Daila Ozola

Tulkotāja

Turaidene Maija

Beznosacījuma mīlestība – kas tā tāda? Kā tā izpaužas materiālistiskā pasaulē, un vai tai ir robežas? Cik mokošu vientulību izjūt nesaprasts cilvēks? Kādas ir vīrieša un sievietes mīlestības atšķirīgās izpausmes? Jautājumi, uz kuriem nebeidzu meklēt atbildes, šoreiz – Raiņa lugā “Mīla stiprāka par nāvi” par Turaidas Rozi, Turaideni Maiju [i].

Lugas pamatā izmantoti vēstures un teiku materiāli par meiteni Maiju, kura dzīvojusi Turaidā pie audžuvecākiem un gatavojusies kāzām ar Siguldas pils dārznieku. Maija atraidīdama aizvaino dezertējušu poļu armijas virsnieku, kurš viņu aizviļ uz Gūtmaņalu, cerot iegūt ar varu. Maija viņam sniedz sarkanu lakatiņu, piedēvēdama tam burvju spējas, apmaiņā pret savu nevainību. Sarkanā lakatiņa sargājošo spēku meitene piedāvā izmēģināt uz sevis. Virsnieks cērt Maijas kaklu ar zobenu un viņu nogalina.

Rainis lugu „Mīla stiprāka par nāvi” sarakstījis 1927. gadā par laiku, kad Latvija tika dalīta un pārdalīta Polijas – Zviedrijas karā (1600 – 1629). [ii] Ieilgusī karadarbība – jau apmēram 20 gadus – ir ļaudis nogurdinājusi, taču beidzot noslēgts kārtējais pamiers, kā var spriest pēc pirmā cēliena ļaužu runām krogā. Lugas norisē mieru gan nejūt, jo cīņas turpinās – šoreiz par cilvēkiem, ne vairs par zemi.

Bieži lugā izskan minējumi, ka karš ir vainīgs pie nelaimēm, posta un ļaužu netikumiem. Pirmajā cēlienā standartjunkursJakubovskis savu izlaidīgo dzīvesveidu izskaidro ar kara laika skolu. Turaidas pilī dzīvojošā Maija viņu saprot un aizstāv, kā arī vēlas palīdzēt laboties, zinot gan to, ka viņš ir nodevējs – pēc priekšnieka nonāvēšanas pārbēdzis no poļiem pie zviedriem, gan to, ka viņš savu bagātību ieguvis, aplaupot kritušos un nokautos: „Viņš: kareivis, kara laikā viņa straujā daba tapusi rupja” (196) [iii].Vēlāk, redzot, ka polis krogā nežēlīgi izturas pret meitenēm, viņa pārmet: „Kara laiki vēl turpinājas jūsu sirdī un dvēselē, un velti sievietes pūlas atgriezt vīriešus mierā un cilvēcībā” (223). Ne tikai vīriešu tikumi ir mainījušies –Turaidas pils galma dāma Frīda attaisno savu un citu sieviešu nepastāvību: „Kara laiki, šodien dzīvs, rīt nau vairs” (189). Arī tiesnesis lugas beigās secina, ka kara laiki vainīgi pie zemju izpostīšanas un ļaužu tikumu samaitāšanas.

Ļaudis vēlas mierīgu, normālu, sakārtotu dzīvi: viņi jau paspējuši ievērot pārmaiņas, zviedriem nākot pie varas – beidzot zemnieks tiek atzīts par cilvēku, ne darba lopu (Jakubovskis saka – „bidlo”) kā poļu laikā. Uz mierīgu un laimīgu nākotni cer arī Maija gaidot, ka pēc kara dzīve būs atkal laipna. Viņa vēlas apprecēties ar dārznieku Heilu, dzīvot saskaņā un drošībā, taču tam nav lemts notikt.

Maijas pasaules redzējums ļoti atšķiras no apkārtējo uzskatiem, viņa ir vientuļa, nesaprasta, kaut gan visi cildina un apbrīno viņas skaistumu, mīļumu. Audžuvecāku mazā meitiņa Lienīte kā skaudībā apbrīno Maiju daudzo pielūdzēju dēļ, kroga meita Grietiņa atzīst, ka Maija ir gan skaista, gan laba, taču visas citas meitas viņas dēļ paliek neievērotas. Starp apkārtējiem cilvēkiem Maija nejūtas kā starp savējiem un skumst pēc mirušajiem vecākiem: „Ak, daudz mani mīl, bet man tikai bail no tā” (256), viņa žēlojas Heilam.

Maija vairākās lugas epizodēs raksturota kā eņģelis, nevis cilvēks – kā savādāka, citādāka nekā pārējie – svētā. To saka gan Lienīte, Skudrītis (Jakubovska kalpotājs, arī iemīlējies Maijā), Jakubovskis, Heils, gan citi ļaudis. Viņai ir svešas parastās ļaužu kaislības un netikumi, toties piemīt bezgalīga spēja mīlēt (mūsdienās teiktu – beznosacījuma mīlestība). Arī pati Maija par sevi saka: „Tā neviena nespēj mīlēt kā es. Es nāku ne no šīs pasaules” (193).

Heils nespēj Maiju saprast: „Tu esi tik sveša pret visu, ko es pazīstu. Citiem tu esi tikpat savāda kā man” (252). Viņš uzskata, ka sieva ir vīra īpašums, un ar to Maijai pēc kāzām būs jāsamierinās, nevis jālūdz neizprotama brīvība. Heils par visu vairāk grib pasteidzināt kāzas, ātrāk salaulāties, lai iegūtu likumīgas tiesības uz Maiju, bet viņai tas nav saprotams: „Mans vārds, mana sirds, mana mīla ir daudz svētāki nekā visi likumi. Tā mana mīla tevi aizstāvēs vairāk par visu” (250).

No abu dialogiem noprotams, ka katrs runā par kaut ko citu – Heils gan apbrīno un iekāro Maiju viņas skaistuma un tikuma dēļ, gan mokās neprātīgas greizsirdības uzplūdos, redzot, ka citiem viņa arī patīk, gan netic Maijai, ka tā ir viņam uzticīga. Varbūt Heils kādreiz cietis no sievietes nodevības, iespējams, tā bijusi Frīda, kura neatsaka arī Jakubovskim. Heils vairs netic nevienai un pat nemana, ka Maija ir citādāka: „Visas tikai kustoņas! [..] Tu dod savu sirdi, kam viņām sirds? Tām vajaga gluži kā cita. Visas vienādas!” (190), līdz ar to sagādājot viņai neizturamas mokas.

Jakubovska solījumi mainīties – beigt dzert un skriet pakaļ meitām, Maijai liek kļūdaini domāt, ka viņa var piedzīvot poļa gara uzvaru pār miesas kārībām un kaitīgiem ieradumiem. Viņa pat cenšas novilcināt savu kāzu dienu, domādama, ka tādējādi var Jakubovskim palīdzēt. Taču poļa solījumi tālāk par vārdiem netiek, un otrā cēliena vidū krogā Maija atkal redz ierastās uzdzīves ainas. Viņa pārmet Jakubovskim: „Es tevi par labāku turēju...Tu nesapratīsi nekad cilvēku, tu zvērs. Tu man esi svešs!” (225; 226)

Arī Heilu izmainīt Maija nespēj, lai kā pūlētos. Viņa paliek uzticīga solījumam Heilu precēt un, sastopot viņa varmācību un greizsirdību, vienalga mīl. „Heils ir taslabākais un krietnākais cilvēks visā pasaulē, tas skaistākais un mīļākais,” (169) viņa saka Lienītei. To grūti izprast, ja neņem vērā Maijas dzīvošanu vienlaicīgi divās sfērās: materiālajā – fiziskajā, kopā ar citiem cilvēkiem, un garīgajā, neredzamajā, citiem neizprotamā un neaizsniedzamā.

Maija nespēj dzīvot ilgstošā nemierā, bailēs no rupja fiziska spēka, no aizdomām un greizsirdības. Kad Heils viņai atkal uzbrūk ar pārmetumiem, Maija saka: „Tu mani nomocīsi līdz nāvei. Cik man tā spēka jau tagad?” (194) Sākumā sarunā ar Lienīti viņa vairākas reizes atkārto, ka cilvēki ir briesmīgi, un šausminās par cilvēka dabu – ķert, gūstīt, ņemt ar varu un nogalināt, bet beigās, pirms iešanas uz alu, Maija, šķiet, jau ir tuvu nervu sabrukumam: „Ak, paradīze, - vienu mirkli atpūsties!” (269) Šī replika atgādina fragmentu no dzejnieka Omāra Haijāma četrrindes: „Mana paradīze – viens mirklis miera.” [iv] Lai kā apkārtējie Maiju cienītu un daudzinātu par eņģeli, svēto, tas neizmaina neviena rīcību, viņas gars nejūt citos atbalstu, tādēļ viņai ir smagi un baisi.

Gadījumos, kad ar loģiku kāda uzvedību nevar izskaidrot, visos laikos likumsakarīga ir bijusi pārdabisko spēju piedēvēšana. Maija, skaitot savādus pantiņus, piemēram: „Buru, buru, buru – / Ko es rokās turu –” (175), runājot citiem nesaprotamas lietas vai arī tīši radot iespaidu, ka viņa tiešām zina kādus īpašus burvju vārdus, rada sev aizsardzību – vienīgo, ko respektē arī rupjš fizisks spēks. Lugas beigās, lai izvairītos no Jakubovska nežēlīgo nodomu īstenošanas, Maija kārdina viņu ar vienīgo, kā viņam vēl nav – dievišķu spēju būt neievainojamam.

Nāves tuvums lugā jaušams jau ar pirmo skatu, kad Maija miroņus atzīst par labākiem esam nekā dzīvie. Vēlāk – nepatiesi apvainota – nepretojas Heila mēģinājumam nomest viņu no torņa un pat uzskata, ka mirt no mīļotā rokām būtu labi un patīkami, salīdzinot iespējamo kritienu ar viņas dvēseles nolaišanos uz Zemes eņģelīšu pavadībā piedzimšanas brīdī. Notikumu iespējamais atrisinājums iezīmējas tad, kad otrajā cēlienāSkudrītis Maiju salīdzina ar svēto Barbaru, kura arī dzīvojusi tornī, bet, kā zināms, tēvs viņai dusmās nocirtis galvu. [v]

Heils nenotic Maijas šaušalīgajām priekšnojautām un, gatavodamies kāzām, vēlas viņu atstāt bailēs vienu. Ilgodamās miera un atrisinājuma, viņa miroņus nodēvē par „mieroņiem” (264) un atlaiž Heilu. Šis varētu būt viens no lugas būtiskākajiem momentiem – Maijas samierināšanās, likteņa nenovēršamības pazemīga pieņemšana. Nekādus kompromisa variantus viņa pat domās nepieļauj un zina, ka iespējamās poļa vardarbības sekas var būt tikai nāve, un vienīgais, kas viņu dara stipru, neuzveicamu, ir pārliecība, ka „...labs un gars ir manas pašas un man neatņemams...” (283).

Ja līdz šim Maija centusies izbēgt no vislielākajām briesmām – Jakubovska iekāres un nežēlastības, tad tagad viņa piepeši skaidri saprot, ka nav nozīmes baidīties no tā, ko novērst nav viņas spēkos. Maija pārvar izmisumu, skaļi prātojot: „Varbūt kāds, mīlā mirstot nemaz nenomirst, bet dzīvo vēl aiz nāves? Un varbūt kāds atmostas tikai tad uz dzīvi, kad mīlā mirst? [..] Man var atņemt tikai dzīvību, bet paliks – mana mīla.” (264) It kā jau zinātu, ka jāgatavojas lielām sāpēm, Maija mierina sevi: „…miesas jau bieži sadrebas, kad arī gars ir stiprs,” (265) un salīdzina jebkuras sāpes ar dūrienu pirkstā. Šīs ainas kontrasts ar Maijas dzīves izskaņas īstenību vēl vairāk pastiprina varmācīgo pāridarījuma netaisnību.

Lugas traģika ir nevis faktā, ka Maija tiek noslepkavota – tas jau pats par sevi ir nepieņemami, un ne tādēļ, ka viņa neapprecējās ar savu mīļoto Heilu, bet gan tajā, ka Maija dzīvoja un nomira nesaprasta. Tikai pēc viņas nāves visiem it kā atveras acis: mīla tiešām izrādās stiprāka par nāvi. Ļaudis tiesas zālē saka: „Viņa, labprātīgi iedama nāvē, mūsu visu grēkus ir uzņēmusi uz sevim un izpirkusi! [..] Karš bija nokāvis taisnību, taisnība paceļas atkal dzīva no mirušās Maijas miesām” (306).

Jēzum līdzīga tēla loma tāpat kā citās Raiņa lugās – „Pūt, vējiņi!”, „Indulis un Ārija” – arī šajā traģēdijā iedalīta sievietei. Nevaru piekrist teātra kritiķei Zanei Radzobei, ka „par spīti krāšņajiem sieviešu tēliem, Raiņa lugu centrā ir vīrieši.” [vi] Dažās lugās, arī šajā, blakus gan spēcīgiem, gan vājiem, mainīties nespējīgiem vīriešiem darbojas garīgumu personificējošas, skaistas, mīlošas, upurēties gatavas sievietes – cīnītājas. Un, manuprāt, viņas ir lugu centrālie tēli.

Nekas šodien nav citādāk, kā laikā, kad Rainis gandrīz pirms 90 gadiem sarakstīja šo lugu, vai pirms 400 gadiem, kad dzīvoja Turaidene Maija, vai pat 2000 gadu senā pagātnē – gara eksistenci un tā uzvaru pār miesu ļaudīm parāda ne tik daudz cilvēka dzīve, bet gan viņa nāve. Paradoksālā kārtā. Pat reanimatologs Pēteris Kļava par pierādījumu nemirstīgam, no fiziskā ķermeņa neatkarīgam garam izmanto Tibetas lamu mirstīgo atlieku fotogrāfijas pēc mazā un lielā gaismas ķermeņa realizēšanas. Ārsts arī apgalvo: „Rietumi pieprasa brīnumu, Rietumi pieprasa rezultātu.” [vii] Nekādi darbi, nekādas runas ar visizsmeļošākajiem argumentiem nedarbojas, vairākumam tie paliek neizprotami. Apziņa vai nu ir pamodusies, vai snauž, līdz kāds pamatīgs satricinājums – kā, piemēram, citu traģiska vai neparasta nāve – nepamodinās to. Cilvēka daba nav mainījusies, mainās tikai dekorācijas.

Rainis uzskata, ka „tā ir sabiedrības neveselības un nākoša sabrukuma zīme, ka viņa netic vairs garīgiem spēkiem, bet tikai rupjai varai, kaujamiem ieročiem un naudai” [viii], un viņš to lugās parāda nepārprotamā veidā. Nekas nevar būt skaistāks, cēlāks kā Raiņa stiprās sievietes – nesaprastās, pūlim neizprotamās un tādēļ mūsdienu teātrim zaudētās. Bet varbūt tomēr nē?

Autore ir Liepājas Universitātes maģistra studiju programmas "Rakstniecības studijas" 2. kursa studente