Par Brandu un par mums
Par ko mēs bijām vienojušies, piešķirot 1975. gada "Branda" iestudējumam kanonisku atzinību? Ko simbolizēja Branda tēls vēlīnā padomju laika kultūrtelpā? Kam bija ar mums jānotiek pēc "Branda" jauniestudējuma veidotāju ieceres, vienkārši klausoties Branda vārdos šodienas Rīgā (ar piebildi – šodienas Rīgā pēc 2022. gada 24. februāra)? Uzdrošinos vispārināt dažas pamatatziņas.
Dailes teātrī no jauna iestudētā Henrika Ibsena luga “Brands” ir viens no visu laiku nozīmīgākajiem dramaturģiskajiem darbiem Eiropas literatūras vēsturē vērienīgo, eksistenciālo un neatbildamo jautājumu dēļ, un, līdzīgi kā Šekspīra “Hamlets” vai Gētes “Fausts”, ir pateicīga viela jaunām interpretācijām un pētījumiem. Turklāt šādu literāro materiālu neizvēlas tāpat vien, jo pārlaicīgajai, klasikas vērtībās balstītajai vertikālei jābūt sakrustotai ar sava laika horizontāli un režisoram jātrāpa krustpunktā.
Par ko mēs bijām vienojušies, piešķirot 1975. gada iestudējumam kanonisku atzinību? Ko simbolizēja Branda tēls vēlīnā padomju laika kultūrtelpā? Uzdrošinos vispārināt dažas pamatatziņas. Ibsena Brands ir jābūtības sludinātājs, un okupācijas laikā tas bija svarīgi – uzturēt spēkā aizliegto, vērsties pret meliem, puspatiesībām, savā padomiski ierobežotajā ikdienā atzīt, ka saprotamu iemeslu dēļ mēs nespējam viņam sekot, bet zinām, ka Brands ir labākais mūsos, mēs viņu respektējam kā ideālu, kā taisni, pēc kuras līdzināties, kaut zinām, ka ar roku neviens to nespēj uzvilkt. Brands iemiesoja ticību un apliecinājumu cilvēka drosmei un spējai cīnīties par labāku (pat vislabāko) pasauli un gatavību upurēt sevi visu kaut kur tepat mītošās patiesības vārdā.
Drīz pēc šī iestudējuma (1981) Dailes teātra repertuārā nonāca Paula Putniņa luga “Uzticības saldā nasta”, kuras galvenais varonis līdzīgi kā Brands darbojās dotajos vietējos apstākļos. Jābūtība te atklājās kā ticība gaišās komunisma sabiedrības ideāliem, nevis sekošana koruptīvam izdevīgumam, pašlabumam, bet mēģinājums iedzīvināt skaistos un pareizos saukļus reālā bezkompromisu rīcībā. Komunisms vairuma apziņā, protams, nebija nekāds ideāls, tāpēc luga tika interpretēta vairāk kā absurda parodija.
20. gadsimta otrā puse Eiropas kultūrā bija postmodernisma laiks, kurā tika noliegti lielie un vispārnozīmīgie naratīvi, dekonstruētas un izvētītas visas vērtības, bet vienīgā patiesība bija tā, ka patiesības nav. Plāni klājās ne tikai Ibsenam, bet arī Rainim, kurš tika apsūdzēts “augstāko ideju” sludināšanā, piemēram, Roberts Mūks dzejā ironiski pauda, ka Rainis viņam nepatīk, jo “esot pārāk garīgs” [1], un ieteica, “lai tās idejas mirst pašas savā nāvē, iekams sadomā sūtīt citus nāvē” [2]. Mūks, būdams reliģiju pētnieks un filosofisku ideju pārzinātājs, zināja, ko raksta. Vēl lielāku nepatiku pret jābūtības (ideālu apliecināšanas) pasauli pauda teju visi jaunā laikmeta filosofi, dzejnieki, mākslinieki. Citiem vārdiem sakot, par ideālismu tika runāts tikai caur ironiju, kas vienlaikus ironizēja pati par sevi.
Taču pieminami daži izņēmumi, piemēram, viens no pēdējās desmitgades spilgtākajiem teātra iestudējumiem – Elmāra Seņkova veidotā Raiņa “Pūt, vējiņi!” skatuves versija Nacionālajā teātrī (2018). Tā radīja plašu rezonansi, tika atzinīgi vērtēta gan kritiķu, gan publikas vidū. Tomēr līdz galam netika pamanīta lugas “brandiskā” tēma. Mēs taču vēl nesen atradāmies refleksijas laukā, kurā Baibas pašnāvība šķita nesaprotama, lai neteiktu pat dīvaina. “Lūk, es arī ņemu savu, manu daļu šai dzīvē!” – tā viņa saka. Bet neņem. Izrādās, ka pasauli, kas ir barga, ļauna, auksta un netaisna, uzvarēt (Raiņaprāt, tas nozīmē – mainīt uz labu) var, tikai upurējot sevi.
Rainis, eklektiski veidojot savu uzskatu sistēmu – “universālo mīlu” –, bija pārņemts ar daudzām reliģiskām, zinātniskām un filosofiskām koncepcijām, tai skaitā viņš uzskatīja, ka baltu tautām ir tāds piedāvājums dekadencē un nihilismā slīgstošajai Eiropai, kāda citiem vairs nav. Proti, Saules Dainās rodams miermīlīgais baltu altruisms, ego salāgošana ar Visumu, visaptveroša universāla mīla un upurētspēja, kas ir viņa Nākotnes cilvēka izpratnes pamatā. Baiba iemieso šo ideālu un, salīdzinot ar Brandu, ir daudz cēlāka, viņa neprasa “visu vai neko”, viņas rīcības pamatā jau ir žēlsirdības dievs, un viņas nāve (upuris) patiesi padara pasauli, tas ir, visus traģēdijā iesaistītos, labākus. Domāju, ka pat tiem, kuriem principā nepatīk Rainis un kurus kaitina ideālisma patoss, lugas vēstījumā iedziļinoties, kā arī skatoties Elmāra Seņkova iestudējumu, tomēr rodas katarsisks pārdzīvojums. Un vai tas jau sākotnēji nav bijis mākslas mērķis?
Taču laika gara pamatstraume jau ilgi plūst ideālismu noraidošā virzienā, un, iestudējot Ibsena Brandu, būtu bijis jāizmanto laikmetīgi izteiksmes līdzekļi un paņēmieni, lai, režisora Viestura Kairiša vārdiem sakot, “izaicinātu visus un pašu izaicinātāju”. Vai vismaz – lai “paklausītos Branda vārdos, kā tie skan šodienas Rīgā” [3].
Brandu varētu interpretēt arī kā, piemēram, transhumānistu, Visarionu, Grētu Tūnbergu vai jebkuras jaunas pārliecības vai radikāli atšķirīga dzīvesveida sludinātāju. Bet kas raksturīgs tieši Ibsena Brandam?
20. gadsimta sākumā tiek meklēti Eiropas kultūras krīžu cēloņi, un viena no pamatproblēmām ir kristietības nespēja reaģēt uz laikmetam būtiskiem izaicinājumiem, ko rada zinātnes un tehnikas progress, kā arī metafizikas noriets. Gan Raiņa, gan Nīčes filosofisko ideju pamatā ir jauna garīguma meklējumi. Nīčes Pārcilvēks un Raiņa Nākotnes cilvēks ir vērsti nevis uz evolūciju, bet revolūciju cilvēka gara attīstībā, viņi apliecina iespēju veidot jaunu paradigmu, kas ir sacelšanās pret visu veco, tostarp tas ir kategorisks kristietības noliegums, bet arī vienlaikus izmisīgs mēģinājums piepildīt iztukšoto kristīgās jābūtības trauku ar dzīvu un īstu saturu. Nīčes Zaratustra dēvē Jēzu par savu vislabāko ienaidnieku, bet Rainis savu uzskatu kvintesenci sauc par universālo mīlu.
Arī Branda bezkompromisa pārliecība lugā atklājas kā sekošana Evaņģēlija burtam, pieprasot neiespējamo – visu vai neko. Tas, ko viņš paspēj (vai nepaspēj?) beigās apjaust, ir Evaņģēlija gars. It kā nebūtu lasījis Pāvila 1. vēstuli korintiešiem, kurā skaidri teikts, ka bez mīlestības (kas ir arī žēlsirdība un galu galā – Pats Dievs) neviens upuris, neviena gudrība, neviena atziņa, neviens tikums vai labie darbi nav neko vērti. Jaunā garīguma pravietis Brands šādā skatījumā ir un paliek tikai skanošs varš vai šķindošs zvārgulis. Bet kādēļ ne tikai Brands, bet arī pasaule vairās pieņemt šo Evaņģēlija burta un gara vienību? Atbilde rodama Kristus vārdos, ka viņa valstība nav no šīs pasaules. Bet mēs šai pasaulei esam tik ļoti pieķērušies, ka izdzēsuši visu tai traucējošo, t.i., metafizisko (aiz fizikas esošo) realitāti.
Brands lugā ir tādas jābūtības sludinātājs, kuru mēs esam nolieguši, pat izsmējuši. Vai iestudējumā tas tiek atklāts ar īpašu māksliniecisku kaismi un novatorismu? Šķiet, nē. Tad kam bija ar mums jānotiek pēc iestudējuma veidotāju ieceres, vienkārši klausoties Branda vārdos šodienas Rīgā (ar piebildi – šodienas Rīgā pēc 2022. gada 24. februāra)?
Kad jau sen bijām vienojušies, ka mums nav nekā kopīga ar idejām, “kas nepazīst cilvēka žēluma” [4], sākās Krievijas karš pret Ukrainu. Kāda mums ir attieksme pret šo ukraiņu tautas bezkompromisa cīņu, varonību, tēvzemes un taisnības mīlestību? Pret šo upurēšanu, kas pieder jābūtībai un ir tās iemiesojums rīcībā. Par to būtu varējis būt Branda iestudējums. Un arī par pašu jābūtību, kas, negaidot un mums negribot, tik pēkšņi, tieši un nepielūdzami ir nostājusies mūsu priekšā. Vai mēs to pieņemam arī kā savu izvēli, vai mēs te stāvam un citādi nevaram, vai tomēr varam? Vai jautājums jau ir uzdots? Atbilžu vismaz pagaidām nav. Nevienam.
Rakstīt atsauksmi