Ne tikai par Dziesmu svētkiem
Iestudējuma “Dziesmu svētki” radošā komanda apliecina, ka plaša diapazona skanējumu var panākt arī mazā formātā.
Matīsa Budovska debija režijā profesionālajā teātrī – Liepājas teātra Mazajā zālē tapušais iestudējums “Dziesmu svētki” – piesaka viņu kā jūtīgu radošā procesa aranžētāju, kurš ļauj izpausties katra izrādes dalībnieka personībai, tomēr pieskata, lai koprades fokusā būtu vienbalsīgi izteikta doma. Dziesmu svētki te kalpo kā metafora lielajam jautājumam par mazas tautas kopīgām vērtībām mūsdienu neskaidrajā un pretrunīgajā pasaulē. Iestudējuma stilu veido dažādu teātra veidošanas paņēmienu sakausējums, un delikāta skatītāju iesaiste nojauc barjeru starp dzīves un mākslas patiesību.
Ansambļa princips
Matīsa Budovska pirmā patstāvīgā režija tieši Liepājā nav nejaušība, bet loģisks sadarbības izvērsums. Jau iepriekš viņš strādājis gan ar tolaik topošajiem aktieriem Liepājas Universitātē, ievadot objektu teātra principos, gan kā režisora asistents Elmāram Seņkovam, Liepājas teātrī iestudējot lielā barda darbu grotesko kompilāciju “Šekspīrs” un brāļu Grimmu pasaku interpretāciju “Grimmi”, kur Matīss bija arī dramaturgs. Acīmredzot radošā gaisotne gandarījusi visus iesaistītos, un teātris izšķīries par plašāku kopsoli, uzticot Budovskim “pilnu slodzi” režijā.
Neņemos spriest, vai tā ir jauna cilvēka tolerance pret pieredzējušāku radošo komandu vai jau režijas rokraksta iezīme (gribētos tā domāt), taču izrādē spilgti iezīmējas ansambļa princips. Žanra formulējums “kopīgs mērķis vienā cēlienā” ļauj ticēt, ka šis princips ir apzināts. Aizņemoties mūzikā lietotos epitetus (galu galā tēma taču ir visnotaļ muzikāla), tas ir pilnskanīgs jauktais koris vai, precīzāk, deviņu aktieru ansamblis, kurā nav solistu, bet ir personības. Sižeta pamatā ir deviņi savstarpēji nesaistīti dažādu paaudžu un sociālo grupu cilvēki, kuri nonāk vienā telpā un saņem kopīgu uzdevumu. Balsošanas kārtībā viņiem jāizlemj ne vairāk, ne mazāk kā Dziesmu un deju svētku liktenis. Noteikumi ir strikti – balsot var tikai vienu reizi, lēmumu mainīt nedrīkst (scriptus manet! [1]), turklāt savs “par” vai “pret” ir jāargumentē. Un diskusija sākas – tieši tā, kā tas mūsdienās notiek, – trauksmaini, neiecietīgi, agresīvi, pat neiedziļinoties uzdevuma būtībā un ar to saistītajā atbildībā. Dramaturģe Rasa Bugavičute-Pēce, cik noprotams, ciešā sadarbībā ar režisoru un aktieriem, tēlu galeriju veidojusi jau pēc ierastā tipizācijas principa, piešķirot vienam varonim konkrētas sociālās grupas rakstura iezīmes.
Viengabalaināki ir pārliecinātie balsojuma “par” varoņi, kuriem ir pamatota motivācija un izpratne par tēmu. Tādi ir Gata Malika lauku deju kolektīva vadītājs Aleksandrs un Everitas Pjatas-Gertneres atveidotā vēsturniece Larisa. Nav nejaušība, ka abu varoņu vārdi nav “tīri latviski”, jo nav jau nekāds pārsteigums, ka ārpusnieki unikālās vērtības saredz labāk nekā tie, kam tās kļuvušas par tik pašsaprotamām lietām kā saullēkts austrumos vai atkusnis Latvijas ziemā. Tāpat kā cilvēka domāšanai un pārliecībai bieži vien nav saistības ar etnisko izcelšanos, kur nu vēl ar vecāku doto personvārdu.
Interesantus tēlus radījuši Anete Berķe (Lāsma) un Rolands Beķeris (Nauris), kur niansēs bagāts ir tieši aktierdarbs. Arī Andas Albužes aizvainotā jubilāre Linda un Kaspara Kārkliņa uzņēmējs Madars ir pārliecinoši radīti tēli, kas katrs savā veidā pārstāv gan vispārinātu Latvijas iedzīvotāju tēlu, gan atklāj konkrētu dzīvesstāstu ar savām traumām. Sanda Pēča dedzīgais Jānis atsauc atmiņā Pētera Krilova un Matīsa Gricmaņa radīto Jāņonkuli JRT “Dubliniešos Miera ielā”, ienāk prātā, ka viņš varētu būt Jāņonkuļa dēls. Sākotnēji nesaprotamā agresija ar juceklīgiem balsojuma argumentiem attaisnojas, kad atklājas šā tēla bērnības trauma.
Vispretrunīgākās izjūtas raisīja Agneses Jēkabsones atveidotā Māra. No vienas puses, tā ir diezgan mākslīga klišeja par topošajām zinātniecēm (pusaklas, bez izteiktām dzimuma pazīmēm, bikli smaidošas un tolerantas visās situācijās, bet ar cietu tvērienu). Akadēmiskajās aprindās pat nespēju iedomāties šādu prototipu. No otras puses, aktrise ir izstrādājusi katru žestu, katru kustību un skatienu, mīmiku, balss intonāciju, tāpēc nav iemesla pārmest ne mazāko skatuves nepatiesību. Ierastāks šķiet Kaspara Goda lēnīgais Ēriks, tomēr aktierim izdodas iecirst plaisu mazliet vienmuļajā tēla darbībā un ļaut skatītājam nojaust krāsaināku personību epizodē, kad Ēriks atpazīst fonā skanošo melodiju – Georga Pelēča romantisko minimālisma skaņdarbu “Plaukstošais jasmīns”, kas īpašu popularitāti guvis Gideona Krēmera vadītā “Kremerata Baltica” izpildījumā, kurš skan arī izrādē.
Burbuļi mūsu apziņā
Kaut kur lasīts, ka tādi skaņdarbi kā “Plaukstošais jasmīns” savalda nenoturīgu uzmanību un apstādina drudžaino apziņas skrējienu. Tieši tā veidota izrāde – drudžainas nervozitātes piesātinātus dialogus negaidot apstādina kāds darbības pavērsiens, un šķietami izklaidējošā situācija iegūst dziļāku dimensiju. Tā notiek ik reizi, kad kāds no iesprostotajiem dalībniekiem monologā pieskaras dziļi personiskajam.
Gan izrādes temporitmu, gan dominējošo atmosfēru uztur ne tikai darbība, bet arī mākslinieces Paulīnes Kalniņas un gaismu mākslinieka Nika Ciprusa radītā telpa. Koncertzāles “Lielais dzintars” eksperimentālajā skatuvē izveidots četrstūrains, gaišu drapēriju ieskauts laukums. Tā perimetru veido gan rindās sakārtotas sēdvietas, gan apaļi kā sēnes kāts sēdeklīši. Centrā ir neliels apaļš galds, kura virsmu veido daudzi apļi ar skaidri iezīmētu centru. Varbūt tas ir saules, varbūt pasaules, varbūt kontinuitātes simbols. Virs tā stieplēs iekārts balts baļķēna formas gaismeklis. Tas nav nekāds Damokla zobens, drīzāk tas iegaismojoties liek domāt par apziņas uzplaiksnījumu gandrīz baltajā, bezpersoniskajā telpā, kur bez dzīvajiem cilvēkiem vēl ir stilizētas tautumeitas simboliskais tēls – balts un bez sejas. Skatītāji ienāk, paverot balto drapēriju, un tiek sasēdināti gan krēslu rindās, gan arī uz baltajiem sēdeklīšiem, no kuriem deviņi paliek brīvi – aktieriem.
Telpas risinājums vedina domāt par virtuālo saziņu, kur katram ir savs teksta burbulītis un kurā mēs katrs veidojam savu publisko tēlu, nereti – izdomātu. Sekojot līdzi izrādes darbībai, nākas piekrist digitālās saskarsmes pētniekiem, ka sociālie tīkli kultivē trauksmi (ko par mani domās citi!), agresiju (neviens neaizliedz izteikties), kā arī atslēdz kritisko domāšanu, nojauc robežu starp patiesību un pieņēmumiem. Bet cilvēki ārpus virtuālās vides tiek vienkārši aizmirsti. Izrādē mākslīgi radīta situācija, kurā visi, arī skatītāji, ir sapulcināti mazā, kopīgā telpā, lai paskatītos cits citam acīs un mēģinātu saprasties, jo tāda ir eksistenciālā nepieciešamība. Kad sākas balsojums, drapērija paveras un atklājas mikrofons. Balsotājs kāpj “tribīnē” un izsaka savus argumentus. Lielākoties tie sākas tik lepni kā gaiļa dziesma staba galā, kamēr patiesās domas atklājas nejauši, dialogos. It kā sabijies pats no sevis, tēls, kurš tikko “izrunājies”, nolien stūrī aiz skatītāju mugurām, un liekas – ja varētu, viņš tikko teikto izdzēstu kā Facebook komentāru. Bet te tas nav iespējams.
Izrādē nav ļoti konkrēti iezīmētas laiktelpas. Ir mūsdienīgi, taču diezgan universāli kostīmi, ir mobilie telefoni, taču tie jau sākumā kļūst par liekiem atribūtiem, jo “nav zonas”. Gaismu partitūra ir askētiska, tomēr spēlējas ar fokusiem, izgaismojot tribīni, bet ļaujot pamanīt arī auditorijas reakciju. Runa ir par mazā telpā it kā ieslēgtiem cilvēkiem, gandrīz kā izlaušanās spēlē, un darbības laukums, ietverot arī skatītājus, tik tiešām ir blīvi piepildīts. Taču baltās sienas rada plašuma un brīvības sajūtu.
Varbūt tāda arī ir teātra misija – piedāvāt dzīvu saskarsmi, kas atbrīvo domāšanu un patiesas emocijas. Un varbūt, ja šo misiju teātris uzturēs dzīvu, pienāks pat brīdis, kad izrādes beigās skatītāji ļausies iekšējām sajūtām un jau aktiera izrunātā pēdējā vārda izskaņā, skaļi plaukšķinot, nelēks kājās, lai nodemonstrētu jauno kleitu vai noķertu iemīļotā aktiera skatienu. Bet varbūt šī, manā ieskatā, neadekvātā publikas reakcija ir apliecinājums sajūtai, ka izrādes fināls ar garo un patosa piestrāvoto dzejoli ir drusciņ samākslots un par vienu punktiņu pavelk augsto apvārsni zemāk.
Rakstīt atsauksmi