Par teātri

21. augusts 2015 / komentāri 2

Dzeja un doma. Skaistums un vara

Vai Ārijai bija Stokholmas sindroms?
Vai Saulcerīte stikla kalnā būtu varējusi novecot?
Vai Baibiņas acu atsegšana nozīmē nevainības zaudēšanu?
Tie ir tikai daži no jautājumiem, ko Raiņa hrestomātisko tekstu kontekstā izvirzījuši dažādu Latvijas augstskolu humanitāro specialitāšu studenti semināru diskusijās. Nevis lai trivializētu vai ironizētu, bet lai saprastu un noticētu jeb, Raiņa Jāzepa vārdiem runājot: “Ne nievāt pasauli, tik viņu saprast”.  Kaut arī šķiet, ka Aspazijas un Raiņa publiskajā telpā nupat jau ir par daudz, tomēr fakti liecina ko citu – studiju procesa optimizēšanas žņaugos Raiņa un/vai Aspazijas daiļradei veltītu speckursu nevar atļauties pat nacionālās filoloģijas programmas. Tāpēc kroders.lv kopā ar Rakstnieku savienību sāk publikāciju ciklu par Raiņa un Aspazijas tekstiem, jauniem autoriem/studentiem ļaujot tos aktualizēt mūsdienīgā, iespējams, arī provokatīvā gaismā. Neviens no šīs rubrikas autoriem nav piespiests mīlēt Raini un/vai Aspaziju, analizējamos tekstus viņi visi izvēlējušies brīvprātīgi un mēģinājuši izlasīt šodienas acīm – bez aizspriedumiem, pieņēmumiem un, jā, dažkārt varbūt arī bez nepieciešamajām priekšzināšanām. Tāpēc ik pa laikam dosim vārdu arī zinātājiem – praktiķiem un teorētiķiem.
Projektu Raiņa un Aspazijas 150. jubilejas gada ietvaros finansiāli atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds.

 

 

Dzejas varas jēdziens Raini ir nodarbinājis krietni vēl pirms krājumu cikla “Dagdas piecas skiču burtnīcas” radīšanas, arī pētnieki plaši analizējuši komplicētās un daudzslāņainās autora personības un mākslrades attieksmes Raiņa lirikā. Minētā vara jeb teksta kvalitāte un iedarbe uz lasītāju ir tas, ko apzināti cenšas panākt pats dzejnieks, un reizē tā ir arī neizskaidrojama, patstāvīga, “ārpusrainiska” dzejas iezīme, jebkuram dzejas tekstam piemītoša burvība. Ievērotāki ir dzejnieka agrīnie, mākslinieciski spēcīgākie krājumi, tomēr tas Raiņa dzejas valdzinātam lasītājam neliedz tiekties iepazīt tuvāk arī citus autora darbus. Varētu pat vēlēties, lai Raiņa un Aspazijas 150. jubilejas gada ietvaros tas ir labprātīgs uzdevums katram latviešu lirikas lasītājam, spēt ieraudzīt jaunus poētiskos apvāršņus it kā labi zināmajā, tā paveicot to, kas šajā gadā daļai publiskajā telpā redzamo svinētāju vēl nav izdevies – atklāt pārsteidzoši citādu, sev iepriekš nezināmu Raini un/vai Aspaziju.

Kā jau minēts, dzejas varas jēdziens būtu skaidrojams dažādi. Sākotnējai Raiņa idejai par mākslas spēku, kā zināms, ir sociālistisks vektors. Interesanti, ka šī doma, laika gaitā zaudējot savu politisko uzslāņojumu, ne mazāk aktuāla ir arī mūsdienās un mīt ne viena vien indivīda priekštatos par vērtīgo. Nereti tieši šāda ir daudzu mākslas uztvērēju neapzinātā prasība pret darbu – spēja ietekmēt lasītāja (klausītāja, skatītāja) dzīvi. Daļēji šī ideja nonāk pretrunā ar laikmetīgās mākslas principiem, bet vienlīdz labi to arī reprezentē. Tādēļ būtiski noskaidrot, kāda vara mūsdienās piemīt apjomīgākajiem no Raiņa dzejas darbiem.

Turpmāk minētie krājumi labi zināmi kā atsevišķas vienības, tā tie sākotnēji arī tikuši izdoti, katrai no grāmatām piemīt patstāvīga teksta iezīmes, un nav šķēršļu, kuri liegtu iepazīties ar katru darbu nesaistīti. Pirmās trīs burtnīcas – “Addio bella!”, “Čūsku vārdi” un “Uz mājām” – atsevišķā ciklā “Treji loki” izdotas 1920. gadā. Gadu vēlāk, 1921. gadā – ceturtā burtnīca “Sudrabota gaisma”, vēl pēc vairākiem gadiem, 1925. gadā, tiek izdota ciklu noslēdzošā burtnīca – krājums “Mēness meitiņa”. Vēlāk, dažādu kopoto rakstu izdevumos, vienā grāmatā apvienoti visi pieci krājumi.

“Dagdas piecas skiču burtnīcas” fundaments ir Raiņa filozofisko ideju apkopojums, domu evolūcijas mērogs un pārdomātais ideju materiāls, kas ir poētikas pamatā. Rainis pats apzināti modelē šādu tekstradi, jau 19. gadsimta beigās izsakot savu redzējumu par vēlamo veikumu, ko fiksējusi arī literatūrzinātniece, Raiņa pētniece Saulcerīte Viese: “Jaunlaiku dzejai jāpaceļas līdz filozofijai, tikai tad tā kļūs par ievērojamu spēku dzīvē.” [1] Šodien redzams, ka autora centieni nav velti, jo, pievienojoties rakstnieka, tulkotāja Roalda Dobrovenska atklājumiem, primāri, šķiet, visievērojamākais Rainis ir kā domātājs, tas balsta viņa monumentālo devumu dzejā, dramaturģijā, valodniecībā, politikā.

Filozofiskās lirikas aspektā, par kādu dēvējams arī Dagdas cikls, jāmin kāds mūsdienu risks – bezgala daudzo, hrestomātisko Raiņa aforismu jeb, kā literatūrkritiķis Guntis Berelis dēvējis “retorisko lozungu”, kodolīgums, skanīgums un filozofiskais ietilpīgums ir vilinošs. Proti, vilinoša ir iespēja aizrauties ar fragmentāru autora darbu aplūkojumu, ārpuskonteksta idejām, kuras patiešām nemanāmi lasītāju vērš uz utilitāru literatūras skatījumu un attālina no pašanalīzes, būtiskā lasījumu un pārdomu procesa.

Autora izvēlētais cikla žanriskais nodēvējums “romāns dzejoļos” kalpo par zīmīgu epigrāfu, sava veida teksta uztveres atslēgu lasītājam. Šī un vēl cita paša Raiņa norāde “dzīves lirisks eps” akcentē estētiku, kas ietver gan antīkās literatūras reminiscences, lirisko “Es” identificējot kā galveno varoni, trimdinieku, mītisku ceļinieku, gan romantisma literatūras trafaretu – viena indivīda, varoņa figūru un tās trauksmaini alkainos pārdzīvojumus. Problemātika gan darbu tapšanas, gan mūsu laikmeta aspektā ir vienota. Autora tuvināšanās arvien augstākiem domas apvāršņiem, ko S. Viese raksturo kā dialektiskā materiālisma atziņu ienešanu latviešu literatūrā [2], visās “Dagdas piecas skiču burtnīcas” daļās ne vienmēr spēj realizēt konsekvenci un ieturēt vēlamo domas virzību, atziņas skaidrību, dzejoļu formālo un saturisko līdzsvaru.

Raiņa dzejoļu uzmetumi no krājumiem "Addio bella" un "Sudrabota gaisma". RMM 23107

Pirmās burtnīcas jeb krājuma “Addio bella!” priekšvārds ir novele, kurā autors Rainis (jeb, kā tekstā vēlāk sevi dēvē, – izdevējs) stāsta par burtnīcu īsteno radītāju, vienkāršo fabrikas strādnieku Dagdu, kurš karsti mīl savu dzimteni Latviju, taču no tās izraidīts, mitinājies daiļajā Itālijas zemē. Dagda svešumā arī atstājis rokrakstu lapiņas ar atvadu vārdiem Itālijas zemei un mīļotajai Olīvijai, pats devies uz dzimteni, taču, šķērsojot robežu, traģiski gājis bojā – ticis nošauts.

Nepārprotami, Dagdas prototips ir pats Rainis, autors identificējas ar trimdinieku, cīnītāju Dagdu, autobiogrāfiskā aspektā, teksts glabā Raiņa dzīves nospiedumus. Dubultnieka tēls kā māksliniecisks paņēmiens vedina domāt par norādi uz autora pārdzīvojumiem un izvēli distancēti attainot šo pārdzīvojumu evolūciju. Ne mazāk būtiski ir Raiņa uzskati par žanra jēdzienu, jo, kā zināms, autors par literatūras virsotni uzskatījis traģēdiju. Lirikas un drāmas ciešo klātbūtni Raiņa daiļradē apliecina arī liriskā varoņa liktenis. Piecu burtnīcu lasījuma gaitā redzams, ka emocionāla mērenība Dagdas piezīmēs nepastāv. Spilgti kontrasti un binārās opozīcijas ir teksta pamatā, un cauri ilgajam indivīda klejojumam ārpasaulē un garīgajiem meklējumiem iekšpasaulē, konstanta parādība ir prieka, laimes jūtu mija ar skumjām, šausmām. Traģisma pieskaņa ir nezūdoša, bet dzejas cilvēks jau laikus atklāj autora filozofiju – nāve nav dzīves beigas. Tā ir ideja par mūžīgo mainību: “Viss ir topošais”; “Mēs mūža argonauti –“; “Mēs sāksim citu sauli, kad šī gaisīs.” [3]

Sievietes tēlu “Addio bella!” pirmās daļas dzejoļos autors veido atbilstoši izvēlētajai laiktelpas estētikai – it kā rekonstruējot viduslaiku / renesanses Itālijas krāšņo vidi un liriskā varoņa balsi pielāgojot tai, caurstrāvojot patosu. Sieviete tiek atainota kā daiļā būtne, mūza, tēlu galerijā dievišķīgu skaistumu un cēlumu iemieso Dagdas mīļotā Olīvija, arī Andžolina, Pina, Smerlada, Terezina, Irida, kuras var uzskatīt par Olīvijas tēla dubultniecēm. Refrēns “Olivia!” ir ciklisks ne vien pirmajā burtnīcā, bet visā Dagdas ciklā, kur nereti tā pielietojumam trūkst motivācijas, emocionāli negatīvos mirkļos tā ir gluži kā liriskā varoņa izsauksme nakts murgā, kur tverts pie zemapziņā mītošā gaišā tēla kā ticības pavediena. Līdzīga loma ir arī Mēnessmeitiņas tēlam, kurš parādās jau dzejolī “Monte Generoso”.

Liriskā varoņa – trimdinieka – dvēseles stāvoklis tiek ietērpts dabas alegorijās, īstam priekam Dagdu nespēj atdzīvināt nekas: “Stāv lejas ziedošas un kalni drūmi / Ar sniegu aukstām tālēm sazinoties. / Bet arī viņos pazib zaļi krūmi – / Jūs gaidāt man? – Nē!”; “Visu nakti zvaigznes raud, / Ilgodamās mīļās saules –“ [4]. Kā atklāj turpmākie krājumi un to salāgojums ar cikla aizsākumu, dzejas cilvēka sāpju iemesls nav tikai ārēju apstākļu radīts, tā ir iekšējā vientulība, kas ir daļa no varoņa koncepta (“mans mūža nemiers kā lapu drebums” [5]) Tajā savukārt, iespējams, spoguļojas laikmeta mijas problemātika, divu vērtību, bināro opozīciju – jaunā un vecā – nesalāgojamība, vilšanās atnākošās nākotnes ideālos.

Dagdam ir estēta dvēsele, viņa sāpes spēj veldzēt skaistums: “Ak, kā es spētu – izciest un dzīvi nest? / Kad nebūt’ manim – daiļums pa laukiem bērts: / Še lejā puķes, augšā zvaigznes, / Sievietes skaistums pār visu pāri –“. [6] Epizodisks ir izsmalcināti rezignētais “carpie diem” motīvs: “Savītušu rožu smaržu, / Cipresu un lauru lapu – / Sēriem smaidiem sūc to drīz (..)”. [7]

Bērnības saulainā pasaule un ne tikai ieskicē krāsu izmantojumu, kas vēl plašāk izvērsts vēlākajos krājumos. Šeit īpaša ir zaļās un zilās krāsas semantika, zelts un sudrabs ir tradicionāli Raiņa epiteti: “Rit zāļu galos spožas lāsas, / Galvā tev zelts un tur tūkstots krāsas.”, “Zem kājām ezers man mainās: / Sudrabs un zaļš un zils”; “Pār pļavu skraida baltas puķītes / Ar ziliem tauriņiem - -” [8]. Vietumis sastopams romantiskais cerību simbols – “zaļgana gaismiņa”, lasāmas arī rotaļīgas atzīšanās rindas: “Zaļš vīna statiņš! / Tev šorīt garām gāja mana mīla – / Jā, jā, – tev pieķēries zils zīda matiņš.” [9]. Zilās krāsas nozīme asociatīvi kalpo kā pateicīgs kontrasts, lai izceltu vienu iemīļotākajiem Raiņa motīviem – sauli, gaismu (“Iz kalnu zilās ēnas drēgnuma / Es siltā saules gaismā iešu –“). [10]

Izdevēja tēlu (savā personā) Rainis reprezentē, dzejoļu materiālā iestarpinot šķietami maznozīmīgas, tehniskas piezīmes – “Še dažas lapas burtnīcā bija izplēstas.”; “Visa lappuse burtnīcā bij izraibināta visādos daiļrakstos ar “es nāku”(..)” [11]. Šāds intertekstuāls paņēmiens paplašina teksta telpu, lasītājam tiek radīta nojausma par ārēju dinamiku, kas valda Dagdas dzīvē, liriskais “Es” tiek atdzīvināts. Kāda no piezīmēm, zīmīga ar sentimentālu noskaņu, vēsta, ka skaistuma nozīme gan liriskā varoņa dzīvē nereti tuvojas estētiskam kultam: “Šinī vietā burtnīcā ieliktas dažas lapiņas izmeklēti skaista papīra, uz kura rakstīti nākošie sāpīgie pantiņi.[12]

Idejiski blīvs teksts un šķetināma simbolu un alegoriju telpa raksturo otro burtnīcu, krājumu “Čūsku vārdi”, kurā čūskas tēls atspoguļo mūžību, bezgalības ritu, dzīvības un nāves polus, mūžīgās atjaunotnes cerību. Krājums iesākas ar retorisku epigrāfu: “Ko dzīvē meklēju?” un ir piesātināts ar retoriskiem jautājumiem. Tieši šeit ieskanas filozofija par matērijas un augstāka spēka kopsakarību, kas vienotas – universālismā. Dzejolī “Tūkstotziedis” parādās autora idejas precīzi raksturojošs tēls, kosmiskais koks, kas arī ir spēcīgs mītiskais simbols.

Lirikas cilvēkam šajā dzejas ciklā ir salauzti locekļi un gars, dominē pašnoliegsme, patiesība un taisnība noved pie nāves, moka vienpatnība, vientulība, parādās apjausma par mīlestības trūkumu bērnu dienās, nomāc pasaules aukstums un emocionālo pasauli destabilizē nāves un dzīves tuvums, pat skaistums tuvinās nāvei (dzejolis “Viens mākonis”), ainava ir sastingusi. Zilās krāsas simbolikā ieskanas tradicionāla semantika – ilgas: “Lēks ļaunās posta zvaigznes vietā zila? / Kā jauna dzirkstele, ko laime šķila?”. [13] Atskārsme, kas dzejas cilvēku atbrīvo no ciešanu jūga, ietverta krājuma titulsimbolā: “Ir čūska – nāve: dzelons mokām biedē; / Ir čūska – nemirtne; / Ir čūska – atjaunotne: dzeļot dziedē.”. [14] Vēlme pēc kustības, atjaunotnes ir arī valodas meklējumos, autors apzinās, ka vitāli nepieciešami darīt visu, lai vārdi nebūtu “sauss lūžņu zārds”.

Krājuma izskaņā ietverta diametrāli pretēja, gaiša emocionālā tonalitāte. Dzejolī “Vai sapnis nes?” Dagda sapņo, ka ir dzimtenē, bērnībā, ar ziedoņa cerībām, tīrradnīgu prieku par nākotni. Krājumu noslēdz aforistiskās rindas: “Kad saule ņem uz sevi visas bēdas”. Par fenomenālu var uzskatīt krājuma kompozīciju, kurā četras piektdaļas dzejas teksta ataino sakāpināti dialektisku zemstrāvu, emocionāli nospriegotu stāvokli, bet daži pārējie dzejoļi ar pieminēto, simbolisko izskaņas frāzi un tās atslēgas simbolu sauli – emocionāli optimistiku, pat eiforisku noskaņu. Saules spēks ir ticības ekvivalents. Interesanti, ka ar identisku frāzi noslēdzas arī nākamais krājums “Uz mājām”, šāds refrēns ietverts arī ceturtajā burtnīcā. Liriskā varoņa prāta un sirds izmisumu spēj remdēt tikai mītiskās Saules – mātes tuvums.

Trešais krājums “Uz mājām” atspoguļo Dagdas iekšējo cīņu ar tautas pagātnes notikumiem un saviem māju, piederības meklējumiem, tos caurvij neskaitāmi eksistenciāli jautājumi. Individuālās un kolektīvās, nacionālās brīvības jēdzieni Rainim ir vienlīdz tuvi, tautas sāpes autors izjūt personiski un šo nostāju iemieso liriskajā varonī. Zaudēta dzimtene ir kā mātes kaps. Bērnības māju tēlus – baznīcu un kapus, liepu gatvi, namu, kambari – liriskais varonis uzlūko pretrunīgi. Mīļas un gaišas ainas mijas ar šaušalām un riebumu, gara acīm viņš redz klaušu ļaužu asinis, tās tek pa kāpnēm, pats teju fiziski jūt pie kājām līpam visu moku substanci, sirdī – riebumu. Kolektīvā pārdzīvojuma izjūta liriskajā varonī ir tik spēcīga, ka laiktelpā viņš redz ieaudušās tautas sāpes un cerības, atsevišķu dzejoļu nosaukumi nepārprotami uzsver šo izjūtu (“Mums pāri darīts”, “Sapnis”). Sapņa semantika šajā krājumā norāda uz sociālo cīņu, brīvības alkām: “Vai tu vēl sapnis esi, tu, Latvija brīvā?” [15], zaudēts sapnis ir nosalis cerību ziedons. Sapnis kā māju tēls liriskajam “Es” saistās tikai ar pagātnes un nākotnes laiku, jo tagadne iemieso nakti, tumsu.

Viens no atslēgas tēliem krājumā ir ezers (dzejoļos “Ezers”, “Ezera noslēpums”, “Dārzs”, “Atkal ezers”) – mītiskais, tautas vēstures glabātājs, laikmeta liecinieks un indivīda zemapziņas dzīles. Kā melna acs, kluss, dziļš, noslēpumains, biedējošs un vilinošs reizē. Ezera kā pazemes simbola nozīme ietverta prestatā saulei kā debesu simbolam: “Kad sirds tik smaga kā ezers guļ – / Atmini sauli!”. [16]

Dzejas cilvēks nepaguris vaicā “Kur mājas? Kur miers?”, simboliskais Raiņa kalnā kāpējs šeit kļūst skrējējs. Atkalapjausma par bezgalību, mūžības ritu rodas rindās: “Reiz tu uzliesmo, tu kusties, / Mūžīgi tais gara viļņos, / Kuri saucas: pasauls dzīve.” [17] Skrējēja tēlu autors pakāpeniski atkodē turpmākajos dzejoļos, skrējējs ir nenotveramā mirkļa alegorija. Redzams, ka Dagdas tēls iemieso pārcilvēka idejas, jo dzejas varonis izsaka pārdošu vēlēšanos mēroties spēkā ar mūžību, uzvarēt to.

Rainis "Sudrabota gaisma: mana dzimtenes gada Fata Morgana II". No Dagdas skiču burtnīcas. Pirmizdevums, 1921. gads. RMM p78947

Ceturtā burtnīca, krājums “Sudrabota gaisma” ietver lasītājiem labi zināmo, vairākkārt atsevišķi izdoto Raiņa intīmo liriku. Tiesa, veltījuma epigrāfs “Jums, sievietēm –“ itin bieži vedina domāt par norādītās veltījuma tematikas formālo nozīmi. Dzejoļos izskan atzīšanās mīlestībā, redzama cikliska sasaukšanās ar pirmo krājumu, jo arī šeit jaušams mūzu tuvums liriskajam varonim – Olīvija, Mēnessmeitiņa, meitenītes, Solveidziņa, Taurenīte, Gaigaliņa, Lelde – iedvesmotājas un gaismas nesējas. Nenoraidot atzīšanās dzejoļus, tomēr jāmin, ka poētiski spēcīgāks par sievietes tēlu ir pats liriskais varonis, šajā krājumā jau ar spēcīgu mirkļa pielūdzēja, smalkredzīga estēta dabu. Sudrabotās gaismas simboliku, šķiet, ne vienmēr var interpretēt kā mīlestības spēku. Nereti tas ir jau pieminētais, majestātiskais mirkļa skaistums, zūdošās mūžības sekundes, ko aptvēris liriskais “Es”: “Starp divām briesmām – vecām un jaunajām, / Ak ļaujiet mirkli – skaistumā aizmirsties! / Pēc lietus sudrabota gaisma / Mākoņu vidū met varavīksnu.” [18] Liriskā varoņa attieksmes ar daili šeit var saukt par parādību, ko literatūrā dēvē par “neizsakāmā neskaidro skaistumu”. [19] Tas ir skaistums, kurš nav tikai apbrīnas objekta pievilcība, bet emocionāls satricinājums vērotājam. Dabas alegorijas ataino kā prieku, tā izmisumu par mirkļa trauslumu: “Viens acumirklis vien viss skaistums ira: / Es acis aizveru, – / Kad atveru: viss zūd kā ziedu bira.” [20]

Vispārliecinošāk krājumā redzams veids, kā Rainis izmanto krāsu un gaismas tēlus. Agrīnajos dzejas darbos (“Tālas noskaņas zilā vakarā” (1903), “Vētras sēja” (1905) u.c.) krāsu tēliem, saskaņā ar simbolisma poētiku, ir citāda nozīme nekā vēlākajā dzejā. Tomēr, kā literatūrzinātniece Janīna Kursīte konstatējusi, krāsu tēliem Raiņa dzejā ir pastāvīgs raksturs, tie ir noturīgs poētiskās sistēmas elements. [21]

Dzejoļos no krājuma “Sudrabota gaisma” dominē krāsu salikteņi un variabls krāsu izmantojums, kompozicionālas tendences. Bieži sastopami epiteti ir daudzkrāsainība jeb raibums, raibs, zelts, sudrabs, to nozīmes ir tulkojamas katra dzejoļa ietvaros atsevišķi, taču visbiežāk raibais saistās ar pilnību, Rainim tuvo universālisma filozofiju, parādību kosmisko mērogu (“Jau visus zarus redz no krāsām līkstam” [22]). Zelts un sudrabs, kā atzīmē arī J. Kursīte, līdzīgi kā dainās ietver dievišķo harmoniju, saskaņu, laimi. Krājuma “Sudrabota gaisma” nosaukumā redzams Raiņa poētikas kods: savienots krāsas un gaismas tēls norāda uz augstākā, dievišķā spēka klātbūtni. Krājuma saturs, neatkāpjoties no Raiņa universālisma filozofijas, atklāj, ka šāda dievišķa klātbūtne bieži ir ne konstants, ilgtošs stāvoklis, bet mirklis. Ne vienmēr pilnību izsaka tieši zelts, zeltains vai sudrabs, sudrabains, bieži tas ir impresionistisks krāsu uzskaitījums: “Viss zaļš un balts, un rožains viz pa leju”; “No stariem debess tumšais kristals spilgo / Sārts, dzeltens, rožains, zaļgans spožums gaismo, / Un rožu ausmā ceres zvaigzne zilgo.” [23] Līdzīgi kā glezniecībā, arī šeit daudzās dzejas rindās nozīme ir pārdomātai toņu un gaismēnu izvēlei, valodiskiem akcentiem, kas atklāj būtisko, darba jeb šajā gadījumā dzejoļa nozīmi, tādēļ bieži binārās opozīcijas balsta dzejoļa kompozīciju. Plaši pārstāvēti ir arī vienkārši, tīru krāsu epiteti, kuri iespaida vairošanai veidoti ar vārda saknes atkārtojumu: “zal-zaļa zāle”, “balt-baltas rokas”, vai tradicionāls krāsas epitets piesaistīts lietvārdam: “zelt-matu pīnas”, “sarkan-stari”, “dzelten-liesmas”, “sarkan-zelta vīniem apvīts žogs” u.c. [24] Dzejoļos sastopami arī neparastāki, īpaši izjusti krāsu tēli: “Kad mēness aug un pilst, top zaļš un zelts”. [25]

Rainis "Mēnessmeitiņa". Novella no Dagdas skiču burtnīcas. Pirmizdevums, 1925. gads. RMM p78946

Mēness simbola nozīmes ir izvērsti aplūkojamas piektajā Dagdas burtnīcā jeb krājumā “Mēnessmeitiņa”, autors atklāj, ka titultēls ir arī viņa sievišķais ideāltēls. Īsu formu, noslīpēti dzejoļi mijas ar dienasgrāmatas pierakstiem un vīziju piezīmēm. Dzejas varonis radis iedvesmu, spēka pieplūdumu, dzīves alkas, noskaņa diametrāli pretēja četrām pārējām Dagdas burtnīcām, emocionāli viendabīgāka, šajā krājumā dominē laime un mīlestība, mīlas objekta pielūgsme. Zaļas zvaigznes, ilgas, skaisti, laimīgi sapņi, zīda matiņi, atvērtas lūpas, rožaini smaidi, mīlas līgumi, zelta lāsītes, maigs, mīļš mirdzums ir tikai nedaudzi no tēliem, kuri dominē krājumā, un tā izvērš dievišķīgas harmonijas ainu, ko piedzīvo varonis. Mēness ir epitetu pamatā, tas apspēlēts folkloras tēlos, ar teiku, pasaku palīdzību, mītiskā vidē (mēnessdārzs, mēneslaiva, mēnessbrauciens). Gluži kā Saule, arī Mēness ir antropomorfs – sildītājs, svētītājs, bērnu sargātājs, mēness apzīmē stāvokļus – ilgas, idealizēšanu, kaisli, aizmiršanos, skaistumu, nenotveramo, šaubas, zūdošo, nāvi. Krājuma noslēgumā atkal ieskanas liriskajam varonim raksturīgā rezignācija un patiesības meklējumi, viņš top svešāks dzīvei, dzīvi izdzer sāpes, dzīve ir čaula, kas sargā dvēseli. Zīmīgi ir dzejoļi, kuros jaušama polifonija, liriskais varonis sarunājas te ar savu iekšējo balsi, te ar mīļoto, te ar citu mīļoto, šādai iezīmei, kā zināms, ir biogrāfisks pamatojums. Aiziešana pie sevis, palikšana pie sevis iezīmē cikla noslēgumu, pēcvārdā ar “izdevēja” piezīmēm “Mēnessmeitiņas” krājums nosaukts par sāpīgu sapni. Barokālā reminiscence “dzīve – sapnis” (Pedro Kalderona de la Barkas (Pedro Calderón de la Barca, 1600-1681) lugas nosaukums) ar mūžīgu, nemainīgu opozīciju dualitāti paliek nemainīga cikla “gredzenatziņa.”

Apjomīgajā, idejiski fundamentālajā “Dagdas piecas skiču burtnīcas” lirikas materiālā ne reizi vien rodas secinājums – neviennozīmīgā un daudzslāņainā šeit ir krietni vien vairāk nekā kodolīgā un acīmredzamā, un tieši tā ir netveramā, urdījošā šī teksta vilkme, ko varētu dēvēt par dzejas varu. Ietilpīgajā dziļo domu materiālā Rainis nav atsacījies no tām ilgu gadu gaitā risinātajām mūžības idejām, kuru evolūcija ir klātesoša arī viņa agrākajā daiļradē. Tālab likumsakarīgi, ka Dagdas odiseja rezultē šīs idejas, kurās ir izcils kultūrvēsturisks un filozofisks materiāls, kā arī pārlaicīgi un neparasti indivīda patības meklējumi.

Vērojot un vērtējot mākslinieciskās pamatotības, elementu motivācijas problemātiku, saprotams, atsevišķus, mūsdienu laikam mazāk aktuālus un kopumā nepilnīgus dzejas aspektus var izvirzīt: kāpinātu sociālo tematiku, intīmās lirikas, dažu dzejoļu emocionālā vadmotīva nepilnības, atsevišķu valodas slāņu (vecvārdu, poētismu) izmantojuma īpatnības u.tml., taču gribētos domāt, ka minētie iemesli teksta vērtību un pārlaicīgu skaistumu nemazina.

Neliela atkāpe, noslēdzot pārdomas par “Dagdas piecas skiču burtnīcas” aktualitāti, attiecas uz paša Raiņa lozungu, labi zināmo, hrestomātiskāko ideju visā latviešu literatūras vēsturē (arī Raiņa un Aspazijas 150. jubilejas gada moto): “Pastāvēs, kas pārvērtīsies!”. Iepriekš aplūkotās dzejas sakarā jādomā tieši par sinkrētiskiem risinājumiem, citu mākslu bezgalīgajām iespējām interpretēt un apspēlēt Raiņa filozofiskās dzejas idejas. Šķistu vērtīgi Latvijas kultūras telpā arī nākotnē, pēc jubilejas gada svinībām, turpināt iesākto, kas šogad sekmīgi realizēts svētku programmas vizuālās mākslas sadaļā. Subjektīvi izcilākais šī gada piemērs – Baltijas un Ziemeļeiropas laikmetīgās mākslas izstāde “Tālas noskaņas zilā vakarā” Cēsu Mākslas festivāla ietvaros (kuratore mākslas zinātniece Inga Šteimane). Viens no autoriem, vācu mākslinieks Tomass Bēlings (Thomas Behling, 1979) tāpat kā Rainis izmanto romantisma tēlainību, sapņa, brīvības tēlus, patosu un tic idejai par mākslu kā domāšanas procesa veicinātāju. [26] Lieliska interpretācija un vizionārisms atsedz Raiņa ideju pamatīgumu un eiropeisko mērogu.

Rezumējot Raiņa dzejas teksta nozīmi mūsdienu kultūras telpā, jānonāk pie tās paša vēlējuma, ko lasītājam izteicis cienījamais Raiņa daiļrades pētnieks, literatūrzinātnieks, profesors Gunārs Bībers – uzsākt domu apmaiņu ar dzejnieku. [27] Ne vienmēr auglīgākā domu apmaiņa notiek, pārlapojot jau zināmos, daudzkārt cildinātos darbus. Nereti atklāsmes skaistums slēpjas pirmreizīgā priekā, šķetinot mazāk lasītus tekstus, kuri pārsteidz ar labi zināmo, bet katrreiz fascinējošo Raiņa – tūkstotveiža – pārsteidzoši dažādo veikumu.

Ja šodienas kultūrā mēs katrs sev spētu Raiņa mantojumu atklāt no jauna, visupirms dziļredzīgi lasot viņa rakstīto un tad ļaujoties interpretāciju vilinājumam, varbūt pat varētu sacīt – šie svētki ir izdevušies.

 

Raksta autore šogad absolvējusi Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Baltu filoloģijas maģistra studiju programmas Literatūrzinātnes moduli

 


[1] Viese, S. Jaunais Rainis. Rīga: Liesma, 1982, 143. lpp.
[2] Turpat, 9. lpp.
[3] Rainis, J. Kopoti raksti. III Dzeja. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība, 1948, 263., 276., 387. lpp.
[4] Turpat, 25., 36. lpp.
[5] Turpat, 72. lpp.
[6] Turpat, 39. lpp.
[7] Turpat, 42. lpp.
[8] Turpat, 50., 57., 62. lpp.
[9] Turpat, 65., 74. lpp.
[10] Turpat, 84. lpp.
[11] Turpat, 44., 59. lpp.
[12] Turpat, 75. lpp.
[13] Turpat, 102. lpp.
[14] Turpat, 151. lpp.
[15] Turpat, 245. lpp.
[16] Turpat, 250. lpp.
[17] Turpat, 240. lpp.
[18] Turpat, 260. lpp.
[19] Jēdzienu lieto Anjolo Firencuola (Agnolo Firenzuola), Mišels Monteņs (Michel Eyquem de Montaigne) u.c. Eko, U. Skaistuma vēsture. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2009.
[20] Rainis, J. Kopoti raksti. III Dzeja. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība, 1948, 360. lpp.
[21] Kursīte, J. Raiņa dzejas poētika. Rīga: Zinātne, 1996.
[22] Rainis, J. Kopoti raksti. III Dzeja. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība, 1948, 265. lpp.
[23] Turpat, 266., 267. lpp.
[24] Turpat, 272., 280., 319. lpp.
[25] Turpat, 290. lpp.
[26] Fišere, O. Muļķīgs kalns ar strautiņu virsotnē. Ekspresintervija ar Tomasu Bēlingu. Arterritory.com. Pieejams: [ http://arterritory.com/lv/zinas/4912-mulkigs_kalns_ar_strautinu_virsotne/]
[27] Bībers, G. Tas, ko varam zināt par Raini. Satori.lv. Pieejams: [ http://satori.lv/raksts/9171/Tas_ko_varam_zinat_par_Raini]

 

Atsauksmes

  • A
    Aija

    Rūpīgs un pamatīgs pētījums. Patika ideja par vizionārismu. Pagājušajā gadsimtā gruzīni radīja filmu par kāda Gruzijas dzejnieka lirikas tēliem. Esmu aizmirsusi viņa uzvārdu, bet filma bija vizuāli krāšņa - liela nozīme arī tajā izmantotajai mūzikai.

  • A
    Agija

    Paldies Jums, Aija, par atzinīgo vērtējumu!

Rakstīt atsauksmi