Par teātri

21. septembris 2015 / komentāri 0

Bez konteksta jeb vidējā lasītāja pārdomas

Vai Ārijai bija Stokholmas sindroms?
Vai Saulcerīte stikla kalnā būtu varējusi novecot?
Vai Baibiņas acu atsegšana nozīmē nevainības zaudēšanu?
Tie ir tikai daži no jautājumiem, ko Raiņa hrestomātisko tekstu kontekstā izvirzījuši dažādu Latvijas augstskolu humanitāro specialitāšu studenti semināru diskusijās. Nevis lai trivializētu vai ironizētu, bet lai saprastu un noticētu jeb, Raiņa Jāzepa vārdiem runājot: “Ne nievāt pasauli, tik viņu saprast”.  Kaut arī šķiet, ka Aspazijas un Raiņa publiskajā telpā nupat jau ir par daudz, tomēr fakti liecina ko citu – studiju procesa optimizēšanas žņaugos Raiņa un/vai Aspazijas daiļradei veltītu speckursu nevar atļauties pat nacionālās filoloģijas programmas. Tāpēc kroders.lv kopā ar Rakstnieku savienību sāk publikāciju ciklu par Raiņa un Aspazijas tekstiem, jauniem autoriem/studentiem ļaujot tos aktualizēt mūsdienīgā, iespējams, arī provokatīvā gaismā. Neviens no šīs rubrikas autoriem nav piespiests mīlēt Raini un/vai Aspaziju, analizējamos tekstus viņi visi izvēlējušies brīvprātīgi un mēģinājuši izlasīt šodienas acīm – bez aizspriedumiem, pieņēmumiem un, jā, dažkārt varbūt arī bez nepieciešamajām priekšzināšanām. Tāpēc ik pa laikam dosim vārdu arī zinātājiem – praktiķiem un teorētiķiem.
Projektu Raiņa un Aspazijas 150. jubilejas gada ietvaros finansiāli atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds.

 

 

Aspazijas lugas “Gadu simteņu maiņā” nosaukums precīzi attēlo gan lugas tapšanas laiku (1899. un 1900. gads), gan jau pašā sākumā lasītājam liek nojaust, ka šis vēsturiski ļoti trauksmainais un radikāli uzlādētais laika posms, šī tūkstošgades mija, kas burtiski parādās lugas nosaukumā, nekronēs nezin kādu jaungada svinēšanu draugu pulkā, bet gan attēlos pasauli un sabiedrību uz gadsimtu sliekšņa 1905. gada revolūcijas priekšvakarā. Tomēr šobrīd es spriežu kā Aspazijas daiļrades ļoti vājš zinātājs, kā arī skopas ir manas zināšanas par 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma vēstures notikumiem. Tāpēc, lai izvairītos no diletantisma piegaršas, kas nenovēršami savircotu šo eseju, ja es sāktu censties izvērsti spriest par jaunlatviešiem, Jauno strāvu vai 1905. gada revolūciju Latvijā un tās cēloņiem, vēlos paskatīties uz šo lugu no nedaudz citādākas perspektīvas, t.i., kā vidējais lasītājs, kuram rūp teksts, iespaids un estētiskā teksta bauda.

Pirmo reizi šo darbu es izlasīju gandrīz pilnīgi bez konteksta, kā kāda autora uzrakstītu fantāziju, kurā mani visvairāk vilināja kolorītās darbojošās personas. Tikai vēlāk nedaudz detalizētāk uzzināju, kas slēpjas zem lugas metaforām un alegorijām, kā arī apjautu atbildi uz jautājumu, kas radās uzreiz pēc lugas izlasīšanas: „Ko, pie velna, tas viss nozīmē?”. Jā, bija jau gadījies dzirdēt par Aspazijas un Raiņa attiecībām ar Jauno strāvu un attieksmi pret milzīgā potenciāla apdvesto revolūcijas šūpuli, kur kūņojās pirmās sociālisma idejas. Zināms arī šis tas par literatūras vēsturi vai to, kā jaunlatvieši attīstījās par Jaunās strāvas kustību [1], kā arī Terjes Bindera romānā “Kur piedzimst vējš” sagrābstīta šāda tāda informācija par 1905. gada revolūciju. Tomēr, lai precīzi savilktu kopā šo fantāzijas žanrā tapušo Aspazijas darbu ar noteiktiem vēsturiskiem faktiem un sabiedrības noskaņojumu pirms vairāk nekā simts gadiem, ar manām zināšanām nepavisam nepietiek. Tāpēc, kā jau minēju, es šo darbu tiecos lasīt kā aizraujošu, sirreālu un episku literatūru. Biju dzirdējis, ka tā ir liela meistarība – uzrakstīt tekstu, ko var lasīt vairākos līmeņos. Umberto Eko šajā mākslā esot meistars. Un vēl jau ir Dantes “Dievišķā komēdija” vai Gētes “Fausts”. Galu galā arī Bībeli var lasīt kā visnotaļ aizraujošu fantāziju vai izcilu atziņu krājumu. Tāpat ir arī ar šo Aspazijas lugu – to var lasīt kā dokumentālu liecību par svarīgiem vēstures notikumiem vai kā fantastisku, nedaudz sirreālu, bet sasodīti skaisti uzrakstītu darbu. Cik gan bieži mēs pievēršamies literatūrai kā pašpietiekamai vērtībai? Kā skaisti uzrakstītam tekstam, nevis vārdu un burtu virknei, kuros apglabātas dziļas, dziļas vērtības un kas savā intertekstualitātē spēj līdzināties vien Borhesa stāstiem? Šajā brīdī prātā nāk Jāņa Einfelda proza, kas ir tik pašpietiekama un spēj lasītājam nodrošināt estētisku baudījumu praktiski bez konteksta. Tomēr tas jau būtu cits stāsts.

Aspazijas lugas "Gadu simteņu maiņā" pirmpublicējums "Mājas Viesa Mēnešrakstā" , 1900, Nr.1.Sākšu ar to, kāpēc es vispār gribu runāt tieši par šo lugu un kāpēc tās vietā neizvēlējos tādu Aspazijas darbu, par kuru kāds ir arī dzirdējis. Lielā mērā tieši tāpēc, ka atrast kādu viedokli par šo Aspazijas tekstu ir praktiski neiespējami. Tāpēc vien jau varu iemiesoties inovatīva literatūrzinātnieka lomā, kurš pie tam vēl sniedz pienesumu Aspazijas darbu pētniecībā. Brīvs no iepriekšējo kritiķu un pētnieku uzliktiem žņaugiem, ar tīru, neiespaidotu prātu attieksmē pret konkrēto lugu. Kas gan var būt patīkamāks, kā būt teju vai pirmgājējam, kas atklāj neiekarotu virsotni un vēlāk nejūt sirdsapziņas pārmetumus, ja šī virsotne sasniegta pa aplamu ceļu.

Otrs iemesls, kāpēc mani piesaistīja tieši šis Aspazijas darbs, ir žanrs – fantāzija, kurā darbojas pavisam neiedomājami tēli: Tolstojs, Zolā, Ibsens, cilvēks Bairona maskā, sieviete Žorž Sand maskā, Sāpes, Tīrā māksla, Viss jaunais un vēl daudzas citas visnotaļ kolorītas personības un tēli. Varu tikai iedomāties, cik interesanti būtu redzēt šo lugu uzvestu uz skatuves. Tas pa spēkam noteikti būtu tikai Alvim Hermanim.

Tātad, kā jau iepriekš minēju, lugu lasīju brīvs no citu viedokļiem un nosacīti brīvs no vēsturiskā konteksta, tāpēc nemaz nebrīnos, ka, izlasot pašu lugas sākumu, nodomāju, ka tas ir kāds Žila Verna darbs, nevis latviešu rakstnieces Aspazijas lolojums: “Liels nams. Viņa plašās telpas ir bagātīgi izgreznotas ar visiem sava laika modes, bagātības un mākslas ražojumiem. Neskaitāmas elektriskas ugunis izstaro veselu gaismas jūru. Visu telpu piepilda ziedošu puķu smarža. Garas galdu rindas ar sudraba, zelta un kristāla traukiem, kuri pildīti ar retiem, izmeklētiem gardēdāju ēdieniem un dzērieniem. Laiku pa laikam mūzika.” [2]

Piekritīsiet, ka apraksts ir teju identisks kapteiņa Nemo zemūdens kuģa “Nautils” interjera attēlojumam Žila Verna romānā “20 000 ljē pa jūras dzelmi”. Nav jau nekāds brīnums, jo Žils Verns savos darbos arī spēlējās ar visai revolucionārām idejām un tehnoloģijām, un savā ziņā viņa darbi arī atrodas uz šī simboliskā gadu simteņa sliekšņa. Žila Verna darbi varētu kalpot kā vēl viens spilgts piemērs tam, ka bieži vien literatūrai ir kāposta daba jeb tā rakstīta slāņu slāņiem un to, kā attiecīgo darbu lasīt un uztvert, lemj nevis implicētais, bet reālais lasītājs.

Luga ir sadalīta divās ainās, no kurām pirmā norisinās kāda liela nama telpās, par kuru iekārtojumu un gaisotni Aspazija smalki informē iepriekš minētajā citātā. Nama telpās sanākuši “visi sava laikmeta lielie gari, ģēniji, mākslinieki, varenie un viņu pielūdzēji un cienītāji, vīrieši un sievietes.” [3] Savukārt aiz namdurvīm pulcējas vēl vesels pulks uzdzīvotāju, kurus vismaz sākumā, šķiet, neviens nelaiž iekšā. Viesības rit pilnā sparā, neskatoties uz to, ka visnotaļ patīkamo gaisotni (19. gadsimtā jau bija arī labas lietas) sapūdēt cenšas viesis ar bezpersonisku vārdu – Kāds pesimists. Līdz ar viņu runā arī Sieviete, kura uzlikusi Žorž Sand masku (šķiet, šīs rakstnieces revolucionāro uzskatu dēļ sieviešu tiesību jautājumā) un pauž kareivīgu un nepielūdzamu viedokli: “Laiks nācis… arī mūsu diena aust! / Laiks mūsu gadu simtu važas lauzt!” [4]. Turpat netālu klīst Tīrā māksla, kurai no sirds neinteresē, kas notiek apkārt, tāpēc tā snobiskā pagurumā sēž tronī un spriež, ka viņai „vajag vaidu, lāstu, asaru. / Jo vairāk nakts, jo diena spožāka” [5]. Spriedze lugā pieņemas spēkā, kad “pa durvīm ielaužas kāds savāds pāris, vīrs un sieva” [6], no kuriem vīrs ir akls, bet sieva pamatīgi nervoza un acīga. Vīrs, iztaujāts par to, kas viņš ir, atbild ar episki uzlādētiem vārdiem: “Mans vārds ne visai tevim patiktos. / Tas ausīm dzirdams drīzāk skarbs, ne glauns. / Tad zini, es … es esmu viss, kas jauns.[7] Kunga sieva savukārt tiek dēvēta par Šaubām: “Vai nezini, / Ka jauns ar šaubām mūžam biedroti?”. [8] Neilgi pēc šo kolorīto jaunā gadsimta vēstnešu ierašanās lugā parādās arī Sāpes un diezgan pamatoti uzbrūk Pesimistam. Blakus tiem uzrodas kāda Dāma, kura, simbolizējot aizgājušā gadsimta sievieti, kas prot tik vien kā pūderēt vaigus un zvejot naudu no vīrieša maka, ieslīgst sarunā ar proletariāta simbolu Sievu. Lugas pirmā daļa noslēdzas ar cīniņu starp Sievu un Dāmu, kas kalpo kā neliels atgādinājums lasītājam – jaunais gadsimts stāv uz sliekšņa. Tomēr uz sliekšņa patiesībā ir izkārtojies vesels pulks ar noskrandušiem, netīriem un nepārprotami derdzīgiem vai spitālīgiem pundurīšiem, kuri apņēmības un spara pilni laužas namā: “Logos notinkšķ rūtis, un viņos parādās neglītas sejas. Citi pundurīši ielauzuši durvis, un nu visi kliegdami un brēkdami plūst ar vālu iekšā.” [9] Tomēr pārspēks ir mājinieku pusē un “punduri tiek pārspēti un izstumti atpakaļ. Tumsa nolaižas pār ainu.” [10]

Noslēdzoties lugas pirmajai daļai, lasītājs varētu just savādu atvieglojumu. Un kā nu ne, jo pundurīši namā nav ielauzušies, tajā iekļuvis vien Viss jaunais, Šaubas un vēl dažas, šķiet, visai nekaitīgas personas. Tomēr gadsimtu mija tuvojas un spriedze gaisā ir ar cirvi cērtama. Izlasot pirmo lugas ainu, prāts tiecas domāt sirreālās kategorijās, un nokaitētā gaisotne, kas valda namā, kā arī atrisinājuma un skaidrojuma trūkums pirmās ainas noslēgumā kā Holivudas trilleris liek lasītājam jo ātrāk ķerties pie otrās ainas.

Otrā aina jau pašā sākumā liek lasītājam saprast, ka laikā starp cēlieniem ir notikusi nemitīga, savā ziņā destruktīva darbība: “Lielākā daļa iedzīvotāju iz lepnā nama drošās patversmes tikuši izstumti no stiprākajiem laukā” [11]. Tātad notikusi kadru maiņa. Viss jaunais pārmācis veco. Šķiet, tuvojas pirmā janvāra rīts. Svīst gaisma. “Mūzika atskan straujā kaislā dejas tempā.” [12] Visapkārt laidelējas mūžīgās uzdzīvotājas bakhantes. Atšķirībā no pirmās ainas notikumiem un gaisotnes, namu ir pārņēmis bezrūpīgs dzīru prieks. Arvien garlaikotākas sāk justies Sāpes, kuras personificētas rupjas, milzīgas sievas veidolā: “Es tiešām nezinu, ko še lai daru! / Ar laiku darba sāks pavisam trūkt!”. [13] Lasītājam šajā brīdī noteikti parādās nojausma, ka 20. gadsimts iestājas kā straujš, bezrūpīgu plītētāju pārņemts jaunais laiks. Tomēr nemaldīsimies absurdajā, jo Aspazija šeit noteikti izmantojusi kontrastus, lai nošķirtu īsto no neīstā, labo no ļaunā un galu galā parādītu revolucionāro un spraigo gaisotni, kas ievada jauno gadsimtu. Sāpes dodas prom no nama, un viņai seko tikai trīs ļaudis no visa lielā uzdzīvotāju pulka: Ibsens, Zolā un Tolstojs. Tiesa, līdz ar šiem dzejniekiem no nama izsprūk arī kupls pulks viņu pakaļdarītāju, liekot lasītājam uzteikt Aspazijas asprātību un dziļdomību. Dzejnieki, protams, pavisam pamatoti paskaidro, kāpēc izvēlējušies doties baisajā ārpusē: “Kur dzīve tek un plūst, un rit, un rosās, / Caur trūdiem jauni, spilgti asni zeļ. / Kur plašā patvaļībā aukas plosās, / No apakšas uz augšu bangas veļ.” [14] Ibsens, runādams visu triju vārdā, vidējam lasītājam vissaprotamākajā veidā sniedz skaidrojumu rīcībai, kuru vidējais komformists uzskatītu par vājprātu: “Neko vairs vecā māksla nespēj jauna dot, / Tā sava laika gara nesaprot. / Mēs negribam tai vairs pie kājām sēdēt / Un viņai līdz par tēliem izģinst, dēdēt!”. [15] Zināms, ka trīs dižie dzejnieki Aspazijai ir bijuši iemīļoti, Ibsens jau noteikti, tāpēc nav brīnums, ka savus laikabiedrus autore izvēlējusies jaunās mākslas azotei. Tomēr, ja lasītājs šo to ir dzirdējis par šo dzejnieku darbiem, tad neskaidrībām nevajadzētu rasties. Zolā naturālisms, Tolstoja askētisms un ezotēriskie uzskati un Ibsena modernisms – tas viss piederas pie jaunā gadsimta, kurā konservatīvismam nav vietas.

Ļevs Tolstojs. Henriks Ibsens. Emīls Zolā

Dzejnieki pēc neilga laika izšķiras, iepriekš paziņodami katrs savu dzīves moto, “Ko priekšā sev kā karogu lai nesam.” [16] Tolstojs vēlas “Vislabāko”, Zolā “Īstenāko”, bet Ibsens “Viscēlāko”. Šajā brīdī luga nonākusi līdz atslēgvārdiem, kas savā ziņā norāda tālāko ceļu gadsimta dzīlēs. Tolstojs paliek pie ceļmalā pakritušajiem, Zolā dodas iekšā biezākajā ļaužu drūzmā, bet Ibsens atšķiras no visiem un kāpj kalnā. Tieši Ibsens jeb Kalnu kāpējs ir tas, kurš dodas tuvāk debesīm, lai satiktu Balsi, Dziļumu, Kapu, Atbalsi, Laiku un Augstumu. Visai episkā gaisotnē norisinās lugas noslēguma aina. Tēls ir kļuvis par visas cilvēces garu, kas ir nemirstīgs un meklē nevis laimi vai visaugstāko prieku, bet gan patiesību. “Tad meklē to vēl ilgi, ilgi!” [17], Balss saka. Neviens nespēj cilvēces garam dot atbildi. Patiesība ir prom. Luga noslēdzas bez atrisinājuma: “Meklē tāļāk – tāļāk – tāļāk!”. [18]

Dramatiskā luga, kuras laikā lasītājs piedzīvo veselu notikumu mudžekli un tiek ierauts teju absurdās, fantastisku tēlu radītās notikumu virknēs, noslēdzas uz pesimistiskas nots. Mēs varam tikai iedomāties Kalnā kāpēja rezignēto noskaņojumu, kad tam atliek vai nu doties lejā no kalna vai turpināt meklēt kaut ko tik abstraktu un nenotveramu kā patiesība. Lasītājs no mūsdienu perspektīvas jau nojauš, ka patiesība nav atrasta vēl šodien, pēc vairāk nekā simts gadiem. No patiesības cilvēks, šķiet, ir novirzījies vēl vairāk. Starp cilvēkiem kā rēgi klīst dažādas viltotās patiesības un, līdzīgi kā Bodlēra “Mākslīgās paradīzes”, visos mūsdienu kalnā kāpējos rada ilūziju, ka tūliņ, tūliņ…, bet patiesībā joprojām ir tikai tāļāk un tāļāk...

Lūk, vidējais lasītājs, iespējams, šo lugu uztvers tā, bet varbūt vispār neuztvers nekā vai uztvers greizi. Lai nu kā, secinājums ir viens – vidējais lasītājs kā lasītāju kategorija neeksistē, un sen jau tā vietā stājies subjektīvais lasītājs ar savu individuālo pieredzi, spējām un skatījumu. Bet varbūt tieši tas ir vidējais lasītājs? Tomēr, ja ņem vērā, ka Aspazija jau nebija nekāda vidējā rakstītāja, tad vidējam lasītājam nav ko krāmēties gar viņas darbiem, jo citādi var sanākt tieši tik izklaidējoša eseja kā šī.

 

Autors ir Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Klasiskās filoloģijas bakalaura studiju programmas 3. kursa students


[1] Šāda hipotēze parādās vēsturnieka Jāņa Šiliņa sarunā ar Eduardu Liniņu radio sarunu virknes „Rainis, Aspazija un politika” ietvaros.
[2]Aspazija. Gadu simteņu maiņā. Kopoti raksti, 3. sēj. Rīga: Liesma, 1986, 517. lpp.
[3] Turpat.
[4] Turpat, 518. lpp.
[5] Turpat, 519. lpp.
[6] Turpat.
[7] Turpat.
[8] Turpat, 520. lpp.
[9] Turpat, 524. lpp.
[10] Turpat, 525. lpp.
[11] Turpat.
[12] Turpat.
[13] Turpat, 527. lpp.
[14] Turpat, 528. lpp.
[15] Turpat, 529. lpp.
[16] Turpat, 532. lpp.
[17] Turpat, 535. lpp.
[18] Turpat, 536. lpp.

 

Rakstīt atsauksmi