Madonna ar vientuļo patiesību
Oslo Jaunajā teātrī tapušajā Ibsena lugas “Tautas ienaidnieks” interpretācijā cīņai par tiesībām uz tīru vidi un par patiesību klāt nākusi arī cīņa par sievietes līdztiesību, paplašinot savulaik ibseniski aizsākto neērto diskusiju par sievietes lomu sabiedrībā. Līdzās toksiskai politiskai gļēvulībai te mīt itin vientuļa varonība.
Gājieni ar lomām
Kamēr mēs Latvijā pērnajā sezonā uz Dailes teātra lielās skatuves vērojām aktrises Ievas Segliņas niansēti izspēlēto, teju vispārcilvēcisko Brandu, kurš sludina savu patiesību, Norvēģijā aktrise-sieviete “pielaiko” jau cita ibseniskā patiesības meklētāja lomu. Oslo Jaunajā teātrī (Oslo Nye Teater) šogad tapis laikmetīgā valodā vēstīts iestudējums norvēģu drāmas meistara Henrika Ibsena lugai “Tautas ienaidnieks” (En Folkefiende) zviedru režisores Terēzes Vilstedas (Therese Willstedt) interpretācijā. Tiesa, šis pavērsiens – centrā likt sievieti mūsdienīgā spēles telpā – jau pāris gadu izvērsts ceļojošajā Skotijas Nacionālā teātra iestudējumā “Ienaidnieks” (2021), kur Dr. Kirstena Stokmane cīnās par patiesību, maldoties iedomātajā demokrātijas telpā – sociālo tīklu pasaulē.
Režisores Vilstedas izvēle – salikt citus dzimumu akcentus par klasiku kļuvušā Ibsena lugā – nebūt nav nejauša vai laikmetīgi modīga. Režisores personīgajā mājaslapā radošā biogrāfija sastingusi 2020. gadā ar atvadu teikumu, ka viņa dodas bērna kopšanas atvaļinājumā. “Tautas ienaidnieks” (pirmizrāde 2023. gada 8. jūnijā) ir Terēzes Vilstedas pirmais darbs teātra laukā pēc atgriešanās no tā, atsperoties jau divu bērnu pasaulē laišanas pieredzē un, visticamāk, arī jauniegūtās mātes lomas salāgošanā ar savu turpmāko profesionālo virzību. Likumsakarīgi režisore pavērš starmeti uz Stokmaņu ģimenes sievieti un viņas ārējām un iekšējām cīņām, nezaudējot Ibsena tematiskās līnijas, bet pavisam organiski ievijot tajās vēl vienu sociālo pavedienu.
Līdz ar to par patiesību šai iestudējumā cīnās nevis, kā Ibsenam ierasts, Dr. Tomass Stokmanis, kurš šoreiz ir bērna kopšanas atvaļinājumā devies psihologs un kuru iejūtīgi un reizē stoiciski portretē aktieri Modū Bā vai Numa Noderhāgs (Modou Bah / Numa Norderhaug). Cīnītāja Vilstedtas versijā ir viņa sieva Dr. Katrīne Stokmane, kura ir ne vien SPA ārste kādā Norvēģijas dienvidos plaukstošā pašvaldībā Eidestrandē, arī Eidestrandes mēra Pētera Stokmaņa jaunākā māsa, turklāt arī jaundzimušā māmiņa. Izrādes pirmais cēliens iesākas ar greznu Katrīnes dzimšanas dienas ballīti, kas apvienota arī ar sālsmaizi ģimenes jaunajā mājvietā Eidestrandē: ir jaundzimušais, jauns darbs, jauna dzīvesvieta, jauns dzīves gads. Un pavisam drīz ballītes gaitā top skaidrs, ka ir arī ne tik iepriecinoši jaunumi – tie ir ķīmisko analīžu rezultāti, kuri atklāj ārstes uzraudzītā SPA ūdeņu toksiskumu, kā cēlonis meklējams nekur citur kā vien pašas Dr. Stokmanes mātei Luīzei Kīlei piederošajā smagās rūpniecības uzņēmumā.
Askētisko spēles telpu scenogrāfe Agnese Ostergrena (Agnes Östergren) uz skatuves ierāmējusi teju kā origami gaismēnās izlocītu mājas siluetu. Māja savā vertikalitātē atgādina svētnīcu – vietu, kur var dzīvot patiesība. Taču pakāpeniski tā izrādes laikā emocionāli kļūst aizvien šaurāka, sarūk, līdz sabrūk pavisam. Minimālistiskajā scenogrāfijā nozīmīga loma ir Klementa Irbila (Clement Irbil) gaismu un ēnu ģeometrijai, kura vizuāli detalizēti atklāj attiecību mērogus konkrētās mizanscēnās un rada skatītājos sava veida pietuvināšanos Dr. Stokmanes skatpunktam.
No vienas puses, izvēle centrālo Ibsena varoni un patiesības cīnītāju, kas iestājas ne vien par patiesību, bet arī par vides veselību, likt sievietes ādā pietuvina režisores skatījumu ekofeminisma idejām. Vienlaikus aktrises Ingvildas Holtes Baigdnes (Ingvild Holthe Bygdnes) radītā Dr. Stokmane-sieviete šo traģēdiju zināmā mērā vērš vēl dziļāku, jo šoreiz Ibsena radītajos apstākļos tiek apšaubīta ne tikai viņas profesionālā, bet vienlaikus arī ģimeniskā identitāte jeb mātes loma, kas klasiskajā lugas traktējumā ar centrālo varoni-vīrieti izpaliek.
Bet, no otras puses, varoņu mainītās lomas šai lugas interpretācijā primitīvi nesadala dzimumus “labajos” un “sliktajos”, vien līdzsvaro dzimumu reprezentāciju Ibsena lugā skatuviski, drīzāk vēršoties pret tiem, kuri ir “saindējušies” ar kapitālismu neatkarīgi no piederības dzimumam. Iestudējumā pat fragmentāri nav Stokmaņu ģimenes tēva Mortena Hjīla, bet ir Dr. Stokmanes māte Luīze Hjīla lietišķi valdonīgā Trīnes Venbergas Svensenas (Trine Wenberg Svensen) portretējumā – māte uz meitas ballīti ierodas vien uz īsu brīdi, jo biznesa darīšanas to sauc prom. Te nav Ibsena portretētais uzņēmējs Aslaksens, bet ir viņa ārēji mirdzošā, bet iekšēji aukstasinīgā, ietekmīgā smalko aprindu dāma Anna Aslaksena, kuru bārbijiskā manierē izspēlē Henriete Faje-Šolla (Henriette Faye-Schjøll). Savukārt briļļainajam, tvīda kostīmā tērptajam redaktoram Hovstā, ko Marius Liens (Marius Lien) ataino kā izdevniecības īpašnieku spīlēs iespiestu būtni, līdzās ir ārēji intravertā jaunā žurnāliste Billinga, kura ar Gīnes Kornēlijas Pedersenas (Gine Cornelia Pedersen) acīm raugās uz pasauli caur milzīgiem briļļu stikliem, tiecoties pamanīt visu svarīgāko. Taču tik un tā abi mediju pasaules pārstāvji šoreiz iestudējumā palikuši par nenozīmīgām marionetēm izdevniecībā, kura pieder vietējai oligarhu ģimenei Aslakseniem, tā vēl vairāk dzēšot mediju kā ceturtās varas jēgu.
Atklāti ironizējot par politisko dumjību, kur lielos amatos ir lieli klauni, aktierspēles toņkārta svārstās starp vieglu kariķējumu politiķa, žurnālistu, izdevniecības un jaunbūvju attīstības biedrības vadītājas traktējumā un dziļu individuālu Dr. Stokmanes traģēdiju, kur cīņā par patiesību viņa zaudē savus tuvākos – brāli, māti, kādā brīdī arī vīru –, jo visi pakāpeniski novēršas no kaislīgās patiesības pierādītājas. Skatuviski vientuļās patiesības izplatījumu līdz ar Dr. Stokmanes fatalitātes dramatismu vēl vairāk izceļ Martina Ulitsdāla (Martin Ullitsdahl) un Erlinga Berbija (Erling Berby) skaņainava.
Uzlēciens uz tribīnes
Otrais cēliens iesākas vēl starpbrīdī. Pār skatuvi priekškara vietā noslīdējis smilškrāsas lielformāta baneris ar pašvaldības logo un izlikta tribīne, abpus tai – vairāki krēsli. Vēl paliekot ieslēgtām gaismām skatītāju zālē, darbība iesākas ar tautas sapulci pašvaldības namā jeb politisko teātri dramatiskajā teātrī. Aktieri dibina acu kontaktu ar publiku, daļa no tiem paliek skatītāju rindās (ne mirkli neizkāpjot no lomas rāmja), aktieri no skatuves rosina izteikt skatītāju attieksmi, balsojot ar paceltu roku. Šķietami tiek ieturēts demokrātijai raksturīgais formāts, visādam gadījumam skandināviski piesaucot pašvaldības atvērtību visiem (rūpes par to izpaužoties pat nule atvērtajā nebinārajā WC). Pašvaldības mērs Pēteris Stokmanis, kuru kā slīpētu politisku tipu portretē Eivins Nīlsens Salte (Eivin Nilsen Salthe), lišķīgi smaida un runā, runā, runā, runā.
Vienlaikus tikt pie vārda mazākumam, kas sarūk līdz vienam vienīgajam viedoklim – Dr. Stokmanei –, nebūt nav viegli. Viņai pat nākas uzlekt uz tribīnes, tā politisko pasākumu kāpinot līdz skatuviskajā laikā par daudz izstieptam pavieglam farsam un ilustrējot pompozi ārišķīgo politisko ņemšanos priekšvēlēšanu laikā, kaut vai pilsētas mēram ļaujot melot, skatoties acīs un piesaucot sazvērestības teorijas, vai Aslaksenai teatrāli paklūpot un izkliedzot, ka viņa tikusi nelietīgi pagrūsta. Jo kaislīgāk Dr. Stokmane aizstāv savu patiesību, jo nesatricināmāka tā aug, uzrāpdamās tribīnē un šķietami paceldamās pāri visiem. Līdz brīdim, kad sievieti ar visu mikrofonu rokās vardarbīgi aizvelk prom divi apsardzes darbinieki.
Taču dramaturģiski Vilsteda arī šai ainā kāpina sieviešu jautājumu: sievietes neatlaidību iestudējumā apkārtējie uzskata par pārspīlētu un skaidro ar pēcdzemdību hormonālo svārstību ietekmi uz racionāliem sievietes lēmumiem, apšauba lēmumus un noraksta to sakāpinātību uz tā saucamo barošanas miglu. Režisore šādi atklāti spēlējas ar dzimumu lomām, jo šāda argumentācija attiecībā uz lēmumiem, ko būtu pieņēmis vīrietis, kurš auklētu savu mazuli naktīs, diez vai kādā brīdī tiktu izmantota. Izgaismojot šo pieeju, Dr. Stokmanes nama virzienā lidojošie pūļa akmeņi atduras sava veida stikla griestos. Tiesa, to vēl skarbāku padara fakts, ka šīs šaubas sēj cita sieviete – ietekmīgā Anna Aslaksena, izdevniecības īpašniece un jaunbūvju attīstītāja, kura runā ar Dr. Stokmani kā “sieviete ar sievieti, māte ar māti”, uz ko Dr. Stokmane atbild, ka šobrīd nav vis māte, bet gan ārste.
Patiesība mirst vientulībā
Izrādes plakātā Dr. Stokmane rūtotā žaketē frontāli raugās kamerā, ar vienu roku turot uz labā pleca tīrāko patiesību, kas var būt, – zīdaini rāpulītī. Virs galvas ir samilzuši draudīgi negaisa mākoņi, bet sievietes skatiens ir tiešs un caururbjoši neatlaidīgs. No vienas puses, plakāts ir sava veida atsauce uz priekšvēlēšanu aģitācijas laikā bieži sastopamajiem politiķu portretiem, kuri tiecas nodibināt iedomātu acu kontaktu ar potenciālajiem vēlētājiem, audzējot savu balsu vairākumu. No otras puses, tas ir sava veida laikmetīgas madonnas ikonisks pozicionējums (tiesa, ar postpadomju acīm raugoties, raisās arī nevēlamās asociācijas ar komunisma propagandai tik raksturīgo mātes-varones tēlu).
Taču šis Vilstedtas stāsts nav par māti-varoni. Iestudējumā cīņa par patiesību kļūst dubultsmaga, jo tā reizē ir arī cīņa par dzimumu līdztiesību. Veiklā spēle ar dialogiem, kuri atduras dzimumu stereotipos un kāpj tiem pāri, uzslāņo Ibsena sava laika sociālajai tēmai vēl vienu biezu kārtu mūslaiku problēmu. Dr. Katrīnes Stokmanes lomā aktrise Ingvilda Holte Baigdne žilbinoši notur savu bezkompromisu patiesības cīnītājas garu, ko nesatricina pat izsalkuša vai satraukta bērna raudas un pašas brāļa draudi par aizbildniecības apšaubīšanu. Un tie, kuri grasās šo pārmest Dr. Stokmanei, var nedzesēt muti, jo cīņa par patiesību tobrīd ir cīņa par to, kādā pasaulē turpmāk šis bērns dzīvos.
Lai arī dramaturģiskais teksts vietumis piepildīts ar paviegliem šampanieša burbulīšiem sadzīviskā čalošanā un teju komiska dažbrīd kļūst cīņa starp Dr. Katrīni Stokmani un viņas brāli pašvaldības mēru Pēteri Stokmani, kurš pie sava krēsla turas ar zobiem, nagiem un asti, tomēr izrādes fināls aizved līdz ibseniskajai traģiskajai notij – kur patiesībai atliek mirt dziļā vientulībā.
Kopumā Terēzes Vilstedtas iestudējums kritiski portretē ne tik vien sabiedrības varaskāres un mantaskāres izraisītu aklumu, bet arī tuvplānā atklāj pakāpenisku ģimenes plīšanu pa vīlēm apstākļos, kad katram ir sava patiesība un tajā sakņoti dzīves mērķi. Tiesa, vāru cerību asnu patriarhālo īslaicīgo “patiesību” un “sazvērestības teoriju” apdzīvotajā pasaulē tomēr vēl atstāj tas, ka vienīgā, kas Dr. Katrīnei Stokmanei neuzgriež muguru, ir viņas meita – aktrises Karolīnes Šau (Karoline Schau) jaunā skolotāja Petra.
Pabeidzot rakstīt jau agrāk aizsākto lugu “Tautas ienaidnieks” (1882), Ibsens tolaik bija pikts uz sabiedrību, kura nepieņēma viņa lugu “Spoki” ar vēstījumu, ka paaudzes izpērk iepriekšējo paaudžu kļūdas, tostarp sadzīvojot ar tādu slikto mantojumu kā seksuāli transmisīvas slimības. “Tautas ienaidnieks” vēstīja par dedzīgu patiesības aizstāvi, pašam Ibsenam svārstoties starp to, vai luga būs komēdija vai tomēr drāma. Jāteic, viss atkarīgs no tā, no kura skatpunkta paskatās. Vilstedas iestudējumā tā nenoliedzami ir Dr. Stokmanes drāma ar viņas tuvāko ģimenes locekļu klusējošām ēnām, kamēr apkārtējās sabiedrības eksistence atgādina politiski komerciālu klaunādi pasaulē, kur patiesība jau sen kā vairs nav modē.
Rakstīt atsauksmi