Oda tavai satelīttelevīzijai un CRT televizoram

Izrādes “LOOD” autores Renātes Kērdas rotaļīgā pieeja apstiprina to, ka galvenais ir saglabāt humora izjūtu un vieglumu pret visu notiekošo.

Ir vakars. Tu esi atgriezies savā dzīvoklī pēc smagas darba dienas. Vakariņas pagatavo, jo galvassāpēm, kuras tāpat pārāk bieži ikdienā sanāk piedzīvot, nevēlies klāt vēl dabūt problēmas ar kuņģi. Šķīvis, dīvāns, dzīvojamā istaba. Televizors, kuru vajadzētu nomainīt, bet naudu krāj kaut kam jēdzīgākam. Tu to ieslēdz, mazliet krāsu izkropļojošais ekrāns ļauj tev izskriet cauri vietējiem kanāliem, kamēr vakariņas tiek notiesātas, bet tad tevi pārņem neuzvarami smags pārgurums. Tu noliec šķīvi uz roku balsta vai grīdas, vai kaut kur, īsti nav vairs svarīgi – kur, uzcel kājas uz dīvāna, paņem pulti rokās un saritinies horizontālā pozā. Gausi spaidīdams kanālu pogu, tu pusaizvērtām acīm veries ekrānā, līdz apstājies pie kaut kā vidēji saistoša. Plakstiņi lēnām virinās, līdz vairs nevirinās. Istabā blāvi mirgo televizors, neviena nevērots.

Par to, ko mēs redzam, kad garlaikojamies, vai to, ko mūsu smadzenes liek mums asociatīvi uztvert hiperātrās pasaules pārlieku sakairinātos nervu galos, nākas spriest arī Tartu Jaunā teātra viesizrādes “LOOD” sakarā. “Lood” būtu tulkojams no igauņu valodas gan kā stāsti, gan kā gara līmenis. Starp abām nozīmēm, bez šaubām, ir rodama korelācija, caur vienu iespējams panākt otru. Un, iespējams, tādēļ pieci aktieri – Ilo-Anna Sārepera (Ilo-Anna Saarepera), Andrea Ādels (Andreas Aadel), Ekke Hekless (Ekke Hekles), Martins Korks (Martin Kork), Jans Ērenbergs (Jan Ehrenberg), kuri uzkāpj uz askētiskās skatuves un puslokā apsēžas uz krēsliem, sāk izrādi ar primitīvu spēli – pa vienam teikumam viņi uzskaita lietas, ko redz. “Es redzu kvadrātu”; “Es redzu baltu kvadrātu”; “Es redzu baltu kvadrātu uz melna kvadrāta”. Skatītājs tiek ieaijāts diezgan vienmuļā izklaidē, kas kādu brīdi aprobežojas ar ģeometrisku figūru uzskaitījumu, taču brīdī, kad noteikumi sāk palikt skaidri un pašsaprotami, tie tiek lauzti. Rindas secīgums tiek pārrauts, aktieri cits citu sāk pārtraukt, negaidot savu kārtu, un kvadrātu nomaina jātnieks, tuksnesis, hiēna, puma. Parādās jātnieka motīvs, pumas nodoms. Tālumā – Argentīnas kalni. Top stāsts uzreiz, uz vietas. Skatītājs no klausītāja kļūst par skatītāju, jo tuksnesī notiekošā aina tiek aprakstīta arvien spilgāk, tā uzaust acu priekšā dzīva. Aktieru veidotā savstarpējā diskusija atgādina scenārija rakstīšanas domu vētru starp vairākiem scenāristiem, kas mētājas ar idejām un pielaiko tēlus videi un raksturus tēliem. Kvadrāta stagnējošās būtības apraksts iztēlē ir tanī iekustinājis ko dzīvelīgāku. Top vesterns.

Izrādes režisore Renāte Kērda, kura ir zināma Eiropā kā fiziskā teātra pārzinātāja, liek aktieriem beigt spēlēties ar vārdiem, bet sākt to darīt ar kustībām. Kolīdz aktieri pieceļas kājās, tiek pielikts punkts vārdiskai stāstu stāstīšanai. Uz skatuves tiek uznests dīvāns, tā pārvalki, vinila plates, plašu atskaņotāji, līmlentes rullis. Dīvāns tiek nēsāts, rullis tiek mētāts starp tā nesēju kājām, līdz tiek aiznests atpakaļ sākumpozīcijā, un darbības atsākas no jauna. Šķiet, ka norisinās sadzīves komēdija par draugiem, kuri kopā ievākušies jaunā dzīvoklī un cenšas izlemt, kā to labāk iekārtot. Darbības nevis papildina teikto, bet pāris izteiktās frāzes liekas kā sekundārs papildinājums darbībām, kas katra iziet savu ciklu un sāk atkal, iziet ciklu un sāk atkal, iziet ciklu un sāk…

Plates ar savu fizisko un māksliniecisko būtību būs izrādes koncepta pamatā. Kā skaņdarbs beidzas, tā plate paliek mūžīgā čerkstoņā, līdz atskaņotāju izslēdz, vai – ja atskaņotājs un plate ir bojāti, tad adata var pārlekt no vienas gropes uz citu, pārraujot plates veidoto stāstu vai ieraujot to savādā, murgainā, pāris taktu garā cilpā. Ja vairākas plates atskaņo vienlaikus, kā tas notiek arī izrādē, var rasties tāds efekts, ko varētu pielīdzināt daudzbalsu kakofonijai, kur katra no tām vēsta ko savu, sakropļotu. Komisks stāsts par draugiem jaunā miteklī pārvēršas par sporta sacīkšu raidījumu vai izaicinošu realitātes šovu, tas nemanāmi caur kustību un priekšmetu pārplūst dabas programmā par melno pumu – aktieris uz galda tiek aplīmēts ar melnām platēm, kamēr viņš lēnām, kā palēninājumā, it kā kāds zinātnieks vērotu dzīvnieka muskuļu darbību, šķietami mūžību rāpo apkārt galdam. Mūzika neapstājas, kustība ne tik.

Kādā brīdī – pārrāvums. Plates aparāts izslēgts. Iestājas tumsa, parādās balts gaismas kvadrāts. Skatuves malā sarunājas trīs japāņi, kas vēro šo fenomenu. Viņi runā japāniski, vai vismaz aktieri to imitē, ik pa laikam iepinot kādus atpazīstamākus japāņu vārdus, taču to izbrīna ir skaidra. Šķiet, ka austošās saules zemes pārstāvji ir pārsteigti, ka viņu saule vairs nav ne sarkana, ne apaļa. Gaismas stars pārvēršas kadra rāmītī, kadra rāmītī parādās tuksnesis, jātnieks un puma. Izgaismotais diapozitīvs lēnām tiek laists pāri sienām, skatītāju galvām, dramatiskajā kustībā sastingušais jātnieks un zvērs mierīgi pārceļo pa zāles diametru. Vēl viena disonanse saturā, kustībā. Stāsts saplūst ar nākamo un ar iepriekšējo stāstu, viena raksturs pārtver nākamo. Ja atskaņotāju neizslēdz, tad tas skanēs ilgi, un, kad plate izbeigsies, arī tās putekļainā dūkoņa spēs vēstīt kaut ko.

Un, kad tu nakts vidū pamosties no savāda sapņa, tu pamani, ka esi apgūlies virsū pultij un tur rāda kādu savādu vesternu. Mazliet pakustoties, netīšam nospiežas pogas, un nākamais kanāls ir kādu savādu sporta sacensību atkārtojums. Ekrāna zilā gaisma tevi ieaijā, un tu nesaproti, vai redzētais ir sapnis vai īstenība. Kā tur bija ar tiem japāņiem, kuru saule kļuvusi par kvadrātu? Tavu acu priekšā skrien puma, un tu redzi katru tās muskuli zem spīdīgās spalvas sakļaujamies un izstiepjamies.

Lugas vērojums ļoti atgādina tieši šādu specifisku pieredzi – miega trauslums un humoristisks neveiklums ar pulti sapludina robežas starp sapni un realitāti. Stāstu reālisms un loģika nakts vidū nav svarīga, noguruša prāta pieredze veido stāstus, lai rastu loģiku ikdienas burzmā un vienlaikus lai atpūstos no tās meklējumiem.

Šķiet, ka Renātes Kērdas rotaļīgā pieeja šim jautājumam apstiprina to, ka galvenais ir saglabāt humora izjūtu un vieglumu pret visu notiekošo. No cikliskuma neizbēgsi, tāpat arī no dzīves absurdiem. Nogurušais prāts nakts vidū, kas vienlaikus pārstrādā dienā pieredzēto un uztver kāda aizmirsta televizora pārraidīto nakts programmu, savijot to visu savādās cilpās un lokos. Pamodies tu pabrīnīsies, cik savāda nakts, izslēgsi televizoru un dosies jaunā dienā.

Arī izrādes kulminācijā baltā grīda tiks apvērsta otrādāk un zem tās atklāsies… vēl vairāk plašu. Vai gaidīji ko citu? Dzīve ir viens liels cilpu un apļu pasākums, dažkārt ar jēgu, citkārt – tikai ar kaitinošām vērtībām. Dažkārt tā būs mūzika, citkārt – čerkstoša dūkoņa. Kērda, šķiet, saka – kamēr mēs veidojam un piedzīvojam stāstus, cikliskums nav biedējošs. Arī saule aust cikliski. Un tādēļ varbūt veselīgam garam jāiemācās šīs cilpas baudīt, jo nemēdz būt taisni. Tie Argentīnas kalni, kuru virzienā auļo jātnieks? Pēdējā izrādes sekundē nokrīt aizmugurējā plānā esošais melnais audums, aiz kura atklājas pāris saslietas V formas kāpnes. Lūk, arī kalni materializējās, bet varbūt dzīves esence slēpjas tajā, ka kalnu sasniegšana ir mazvērtīga, ja neesi izbaudījis to absurdo dzīves sapņainuma karnevālu, kas norisinājies pa ceļam.

Raksta autore – LKA Audiovizuālās un skatuves mākslas teorijas BSP 3. kursa studente