Par gradāciju un gradientu
Mihails Gorbačovs līdz pat šai dienai ir karstu diskusiju, ienaida un mīlestības objekts. Tāpat kā pagājušā gadsimta 40. gados melomānus šķīra piederība pie divām nesamierināmām “partijām” – opertenoru Ivana Kozlovska vai Sergeja Ļemeševa dievinātājiem, tā mūsdienu Krievija joprojām dalās stūrgalvīgos Gorbačova atbalstītājos un kaislīgos Jeļcina cienītājos. Tiesa, ir jau arī, protams, “īstenie putinieši”, taču par tiem nerunāsim, jo ir diezgan neiespējami apspriest Putinu kādas liriskas ārijas pavadījumā. Kaut gan – paziņojumu par savas laulības šķiršanu viņš sniedza tieši opernamā, tā ka nākotnes teātra veidotājiem būs lielas iespējas Putina dzīvesstāsta inscenējumā iekļaut arī “Karmenu”.
“Gorbačovs” ir turpinājums Alvja Hermaņa seriālam “Izcilie spēlē izcilos”. Ir bijis “Brodskis/ Barišņikovs” par izcilu dzejnieku, ir bijis “Baltais helikopters” par izcilu pāvestu Benediktu XVI. Tagad ir izrāde par izcilu politiķi, ko spēlē augstākās līgas aktieri Čulpana Hamatova un Jevgeņijs Mironovs. Kad izcilības spēlē izcilības, daudz mazāk nākas imitēt personības vērienu. Doma ir vienkārša, tāpat kā līdzīgie paņēmieni, ar kuriem radīti šie iestudējumi, neslēpjot ne atklāti teatrālus gājienus, ne unikālu aktieru harismu.
Hermanis nemēģina atklāt visu ar jēdzienu “Gorbačovs” saistīto jautājumu un tēmu spektru, tas nav iespējams. Viņš viltīgi un viedi nepievērš uzmanību attieksmei pret Gorbačovu Krievijā un aiz tās robežām, viņš vispār neņem vērā politiku, bet par izrādes moduli izvēlas cilvēku. Pareizāk sakot – divus cilvēkus. Un paradoksālā kārtā padara valsti tikai par fonu Mihaila un Raisas duetam. Turklāt dara to tiešā veidā – augstas, baltas ķieģeļu sienas plašumā izvērš PSRS politisko karti. Varoņiem pāri zvēro pasaules sestdaļas atveids, taču tas vienalga ir tikai fons, pat tad, kad viņš kļuvis par prezidentu, bet viņa – par pirmo lēdiju. Jā, gan valsts, gan politika ir tikai fons, “viena vienīga nepārtraukta darbadiena”, par kuru, kā teikusi Raisa Maksimovna, pārvērtušies seši Gorbačova pārvaldības gadi.
Viņi iznāk uz skatuves, lai, režisora rokas vadīti, noskaņotos, ar mocartisku vieglumu un vienkāršību pieskartos slēptajām stīgām, un tad sāk spēlēt duetu… Nē, vēl pirms spēles ir dokumentāls priekšnesums. Mironovs un Hamatova stāsta par Raisas Gorbačovas slimības sākumu, par to, kā pēdējā naktī viņa atteikusies no morfija, lai nezaudētu apziņu (jo tas ir ļoti svarīgi turpmākajam tēlam – saglabāt domas skaidrību un spriedumu precizitāti), bet viņš auklēja rokās savu Zaharku, un sāpju noņemšanai viņi atcerējās kopā nodzīvoto mūžu. Jā, bija vainas un kļūdas, taču bija arī dzīve kopā ar sievieti, kura viņam kļuvusi dārgāka par valsti. Atgriezies no Forosas [1], viņš tā arī neizgāja pie pūļa, kas skandēja “Prezidentu! Prezidentu!”, jo atradās slimnīcā pie Raisas, kura tikko pārcietusi insultu. Tas kļuva par punktu, pēc kura nav atgriešanās, tajā mirklī vara sāka slīdēt Gorbačovam no rokām. Neviens nekad neuzzinās, vai tas bija labi vai slikti, pareizi vai nepareizi, vai tā vispār ir patiesība vai romantiska izdoma, pasaka vai realitāte – taču izrāde to ir dokumentējusi, pašam Mihailam Gorbačovam pirmizrādes vakarā sēžot Nāciju teātra zāles labās puses ložā.
Kā lai te nenāk prātā tiešas paralēles ar Nikiju un Aleksu, ar stāstu par pēdējo Krievijas imperatoru Nikolaju, kurš arī mīlēja savu ģimeni vairāk par savu valsti? Un ar ko gan valstij beidzās šis “nevainīgais stāsts”? Nikija un Aleksas duets? Mikija un Zaharkas (tie bija Gorbačovu mīļvārdiņi) duets? Nē, pirmām kārtām tas ir Čulpanas Hamatova un Jevgeņija Mironova duets. Alvis Hermanis aktieriem piešķīris bezgala plašas iespējas, kā piemēroties un attiekties pret saviem varoņiem Mihailu un Raisu. Viņa izmantotie skatuves paņēmieni sniedzas no humorīga cosplay – pārģērbšanās iemīļotu kino elku drānās – līdz pilnīgai pārtapšanai, no psiholoģiskas etīdes līdz portretiskai maskai. Aktieri it kā “piešaujas” lomām, sēdēdami lielā baltā grimētavā, kur virs spoguļiem saspraustās tā saucamās references – varoņu fotogrāfijas. Atkārto ātrrunas vingrinājumus, apspriež Raisas prātīgi skolmeistarisko intonāciju, apmainās domām. Kāda viņa īsti ir? No kurienes nāk skaņa? Jā, viņai ir stingrs kodols, bet arī tāda kā dūmaka, piepacēlums, viņa ir tik pozitīva un vērsta uz priekšu, uz priekšu… Tā ir iesildīšanās, pietuvināšanās, atsevišķu žestu iemēģināšana. Un re – Hamatovai jau parādās Raisas īpašais rādītājpirkstiņš, kas graciozi punktē gaisu, un viņa jau ierunājas citādā balsī, bet Mironovs uzliek parūku un atdarina jauno Mihailu.
Alvis Hermanis un aktieri vairākus gadus ir lasījuši dokumentus par Gorbačovu pāra dzīvi, satikušies ar cilvēkiem, kas viņus pazina, apmeklējuši pašu Gorbačovu. Hermanis intervijā ir teicis, ka, tikai tiekoties personiski, sapratis, kāpēc Mihails Gorbačovs kļuva par prezidentu: viņam piemīt spēcīgāka harisma nekā Dalailamam. Un ka viens no pārim tuvu stāvošiem cilvēkiem atklājis Hermanim: perestroika nenotiktu, ja Raisa nebūtu Gorbačova sieva.
Patiesībā neviens neko nezina. Taču izrādē Raisa ne reizi vien palabo Gorbačova sacīto, koriģē no vienkārša cilvēciska skatpunkta un reizēm atsaucas uz savu kursabiedru Merabu Mamardašvili [2], kurš abiem ir autoritāte. (Raisa patiešām dzīvoja vienā kopmītnes istabiņā ar Meraba nākamo sievu Ņinu, un studiju gados viņi visi cieši draudzējās.) Mamardašvili vārds ir ne tikai indulģence, tas viņu dialogos tiek piesaukts kā atgādinājums: eksistē cita, augstāku vērtību dzīve, domas, brīvības un ideālu dzīve, kamēr viņi paši mīt dienesta dāčā, kur visu var noklausīties un sarunām atliek tikai parks. Ar ko Gorbačovs sarunājas, pārnācis no darba? Tikai ar viņu. Jo savulaik, pasaucis ciemos Stavropoles laiku paziņu Gromiko [3], viņš saņem no tā nepārprotamu norādi, ka turpmāk nekādas viesošanās nebūs. “Tu vēl tikai tuvosies vārtiņiem, bet Brežņevam jau būs noziņots.”
Vai iespējama lielāka ķecerība kā vēstīt par pirmo PSRS prezidentu un šīs valsts galu, aizvien no jauna liekot skanēt operas “Oņegins” liriskākajai ārijai, ko dzied Ļenskis, iemīlējies romantiķis un dzejnieks? Bet Hermaņa izrādē politiķa – un tātad pragmatiķa – dzīvesstāstu pavada tenora sentimentālie treļļi… Kāds tam visam sakars ar Ļenski? Raisas pirmā studiju gadu mīlestība un arī pirmā trauma ir Toļa Zareckis. (Viņa vecāki bija no “ministru aprindām” un neatzina romānu ar vienkāršu skuķi. Varbūt te meklējams iemesls Gorbačovu demokrātismam?) Zareckis? Tieši tāds uzvārds ir Ļenska sekundantam! Uz priekšu! Я жду тебя, желанный друг… (“Es gaidu tevi, ilgotais draugs”) – Raisas un Mihaila romantisko attiecību rītausmā. Vai, teiksim, Что день грядущий мне готовит? (“Ko diena nākamā man sola?”) – pirms Politbiroja sanāksmes.
Aktierspēles dažādība šajā gadījumā ir sinonīms vēsturiskajai dažādībai (kur personāžam ir seja, kur – maska?), bet abu mākslinieku ilggadīgā sadarbība un neskaitāmās kopā spēlētās lomas sniedz īstu un nenospēlējam tuvību un izpratni: Hamatova un Mironovs uz skatuves patiešām saprot un mīl viens otru. Tāpat kā viņu varoņi. Viņi ir draugi, bet paaudzei, pie kuras pieder arī Gorbačovi, laulība vispirms nozīmē draudzību, sadarbošanos un atbalstu. Izrādē ir zīmīgs moments: Raisa raksta Mišam, kurš ir komandējumā, ka ilgojas pēc viņa fiziski, alkst viņu kā vīrieti. Taču tas burtiski ir acumirklis, viena frāze, kas daudz ko izgaismo.
Viņi stāsta par savu dzīvi. Par Raisas sajūsmu par Maskavu un operu un Mihaila sajūsmu par Raisu Titarenko no filozofijas fakultātes, kura viņam skatījusies cauri. Par to, ka Raisa bijusi pikanta, saimnieciska un kārtīga. “Ne reizi dzīvē neesmu redzējis viņu nesakoptu,” saka Gorbačovs. Tiesa gan, tāda nav tikai Raisa, tāds ir laiks, un paaudze ir tāda – arī pa māju nevazājās rītakleitā: kombineja, svārki, blūze – tādi atmiņā palikuši mūsu vecāki. Taču modes dāma Raisa (“Tev taču vienmēr ir paticis skaisti ģērbties”) līdz pat mūža galam zeķbiksēm sprauda klāt zīmītes – pie kāda tērpa tās valkājamas. Par tām zeķbiksēm novecojušais Gorbačovs stāstīs, šķirodams mantas. Un tas nav stāsts tikai par sadzīvisku kārtību, tas ir par dzīves kārtību, par uzticības saglabāšanu, par pienākumu izturēt mitināšanos pabriesmīgajā kroņa dzīvoklī, kur pie galda nošāvies Ordžonikidze. [4] Par disciplīnu – braukt līdzi vīram uz Stavropoli, izmisumā, ar asarām acīs, bet mundri un pamācoši uzsverot: “Stavropole man iepatikās… ar savu zaļumu. Kastaņas. Ozoli. Vītoli. Un… mušas, mušas!” Vārdu sakot – paliec sveika, Maskava, paliec sveika, opera…
Izrāde sadalīta nelielās nodaļās: “Gorbačovs un svētbildes”, “Gorbačovs un dziļdomība”, “Raisa un paradīze”, “Raisa un zeķbikses”, “Gorbačovs un mamma” – tā tiek izstāstīta dzīve no bērnības līdz vecumdienām. Netrūkst raksturu spēlēšanas un ekscentrikas: sēž abi Gorbačovi ziemas cepurēs – tik vienādi, ka publika vai plīst no smiekliem. Labi zināms, cik ļoti Hermanim patīk kostīmi ar vēsturi, ar raksturu, ar īsto piegriezumu, kad uzvalka polsterēti pleci piešķir Mihailam svaru, bet žakete uz auguma un zīmuļsvārki izceļ Raisas smuidrumu un padara viņu par pirmo modes dāmu.
Tomēr būtību un garšu veido nevis pārģērbšanās, nevis virtuozo pārvērtību amplitūda, bet smalkās gradācijas un gradients – kustības kopsumma, nevis pati nots, bet tuvošanās tai. Partneru emociju daudzveidība un attiecības ar lomu, pati scēnisko pārvērtību gaisotne. Reizēm, noņēmis parūku un saglabājis tikai raksturīgās roku kustības, Mironovs piekļūst Gorbačovam tuvāk, nekā spēlēdams ar pliko galvu un brillēm: iedarbojas psiholoģiskā precizitāte. Finālā, kad Mironovam uzvelk vecā Gorbačova portretisko masku (apmēram tādu filmā “Paldies, ka dzīvs” valkāja Sergejs Bezrukovs Vladimira Visocka lomā) – pamani, cik līdzīga ir balss. Bet tā taču skanēja visu izrādes laiku…. Patiesībā maska finālā vairs neko nemaina, un tas ir aktierceļa svarīgākais iznākums.
Mironovs vairāk ir spēlmanis, masknesis. Hamatova kādā brīdī gandrīz pilnībā iemiesojas: asaro acis un no pārdzīvojumiem piesarkst Raisas deguntiņš… Viņam ir jāspēlē, viņš ir politiķis. Viņa drīkst palikt tā, kas ir, un neko nespēlēt. Svarīgi, ka tas Stavropoles puisis ar nepaklausīgo cekulu (tieši kā no Šukšina stāstu izrādes) spēj palikt dzīvs cilvēks, arī atrazdamies starp Kremļa mūžvecajiem, kur Brežņevs vairs nesaskata atšķirību starp Štirlicu un aktieri Vjačeslavu Tihonovu. Un pasniedz Tihonovam ordeni kā Štirlicam…
Svarīgs ir Gorbačova stāstījums par pēdējo dienu prezidenta kabinetā, kurā jau ievācies Jeļcins ar savu konjaku, bet viņam, Mihailam Gorbačovam, neviens nav atcerējies ieliet tēju, jo kļuvis skaidrs: inteliģentu varu nomainījusi salašņu vara…
Būtiski, kā Mihails visu saasina, bet Raisa visu nogludina. Un tas, kā līdz ar viņa virzīšanos pretī varai samilzt viņas skumjas (Куда, куда вы удалились… – tulk. “Kur, ak, kur jūs izzudāt” – dzied Ļenskis), viņa skumst pēc studentu gadiem, pēc kopmītnes Maskavas nomalē. “Mans kursabiedrs Merabs mēdza teikt…”
Hermanis savieno divu skatuves zvaigžņu maigo spēli “uz dzīvību un nāvi” un drosmi atskaņot prototipam melodiju vijolei un altam, kaut arī ir taču skaidrs, ka šis prototips drīzāk ir piederīgs metāla pūšaminstrumentiem vai pat bungām – kā jau politiķis…. Tomēr finālā režisors atved pie veča Gorbačova maskas jauniņo Raisu, meiteni no viņu kāzu dienas, plīvurā un diezin kur aizlienētās kurpēs. Varētu likties, ka tas jau ir pārlieku saldi, pārlieku pakrūtē tēmēts, bet tieši kāzu kurpes viņi atminas Zaharkas dzīves pēdējos brīžos, kad Mikijs viņu nēsā uz rokām vācu klīnikas palātā. Izrādās, ka Zaharka tā arī nav spējusi pārciest lielās politikas spriedzi. Laikam gan viņi tomēr būs bijuši stīgu instrumenti, tikai spēlēt nācās pavisam citu mūziku. Tur, kur ir vara, tur nav vietas stīgu instrumentiem. Vai arī tie tur iztur pavisam īsu brīdi…
No krievu valodas tulkojusi Edīte Tišheizere
Rakstīt atsauksmi