Agnese Kuplēna

LiepU Rakstniecības studiju MSP studente

Vai sirēnu dziesmas sadzird bērni?

Liepājas Leļļu teātra iestudējums “Sirēnas dziesma” Antas Priedītes režijā ir īpatnēja dziesmu spēle teicamā aktrišu izpildījumā ar ne līdz galam izprotamu sižetu, bet vienreizēji labu mūziku.

Liepājas Leļļu teātris jauniestudējumam “Sirēnas dziesma” par pirmizrādes vietu izvēlējies vienu no Liepājas stilīgākajām kultūras un izklaides vietām “Pegaza pagalms”. Vai tā bija labākā izvēle tieši šai izrādei? Lai uz šo jautājumu atbild skatītāji. Izrāde “Sirēnas dziesma” plānota kā triloģijas “Puika. Meitene. Sirēna” pirmā daļa. Kaut arī iestudējums paredzēts visai ģimenei, respektīvi, gan bērniem, gan pieaugušiem, izvēlētie izteicieni un Antas Priedītes radīto stāstu uztveramība nebūt nav atbilstoša bērnu auditorijai – kaut vai fakts, ka sirēnas, kā jau tām pieklājas, valdzināja publiku, runāja ar to, iepinot pa kādam jociņam “zem jostas vietas”, un pār plecu pārmeta tukšās šampanieša glāzes (nesatraucieties, neviens nesagriezās – tās bija plastmasas). Tas, protams, nav noteicošais faktors, jo cik dažādi esam mēs – pieaugušie, tik dažādi ir mūsu bērni. Negrasos nodarboties ar demagoģiju un pamācīšanu, ka tas nav jādzird/ jāredz mazam bērnam, jo patiesībā varu atzīties, ka pie minētajiem jociņiem un arī citiem veikliem un asprātīgiem vārdu savirknējumiem es ne pa jokam apsmējos. Un tāda nebiju es viena – smējās teju visa publikas pieaugusī daļa.

No citām Liepājas Leļļu teātra piedāvātajām izrādēm atšķirīga bija arī skatītāju sagaidīšana. To noteikti var raksturot kā intriģējošu un noslēpumainu. Katra no sirēnām pirms izrādes sākumā bija manāma, katrai bija savas funkcijas – gan staigāšana starp publiku izrādes kostīmā un dziļa ieskatīšanās acīs, gan raga pūšana, gan kokles stīgu ieskandināšana. Saklausīju skatītāju jautājumus pirms izrādes sākuma: “Vai viņas ko darīs jau pirms izrādes?”; “Oho, vai viņa diez pati spēlē to kokli, vai arī tas ir ieraksts?”; “Inčīgi tērpi, un kas par milzīgu kuģi fonā?” Grupu “Dzelzs vilks” un “Jauno Jāņu orķestris” līdera Jura Kaukuļa komponētā mūzika ir iespaidīga, un uz skatītājiem iedarbojas jau pirmā uzruna un izrādes dziesma. Kā vērtība jāpiemin arī vokālās konsultantes Ievas Dreimanes-Sidares nopelns un aktrišu Ingas Dzintares, Vijas Mežales, Madaras Enkuzenas, Agnijas Dreimanes un Ilzes Juras skatuves meistarība.

Mākslai vajag telpu

Būsim godīgi – mākslai nav jēgas, ja tā nesasniedz savu skatītāju/ klausītāju. Izrādi “Sirēnas dziesma” var spēlēt tikai lielajos kultūras namos vai brīvdabā. Scenogrāfs Aigars Ozoliņš radījis milzīgu dekorāciju – varenā kuģa un vēl varenākā masta dēļ izrādi varēs rādīt ļoti ierobežotās vietās. Dažreiz dekorāciju dēļ ir kas jāupurē, bet tam ir jāattaisnojas. Vai šis ir tas gadījums? Nedomāju, ka izrāde zaudētu kvalitāti, ja garie kuģa masti būtu kaut nedaudz zemāki, ļaujot tiem iekļauties arī kādā mazākā zālē. Izņemot dabisko saules gaismu, gaismotājs Jānis Brašs brīvdabas izrādē nav izmantojis citas apgaismojuma ierīces, kaut arī iestudējumā bija atsevišķas vietas, kas prasījās tikt paspilgtinātas ar kādu specefektu.

Mīti vai patiesība?

Iestudējuma žanrs – mežonīgi bīstama avantūra – formulēts precīzi. Avantūra ir, arī izrādē atainotās sirēnas ir gana mežonīgas. Sižetisko līniju veido grieķu mitoloģija, mīti, fantastika un piedzīvojumi. Saprotama ir ideja, ka šāds mitoloģisko stāstu apkopojums labi varētu kalpot skolēniem, kam garlaicīgi vai pat neiespējami iemācīties skolas programmā piedāvāto Sengrieķu mitoloģiju. Iespējams, režisore ar šo īso, mūsdienu valodā pielāgoto stāstu apkopojumu (izrādē lietoti tādi vārdi un vārdu savienojumi kā “piečakarēja”, pleiliste, “jūsu kontā palikušas četras dzīvības”, “vai Zevs skatās televizoru”, Netflix, minēti arī atsevišķu politiķu vārdi u.tml.) nolēmusi jauniešus iepazīstināt ar galvenajiem Senās Grieķijas sižetiem, tomēr jāatzīst, ka šī īsā pamācība nespēs aizvietot mītu lasīšanu. Patiesībā skatītājam, kas neko nezina par grieķu mitoloģijas tēliem, saprast izrādē notiekošo ir pagrūti.

Tomēr bērni ir varen interesanta publika – viņiem ne vienmēr ir jāsaprot sižets, lai izrāde patiktu. Jaunākā publikas daļa bieži vien pieķeras kādām, viņuprāt, aizraujošām detaļām. Jāteic, ka tādu izrādē noteikti netrūka, tā bija pilna ar maziem, bet spilgtiem un aizraujošiem elementiem – gan dziesmām, gan Antas Priedītes kustību partitūru, gan humoru, gan mūsdienīgu vārdu iepīšanu sengrieķu mītu stāstos, gan izrādes vajadzībām pielāgotiem sadzīviskiem priekšmetiem kā rekvizītiem. Tas viss tiešām bija baudāmi, asprātīgi un, domājams, arī mazam bērnam aizraujoši. Kā īsti pietrūka? Pietrūka mazo, jauko elementu sapīšanas kopā. Beidzamajā laikā ir redzētas vairākas izrādes (nav runa tikai par Liepājas Leļļu teātri), kurām ir aizraujoši fragmenti, asprātīgas un gaumīgas detaļas, taču nav pievienota “līme”, kas visu skaisti saturētu kopā, un to pašu var teikt arī par “Sirēnas dziesmu”.

Pingpongs ar klupieniem

Neskatoties uz dažām ne katram izprotamām lietām, izrādi var ieteikt noskatīties, jo neko līdzīgu, vismaz Liepājā, noteikti nebūsiet redzējuši. Uzteicams ir fakts, ka aktrises visu, kas notiek uz skatuves, spēj apskaņot un apspēlēt ar dažādu priekšmetu un mūzikas instrumentu palīdzību. Katru mītisko stāstu, kas iepīts izrādē, stāsta viena no sirēnām, kamēr pārējās meistarīgi veido apkārtējo fonu, paspilgtinot stāstu. Aktrišu spēlei ir apbrīnojami viegla dinamika (jāņem vērā, ka tā piedevām bija pirmizrāde, kad parasti vēl nav jūtama tik meistarīga saspēle), uz skatuves radot tādu kā pingponga spēles ritmu. Vienīgā mazā atkāpe no ritma bija moments, kad viena no sirēnām apsēdās publikā un runāja ar konkrētiem skatītāju zālē izvēlētiem cilvēkiem. Tas, iespējams, nebija veiklākais brīdis, jo šāda “izkrišana no formāta” prasa lielāku precizitāti. Gan no ritma, gan sižeta “izkrita” arī izrādes fināla stāsts, kurā viena no sirēnām bija ārzemju latviete un ar savu sunīti (it kā meklēto zelta aunādu) ienāca publikā un runāja ar izrādi pilnīgi nesaistītu, jautru tekstu, radot iespaidu, ka izrāde sanākusi par īsu un režisore sapratusi, ka noderētu vēl kāds humorīgs fragmentiņš. Zīmīgi, ka šajā fragmentā tika izmantota arī vienīgā lelle izrādē. Vai vienas lelles dēļ šo var nosaukt par leļļu teātra izrādi? Noteikti ne. Aktrises iestudējumā lieliski tika galā ar tēlu veidošanu un pasniegšanu, tādēļ nav īsti gaumīgi izmantot vienu mazu lellīti izrādes noslēgumā, kurai pat īsti nav sižetiskas nozīmes. Cits stāsts būtu, ja izrādē būtu viens centrālais tēls – lelle, ap kuru pārējais ir pakārtots. Tomēr šajā gadījumā, kad notikumi raisījās cits pēc cita caur sirēnu stāstiem, šis mazais elements sunīša jeb zelta aunādas izskatā bija pilnīgi lieks.

Humora deva izrādē ir gaumīgās proporcijās, iespēja apgūt mitoloģiju pēc izrādes noskatīšanās – apšaubāma, toties laba oma pēc noskatīšanās ir garantēta.