumu (pirmajā cēlienā) vai fizisku spēku (otrajā cēlienā), Lāčplēsis paliek neuzvarēts. Turpmākajos, vismaz sākotnēji, darbība rit jau pēc Spīdolas plāna. Trešajā cēlienā Spīdola sāk Lāčplēsi ietekmēt arvien vairāk, viņa ne tikai maina Lāčplēsi, bet mainās pati: nu jau ir prom pirmā cēliena pusaugu meitenes pārgalvīgums, tā vietā nākusi stingrība, arvien izkoptāka viltība. Kas notiek ar Lāčplēsi? Benedikts Kalnačs raksta, ka viņā “uzskatāmi atklājas varoņa iekšējā cīņa starp apzinīgo un zemapzinīgo, starp sociālo un individuālo programmu. Varonim ir ārkārtīgi vilinoša Spīdolas būtne un viņas uzsvērtais personiskās, individuālās pilnīgošanās ceļš (..). Bet vienlaikus Lāčplēsis apzinās savu sākotnējo, sabiedriski orientēto mērķu aktualitāti.” [10] Tas ir ļoti būtisks lugas konflikts: indivīda personīgā izaugsme un kalpošana sabiedrības labā, spēja upurēt personīgo laimi vispārīgam labumam, “es – sev” vai “es – citiem”.

Trešā cēliena un viens no Lāčplēša un Spīdolas attiecību atslēgas skatiem vispār ir abu dialogs cēliena beigās: “Mēs divi vientuļi kalnu gali, / Pār mežiem caur tālēm saredzamies”, vilina Lāčplēsi Spīdola. [11] Tas ir ļoti rainisks tēls: divas virsotnes – augstākas par zemes dzīvi –, un vienlaikus tālu viena no otras. “Es, daile, arī esmu spēks; / Tu spēks, es daile, mēs saderam kopā, / Mums mērķis viens ir: pilnība”, Spīdola saka Lāčplēsim. [12] Dailes un spēka savienojums kā varonim nepieciešamās īpašības sastopamas jau antīkajā Grieķijā – tas veido harmoniju un gan iekšēji, gan ārēji skaistu cilvēku, t. s. kalos kagathos. Harmonija ir pilnība, pēc kuras tiekties. (Mani gan mulsina, kā Spīdolas izpratne par pilnību var pastāvēt līdzās viņas izpratnei par mainību.) Harijs Tumans raksta, ka fizisks spēks, skaistums un gudrība reizē nozīmē krietnumu – aretē –, kas ir sengrieķu varonim obligāts īpašību kopums. [13] Šādā aspektā Lāčplēsis un Spīdola veidotu vienotu veselumu un pilnību, ko iespējams skatīt arī kā Raiņa pārdomu par antīkajiem ideāliem rezultātu.

Ceturtais cēliens notiek Nāves salā, kurā Lāčplēsis ar saviem biedriem nonāk, lai atrastu Laimdotu. [14] Nāves sala ir apgriezto pārvērtību telpa. Zīmīgu domu (turpinot lugas sākumā minēto Melnā bruņinieka ieceri) pauž Kangars – varoni var apturēt, nevis fiziski nogalinot, bet gan piesaistot viņa uzmanību ikdienišķajam un sadzīviskajam: “Tiem nebūs ar slavu kā varoņiem krist, / Ar ikdienību tos gribu sist, / Tiem lepnajiem būs man līdzīgiem kļūt, / Zemes pīšļos grūt!” [15] Tas, ka Kangars savā zemiskumā vēlas redzēt par sevi pārākos pazemotus, nav nekas neparasts – nelietis vienmēr meklē veidu, kā par nelieti padarīt to, kas tāds nav. Uzmanību šeit piesaista slavas jēdziens, kas lugas gaitā pieteikts jau iepriekš. Tumsas spēkiem ir svarīgi Lāčplēsi diskreditēt, atņemt viņam varoņa statusu: mirt drosmīgā cīņā (tātad nāve) arī būtu pārvērtība uz augšu, bet Nāves salā viss vērsts uz kustības apturēšanu. Salas pārvarēšana faktiski ir Lāčplēša lielākā lugā gūtā uzvara, jo tādejādi tiek atbrīvoti sagūstītie varoņi un iemidzinātā tauta: “Celies, mana apburtā tauta, celies! / Pēc simtsgadu miega uz jaunu dzīvi, / Pēc vergu sloga uz gaismas brīvi!” cēliena beigās sauc Spīdola. [16]

Raiņa luga „Uguns un nakts” Jaunajā Rīgas teātrī 1911. gadā. Ādolfs Kaktiņš – Lāčplēsis, Biruta Skujeniece – Laimdota. A. Skariņa foto. RMM 2301Piektais cēliens risinās Lielvārdes pilī Daugavas krastā. Lāčplēsis, uzvarējis daudzās kara cīņās, nu ir kļuvis mierīgāks un, Laimdotas mudināts, secina: “Viss panākts; priekš sevis nu dzīvošu”, bet tūdaļ pārjautā: “Viss panākts? Nuja, kā citādi? / Ko vēl gan?” [17] Piektā cēliena sākumu lasot, šķiet, ka arī pie Laimdotas, līdzīgi kā pie Spīdolas pirmajā cēlienā, ir paviesojies kāds tumsas spēks – Laimdota aptur Lāčplēsi un aicina “klusi laimes klēpī nogult” un izbeigt visus karus. [18] Pēc būtības Laimdota piektajā cēlienā dara to, kas tika prasīts no Spīdolas pirmajā.

Piektā cēliena problēma ir ļoti vispārīga: ko darīt pēc uzvaras? kā uzvaru “izmērīt”? kur ir robeža, pēc kuras ir jāapstājas? Spīdola piedāvā arī jau sakautos ienaidniekus padzīt, Kangars tam oponē, sakot, ka uzvarētais ienaidnieks mūsu zemē ir kā “lūdzējs, kā viesis, un viesis ir svēts!” [19] Lāčplēsis vēlas biedroties ar uzveiktajiem un slēgt mieru. Pretstats “savējais – svešais” te pamatā balstās tautībā: latvieši vienā pusē un cittautieši – otrā.

Lai Lāčplēsi uzveiktu, Kangars organizē Nāves salas situāciju – necīnīties ar Melno bruņinieku Lāčplēsim nozīmētu zaudēt slavu, cieņu un godu. Tā būtu kustības apturēšana. Lāčplēsis apzinās cīņas letālo iznākumu: “Es redzu, še liktens mani gaida – / Es tomēr eju!” [20] Daugavas dzelmē Lāčplēsim līdzi lecot, izskan arī pēdējie Spīdolas vārdi – tie skan kā pareģojums par to, ka cīņa vēl nebūt nav galā, tātad pārvērtība, kustība nav apturēta.  

Lasīt “Uguni un nakti” ir aizraujoši. Mums Rainis ir kā laimes dots – ne tāpēc, ka viņa 150. jubilejas gadā varam dažādi ālēties ar viņa tēlu, sapņiem, izteikumiem u. tml., bet gan tāpēc, ka, es ļoti ceru, joprojām spējam lasīt viņa darbus un kaut ko no tiem saprast – par sevi, savu un savas tautas dzīvi. Pretējā gadījumā tie paliks vien kā pamestas pilis, kamēr no to autora tēla lipinās kopā jaunas un stilīgas celtnes, kurām ar Raiņa darbu lielumu saistība būs visnotaļ nosacīta.

 

Autors ir Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Baltu filoloģijas maģistru studiju programmas Literatūrzinātnes moduļa 1. kursa students

 


[1] Vīķe-Freiberga V. Kas Rainī liels un kam tas pieder? // Karogs, Nr. 12, 1990. Rīga: Latvijas laikrakstu un žurnālu izdevniecība. 178. lpp.
[2] Skat.: Мамардашвили M. Психологическая топология пути. Санкт-Петербург: Издательство Русского Христианского гуманитарного института, 1997.
[3] Baklāne A. Dekonstrukcija // Kalniņa I. E., Vērdiņš K. (sast.). Mūsdienu literatūras teorijas. Rīga: LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 2013. 144. lpp.
[4] Rainis. Uguns un nakts. Kopoti raksti. 9. sēj. Rīga: Zinātne, 1980. 167. lpp.
[5] Tabūns B. Modernisma virzieni latviešu literatūrā. Rīga: Zinātne, 2008. 43.–44. lpp.
[6] Rainis. Uguns un nakts. Kopoti raksti. 9. sēj. Rīga: Zinātne, 1980. 182. lpp.
[7] Turpat.
[8] Turpat. 186. lpp.
[9] Turpat. 185. lpp.
[10] Kalnačs B. Baltijas postkoloniālā drāma. Rīga: LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 2011. 46. lpp.
[11] Rainis. Uguns un nakts. Kopoti raksti. 9. sēj. Rīga: Zinātne, 1980. 242. lpp.
[12] Turpat.
[13] Tumans H. Varoņi un varonība Senajā Grieķijā. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2014. 52. lpp.
[14] Jau atkal redzama antīkā, odisejiskā fabula: varoņu nonākšana uz apburtās salas, varoņdarbu veikšana uz tās utt.
[15] Rainis. Uguns un nakts. Kopoti raksti. 9. sēj. Rīga: Zinātne, 1980. 255. lpp.
[16] Turpat. 277. lpp.
[17] Turpat. 284. lpp.
[18] Turpat. 283. lpp.
[19] Turpat. 295. lpp.
[20] Turpat. 310. lpp.
 

 

Rakstīt atsauksmi