Elzas kāpnes uz Aspaziju
„Zila debess zelta mākoņos” ir Aspazijas jeb Elzas Rozenbergas bērnības autobiogrāfija. Darbs kompozicionāli sastāv no divām daļām: „Zila debess” un „Zelta mākoņi”, kas sīkāk iedalītas četrdesmit deviņās apakšnodaļās, atklājot secīgas ainas Elzas kāpienā no agras bērnības līdz skolas gadiem. Pirmais izdevums lasītāju varā nonācis 1944. gadā, tam sekojoši vēl četri izdevumi. Aspazija dzimusi 1865. gadā, tātad autobiogrāfijā tēlotā vide atspoguļo 19. gadsimta sešdesmito gadu otro pusi un septiņdesmitos gadus, kad zēla patriarhāts un sieviešu līdztiesīgums vēl dusēja inkubatorā.
Raiņa un Aspazijas gadā notiek pastiprināta abu rakstnieku personību un darbu tiražēšana, apcerēšana, interpretēšana, mitoloģizēšana. No tā nav iespējams izvairīties praktiski nekur: tramvaji, reklāmu stendi, Muzeju nakts pasākumu kodols, konferences, teātra izrādes utt. Elzas Rozenbergas pseidonīms neprecīzi izmantots pat nicinātā un peltā Gaismas pils restorāna kokteiļa nosaukumā – „Aspāzija”. Vai dzejniece par to apvainotos un vai dzēriens viņai garšotu, mēs nekad neuzzināsim, taču cieņas aspektu aizmirst nevar. Tā kā mums ir nevis 2015. gads, bet „Raiņa un Aspazijas” gads, man šķita būtiski pievērsties nedaudz perifērijā nostumtajai Aspazijai. Zinot populārākos no dzejnieces darbiem, izvēlējos akcentēt tieši viņas autobiogrāfiju, jo mani interesē, „kā” Elza kļuva par vienu no cildinātākajām un apbrīnotākajām latviešu sievietēm, dzejniecēm, kas viņā iedēstījis šo femīno spēku, ņemot vērā, ka bērnībai ir fundamentāla nozīme cilvēka personības tapšanā.
Aspazija savu autobiogrāfiju sāk no vienu gadu veca bērna perspektīvas, izmantojot pieaugušo leksiku. Pamatā tas ir literārs tēlojums, nevis tiešas atmiņas, izņemot retrospektīvo materiālu, ko rakstniece ieguvusi no tuvinieku stāstītā. 19. gadsimta literatūrai tipiskās deminutīvu virknes kopā ar nostalģiju grāmatai piešķir sentimentālu nokrāsu. Apvienojot bērna skatījumu ar vēstījuma tapšanas laika pozīciju, stāstījums papildinās ar analītiskumu, paralēļu vilkšanu starp sevi „tad” un „tagad”, uzsverot nozīmīgākās reālijas un faktus, kas sīkajā meitenē atstājuši uz mūžiem paliekošas straumes.
Rakstniece skrupulozi attēlo savas personības veidošanos, kas sākusies jau pavisam agri: aptuveni piecu gadu vecumā notikusi mazās Aspazijas pirmā tuvā sastapšanās ar nāvi, kad viņas acu priekšā nomirusi vecmāmiņa; nepilnu četru gadu vecumā viņa mācījusies lasīt; veidojušies izpratnes aizmetņi par nogalināšanu. Lasīšana, apkārtesošo cilvēku vērošana un sarunas ar viņiem būvēja pamatu meitenes iztēlei un pasaules redzējumam, kuru viņa izjuta kā divdabīgu jau pavisam agrā bērnībā. Vārdi nekad neaprobežojās ar kailu fonētiku vai leksiskumu – tie pārtapa attēlos mazās Aspazijas galvā un virknējās teju kinematogrāfiskās epizodēs, stāstos.
Aspazijas dvēsele bija dzīves izslāpusi jau septiņu gadu vecumā gan profāni, gan sakrāli – vēlme darīt, just, aptvert. Lidot. Nozīmīga loma mazās meitenes dvēseles tapšanas procesā piešķirama Bībelei, ar ko viņu iepazīstināja māte: „Te nu būs tā dzīvības maize.” (Aspazija 1968: 75) Mazā Elza, vēl nebūdama nekāda Aspazija, savu dvēseli un tās dziļos plašumos apzinājās neparasti agri, salīdzinot sevi ar gliemezīti, kam iekšā šalc visa lielā jūra, dažbrīd tuviniekus izjūtot kā dvēseles lidojošā gara apspiedējus. Meitene dabu ar visiem sīkākajiem tās elementiem uztvērusi ar līdz spriegumam atkailinātām maņām, kas ir viens no iemesliem, kāpēc liela daļa vēstījuma sastāv no floras un faunas detalizētiem aprakstiem, tēlojumiem. Elzā sadzīvoja divi pretmeti – tiekšanās pēc citu cilvēku klātbūtnes un vēlme pēc vienatnes, kurā varot ieraudzīt un atrast daudz vairāk. Šis ir viens no aspektiem, pakāpieniem Elzas ceļā uz Aspaziju. Spēcīgs individuālisms, patstāvība, valdīšanas kāre, ko var iegūt ar rakstīšanu, bet blakus nebēdnīgumam un zināmai vieglprātībai bezgala dziļš jūtīgums un labsirdība: „Mīļais debesu tētīt, dari mani tik lielu un stipru, ka es varētu atriebt visu pasaules pārestību.” (Aspazija 1968: 223)
Savas bērnības retrospektīvajā tēlojumā Aspazija ievij arī komparatīvu pretstatu starp savu un nākamo paaudzi: „Es biju radusies pārejas un tapšanas laikmetā, un paaudze, kas tādā laikā dzīvo, ir traģiska paaudze.” (Aspazija 1968: 96) Nākamajai paaudzei kultūras placis jau bija nobruģēts, turpretī viņas laikabiedru uzdevums bija aizspriedumu dekonstruēšana un ideju dīgļu audzēšana.
Mazās Elzas blēņošanās un nedarbu kāre sakņojas viņas attiecībās ar tuviniekiem un to ietekmi. Mātes tantes uzspēlētā dievbijība un biedēšana ar grēkošanas sekām meitenē vienlaikus rada gan bailes un nomāktību, gan spītību un dumpinieciskumu, tādēļ viņa tantes brilles metusi krējuma ķērnē, slēpusi vēl citur, līdz radinieki un pati tante sāk noticēt savai novecojošai atmiņai. Iekšējo dēmonu klātbūtni Elza sāka apjaust septiņu gadu vecumā. Autobiogrāfijas pirmās daļas nosaukums „Zila debess” ir simbols bērnības nevainībai, tīrībai un gaišumam, bet otrā daļa „Zelta mākoņi” bērna personības veidošanās ceļā noveļ tumšus kārdinājuma atvarus, kas sākas ar slepenu mātes iegādātās dāvanas atvēršanu pirms Ziemassvētkiem. Nebēdnīgās un nerātnās meitenes iezīmes, par kurām Aspazija vēlāk dzejos, dzina asnus jau pašā meitenes būtībā – mēģinājums kuģot pa dīķi govju silē, cilvēku uzskatos nāvējošu puķu likšana zem spilvena, sevis nosaukšana par raganu, nepakļaušanās aizliegumiem, mešana ar dubļainu zābaku puisim, kurš brokasto.
Pamatakmeni Elzas ceļā uz Aspaziju iebruģē viņas mamma: „Lai mana meita kļūst augsti mācīta, lai viņa panāk to, ko es nespēju panākt, lai viņa top gudra un slavena.” (Aspazija 1968: 188) Spītējot tam, ka 19. gadsimta otrajā pusē izglītotas meitenes un sievietes tiek uztvertas negatīvi, izglītība kopumā kā samaitātība un netiklība. Neņemot vērā vīra un radu viedokļus, Elzas māte uzdrīkstas. Virzīt meitu pretī saulei. Skolas sienās meitene ir mazs pumpurs uzplaukušo ziedu vidū. Elza saskaras gan ar nievām, noraidošu attieksmi, gan uzslavām un ceļa zīmēm nākotnei. Skolas gadi ir arī melanholiju sējošs posms, Aspazijai sevi nosaucot par jautro bēduli, turpretī atrašanās vienai pašai ārā, aci pret aci ar negaisu meitenei dod morālu rūdījumu visai dzīvei: „Likās pat, ka tagad bērnībā, kā arī vēlākā dzīvē es lielākiem satricinājumiem biju spējīgāka turēties pretim nekā sīkiem ikdienas peļu grauzumiem.” (Aspazija 1968: 230) Analītiski vērtējošs atskats uz bērnību pozicionējas Aspazijas spriedumā par sava rakstura galvenajām iezīmēm – „lecoša” attīstība un eksplodējošs temperaments. Abas īpašības izriet no Elzas iekšējām norisēm konkrētu notikumu ietekmē. Tā, piemēram, dzīvības iemīlēšana un saudzēšana rodas teju tūlīt pēc naida un greizsirdības pret jaunpiedzimušo brālīti, kas krasi izmaina attiecības ģimenē. Elza iekšēji attīstās nevis automātiski kompilējot citu ieteikumus un norādījumus, bet gan individuāli domājot un vērojot dzīvi. Pēc mazās lauku skolas Elza iepazina pilsētas ikdienu, deviņu gadu vecumā nokļūstot Dorotejas skolā Jelgavā. Tieši Jelgavā viņa pavada savas dzīves rītu un, komparatīvos pretstatos starp Jelgavu un Rīgu, noprotams, ka Aspazijas sirdī lielākā vieta pieder Jelgavai un tās nesteidzīgajam klusumam. Jelgavā Elza kopā ar savu māsīcu dzīvo vāciešu ģimenē, kurā gan iepazīst Šillera dzeju, gan cilvēkus, kas atstāj ietekmi uz viņas personību. Grūtībās priekšmetu apguvē skolā meitene parāda cīnītājas garu, ko papildina viņas teiktais, ka vispirms iemācījusies raudāt un tikai pēc tam smieties. Skolā Elzai ilgu laiku nācās sadzīvot ar atrašanos perifērijā pamatā sava mazā vecuma dēļ, taču viņa izlien saules gaismā, iegūstot skolas biedreņu un skolotāju cieņu ar apķērību un centību. Taču debesīs ložņā mākoņi, lai arī zelta – līdztekus progresam un panākumiem mācībās nelabvēlīgi dzīves apstākļi šajā posmā, galvenokārt ēdiena trūkums, atstāj sekas Aspazijas veselībā uz visiem laikiem.
„Zila debess zelta mākoņos” noslēdzas optimistiskā minorā – pārvarot smagās veselības problēmas un laika zaudējumu, Elzas jaunība izgrūda likstas no troņa un turpināja būvēt pakāpienus. Augšup. Un tikai. Aspazija reflektē par atmiņu un realitātes korelācijām, ņemot vērā tēlotā laika posma un rakstīšanas brīža mentālo pieredzes attālumu. Bērna bēdas nav ekvivalentas pieaugušā bēdām. Arī prieks un jūsma nē. Bērna perceptīvais mērogs nav pielīdzināms dzīves rūdīta cilvēka redzējumam, kas jāņem vērā attiecībā pret darba lirisko sentimentu.
Autobiogrāfiskajā literatūrā vienmēr uzpeld jautājums par objektivitāti – cik daudz, atstāstot atmiņas, spēts distancēt darba tapšanas brīža perspektīvas dominanti pār bērnības naivumu un neziņu. Otrs aspekts ir „tad un tur” ietekme uz „šeit un tagad.” Vai viena no latviešu literatūras lielākajām autorēm būtu tieši tāda pati, ja mazās Elzas basās pēdas skraidītu pa pilsētas bruģi, nevis pļavām? Vai saimnieku meitas statuss ģenerēja liesmojošo temperamentu un mentālo spēku? Vai, augusi citos apstākļos un vidē, viņa pasauli izjustu analoģiski vai diametrāli pretēji? Skaidrs ir tikai viens – Aspazija JUSTU.
Citētais avots:
Aspazija (1968). Zila debess zelta mākoņos. Rīga: Liesma
Raksta autore ir Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Baltu filoloģijas maģistru studiju programmas Literatūrzinātnes moduļa 2. kursa studente
Paldies autorei! Lasot vairākkārt aplaudēju.