Opijs tautai

Sastopoties ar „Pēdējo Ļeņina eglīti” Jaunajā Rīgas teātrī, tiku ierauta koncentrētā un interaktīvā filozofijas stundā, kurā biju nodarbināta vairāk nekā pusotru stundu, tulkojot filozofa Ulda Tīrona norādītos simbolus un notikumu interpretācijas.

Izrādes pieteikumā režisors norāda, ka piedāvātais materiāls nav jāuztver vēsturiski, bet gan jāiepazīstas ar savu vēsturisko sajūtu, asociācijām un priekšstatiem par padomju valsts dibinātāju un 1917. gada revolūcijas autoru Vladimiru Iļjiču Ļeņinu. Manuprāt, līdztekus šim mērķim materiāls sniedz varbūt nedaudz savdabīgu, taču nepārprotamu liecību par laikmetu un komunistisko ideoloģiju kopumā. Izrādē totalitārisma aspekts saslēdzas ar teogonijas ideju, kas palīdz izprast krāsainās kolāžās virknēto notikumu nozīmi un mērķtiecību. Kā zinām, komunistiskā ideja izslēdz Dieva esamību un ironizē par to, tomēr ir skaidrs, ka jebkurā sabiedrībā ir nepieciešama kāda transcendentālā realitāte. Reliģija spēlē būtisku lomu jebkurā ideoloģiskā konstrukcijā, un Ļeņina kanonizēšana ir tas „opijs tautai”, kas nesenā pagātnē ir aizmiglojis sabiedrības apziņu. Izrādes pamatā ir stāsts par to, kā rodas jauna reliģija, kuras centrā tiek izvirzīts savs svētais, kuru pielūgt, apbrīnot un citēt.

Izrāde neviļus sadalāma divās daļās: pirms un pēc jeb „Ļeņins dzīvs” un „Ļeņins dzīvo”. Pirmajā nosacītajā daļā, kur Uldis Tīrons izmanto dokumentālu materiālu – Maskavas arhīvos iegūtās „Ļeņina sanitāru piezīmes” (1923), Viļa Daudziņa meistarīgi atveidotais cilvēciskais Vladimirs Iļjičs vada savas dzīves pēdējās dienas „Gorkos”. Vecuma realitāti ar visām fizioloģiskajām iezīmēm aktieris atveido līdz naturālismam precīzi, taču vienlaikus ārkārtīgi taktiski un smalkjūtīgi. Redzams, ka Daudziņš ir pilnībā iedziļinājies atveidojamā tēla raksturā – Vladimirs Iļjičs komunikācijā ar apkārtējiem ir gan smīkņājoši izsmējīgs, gan arī kaprīzi nevarīgs, kas mijas ar savdabīgu despotismu, ļaujoties savu līdzcilvēku rūpēm. Paradoksāli, bet Ļeņina tēls visā izrādes kontekstā šķiet visreālākais. Arī latviešu sarkanie strēlnieki ir pārsteidzoši cilvēciski iepretim zombijiem līdzīgajiem tēliem, kuri pulcējas ap Ļeņinu.

Otrajā daļā dažādās līdzībās un notikumu transformācijās tiek atspoguļota jaunās reliģijas ieviešana sabiedrībā un tās attīstīšanās līdz absurdam. Piemēram, spilgti attēlota Ļeņina iecelšana svēto kārtā ar ortodoksālajā kristietībā pazīstamajiem elementiem – netrūdošs ķermenis kā svētā relikvija, tā godināšana, lūgšanu lasīšana rečitatīvā melodijā, priekšmetu sakralizācija. Tā teikt, „Ļeņins dzīvo” savu, neatkarīgu, cilvēku apziņā un fantāzijā režisētu dzīvi. To lieliski atklāj mizanscēna, kad mirušais Ļeņins, nonākot ārpuszemes realitātē, sastop savu dubultnieku, cilvēku glorificētu ideju par Ļeņinu, kuru lieliski un pārliecinoši (arī vizuāli) spēlē Emīls Krūmiņš. Jaunais Ļeņina tēls pamazām nomāc reālo Ļeņinu – cilvēku, kuru spēlē Vilis Daudziņš, un rada pavisam jaunas viņa īpašības: „oktobrēnu vectēvs”, „labais bērnu draugs” u.tml. Vēl tagad atceros, ka manā bērnībā vienas no pirmajām lasītajām bērnu grāmatām bija „Stāsti par Ļeņinu”, „Ļeņins un sarkankrūtīši” utt.

Iestudējuma centrālais simbols ir „Melnais kvadrāts”, kurš attiecas uz visiem izrādē iesaistītajiem tēliem: to kuba izskatā izrādes sākumā uz skatuves uznes Baibas Brokas Nadežda Krupskaja, arī citi tēli to pārvieto, no tā ceļ pieminekli, tas tiek iedots katram skatītājam kopā ar programmiņu, tā liekot domāt, ka tas ir esošs mūsos un ar mums. „Melnais kvadrāts” ir Ļeņina Mauzoleja forma, kas atspoguļo „ceturto dimensiju”, kurā nāves nav. Rodas asociācija ar melnās kastes teoriju – kā vietni, kurā notiek kādas idejas, norises un objekta acīm apslēpta (neizzināta) transformācija; „Melnais kvadrāts” kā analoģiska politiska sistēma, caur kuru ir izgājusi lielākā daļa mūsu sabiedrības. Arī es joprojām varu no galvas noskaitīt visu kādu pirmajā klasē skaitītu dzejoli, kurā skan vārdi: Kak harošo čto v solnočnom apreļe radiļsa Ļeņin lučšij iz ļudej [1].

Izrādes laiks paskrēja „vēja spārniem”, un tajā piedzīvotais sniedz lielu gandarījumu, pirmkārt, par iespēju domāt līdzi, nesaņemot „gatavas” atbildes un, otrkārt, par iespēju piedzīvot atklājumus dažādos līmeņos.

Patiesībā jau izrāde nav par viena cilvēka radītu reliģiju, bet gan par to, cik viegli sistēma, izmantojot mūsdienās tik pazīstamās prāta manipulācijas, sabiedrības zombēšanas prakses, var iedzīvināt savas idejas, kontrolēt un noteikt savu pasaules kārtību. Iespējams, šāda šķautne var sniegt atbildi uz jautājumu, kāpēc šodien un kāpēc Ļeņins.