Sajūtu spēle par patības meklējumiem
Amerikāņu autora Reksa Piketa lugas “Pelikāni un vīnogas” iestudējumu Jaunā Rīgas teātra Mazajā zālē var raksturot ar to pašu metaforu, ko apspēlē autors – nav gluži La Tâche, taču ir izturēts Kalifornijas Pinot Noir ar mainīgu garšu.
Precizitātes labad jāatsaucas uz Alvja Hermaņa pausto, ka izrāde nav tieši lugas iestudējums, bet gan trīs Piketa darba versiju – romāna, filmas scenārija un lugas – sakopojums. Pats autors vēstulē Hermanim raksta, ka tas ir stāsts “par diviem no ceļa noklīdušiem, brīžiem bezpalīdzīgiem, žūpojošiem vīriešiem, kuri var paļauties viens uz otru” un kuru “esība ir pārmērīgu vājību nomocīta”. Tomēr Pikets arī norāda, ka “tur ir viens zemteksta slānis uz otra”, un – gods, kam gods – daudzslāņainība izrādē nav zudusi. Oriģināla nosaukumam “Sānceļi”, izrādās, ir ne tikai tās divas nozīmes, ko uzreiz iedomājamies, bet britu žargonā tā apzīmē arī dzēruma stāvokli. Latviskotais “Pelikāni un vīnogas” norāda uz poētiskāku pieeju un, manuprāt, iezīmē pretstatu principu, kas dominē visā izrādē.
Galvenā līnija ir abu draugu centieni tikt galā ar pusmūža krīzi, ko filozofi dēvē par īstenās patības meklēšanu, kamēr dzīve līdz tam bijusi vien viltus patība. Psihologi stāsta, ka depresija, tukšuma izjūta, tieksme apreibināties, profesijas un partnera maiņa vai vismaz vēlme pēc tā visa ir krīzes raksturlielumi. Tie arī krāšņi iezīmēti sižetā. Divi draugi – Jāņa Skuteļa atveidotais Mailss un Ivara Krasta Džeksons jeb Džaks – pirms Džaka kāzām vecpuišu ballītes vietā dodas ceļojumā pa Kalifornijas vīna darītavām. Viņi ir absolūti pretstati – Mailss ir depresīvs neveiksminieks, caurcaurēm intelektuālis, apsēsts ar vīnzinību, savukārt Džaks aizgūtnēm dzer dzīvi tiešā un pārnestā nozīmē, neraizējoties par to, ka pēc šampanieša baudas pudele var sašķīst tieši sejā. Abu aktieru veiksme ir tā, ka viņi neaprobežojas ar autora skaidri iezīmēto stereotipu, bet prot izvilkt no savas pieredzes “skapja” dzīvākas un pretrunīgākas īpašības. Izrādes pretmetu piegrieztni precīzi atveido arī aktrises Inga Tropa (Betija) un Jana Čivžele (Sāra), savukārt Aminatas Grietas Diarras atveidotajai Līsijai ir katalizatora loma Džaka ceļā uz savu “es”.
“Pelikāni un vīnogas” akcentē izrādes laiktelpu kā ceļu uz sevis apzināšanos reālajā pasaulē, un šī atklāsme nenozīmē laimīgas beigas un gaišu harmoniju visu atlikušo dzīvi. Tās ir ciešanas, sāpes, skumja pašironija, kaislību uzbangojums un sāpīga piezemēšanās. Un tie ir arī smiekli jeb Kanta “brīvā sajūtu spēle”, kas mūs iepriecina un atveseļo.
Vīns kā metafora
Izrādes scenogrāfs tradicionāli ir pats režisors, un arī spēles telpa veidota tradicionāli – darbība norisinās skatuves priekšplānā, ar līdz simbolismam izkāpinātu minimālismu priekšmetos un augstām prasībām pret aktieru spēju kinētiski veidot mizanscēnu kontekstu. Skaņaina ir tikai noskaņas radītāja bez lielākas dramatiskās slodzes. Konkrētajā iestudējumā telpa veidota kā vīna bāra interjers – garš koka galds, ap to robusti bāra ķebļi, daži Vīnes krēsli ar dermatīna sēdekli, bet fonu veido koka žalūzijām klāta siena – varbūt skapji, varbūt durvis vai logi, taču tie netiek vērti, tāpēc vedina domāt par kaut ko noklusētu, uzminamu vai nesasniedzamu. Visas darbības norisinās ap vai uz galda – te ir arī viesnīcas numurs, džakuzi, Mailsa un arī viņa mātes mājas, pludmale, degustācijas zāle. Mainās tikai krēslu izvietojums, Laura Johansona radītās gaismas un aktieru ietērps. Jā, mainās arī rekvizīti, kuru absolūtais vairums ir vīni un glāzes. Jo vairāk vīna pudeļu un glāžu uz galda, jo sarežģītākas kļūst varoņu attiecības. Te, kā jau komēdijā, būtiska ir verbālā teksta kvalitāte. Ja autora asprātības tulkotājam Hermanim izdevies diezgan veiksmīgi iedzīvināt latviešu valodā, tad dažas kļūmes tomēr raud pēc korektora. Jau iepriekš JRT izrādēs dzirdētā “Silikona ieleja” vien liek nīgri sarauties.
Tēlu attiecību samezglojumus ticamus dara aktierspēles nianses, kad labais draugs Mailss atklāj diezgan riebīgas rakstura iezīmes, bet sirsnīgais, vieglprātīgais Džaks spēj būt cinisks. Vīns vai, pareizāk, abu draugu attieksme pret vīnu reizē ir arī viņu attieksme pret dzīvi. Mailss zina visu – kā vajag degustēt, kādai jābūt vīna krāsai, garšai, smaržai, viņš dievina Pinot Noir vīnus, jo to pamatā ir smalka un sarežģīti kopjama vīnogu šķirne, un laba vīna dēļ viņš gatavs uz visu. Džakam vīns ir tikai veids, kā apreibt. Viņš priekšroku dotu kam stiprākam, un vīna tūre ir viņa žests draugam, nevis paša izvēle.
Tā sagadījās, ka iepriekšējā vakarā Nacionālajā teātrī skatījos “Spēlēju, dancoju” Elmāra Seņkova režijā, un tur spēcīgi un nepārprotami ieskanējās mākslinieka brīvības tēma laikmetīgā formā un jauneklīgā dedzībā, emocionāli trāpot tieši un uzreiz. “Pelikāni un vīnogas” ir šodienas teātra spektra pretējā debespusē, taču arī te varētu saskatīt metaforu mākslinieka brīvībai. Brīvībai būt ritmiski līdzenam, viegli saprastam, bet ne primitīvam. Būt tiešam, bet godīgam vēstījumā. Brīvībai modināt vieglus, nevis rūgtus smieklus. Ļaut runāt tiem, kuri nav laikmetīgās mākslas fokusgrupā. Jo, kā rakstīja Kants, starp to, kas patīk tikai spriedumā, un to, kas patīk sajūtā, ir atšķirība. Un mūsu iepriecinājumu cēlonis ir brīva sajūtu spēle, ko katrs un katrreiz uztver atšķirīgi.
Rakstīt atsauksmi