Recenzijas

8. augusts 2012 / komentāri 0

Savdabīgā dzīve

Recenzija par „Dirty Deal Teatro” izrādi „Dzīve izdevusies” Normunda Griestiņa režijā

Par Ļenas un Vadima mīlestību neviens neuzzināja, un tāda laikam arī ir „patiesa” mīlestība. Vadims ar Ļošu darbu skolā nomainīja uz jaunu biznesu – pakešu logu likšanu daudzdzīvokļu namos un video kasešu pārdošanu tirgū, kur viņus bieži apciemoja Ļena un Andžela… un dzīve bija izdevusies!

Vērojot Normunda Griestiņa svaigāko veikumu „Dzīve izdevusies” Dirty Deal Teatro, lielākoties šķiet, ka izrādei dotais nosaukums ir sarkastisks. Tomēr, nedaudz izmainot ierasto domāšanas trajektoriju, sāk šķist, ka jaunajam režisoram taisnība un uz redzamo, nenoliedzami skarbo un atklāto epizodi no četru jauniešu dzīves, attiecināmā frāze ir ironiska tikai no paviršas skatu pozīcijas, bet pašiem stāsta varoņiem tiešām šķiet, ka, noslēdzoties lugā sablīvētajām dzīves izmaiņām, kuras saistāmas ar vidusskolas absolvēšanu, kāzām un šķiršanos, profesijas maiņām, dzīve ir nonākusi uz stabilām sliedēm.

Baltkrievu dramaturga Pāvela Prjažko radītajā, laikmetīgajā lugā attēlotā situācija varētu šķist pazīstama, domājams, gan ne īsti caur personisku pieredzi, bet uzskatiem par to, kāda tā varētu būt konkrētam, mikrorajonu ielās un sabiedriskajos transportos redzētam sabiedrības slānim, uz kuru lielākoties ierasts lūkoties kā uz neizglītotu un neveiksmīgu. Tieši tas ir par iemeslu divējādajām sajūtām, kādas rodas, skatoties izrādi. Distancēties no redzamā ir visai viegli tieši tāpēc, ka stāstu lielākoties grūti sasaistīt ar konkrētu, privātu pieredzi, vismaz redzamo, saasināto situāciju līmenī, un līdz ar to materiāls kļūst visai sarkastiski izklaidējošs. Tomēr, vairāk aizdomājoties par dzīves pozīciju saistību ar darba saturu, sāk šķist, ka Normunda Griestiņa piedāvātais skatījums, liek saprast, ka pat tad, ja šāda dzīve nebūt nešķiet izdevusies, vajadzētu pieņemt, ka tiem, kuri to dzīvo, ir cits viedoklis par piekoptā dzīves stila veiksmēm. Šāds uzstādījums var likties teju snobisks, ieslīgstot intelektuālās pārdomās par izglītības un pasaules uztveres nozīmi indivīda laimes izvērtējumā. Izrādes varoņu dzīves apstākļi, kurus labi raksturo spēles vides noplukusī un ar krāmiem pārblīvētā estētika, kā arī tas, ka meitenēm knapi izdodas absolvēt vidusskolu, bet jaunekļi nākotni sekmīgi cer nodrošināt, strādājot tirgū, rada sajūtu, ka šāda dzīve nevar būt laimīga, vērtējot redzamo pasauli pēc vispārpieņemtajiem lietderības standartiem. Līdz ar to „Dzīve izdevusies” kļūst ne tikai par formas ziņā interesantu darbu, bet materiālu pārdomām pat to, pēc kādiem kritērijiem un caur kādu pozīciju skatāmies uz ne tikai savas, bet arī citu dzīves veiksmēm un neveiksmēm, priekiem un bēdām.

Izvēlētais laikmetīgās dramaturģijas materiāls labi sader ar režisora radīto izrādes estētiku, kā arī visnotaļ atklāti un patiesi, bet varbūt tomēr caur aizspriedumiem un stereotipiem, atspoguļo apcerētā sabiedrības slāņa, kurš ne mazāk klišejiski tiek asociēts ar treniņtērpiem, zemu izglītības līmeni un mikrorajonu vidi, sadzīvi. Turklāt dara to nenoliedzami uzjautrinoši, ja vien skatītājā nopietnu pretestību neizraisa necenzēto vārdu plūdi, kuri atbilstoši ieguļas tēlu valodā, lai gan brīžiem šķiet, ka Pētera Draguna tulkotie dialogi sastāv vien no savstarpējām uzrunām un lamu virtenēm. Turklāt režisora izvēlētie aktieri - gan neprofesionāļi Alise Indāne un Ēriks Poņemeckis, gan pieredzējušākie Lienīte Osipova un Armands Berģis - dialogus izspēlē tieši tik saasināti un precīzi, ka pateiktais kalpo drīzāk kā norāde uz sabiedrību, kuru pārstāv viņu tēli, lielāku emocionālo nozīmi piešķirot tieši veidam, kā izspēlētas epizodes. Šķietami sadzīviskās ainas balansē uz absurda robežas, bet dažas no tām tiek apzināti līdz tam novestas. Bet mirklī, kad Ļenas atveidotāja Alise Indāne, it kā aiz pārdzīvojuma histēriski raudot, bet patiesībā starp izmisuma kaucieniem izdvešot smieklus, sēž zem galda, izrādei klāt nāk dīvaina apziņa par redzamā procesa teatralitāti, kura mijas ar pašdarbnieciska priekšnesuma sajūtu.

Stilistikas ziņā izrāde ir līdzīga Normunda Griestiņa aizgājušā gada diplomdarbam režijā „Makbets”. Arī šoreiz režisors savus aktierus precīzi izraudzījies atbilstoši tipāžiem, atļāvies būt ekspresīvs, eksperimentēt, šķiet, bez jebkādas iekšējas vai ārējas cenzūras, ko pieļauj izvēlētais Dirty Deal Teatro spēles laukums, un izaicināt skatītāja gaumes sajūtu. Izvēlētās stilistikas ietvaros režisors spēles laukumu piepildījis ar lietām, kuras tiešām varētu saistīt ar apzīmējumu trash (atkritumi), kas atrasti kādā tuvējā izgāztuvē. Plastmasas pudeļu rindas, alus skārdenes, veci krēsli un matrači, automašīnas durvis un sēdeklis, plastmasas suns, kurš salīmēts ar izolācijas lenti, un tērpi no humpalām, vieta atradusies arī ļodzīgai mazmājiņas konstrukcijai ar reālu klozetpodu. Tas viss veido saskanīgu kombināciju ar izvēlēto leksiku un trash estētiku, atbilstoši ar dažādiem mēsliem aizkrautajā skatuvē novietotie priekšmeti lielākoties tiek izmantoti tikai vienreiz un pēc tam atkārtoti pamesti nebūtībā. Uz skatuves valdošo miskasti vēl vairāk papildina dažādu ēdienu un dzērienu izlietojums - haotiskas mīlas ainas laikā pa grīdu izsmērēta majonēze un ar ūdeni apšļakstīts spogulis. Ar konceptuāli ieturēto scenogrāfiju saskanīgs ir arī izrādes muzikālais noformējums, kurā iekļautās skaņu kombinācijas brīžiem ir tikpat nepieradinātas un abstraktas kā „Dzīve izdevusies” vizuālais noformējums. Prātā nāk frāze: One man's trash is another man's treasure (Kas vienam atkritumi, citam – dārgums – angļu val.).

Latvijas teātra vides kontekstā Normunda Griestiņa izvēlētā izrādes forma tik tiešām ir savdabīga, un, spriežot pēc pirmizrādē man blakus sēdošās kundzes, kuras vecumu varētu novērtēt kā visnotaļ cienījamu, reakcijas uz piedāvāto materiālu, saprotama un izklaidējoša ne tikai jaunajai paaudzei.

Rakstīt atsauksmi