Edgars Klivis 06.05.2021

Tuvplāni bez satikšanās punkta

Bruno – Kaspars Znotiņš // Foto – Mārtiņš Grauds

Tiem, kuri nākotnē rakstīs pandēmijas laika teātra vēsturi, nāksies formulēt un noskaidrot grēdām jaunu un neskaidru kategoriju un veidojumu, kas sajauc žanrus, tehnikas, medijus un programmatūras nosaukumus. Vēl pirms pandēmijas igauņu teātris Von Krahl radīja ekrāna darbu, ko nodēvēja par “teātra seriālu” (tas bija sadalīts četrās daļās ar pārtraukumiem), lai arī “JÄIK” [1] nekad nav bijis pieejams ne televīzijā, ne internetā, bet tika rādīts kinoteātrī kā vairākdaļīga filma. 2020. gada rudenī Jaunā Rīgas teātra radītā “daudzsēriju mākslas filma” nav nekas cits kā teātra seriāls, kas tiek rādīts internetā un pakļaujas tādiem šī žanra izteiksmes līdzekļiem kā naratīva “āķi” katras sērijas beigās. JRT “Aģentūrā” seriāla formātam atbilst gan sižeta līniju ekonomija, kas skatītājiem neļauj aizmirst kādu no plašā personāža loka, gan tāda notikumu stiepšana, kādu var atļauties seriālu radītāji.

Tātad – teātra seriāls. Tomēr vai tas tiek radīts vai izspēlēts? No seriāla teātra izcelsmes nāk nezūdošā spēlēšanas sajūta, tā ir atbalss no teātra pagātnes, kas rēgaini atgriežas. “Aģentūra” – tā sauc reklāmas kompāniju, kurā noris un ap kuru griežas seriāla darbība, – atrodas tajā pašā reiz industriālajā ēkā, kas nu kalpo par Jaunā Rīgas teātra mājvietu, kad vecā ēka ir slēgta rekonstrukcijai. To zinām ne tikai mēs, bet arī seriāla personāžs. Tātad teātra īstenība visu laiku ir kaut kur netālu. Ik pa brīdim gadās runas par teātri: “Es uz teātri neeju, skatos seriālus,” bez mazākās kauna ēnas atzīst Martas Jančevskas atveidotā Daniela.

Tāpēc ar laiku tomēr nākas sev uzdot jautājumu: vai “Aģentūra” ir JRT maska?

Uz to droši vien varētu atbildēt paši uzticīgākie teātra fani: vai aktieri rīkoja ballītes uz jumta? vai ir pamēģinājuši ajavasku? vai viņš patiesi bija nometies viņas priekšā ceļos teātra pagalmā? Lai arī cik daudz pašrefleksijas ir seriālā (kam gan vēl veltīt karantīnas pauzi, ja ne rēķinu nokārtošanai ar sevi), teātris ir tepat netālu – kā līdzinieks vai dvīņubrālis. Vai varbūt kā alternatīva vēsture? Varbūt kaut kur melnbaltajā Rīgā Miera ielā 58a atrodams nevis teātris, bet Aģentūra?

Skats no daudzsēriju mākslas filmas "Aģentūra" // Foto – Mārtiņš Grauds

Teātra sajūtu seriālā pastiprina arī operatora-inscenētāja Mārtiņa Grauda radītā specifiskā kinematogrāfija, kas ir skopa, profesionāla un izcili kalpo naratīvam, bet kurai trūkst izlīdzinātības, izgaismojuma nianšu, dziļuma sajūtas. Ir sajūta, ka “Aģentūra” ir teātra eksperiments ar kameru. Tiesa, eksperiments ir konsekvents un piedāvā īpatnēju kinematogrāfisku baudījumu: piemēram, iespēju ar savdabīgu nežēlību blenzt uz satriecošas HD izšķirtspējas aktieru tuvplāniem, kad kamera iezīžas viņu sejās ar visiem matiņiem, dzīsliņām, grumbiņām, ādas porām un pūderi, kurš tos slēpj, ar acu makijāžas smiltīm un zvērojošiem redzokļiem. Un tajā ir loģika.

Tagad zināsim, ka no JRT aktieriem nekad nevar atraut acis. Nav svarīgi, vai tos redzi no attāluma uz skatuves vai tuvumā uz ekrāna.

Seriālā spēlē visi klasiskie JRT aktieri un Latvijas Kultūras akadēmijas trešā kursa studenti. Lolitas Stūrmanes Līva, kura seriāla sākuma epizodē nolaižas no debesīm uz zemes, Elvitas Ragovskas Arta, kura seriāla beigās aizlido debesīs, svētais Emīla Ralfa Oskars, Agates Kristas Samanta un Toma Harjo Jāzeps, kas “taisa Tam Kungam ceļu” ir kā baisi eņģeļi, kas nolaidušies uz cilvēcisko vājību apņemtās pasaules, bet precīzāk – birojā, kurā ielavījusies pusmūža krīze. Teātra klasiķi ir arī biroja klasiķi, seriālā mēs vispirms redzam, kas notiek ar viņiem. Eņģeliskie mileniāļi paliek pārsteidzoši skaistas mīklas.

Visvairāk tā (krīze) moka divus kopīraiterus Jāņus, kurus atveido Andris Keišs un Vilis Daudziņš un kuru tandēms tad arī ir seriāla uzmanības centrā. Viņu karjeras (un reizē arī visas aģentūras aizsākums) iesniedzas pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu vidū, kad triumfēja P paaudzes ideoloģija (un frazeoloģija!): tā nozīmēja, ka tu esi izpratis kapitālismu, bet neesi ļāvis tam izprast (un aprīt) sevi. Tie, kas bija nedaudz vecāki, kā Ģirta Krūmiņa dzejnieks Roberts, savu radošumu diemžēl pienācīgi ekspluatēt jau vairs neprata, nolemjot sevi neviena nelasītas dzejas un nabadzības pamestībai. Starp citu, Robčika ielaušanās mārketinga guru ideoloģiskajā štābā ir mazs seriāla šedevrs. Taču tagad šis spēks, šī talanta ekspluatācijas ekvilibristika, ir zuduši. Jāņi spēj kaut cik ticami mistificēt savas spējas aģentūras jauniņo acīs, tomēr ikdienas nīkšana pie saņurcītiem papīriem ir nožēlojama, gluži tāpat kā izdabāšana jaunajai sekretārei. Vēl interesantāk, ka viena bezspēcība ir otra bezspēcības atspulgs, tāpēc, kā jau piederas šādam pārim, viņi viens otru kaitina, bet par sazvērniekiem kļūst tikai tad, ja izdodas izrauties uz glāzi alus. Aģentūrā (no lat. agentem – efektīvs, darboties spējīgs) viņi vairs nav pašsaprotami (Be young – sludina viens no 10 mārketinga likumiem, kas veltīti katrai sērijai), drīzāk jau apņem biroju gluži kā toksisks smārds. Visbeidzot sievietes – Elitas Kļaviņas Helēna, Gunas Zariņas Dina, Baibas Brokas Signe un Martas Jančevskas Daniela – atstāj viņus pavisam vienus sagaidīt piecdesmitgadnieka murgus. Bet mileniāļiem ar gludo ādu un mirdzošajām acīm viņu cinismā nekas vairs nešķiet seksīgs.

Jānis – Vilis Daudziņš, Jānis – Andris Keišs // Foto – Mārtiņš Grauds

Toksiskā vīrišķība izlien arī citu vīriešu tēlu trajektorijās: Aģentūras radošais direktors Bruno Kaspara Znotiņa tēlojumā nespēj turēties pretī vieglai izdabāšanai, tomēr viņa triumfa mirkļi jau ir pagātnē. Un  šodien rūpīgi uzturētais melnās bītlenes un kvadrātveida briļļu rāmju stils nespēj izglābt no gruzdošas klišejas, par kuru pamazām pārvēršas sapņainā dzīve. Viņš lēkā pa pļavām un skaidro aitiņām, kā gribētu atgriezties pie fundamentāliem dzīves jautājumiem; tomēr viņu savaldzina knapi pilngadību sasniegusi sekretāre un atstāj sieva. Ivara Krasta Henrijs ar blēdību vilina meitenes uz šķietamiem kino kastingiem, bet patiesībā tikai liek tām izģērbties kameras priekšā savām personiskām vajadzībām. Savukārt Gundara Āboliņa atveidotais uzņēmējs un Aģentūras īpašnieks Marģers ir pilnīgi nodevies Sandras Kļaviņas skaistumkopšanas speciālistes Asnātes rokās, kuras viņu knaiba, berzē un masē. Pēdējā sērijā šīs rokas jau veido prezidentu!

“Manipulēt nozīmē darboties tā, lai īstenība kļūtu labvēlīgāka,” skaidro Bruno pa tālruni, taču viņš pats diezin vai ar kaut ko manipulē. Manipulatores, stratēģes un naratīva dzinējspēks seriālā ir sievietes.

Pat jauniņā praktikante – Marijas Linartes Ruta darbojas aktīvāk par savu mentoru – Jevgēnija Isajeva spēlēto policijas izmeklētāju Viktoru, kurš acīmredzami vēlas būt līdzīgs Kolumbam, bet apmaldās pats savās lingvistiskajās lamatās (“Vanish!” iezibas viņa acis, kad praktikante atrod traipu tīrīšanas līdzekļa pēdas pazudušās sekretāres lietā). Pazudusī meitene Marta vispār iesoļo seriāla pasaulē tikai kā izmeklēšanas gadījums, t. i., tīra žanra manipulācija. Ja kas jūtams vēl spēcīgāk, tad tas ir manipulācijas pretstats – viltīgi klusa nelabvēlīgās patiesības ielaušanās. Tā ir visu caurvijošā krīzes atmosfēra: aiz durvīm jau pulcējas eņģeliska paskata mileniāļi, disciplinētas un apņēmīgas sievietes, radikālas performeres, viedprogrammas, kas aizstāj “radošos”, un jaunie Aģentūras īpašnieki, kuri tā arī nematerializējas – viņi gaida savu stundu.

Ruta – Marija Linarte // Foto – Mārtiņš Grauds

Lēkt no jumta vai vismaz uz tā uzkāpt nozīmē mēģinājumu aizbēgt no savām krīzēm. Brīvas debesis virs Rīgas jumtiem. Jāzeps apskauž Samantu par viņas spēju mazītiņajās garāmgājēju figūrās ieraudzīt ko vairāk par bezjēdzīgi rāpojošām skudrām. “Vajag perspektīvu,” saka Samanta, “skatoties no perspektīvas, visas līnijas galu galā satiekas horizonta punktā, un mums, cilvēkiem, tas ir jāparāda.” Vanishing point [2]! te piebilstu smagsvara detektīvs. Man visas seriāla līnijas nesatikās ne izgaišanas punktā, ne panorāmas plānā. Tie visi bija dažādi smīdinoši un aizkustinoši tuvplāni.

 

Raksta autors Edgars Klivis – Kauņas Nacionālā Drāmas teātra direktors, Vitauta Dižā universitātes Teātra zinātnes nodaļas profesors un pētnieks

Rakstu no lietuviešu valodas tulkojusi Ieva Rozentāle

 


[1] Vārds Von Krahl teātra filmā apzīmē izdomātu Google/Facebook tipa platformu. Tam nav konkrētas nozīmes, taču tā skanējums  asociatīvi liek domāt par kaut ko etnogrāfisku, šķietamu “atgriešanos pie saknēm” (red. piez.)

[2] Tulk. no angļu val. – izgaišanas punkts (red. piez.)

 

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt