Vecis atgriežas
Ekspresrecenzija par LNT izrādi “Bezkaunīgais vecis” Gata Šmita režijā
Norakstīt no dzīves – tas ir Anšlava Eglīša spožums un posts. Pasaule nemitīgi mainās, un tai līdzi arī izpratne par komisko. Spožā stila un psiholoģijas nianšu dēļ daudzi Eglīša darbi gan izrādījušies no novecošanas briesmām pasargāti, bet “Bezkaunīgie veči” ir sarežģītāks gadījums. Tas, ka režisors Gatis Šmits, iestudējot romāna dramatizējumu Latvijas Nacionālajā teātrī, nav lasījis to kā komēdiju, nepārsteidz.
Šmita “Bezkaunīgais vecis” ir ļoti saistīts ar saviem priekšgājējiem – Eglīša 20. gadsimta 60. gados tapušo romānu “Bezkaunīgie veči”, kas lugā pārstrādāts 1970. gadā, un 90. gadu sākumā Mihaila Kublinska veidoto leģendas auru apvīto iestudējumu Latvijas Nacionālajā teātrī.
Romāna centrā ir Jānis Bertolds seniors, latviešu emigrants Kalifornijā, kas nule pensionējies un atjauno pazīšanos ar jaunības biedriem Loginu Laukmani un Askoldu Olti. “Veči” bezkaunīgi ir viņu tuvinieku skatījumā, jo atsakās klusi sēdēt mājās, kā veciem cilvēkiem pieklājas, un nešķiest mantojumu, kas pēc tiesas un taisnības pienākas jaunākajām paaudzēm.
Piederot citai dzīves pieredzei, man atliek pieņemt, ka Eglīša laikā darbu varēja lasīt caur komēdijas prizmu. Centrā ir netipiski veci (acīmredzot, reiz bija laiks, kad sešdesmitgadnieki tādi skaitījās) varoņi, ne gluži tradicionālas dzimumu attiecības, turklāt Eglīša asais humors nesaudzē paštēlu, kā, pieņemu, trimdas sabiedrībai būtu paticis sevi redzēt. Bet šodien, kad šo apstākļu vairs nav, teksts nesmīdina. Tieši otrādi – romāns ir skaudrs un nežēlīgs.
Ja jautāsiet man, romānā ir tikai viena patiesi asprātīga nodaļa, kaut arī, protams, šausmīga. Bertolda seniora sieva un dēls ierodas pie psihiatra, lai tas atzītu klāt neesošo tēvu par vājprātīgu. Uzskaitītos slimības apliecinājumus (spēlē golfu, makšķerē ar draugiem, prasa, lai viņam nopērk brilles redzes uzlabošanai, uzdrošinās paturēt pusi no pensijas) ārsts Bertoldiem par sašutumu uzskata par veselības pazīmi, toties satraucas, uzzinot, kāda bijusi slimnieka “normālā” dzīve pēdējos divdesmit gadus – tik ielaistu depresiju viņš apņemas ārstēt tikai intensīvā kursā, paredzot, ka uzlabojumam būs nepieciešami daudzi gadi…
Romāns, šodienas acīm lasot, nestāsta par trimdinieku psiholoģijas grūtībām, piemēram, ilgā cīņā par izdzīvošanu iegūstot kādu vēlāk jau stabilā dzīvē nenokratāmu psiholoģisku dīvainību. Nē, Bertoldu ģimenes mikrokosmoss rāda daudz skarbāku ainu. Jāņa seniora sieva Zuzanna pat sev nemelo: ģimene viņai ir vajadzīga, lai būtu, kur īstenot varu. Un viņa patiesi arī ir vardarbīga – sabradājot katru prieka iedīgli, absolūtas kontroles vārdā manipulējot un rīdot, viņa emocionāli spīdzina visus, bet bērnus arī sit. Ģimenē nekādu emocionālu attiecību – pieķeršanās, cieņas, mīlestības – nav un droši vien nekad nav bijis. Vidējā paaudze ir trula un mantkārīga, bērni aug tādi paši. (Te gan taisnības pēc jāatzīmē – āboli nemaz tik tālu no ābeles nav krituši, jo arī Bertolds seniors jau precējis māju, ne sievu, bet viņa kundze – padoto.) Zīmīgi, ka arī abu pārējo “veču” ģimenes no Bertoldiem atšķiras tikai ārējās detaļās. Eglīša trumpja dūzis darbos allaž ir bijis kontrasts starp varoņu iedomāto un reālo. Šajā gadījumā nekāda kontrasta nav – kad paša celtajā mājā garāžā dzīvot spiestais Bertolds seniors raksturo sevi kā Indrāntēvu, viņš nekļūdās. Pēc iespējas bēgt projām no mājām – tā viņam nav kaprīze, tas ir izdzīvošanas jautājums.
Kublinska iestudējums, kura ierakstu joprojām var noskatīties YouTube, šo stāstu gan latviešu teātra mīļu apziņā ir iecementējis citādi. Atmodas pacilātībā Eglīša personā satiekoties ar latviešu kultūras atlūzušo zaru, priekšplānā, šķiet, ir iznests pieredzēs kopīgais, nevis atšķirīgais. Nacionālā teātra vecākās paaudzes zvaigžņu (Jaunušans, Kubilis, Sebris, Līne) izpildījumā varoņi ir ieguvuši vaibstus, kas liecina drīzāk par eksplozīvu raksturu ekstravaganci. Līnes Zuzanna ir šerpa, bet ģimeni mīloša; Jaunušana Bertolds seniors – ar pašcieņu un mugurkaulu, ar vārdu vien sievu apvaldīt spējīgs; Kubilis un Sebris katrs savā toņkārtā izspēlē Eglīša ironiskās pasāžas, vēršot uzmanību uz stilu. Var jau būt, ka es mazliet iztēlojos, bet šķiet – izrāde ir drusku komisks, drusku skumjš stāsts ne tik daudz par trimdu, kā par paaudzi, kas iemieso neizbēgami pagājušo laiku un ne tikai pārvērtē pašu pieredzi, bet arī atļaujas jautāt, vai tagad tiešām dzīvojam labāk.
Tas, ka Šmitam jāņem vērā Kublinska izrāde, diez vai ir apšaubāmi. Nacionālais teātris mīl savu tradīciju, bet vēl svarīgāk – to greizsirdīgi sargā arī skatītāji. Un kaut kas no iepriekšējā lasījuma parādās arī šajā pēc Justīnes Kļavas dramatizējuma veidotajā iestudējumā.
Lāsma Kugrēna Zuzannas lomā paasām groteskām līnijām izspēlē drīzāk jau latviešu kultūrā tik atpazīstamo aktīvās sievas – stumdāmā vīra arhetipu. Kādam jau par sadzīvi ir jāatbild; vai kāds brīnums, ja, vezumu vienai visu mūžu velkot, ikdienas nepieciešamības diktētais skarbums ar laiku ieēdas raksturā? Bet viņa nav ļauna, tikai pret apkārtējiem neuzmanīga. Arī jaunākā paaudze izrādē tēlojas ievērojami gaišākās krāsās. Kostīmu mākslinieces Bertas Vilipsones uzpolsterēts, Ainārs Ančevskis sataisa cik nu vien iespējams dumju seju, un Jānis Bertolds juniors gatavs. Stulbums, protams, nav tikums, bet – arī nāves grēks ne. Evijas Krūzes Mairita, Bertoldu vedekla, gan ženeirējas pa virtuvi, bet neko citu kā interesi par dzīvi mājā, kurā tas neietilpst tradīcijā, viņai nepārmetīsi. Elizabetes Skrastiņas Blāzma Bertolde un Kaspara Aniņa Indulis Laukmanis šķiet izrādē iemiesojam ne tik daudz Eglīša bažas par bezatbildīgo, ideoloģiski pagrimušo jauno paaudzi, cik vienkārši pusaudzisku izaicinājumu dzīvei, kas saplok pie pirmajām grūtībām.
Šmits gan, šķiet, Eglīša darbus lasījis tuvāk paša romāna noskaņām. Liela nozīme izrādē ir scenogrāfijai un skatuves fiziskajai kustībai. Mārtiņš Vilkārsis iekārtojis askētiski stilizētu telpu, kas signalizē, ka darbība notiek ārpus laika un telpas. Iestudējumam gan var pārmest tehniskas ligas, tomēr ignorējot tās – šoreiz tas, kā podesti ceļas un grimst, skatuves ripa griežas un ainas mainās, ir svarīgi arī jēdzieniski. Tā no nebūtības izceļas un tajā nogrimst, piemēram, atmiņas, iespaidi, emocionāli uzplaiksnījumi.
Pārsaucis izrādi par “Bezkaunīgo veci” (vienu, vienīgo), Šmits visu uzmanību koncentrē uz Jura Lisnera Jāni Bertoldu senioru. Izmaiņas ir konceptuālas. Eglītim trīs tik dažādie draugi, šķiet, ir vajadzīgi tāpēc, lai koncentrētos uz paaudzes situācijas likumsakarībām. Lai kādu ceļu dzīvē katrs būtu izvēlējies (dažādi ģimenes stāvokļi, atšķirīgas karjeras, raksturi, temperamenti, varbūt pat ideoloģiskās pozīcijas), viņi visi attopas vienā situācijā, un arī paglābties spēj tikai cits pie cita. Šmitam “draugi” acīmredzami ir pārlieku atšķirīgi, lai izspēlētos viena tēma. Voldemāra Šoriņa Longins Laukmanis un Ivara Pugas Askolds Olte ir gluži normāli cilvēki, kuriem nez no kurienes un gluži negaidot “piesitas” trešais, un īsti nav saprotams, kāpēc viņi to pacieš. Tas ir kāds sociālo tīklu izaicinājums vai, kā senākos laikos teiktu, pieteikums muļķu viesībām, spēlei, kurā uzvar tas, kuram izdevies atrast visdīvaināko viesi? Jura Lisnera Jānis Bertolds uzvedas tā, kā 19. gadsimta romānos mēdz aprakstīt ārpus civilizācijas uzaugušos “dabiskos cilvēkus”, – viņš nav atradis no sabiedrības smagajā trimdas darbā; viņš acīmredzami nekad nav baudījis kaut bērnudārza līmeņa socializācijas labumus.
Skaidrs, ka Lisnera varonis izrādei ir atslēga – tieši šeit būtu jāmeklē tēma, kas režisoru materiālā ieinteresējusi. Trimda? Vientulība? Pārdomas par dzīves jēgu? Man neizdevās “noķert”, ko tieši aktieris spēlē. Brīžam liekas – asa groteska, pārspīlējot dabiskas uzvedības elementus. Brīžam šķiet, ka Bertolds tiešām ir vājprātīgs (Eglīša lugā ierakstītie varoņa monologi, kuros viņš sarunājas ar zaudēto jaunības mīlestību, neskan kā varoņa saruna pašam ar sevi, bet rada iespaidu, ka seniors tiešām kādu redz sev līdzās). Un tad ir brīži, kad izskatās, ka Bertolds seniors pilnīgi apzināti savai ģimenei spēlē sirma vājprāša lomu. Kāpēc – nekļūst skaidrs.
Tāpēc vismaz par pirmizrādi iespaidi ir sekojoši: daudz iespēju, tikpat daudz neskaidrību. Atrast iestudējuma tēmu un salikt kopā daudzmaz sakarīgu vēstījumu man neizdevās, tāpēc arī tad skatīties bija stipri garlaicīgi. Bet izrāde šķiet būvēta mājieniem un intonācijām, un var būt, ka atliek tos tikai saskaņot, lai pēc kādām izrādēm parādītos kā smiekli, tā asaras un skatītājs piepeši ieraudzītu, ka tas ir arī par mums. Jāpagaida.
Rakstīt atsauksmi