Divpadsmit pārstrādājušās sievietes
Nacionālā teātra izrādē “Debesjums” mūsu priekšā vairāku stundu garumā ir sieviešu mikrokosms – noslēgts un strikti norobežots no ārpasaules.
Vīru vietā ir sievietes
Pirmā asociācija, skatoties Valtera Sīļa jaunāko lieldarbu “Debesjums” Nacionālajā teātrī, pat paviršam kino vēstures zinātājam droši vien būs Sidneja Lūmeta tiesvedības drāma “Divpadsmit saniknoti vīri” (1957), kurai par iedvesmas avotu savulaik kalpoja Redžinalda Rouza tāda paša nosaukuma luga (1954). Valtera Sīļa iestudētais Lūsijas Kirkvudas “Debesjums”, ko ar panākumiem jau trešo sezonu spēlē Londonā, šķiet esam kauls no Rouza lugas kaula. Tāpat kā Rouza trillerī lugas matēriju veido divpadsmit zvērināto ilga un nogurdinoša stīvēšanās, pirms nonākt pie kopīga lēmuma. Tikai vīru vietā ir sievietes un viņas lielākoties nav saniknotas, drīzāk pārstrādājušās, rūpju pārņemtas un apjukušas.
Diskusiju luga
“Starta” situācija šķiet intriģējoša. Ir nodarījums (slepkavība) un tajā apsūdzēta jauna sieviete, kurai jāmirst karātavu cilpā, ja vien… Ja vien viņa nav bērna gaidībās. Ir vai nav – jāizlemj divpadsmit zvērinātajām. 18. gadsimtā, kad notiek lugas darbība, bailes nogalināt nedzimušu bērnu veicinājušas praksi šādos gadījumos par zvērinātajām pieaicināt tieši sievietes kā jomas ekspertes. Kaut gan – 18. gadsimts ir racionālisma laikmets, kurā valda pārliecība, ka pie zināšanām var tikt ar prāta starpniecību un sajūtās balstītiem pierādījumiem. Varbūt arī tāpēc fizioloģisks, medicīniski apstiprināms vai noliedzams stāvoklis, kāda ir grūtniecība, lugā tiek “izdiskutēts” un apspriests, tā teikt, teorētiski, konfrontējot dažādus viedokļus. Žanra formulējumu “feministiska tiesvedības drāma” varētu aizstāt ar Džordža Bernarda Šova ieviesto terminu “diskusiju luga”, ar to saprotot dramatisku sacerējumu, kurā diskusija par kādu jautājumu (ģimenes vai sociālām attiecībām, dzimumu lomām, seksualitāti, etc.) ir svarīgāka nekā stāsts vai raksturi. “Debesjumā” lauvas tiesu laika aizņem tieši šāda diskusija, kurā kā ūdens pilienā atspīd visas sieviešu problēmas, dzīves sarežģījumi un nākotnes perspektīvas.
Sarežģīts uzdevums
Luga atstāj diezgan juceklīgu iespaidu, jo aptver daudzas tēmas (kā sievietes ķermenis, vieta sabiedrībā un ģimenē, taisnīgums, žēlsirdība, sirds un prāta attiecības, etc.) un daudzus raksturus plašā spektrā no māņticīgām, aizspriedumu māktām vistiņām līdz cīnītājām, kuras gatavas kļūt ne tikai par sava, bet arī citu likteņa lēmējām. Tajā pašā laikā materiāls ir pat ļoti izdevīgs, lai nodarbinātu lielu skaitu aktrišu, pasargājot viņas no dīkstāves, kas teātrī ar apjomīgu trupu mēdz sagādāt problēmas.
Režisoram tādējādi jātiek galā ar sarežģītu uzdevumu. Kā vienmēr, kad ir daudz darbības personu, kurām jāatvēl telpa un laiks, lai katrā tēlā ievilktu arī kādus individuālus vaibstus, ne tikai radītu grupas portretu vienotas noskaņas vai idejas paušanai. Starp citu, tieši tā, spriežot pēc internetā skatāmā tīzera, rīkojusies Berlīnes Vācu teātra iestudējuma režisore Jete Štekele – ekspresionisma manierē visu ansambli pakļāvusi vienai jūtai, domai un žestam.
Valtera Sīļa izrādē pēc pustumsā aši “atspēlētas” ievada epizodes, kuras laikā skatītājs tiek informēts par notikušo noziegumu (jauna sieviete Sallija Popija kopā ar savu mīļāko nogalinājusi vietējās prominences Vaksa kundzes meitu), divpadsmit sievietes pulcējas tiesas zālē, lai dotu zvērestu. Cita pēc citas viņas iznāk avanscēnā pie tiesu izpildītāja Kūmza, ko spēlē Kaspars Aniņš, un, noskūpstot Bībeli, zvēresta vietā saīsinātā veidā iepazīstina publiku ar savu CV. Laiku un telpu šī procedūra, protams, aizņem un savu artavu vienmuļības arī ievieš, padarot ekspozīciju smagnēju, bet – arī izveido skatītājam nepieciešamo informācijas paketi, kas palīdz radīt interesi par konkrēto personu. Režisoram šajā ainā šķitis būtiski, lai Romāna Bargā atveidotais Tiesnesis, kurš aicina sievietes dot zvērestu, atrastos aiz skatītāju mugurām, pašā augšā – otrajā balkonā. Ar šādu novietojumu tiek uzsvērta viņa varas pozīcija un skatītāji vienlaikus tiek padarīti par tiesas sēdes dalībniekiem. Zvērināto apspriede var sākties.
Gleznieciski un skaisti
Telpai, kurā zvērinātajām līdz lēmuma pieņemšanai jāatrodas bez ēdiena, dzēriena un apkures, scenogrāfe Ieva Kauliņa atradusi lakonisku, taču vizuāli efektīgu risinājumu. Uz skatuves izveidota kvadrātveida platforma, kas griežas ap savu asi un pēc vajadzības sasveras vienā vai otrā virzienā, veidojot slīpumu. Starp citu, attāli atgādina to veidu, kādā Ilmārs Blumbergs savulaik bija iekārtojis spēles laukumu Arnolda Liniņa “Branda” uzvedumam.
Platformas malu no visām četrām pusēm ietver rampas ugunis, padarot apspriežu telpu līdzīgu teātra izrādes spēles laukumam un tādējādi novelkot paralēli starp tiesas namu un teātri. Platforma katru no izrādes varonēm savu reizi “atved” uz skatuves priekšējo daļu vai tieši pretēji – “aizvizina prom” tālākā plānā, tā piešķirot apspriedes sarunām vizuālu dinamiskumu.
Gleznai līdzīgo iespaidu vairo Oskara Pauliņa gaismas, kuras ar caurspīdīgiem staru kūļiem to vai citu figūru izceļ no tumsas. Līdzīgi kā tas darīts programmas grāmatiņā – arī tur no melnām lapām “iznirst” aktrišu portreti.
Senlaicīguma efektu pastiprina Kristīnes Pasternakas kostīmi – krāšņs un niansēts mākslinieces darbs: kleitas ar kupliem brunču “krāvumiem”, savilktām korsetēm un mežģīņotas aubes, no kurām izspraukušies sīki sasprogoti mati. Arī krāsu gamma – matēti zilgani pelēks, melns vai dažādi brūnie toņi raisa gleznieciskas asociācijas.
Ieslodzījums, patvērums un telpa pašizpausmei
Mūsu priekšā vairāku stundu garumā ir sieviešu mikrokosms – noslēgts un strikti norobežots no ārpasaules. Priekšstatu par to, kas notiek aiz tiesas nama sienām, varam gūt tajos mirkļos, kad viena no zvērinātajām – menopauzes karstuma viļņu nomocītā Judīte Brūvere – ar pantomīmisku žestu rauj vaļā logu. Ārpasaule kļūst dzirdama – trakojošs pūlis prasa apsūdzētās nāvi un alkst skatīt pakāršanas izrādi. Taču loga atvēršanas žesti un pūļa aurošana ne tikai palīdz saprast, kādā pasaulē – agresīvā un brutālā – savu ikdienu vada zvērinātās, bet arī piešķir izrādei ritmu, sadala to nogriežņos un liek uzlūkot noslēgto, izolēto telpu gan kā ieslodzījumu, gan kā patvērumu, gan arī kā telpu sieviešu pašizpausmei, kas ikdienā viņām liegta.
Diskusijas “moderatore” un diskusijas “objekts”
Ne visām varonēm lugas autore atvēlējusi līdzvērtīgu teritoriju, kurā izpausties. Zvērināto diskusijas “moderatore” ir Maijas Doveikas vecmāte Lizija Luka – enerģiska, dzīvesgudra sieviete ar nelokāmu stāju un stiprām rokām. Jautājumā par apsūdzētās grūtniecību viņai pieder svarīgākie argumenti, un viņa ir arī dedzīgākā noziedznieces aizstāve. Maijas Doveikas Lizija stingri tur rokā diskusijas grožus – viņa ir tas spēcīgais raksturs, kas stājas pretī un grib ietekmēt ne tikai zvērinātās, bet arī visu sabiedrisko kārtību, kuru neapšaubāmi kontrolē vīrieši. Stalts, kalsns augums, pārliecinoša balss un koncentrēti, precīzi žesti. Aktrises spēja pārvaldīt savu ķermeni un tēla dzīvi ir tikpat acīmredzama kā Lizijas spēja pārvaldīt telpu un cilvēkus. Mūsdienu pasaulē politiķes karjera būtu viņas aicinājums.
Nacionālā teātra trupas jaunpienācējai, leļļu aktieru kursa absolventei Elizabetei Skrastiņai noziedzīgās Sallijas Popijas loma nav nekāda cukura vate. Gan tāpēc, ka visu laiku jābūt uz skatuves kā apspriešanas “objektam” ar ierobežotām izteikšanās iespējām, gan arī tāpēc, ka aktrises dabiskā pievilcība un smalkjūtība šķiet grūti savienojama ar tēlā ierakstīto vulgaritāti un dzīvniecisko jutekliskumu. Asins traipiem un dubļu švīkām nosmulētu seju, sapinkotiem matiem, Skrastiņas Sallija sasietām rokām kā sagūstīts zvērs krātiņā te raujas brīvībā, te sagumst, te aumaļām gāž rupjības pār savu likteņa lēmēju galvām.
Ne tā auglīgākā nodarbe
Uz zvērināto “kopkora” fona ar saviem melnajiem apģērbiem un gadiem, kuri ļauj uzstāties kā labo padomu krātuvītei, izceļas menopauzes nomocītā Daces Bonātes Judīte Brūvere un katru gadu pa bērnam dzemdējusī Indras Burkovskas Sāra Smita. Īsts sūras dzīves pieredzes koncentrāts, bet no didaktikas vai lētas jūtināšanās šajos tēlos nav ne vēsts, jo abām aktrisēm piemīt lieliska humora izjūta.
Ināras Sluckas Šarlote Kerija – nomināla zvērināto grupas vadītāja – jau pirmajā uznācienā intriģē ar savu aristokrātisko izzīmēšanos, līdz paver telpu dramatismam un nepārvaramām iekšējām pretrunām, kad atklājas viņas slēptā identitāte. Agnesei Budovskai, kā allaž, piemīt spēja padarīt individuālu un nozīmīgu katru žestu un vārdu. Viņas Mērija Midltone (citkārt Anta Aizupe), mūžam aizņemta ar rūpi par puravu lauku, šķiet esam tāda gaiša un bezgala naiva būtne, kas pati atgādina šmaugu purava stublāju ar madonnas seju.
Par Daigas Kažociņas Helēnu Ludlovu (citā tēlotāju sastāvā Evija Krūze) un Daigas Gaismiņas Sāru Holisu vedas izteikties, uzlūkojot abas kopā kā duetu. Ne tāpēc, ka abas ir Daigas, bet tāpēc, ka viņu atveidotajām varonēm jāpiedzīvo dramatisks iekšējs lūzums. Daigas Kažociņas zemā, suģestējošā balss, Helēnai nostājoties pretī kopīgajam viedoklim tad, kad viss šķiet jau izlemts, liek nodrebēt tāpat kā runas spējas, ko negaidīti atgūst klusējošā Daigas Gaismiņas Sāra. Starp savām “cīņu biedrenēm” kā atspole šaudās Sandijas Dovgānes Kitija Givensa – neliela auguma meitenīga būtne – dzīvespriecīgāka un dienišķo pienākumu ne tik nomākta kā pārējās, ziņkārīga, apņēmīga un ar skaļu balsi.
Patiesībā šāda aktrišu snieguma inventarizācija, katru apveltījot ar īpašības vārdiem, šīs izrādes sakarā šķiet ne tā auglīgākā nodarbe, jo “Debesjums”, kaut arī ieskicē individuālo likteni, neapšaubāmi ir ansambļa izrāde, nevis solo priekšnesumu virknējums. Un šajā kolektīvajā portretā savu līniju un krāsu ievelk gan Emma Dženkinsa, kurai Anna Klēvere piešķir noklusētas pagātnes pieredzes noslēpumainību (citkārt Dita Lūriņa), gan Sanitas Paulas bērnišķīgi cimperlīgā Enna Lavendere, gan Ievas Aniņas Hanna Rasteda ar piemīlīgām bedrītēm vaigos, gan Lienes Sebres noslēgtā Pega Kārtere.
Ap zvērinātajām kā trani ap bitēm riņķo daži vīrieši – privātpersonas un varas institūciju pārstāvji, kuru tēlus “apkalpo” divi aktieri. Rihards Bargais ir apsūdzētās Sallijas vīrs, ārsts un Tiesnesis, bet Kaspars Aniņš – brutāls un pērkams tiesu izpildītājs Kūmzs.
Haleja komēta, lidmašīnas un Keitas Bušas dziesma
Izrāde ir krietni gara – trīs ar pusi stundas. Lielāko laika nogriezni aizņem zvērināto apspriede, kurai var sekot ar interesi un līdzdalības sajūtu. Uzmanības pavediens atslābst pēdējā pusstundā, kad sieviešu sūri grūti panāktais vienprātīgais spriedums vienā mirklī tiek “atcelts”. Evijas Krūzes mēmi draudīgā lēdija Vaksa (citkārt Daiga Kažociņa) ar izteiksmīgu žestu kaut ko (tak jau laikam naudu) iespiež rokā tiesu izpildītājam Kūmzam, kurš ar kājas spērieniem nogalina bērnu Sallijas miesās, vēlreiz nolemjot viņu nāvei karātavu cilpā. Šajā epizodē izrādes temps sāk buksēt. Brīdī, kurā notiek izšķiršanās – atdot Salliju pazemojošam publiskas nāves rituālam pie karātavām vai palīdzēt viņai aiziet no dzīves pirms tas notiek, saskaņā ar lugas tekstu sākas prātošana par Haleja komētu (tieši 1759. gadā tā pietuvojusies Zemei) un eitanāzijas ētiskajiem aspektiem. Rodas iespaids, ka aina ar lielu piepūli tiek kā nebūt nomocīta līdz galam. Kaut gan – pie neveiklības lielā mērā, šķiet, vainojama dramaturģe, kura krampjaini meklējusi risinājumu, kas kristālskaidri ļautu nodemonstrēt sievietes bezspēcību vīriešu pārvaldītā pasaulē. Pēdējam akcentam šajos centienos tiek pietaupīts didaktisks epilogs.
Lizijas meita Keitija, ko spēlē meitenīte ar drošu un skanīgu balsi Daniela Voiškune (citkārt Grēta Egliena) kādā no izrādes epizodēm taujā, kad pienāks nākotne. Un te nu tā ir. Aktrises, zibenīgi pārģērbušās vienādos spilgtu krāsu kombinezonos, kas viņas dara līdzīgas robotizētām būtnēm, monotoni veic tās pašas darbības, ko izrādes sākumā, kad mēmā ainā tikām iepazīstināti ar viņu dienišķajiem mājas pienākumiem 18. gadsimta saimniecībā. Ar dzīvās bildes jeb tablo palīdzību autore katrai varonei iezīmē ļoti konkrētu ikdienas darbības lauciņu, vai tā būtu trauku spodrināšana, sviesta kulšana, puravu novākšana vai vēl kas cits, kas ļautu spriest par sieviešu pasauli. Mājiens skaidri nolasāms – 302 gadi, kas šķir izrādes darbības laiku no nākotnes vīzijas – 2061. gada, kad pie debesīm atkal parādīsies Haleja komēta, neko pēc būtības nav mainījuši.
Varbūt tieši tāpēc, lai lieku reizi atgādinātu par šo nemainīgumu, Lūsija Kirkvuda ne tikai finālā, bet arī visā lugas garumā apzināti “iemet” pa kādai norādei uz nākamību, kā lidmašīnu pieminējums, mūsdienīgas leksikas lietojums vai Keitas Bušas dziesma, ko draudzīgā korī aizkustināti dzied zvērinātās. Pat ja autores nolūks 18. gadsimta vielā iepludināt 21. gadsimtā aktuālas problēmas, ir nolasāms, estētiskā ziņā tas izrādes veidotājus paklupina. Varbūt esmu subjektīva, bet sevišķi jau dziesmā izteiktais manifests ne tikai apstādina darbību, bet ar savu neiederību izrādes kopīgajā “bildē” liek skatītājam mulsi satrūkties.
Rudimentārais feminisms
Lsm.lv par Valtera Sīļa izrādi publicēta Kitijas Balcares recenzija – izsmeļoša, argumentēta, saistoši uzrakstīta un vienlaikus analītiska, jo lietpratīgi “iezemēta” gan feminisma teorētiskajā literatūrā, gan mākslas vēstures faktos. Šķiet, viss, kas būtu jāpasaka, ir pateikts, un īstenībā citas recenzijas, tostarp šī, varētu izpalikt. Nevar nepiekrist arī Kitijas Balcares secinājumam, ka lugā iekodētais feministiskais skatījums Valtera Sīļa izrādē palicis, tā teikt, pusmastā jeb rudimentārā stadijā. Kaut gan – šo rindu autorei liekas, ka tieši zināma atturība pret Lūsijas Kirkvudas feministisko temperamentu izrādē vai vismaz galvenajās diskusijas ainās ļauj ieraudzīt cilvēcisku apjomīgumu un sarežģītību. Uzskatu, raksturu un atšķirīgu dzīves pieredžu mozaīka šķiet intriģējam vairāk nekā sekošana Kirkvudas iezīmētajiem vienvirziena maršrutiem, kuri visu sieviešu dzimumu aizved pie upura tēla.
Rakstīt atsauksmi