Starp romānu un skatuvi
Izrādes starpbrīdī pie kafijas tases dzirdēju apzīmējumu, kas, baidos, Antona Hansena Tammsāres Zemes un mīlestības ceturtās daļas dramatizējumam Latvijas Nacionālajā teātrī pielips kā otrā āda: „Ko tad gaidīji? Iestudē taču igaunis...” Pats to droši vien negribēdams, igauņu viesrežisors Elmo Niganens uzpūtis liesmu populārajam latviešu stereotipam par lēnajiem igauņiem. Un kā ne – izrāde velkas četras stundas. Tās nav bez savas burvības, tomēr laika pārdomām, kas tieši uz skatuves nav sakritis vajadzīgās proporcijās, ir vairāk nekā nepieciešams. Mentalitātei ir milzīga nozīme. Kultūras atmiņai tāpat. Un tās mums ir atšķirīgas.
Preses konferencē pirms pirmizrādes E. Niganens rezignēti atzīmēja, ka iestudējumam trūcis skatuves mēģinājumu – teātris, repertuāra noslogotās Lielās zāles dēļ, nebija piešķīris pietiekamu stundu skaitu. Režisora intonācija bija inteliģenta – nežēlojoties, it kā atzīmējot faktu, ko nav iespējams ietekmēt un kas savukārt neietekmē. Tomēr, šķiet, gluži bez nozīmes šī replika arī nav bijusi. Izrāde pēc ieceres liekas veidota kā klusinātu pieskārienu, ārēji neafišētu, teju nemanāmu dvēseles svārstību un apdullinošas fona ņirboņas kontrastu mija. Pēc paša režisora veidotās dramatizējuma loģikas identificējami trīs darbības plāni – romānu pentaloģijas galvenā varoņa Indreka dzīve un pārdzīvojumi, kariķēts laikmetīgās dzīves portretējums un Kārinas, Indreka sievas, eksistence starp pretēji ievirzītajām vidēm – vīru un sabiedrību. Tomēr realitātē izrādē šobrīd atrodamas tikai divas darbības līnijas. Savdabīgā kārtā no iestudējuma izdzisis A. Tammsāres romānu galvenais varonis, atstājot vietā stāstu, kam netrūkst loģikas, bet kas tomēr nelīdzinās oriģinālajam darba vēstījumam. Varētu uzskatīt, ka tā ir koncepcija – ļaut skanēt tikai Kārinas balsij. Galu galā pēdējā pusgadsimta laikā vārda došanu varoņiem, ko autors, tradīcija vai sabiedrība nostūmusi perifērijā, var uzskatīt ne tikai par populāru paņēmienu, bet pat nosacītu modi. Nacionālā teātra iestudējumā gan nākas konstatēt, ka E. Niganens Indreka stāstu centies izstāstīt pat pārspīlēti detalizēti. Tikai fons izrādījies spilgtāks.
Iestudējuma zvaigzne šobrīd ir Ditas Lūriņas Kārina. Ieģērbta Kristīnes Pasternakas izsmalcināti atturīgajos tērpos, Andra Freiberga veidotajā scenogrāfijā, kas inteliģenti neuzbāzīgi rosina domāt par eksistences likumsakarībām laikmetīgajā pasaulē, aktrise nospēlē likteni, kas izrādi padarīs tuvu vājā dzimuma pārstāvēm. Proti, vitālu, dzīvespriecīgu, daudzējādā ziņā patiesi labu sievieti, kuras mājas dzīve pārvērtusies par elli, jo mīļotais dzīvesbiedrs ne par ko pasaulē neinteresējas, par tādiem smalkumiem kā sievas ievērošana nemaz nerunājot. Tas ir izrādes objektīvs trūkums – tekstā nemitīgi tiek apliecināts, ka laulātie viens otru mīl, ka šis ir attiecību sabrukuma stāsts. Bet uz skatuves ir redzama mīloša varone, kuras vārdi un darbi atsitas pret vīru kā pret nedzīva interjera priekšmeta glancētu virsmu – labākā gadījumā pretī tiek saņemta atlaidināta ironija, sliktākajā – klusums, vienaldzīga ignorance. D. Lūriņas Kārina dara to, ko darītu jebkura kaut ar vidusmēra temperamentu apveltīta dāma: mēģina vīrieti izprovocēt uz jebkādu, ka tikai reakciju, kad tas neizdodas – rada dzīvi sev pati. Nav jau viņas vaina, ka cilvēki viņai apkārt ir tukši un muļķīgi: kā zināms no dziesmas, dzīvi kaķēni ir vērtīgāki par beigtu Napoleonu. Jo tālāk rit izrāde, jo sievišķīgāka tā kļūst – uz otrā cēliena beigām kosmiskas skumjas par likteni skan pat sieviešu žurnālu vulgārākajās frāzēs. Un skan ļoti patiesi, pierādot, ka teātrī nav nozīmes lietotajiem vārdiem, bet gan tam, kādas emocijas šie vārdi iemieso.
Ņemot vērā A. Tammsāres romāna loģiku, darbā, kura nosaukumā likts paplašinājums Kārina. Indreks, būtu pamats gaidīt arī Indreka skatu punktu. Var būt, ka iestudējums ir nestabils – mainās no izrādes uz izrādi, bet vismaz otrajā pirmizrādes vakarā Ulda Anžes varonis uz skatuves bija gan fiziski, bet ne garīgi klātesošs. Loma nešķiet aktiera haltūra. Drīzāk rodas iespaids, ka režisoram nav izdevies izlīdzsvarot izrādes plānu intensitāti. Ap Pāsu laulāto pāri eksistējošā sabiedrība zīmēta indīgā karikatūrā - plašiem triepieniem, atņemot tēliem psiholoģisko pamatojumu, piešķirot fizisku spilgtu formu, tai skaitā kustību partitūrā. Nacionālā teātra ansamblis grotesku lieto pārsteidzoši labi – nebaidoties no kroplības, atbaidošā, estetizējot eksistences kloāku, bet nemaskējot tās dabu. E. Niganens ir pat ņirdzīgi skarbs attiecībā pret laikmetīgo sabiedrību. Vienlaikus sabiedrības tēlā jūtams kaut kas no agrīnā modernisma vēsmām – puvums saožams pa gabalu, bet pūstošā miesa pārplūst ar pretīgu, tomēr vitālu dzīvības ņudzoņu. Tam pretstatā U. Anžes Indreks ir apvaldīts, klusināts, monolīts kustībās. Sabiedrība kā no pekles pasprucis harpiju bars uzdzīvo, plosot cits citu; Indreka pasaules stūrītī klusēdama sēž mirusī māte, nāk ciemos draugi, ar kuriem parunāt, pat aiz kapa malas.
Aktiera skatuviskā eksistence ārēji atbilst lomas zīmējumam. Tikai – ja Indreka dzīve primāri noris viņa iekšējā pasaulē, tad U. Anže tajā neielaiž ne tikai Kārinu, bet arī skatītāju. Zinot romānu notikumu loģiku, ir iespējams racionāli izsecināt, kam vajadzētu notikt, bet uz skatuves – tukšums. Īpaši to jūt saspēlē ar D. Lūriņu, kuras varones eksplozīvi mainīgai rīcībai tiešā veidā vajadzētu būt atkarīgai no ārējiem kairinājumiem, mikroskopiskām izmaiņām vīrā, kas mirklī spēj uzjundīt atmiņas, sabangot ģimenes mieru skandālā vai likt atplaukt īslaicīgā laimes apjausmā. Tā kā partneris stimulus nedod, nākas tos izplēst pašai no sevis. D. Lūriņai izdodas, tomēr pēc būtības tas nav dialogs, bet monologs, un izrādē parādās pauzes – vietas, kuras ar informāciju vajadzētu piepildīt U. Anžem, bet kas paliek tukšas. Protams, nepalīdz fakts, ka E. Niganens dramatizējumā centies izstāstīt latviešu skatītājam nepazīstamās A. Tammsāres romānu sērijas sižetu, iekļaujot arī iepriekšējos un vēl tikai gaidāmos notikumus varoņu dzīvē. Uz skatuves tādēļ liela vieta dota varoņiem, kam romānos ir nozīme (un igauņu skatītājs to noteikti zina), bet kas Latvijas izrādē izrādās lieki un pat traucējoši. Bet domāju, ka tas ir arī intensitātes jautājums, ka aktieris lomu, kurai objektīvi nepieciešami smalki pieskārieni, pretstatā plašiem triepieniem, spēlē varbūt mikronu par apvaldītu lielajai zālei, bet tā ir izšķiroša atšķirība. Tā kā Indreka iekšējā pasaule pāri rampai netiek, stāsts tagad vairs nav par smalku dvēseli pasaulē, kas deģenerējas, par vainas apziņu, par vientulību, bet gan par trulu vīrieti, kura vienaldzība nomoka sievu līdz nelietībai pret cilvēku, ko viņa taču mīl.
Rakstīt atsauksmi