Marķīza neatgriešanās
Ar izrādi “Marķīze de Sada” atklāta Jaunā Rīgas teātra 2017./2018. gada sezona. Tas ir simboliski, jo tieši šīs lugas uzvedums bija Alvja Hermaņa pirmais darbs uz Jaunā Rīgas teātra lielās skatuves. Arī tagad JRT ir jauns sākums, jāapdzīvo svaigi izremontētās Tabakas fabrikas telpas un jācenšas tajās rast teātrim raksturīgo noslēpumainā romantisma auru.
Droši vien daudziem skatītājiem iepazīšanās ar režisora jaunāko darbu reizē būs arī pirmais apmeklējums tagadējā teātra mājvietā Miera ielā. Smiļģa mājā skatītāji devās cauri galvenajām durvīm un pēc nelielā koridora šķērsošanas nonāca lielā vestibilā ar garderobi un kamīnu. Miera ielā, lai tiktu iekšā pa durvīm, vispirms jāpieveic neliels kāpņu posms. Aiz durvīm atkal seko kāpnes, kuru augšgalā sagaida laipnie biļešu kontrolieri. Tālāk skatienam atklājas neliels kāpņu laukums, kurā centrālā vieta ir liftam. Blakus tam uz sienas ar baltiem burtiem rakstīts, ka garderobe un kafejnīca atrodama ceturtajā stāvā, kamēr lielā un mazā zāle – sestajā. Ja nav nepieciešamības spraukties nelielajā lifta kabīnē, kurā komfortabli var sakāpt vien četri cilvēki, var doties augšup kājām, pa ceļam aplūkojot durvis ar uzrakstiem “Personālam” vai raidot skatu caur kādu no nedaudzajiem logiem Cēsu ielas virzienā. Lielajā zālē skatītājus sagaida jau pazīstamie krēsli no Lāčplēša ielas. Zāles noformējumā dominē melnā krāsa, neviļus atgādinot Vladislava Nastavševa režisēto darbu interjeru.
Skatuves priekškars ir atvērts, un skatītājs var iepazīties ar atturīgi greznu salonu baltā krāsā. Tā centrā ir platas stiklotas durvis. Mēbeļu neesamība liek nojaust, ka pirmajā cēlienā, kas veltīts Mocarta laika franču rokoko stila aktierspēlei, tās nebūs nepieciešamas. Otrais cēliens paredzēts Austrumu teātrim, Japānas klasiskajai dejas un dziesmu spēlei kabuki un buto dejai. Trešajā cēlienā vērojams pseidoreālisms.
Pēc lugas autora Jukio Mišimas ieceres katra no varonēm ir kā simbols. Marķīze de Sada attēlo sievas nodošanos savam vīram, Montreija kundze – likumu, sabiedrību un morāli, Anna rāda sievišķīgu tiešumu un bezprincipialitāti, baronese de Simiāna – reliģiju, grāfiene de Senfona – miesisku iekāri, savukārt kalpone Šarlote reprezentē vienkāršos ļaudis.
Iestudējuma sākumā uz skatuves uznāk sieviete vairāk vīrietim raksturīgā ietērpā un pēc ilgākas saņemšanās triec dunci sev vēderā. Šai etīdei nav tiešas saistības ar turpmāko izrādes darbību, tāpēc var šķist, ka tā ir lieka. Tomēr jāpatur prātā, ka lugas autors Jukio Mišima dzīvi beidza pašnāvībā pēc neveiksmīga varas sagrābšanas mēģinājuma valstī. Japāņu kultūrā seppuku jeb harakiri veic, lai mirtu ar godu, nekrītot ienaidnieka rokās. Šī nelielā aina godina viņa piemiņu un sniedz neuzmācīgu, tikko nojaušamu kontekstu tālākajai izrādei, kuras aprakstā minēta Francijas aristokrātu kolektīvā giljotinēšana un vecās Eiropas civilizācijas norieta sākums.
Cita pēc citas caur stiklotajām durvīm uz skatuves uznāk aristokrātiskas dāmas neticami platos un greznos tērpos. To valkāšana prasa zināmas iemaņas, un aktrisēm tās pilnā mērā piemīt. Nav nemaz tik viegli ienākt pa durvīm, ja svārki ir trīsreiz platāki par to valkātāju. Kā vēlāk redzams, dāmas savas kuplās garderobes dēļ nespēj vienlaicīgi pamest salonu un notiek pat neliels cīkstiņš par iespēju iziet caur durvīm pirmajai.
Pirmajā cēlienā aktrišu sejas gandrīz visu laiku ir vērstas tieši pret skatītājiem. Ir daudz runu, tās pavada maigi izsaucieni un vijīgi dejiskas roku kustības. Kopā tas rada ļoti juteklisku iespaidu. Tā kā darbības uz skatuves ir maz, bet monologu daudz, nepieciešams sasprindzināt uzmanību, lai izsekotu varoņu stāstītajam. Visvieglāk ir sekot Sandras Kļaviņas vēstījumam, jo viņas provokatīvā varone grāfiene de Senfona runā spilgti un izteiksmīgi.
Otrajā cēlienā aktrises uznāk uz skatuves ar veikli improvizētām geišu frizūrām un tērpiem. Varoņu rokas joprojām dejo, bet jūtami austrumnieciskāk. Runa tiek paspilgtināta ar uzlēcošās saules zemei fonētiski raksturīgiem izsaucieniem. Paralēli marķīzes de Sadas asajam strīdam ar māti vērojama arī savdabīgā buto deja. Šķiet, ka to dejo nevis kalpone Šarlote, bet pats kaislību pavēlnieks marķīzs de Sads.
Grāfiene de Senfona, stāstot par dalību melnajā mesā, nomet savu geišas sasuku, noņem tērpu atribūtus un paliek tērpusies vairs “tikai” savā greznajā kleitā. To pašu dara arī pārējās skatuves varones. Savādi, bet tajā brīdī viņas nudien šķiet kailas.
Trešajā cēlienā lugas varones tērpušās baltā. Tādas ir gan viņu skaistās kleitas, gan jaunās parūkas. Salonā parādījušās mēbeles, iekurts kamīns. Arī kalpone ir tādā pašā tērpā kā kundzes. Viņas bezrūpīgā grāmatas lasīšana, kad Montreija kundze liek ieliet šampanieti, liecina par pārmaiņām un jauno brīvības garu, kas sajūtams turpat aiz salona durvīm. Aristokrātes pat neiebilst pret kalpones pret kamīnu pacelto ar nolūku sildīt dibenu. Jo iestājušies citi laiki, turklāt bez cerībām uz atgriešanos. Prātā vairs nav jutekliskas baudas. Bēgošā Anna saka ardievas, bet grāfiene de Senfona ir jau mirusi, viņas reiz tik baudkārajai miesai paradoksāli kļūstot par revolucionārā laika simbolu. Paliekošajām varonēm jādomā par bēgšanu vai palikšanu dzīvām. Te nav vietas plebejiskai panikai, draudošās briesmas tiek gaidītas aristokrātiskā mierā.
Par aktrišu darbu sakāmi vienīgi labi vārdi, kā jau Jaunajam Rīgas teātrim tas ierasts.
Šeit liela nozīme ir Simonas Orinskas atveidotajam Šarlotes tēlam. Kalpone runā pavisam reti, bet viņa ir skatāma gan dejojam viena pati, gan ar grāfieni de Senfonu, gan vienkārši lasot marķīza de Sada ieslodzījumā radīto grāmatu.
Režisora radītā rotaļa ar stiliem ir izdevusies, un teātra gardēžiem garlaicīgi nebūs. Ja stilu spēle nešķitīs saistoša, izrādes pirmā puse var likties mazliet garlaicīga. Trešais cēliens atgādina, ka Alvis Hermanis un Jaunā Rīgas teātra aktieru trupa sevi daudzas reizes ir apliecinājuši kā izcilus pseidoreālisma meistarus. Tajā radītā skumjā aizejošo laiku atmosfēra būs pazīstama šī teātra regulārajiem apmeklētājiem.
Lugas centrālā figūra ir marķīzs Donasjēns Alfonss Fransuā de Sads – persona, kura lugā nedarbojas un kuru, palūkojoties darbojošos aktieru sarakstā, neviens netēlos. Tas izrādei laupa labu daļu sprieguma. Tāpēc otras galvenās personas – Renē de Sadas paziņojumam par došanos klosterī nav liela pārsteiguma efekta. Kad marķīzs de Sads klauvē pie durvīm, skatītājs jau zina, ka viņš netiks ielaists iekšā.
* "Skatītājs VĒRTĒ"
Rakstīt atsauksmi