Recenzijas

Skats no izrādes "Rotkho" // Foto – Artūrs Pavlovs
16. marts 2022 / komentāri 2

Jaunā meklējumos

Slavenajam itāļu semiotiķim Umberto Eko ir brīnišķīga līdzība, kas asprātīgi raksturo, kā Rietumu kultūrā darbojas intertekstuālas attiecības. Viņš raksta: ir ļoti grūti atzīties mīlestībā izglītotai sievietei, jo viņa tāpat kā viņš labi zina, ka šie vārdi ir teikti miljoniem reižu. Tāpēc vienīgais veids, kā pateikt “es tevi mīlu” ir apmēram šādi: “Kā teicis Balzaks, es tevi mīlu.”

Intertekstuālas attiecības – atsaukšanās uz citiem tekstiem – ir neizbēgami pašironisks process, jo pateikts tiek daudz vairāk nekā tikai tas, kas tiek pateikts. Visvienkāršākajā gadījumā – ka tu zini, ka viņi zina. Ka šis nav oriģināls. Ka tas, kas ir pa īstam, ir jāmeklē kaut kur citur – dziļāk vai plašāk. Ka risks neaizsniegties līdz priekšgājēju līmenim ir apzināts, bet tev ir, ko teikt. Savu. Vai arī – pavisam nav, ko teikt. Tas mani mazliet mulsina poļu režisora Lukaša Tvarkovska izrādē “Rotkho” Dailes teātrī: ironijas trūkums. Nopietnība. Tvarkovskis manā skatītājas pieredzē ir jaunums, tāpēc saprast, vai viņš patiešām runā kā pirmo reizi, tas ir – neapzinās, ka citē, vai arī zina ļoti labi un viena vai otra iemesla dēļ izvēlas kopēt, neriskēšu. Bet izrādei, lai cik paradoksāli varbūt neliktos, šoreiz tas netraucē, jo tēma, asprātīgi ietverta nosaukuma kalambūrā, jau arī ir – atdarinājums.

“Rotkho” tikai šķietami ir sižets. Izrāde it kā ir stāsts par slavenu mākslas tirgus afēru – Ņujorkas galeriste Anna Frīdmane kolekcionāriem par neticamām summām pārdod izcilu mākslinieku darbus, zinot vai nezinot, ka tie ir viltojumi. Bet par šo notikumu un ar to saistītajām mākslas tirgus peripetijām Dailē jūs īsti neko neuzzināsiet. (Ja interesē, silti iesaku Netflix pieejamo Made You Look: A True Story About Fake Art, kas cita starpā bez atsauces nepārprotami ir izmantota “Rotkho” tekstā.) Mazliet izrāde ir arī par Marko Rotko, bet arī to uztversiet tikai tad, ja būs priekšzināšanas. Drīzāk izrāde ir meditācija par autentiskuma dabu. Un šai ziņā tā ir patiešām interesanta, lai arī, pieņemu, Dailes teātra repertuārā ne īpaši iederīga izrāde.

Kāpēc ne Dailē? Jautājums ir par publikas priekšzināšanām. Ar to es negribu teikt, ka “Rotkho” potenciāli nebūs grāvējs; jau šobrīd zinu, ka rakstīšu par šo iestudējumu arī plašākai, mazāk specializētai auditorijai, un skaidrs, ka vērtējums neatšķirsies – šis ir viens no sezonas būtiskākajiem darbiem Latvijas teātrī. Kā rāda novērojumi skatītāju zālē, izrāde pārsteidz un sajūsmina, turklāt tā mūsu skatuves mākslā ienes laikmetīgākas vēsmas arī gluži tehniskos aspektos – izrādes tekstu Anka Herbuta ir rakstījusi šim iestudējumam tā tapšanas laikā, ir ļoti daudz tehnoloģisku risinājumu, etniski jaukts aktieru ansamblis… Tas atstāj svaigu iespaidu. Bet formu just vai zināt, kādas idejas tajā ietvertas, protams, ir atšķirīgas lietas.

Skats no izrādes "Rotkho" // Foto – Artūrs Pavlovs

Lai saprastu “Rotkho” dilemmas, man liekas, ir jāzina vismaz divas lietas. Pirmā ir fakts, ka izrādes estētika ir līdz sāpēm pazīstama – tas ir vācu teātris 21. gadsimta sākumā, ar atsaucēm uz Franku Kastorfu jau gluži nepieklājīgās pakāpēs. (Nojaušu, ka ietekmes ir arī no poļu teātra procesa, bet tajā orientējos sliktāk.) Otras sākuma komplekta nepieciešamās zināšanas ir izpratne par tālo Austrumu mākslas pamatiem, kaut vai tikai teātri, kura pamatu pamats ir pēc iespējas precīzs jau eksistējošā atkārtojums. Izrāde vibrē kaut kur starp šiem diviem poliem – Rietumu kultūrā pašsaprotamo prasību pēc novatorisma, oriģinalitātes un Austrumu plūduma, pieredzes uzsvēruma.

“Tas, cik māksla maksā un kas to pērk, ir otršķirīgs jautājums; galvenais – kas ir māksla un kāpēc?”

Šīs idejas izrādē visbiežāk ir izteiktas tēlos, ne tekstā vai aktierspēlē, kaut arī vairākkārt iestudējumā skan arī tieši programmiski teikumi – māksla ir pieredze, māksla un dzīve ir viens un tas pats, Rietumi ir apsēsti ar oriģinalitāti… Bet visspilgtāk iestudējuma idejas, man liekas, tomēr iemiesojas Fabjēna Ledē veidotajā scenogrāfijā, proti, ķīniešu restorāna divās emanācijās: mēs redzam gan klišejiski noformētu ķīniešu restorāna telpu, kurā ienāk iestudējuma rietumnieciskie varoņi, gan vagoniņu, kurā iekārtojusies Austrumu virtuve iespiedusies Rietumu teātra telpā. Viss savijas un pārplūst; nav ne sākuma, ne gala.

Skats no izrādes "Rotkho" // Foto – Artūrs Pavlovs

Izrāde ir perfekti nostrādāta. Skaista. Enerģētiska. Galu galā ar lieliskiem aktierdarbiem. To gribas uzsvērt īpaši attiecībā uz latviešiem – Juri Bartkeviču (Rotkho), Kasparu Dumburu (Wolt piegādātājs 1, Orions Anastapolu), Ēriku Egliju-Grāveli (Aktrise), Rēziju Kalniņu (Anna Frīdmena), Artūru Skrastiņu (Wolt piegādātājs 2, Domeniko de Sole), Mārtiņu Upenieku (Jack Smith), Vitu Vārpiņu (Melu Rotkho), Tomu Veličko (Džeimss Valčers), kam uzvedumā pievienojas ķīnieši Jaņa Huana (Hai) un Sjaočeņs Vans (Tao) un poļi Andžejs Jakubčuks (Aktieris) un Katažina Osipuka (Destiny Hope). Latviešu aktieru spēles stils īpaši lielajos teātros nereti ir nedaudz teatrāls – tas ir reālisms, bet ar uzspēli, ko, protams, pieprasa mūsu izrāžu estētika. Redzēt, cik viegli un organiski viņi tiek no šīs teatralitātes vaļā, spēlējot būtībā kaut kādu hiperreālisma versiju, rada gandarījumu.

“Process, nevis rezultāts – tik bieži to dzird, tik reti redz.”

Process, nevis rezultāts, man liekas, ir arī “Rotkho”, un tas šķiet ļoti labi. Runājot ciniskā atklātībā – izrāde ir feiks par feiku, vismaz – ja to skata strikti Rietumu teātra tradīcijas ietvarā. Bet tur jau tas jaukums, ka nekas nav tik viennozīmīgi, un mums ir visas tiesības ieraudzīt, cik asprātīgā veidā režisors uzdod jautājumu par mākslas dabu. Kurš gan noliegs, ka teātrī vērtība ir tikai tam, ko pats piedzīvo? Nu un tad, ja pasaulē reti kad gadās kas patiesi jauns… 

Atsauksmes

  • T
    Toms

    Ceļš uz ideālo recenziju - analītiski un vienlaikus subjektīvi refleksīvi (tāpat kā izrāde, arī šis teksts ir process, kur formulējas viedoklis, ko pieredzētais joprojām ietekmē); kontekstā ar fotogrāfijām pateikts viss svarīgākais par izrādē notiekošo, būtībā nenolaupt neko no paša skatītāja atklāšanas prieka.
    Ja arī ne visam var piekrist (dok. filma tapusi tomēr pavisam citās mākslinieciskās koordinātās ar nesalīdzināmi atšķirīgu personiskas iedarbības jaudu, un arī nedomāju, ka atbrīvošanās no teatralitātes ir izrādes aktierdarbu veiksmes pamatā, bet gan dzelžainā disciplīna, kas paradoksālā kārtā atraisījusi tik daudz brīvības, un ansambliskums) - tad izrādē no tiesas piedzīvojama reti sastopama tik intensīva dzīves klātbūtnes izjūta. Tā teikt "šeit un tagad", ko tik bieži dzird, bet tik reti redz.

  • G
    GitaVGM

    "Publikas priekšzināšanas", "mazāk specializēta auditorija" - - - Zanīt, meitiņ, publika bez priekšzināšanām un mazāk specializēta auditorija maksā par izrādi tieši tādu pat cenu un velta tās skatīšanai tik pat ilgu laiku no savas dzīves kā vairāk specializētā publika ar priekšzināšanām. Tāpēc apskatniecēm būtu jāpievērš uzmanība tam, vai izrāde spēj uzrunāt, aizraut, saraudināt, sasmīdināt, PĀRLIECINĀT visus savus skatītājus - nevis jādemonstrē vīzdegunība ar zemtekstu - nu, diemžēl uz teātri laužas arī šī mazāk specializētā publika bez priekšzināšanām un nevaram mēs viņus, diemžēl, apturēt... Tad varbūt pie kases jāliek brīdinājums: šī izrāde domāta augsti specializētai auditorijai ar priekšzināšanām. Pārējiem ieeja aizliegta. Vai kaut kā tā? Ne?

Rakstīt atsauksmi