Atpakaļ pie saknēm?
Recenzija par Jaunā Rīgas teātra izrādi “Stāsts par Parsifalu” Matiasa Hartmana režijā
Stāstniecība ir ļoti sena teātra forma, pazīstama gadu tūkstošiem, un arī šobrīd pasaulē ir vietas, kur tā ir vienīgais teātra veids. Tāpēc vācu režisora Matiasa Hartmana doma pievērsties mūžvecajam stāstam par Parsifalu, vienlaikus iestudējot izrādi par teātra dabu, šķiet saprotama. To var uzskatīt par spēku pārbaudi – atgriezies pie pirmsākumiem un noskaidro, cik labs īstenībā esi bez modernās mākslas “kruķiem”. Tāpēc īstais jautājums ir – vai jūs, piemēram, dzīves burzmā ņirboša Austrumu tirgus vidū apstātos uz četrām stundām, lai noskatītos Jaunā Rīgas teātra “Stāstu par Parsifalu”?
“Parsifals” ir sens, bet mūžīgs stāsts. Ar īsu leģendas interpretāciju vēsturi, sākot ar 12. gadsimtu, jūs iepazīstinās programmiņa. Ticams, ka stāsts ir senāks, un tā versiju ir daudz – tekstu pārinterepretācija pirmsmodernitātes pasaulē bija ierasta lieta, piesātinot pat ikdienišķo ar simboliskām nozīmēm. JRT iestudēta režisora paša veidota versija, kurai par pamatu lielā mērā kalpojis 20. gadsimta beigās rakstīts šveicieša Ādolfa Mušga romāns.
Kāpēc Parsifals? Leģenda par mātes no pasaules sargāto, respektīvi, izolēto jaunekli, kas seko aicinājumam kļūt par bruņinieku, ir daļa no kompleksa vēstījuma. Tas ir karaļa Artūra cikls, kas izklaidē Eiropu ar stāstiem par piedzīvojumiem, bet dziļākā būtībā risina tēmu par to, ko nozīmē būt cilvēkam. Viduslaikos bruņinieki bija militārā elite, kuras nemitīgā saskarsme ar kara brutalitāti gluži praktiski lika izstrādāt normu sistēmu, kas to miera laikā humanizētu. Bruņinieks kļuva par etalonu, bet būt par bruņinieku bija arī smagi. Fiziski, sociāli un morāli, jo kodekss lika sevi allaž nolikt vispēdējā vietā, aizstāvot ne tikai karali un baznīcu, bet ikvienu, kas vārgāks, un personiskajā dzīvē spiežot tiekties pēc šķīstības un pieticības ideāla. Kareivis – mūks – dzejnieks, ej nu apvieno neapvienojamo.
Artūra cikla spēks, man liekas, ir tajā, ka tas rāda – ceļu uz ideālu ir daudz. Tikpat daudz, cik izaicinājumu. Viens cīnās ar ticību, cits ar likteni, vēl kādam grūtības sagādā mīlas mokas. Parsifala ceļš ir saistīts ar mācīšanās un meklējumu tēmu. Sācis kā balta lapa, varonis mācās no pieredzes un no skolotājiem. Viņam nākas izdzīvot dažādus priekšstatus par bruņnieciskumu, lai beigās nonāktu pie atskārsmes, ka smagāko darbu – izaugšanu, sevis pārvērtēšanu – nāksies darīt pašam. Un tā Parsifala dzīvē ienāk Grāls – Jēzus kauss, kas reiz viņam parādās, kad varonis nav šī brīnuma cienīgs, un kuru meklēt viņš pēc tam nepārstāj.
Arī Hartmana “Parsifals” vēsta par šo ceļu. Bet vēl vairāk izrāde ir stāsts par stāstīšanu. Pirmie, kas uznāk uz skatuves, ir “Parsifalam” nepiederošie – Viļa Daudziņa Zīmētājs, Gundara Āboliņa stāstnieks Adams un viņa meita Ava – Aminata Grieta Diarra. Daudziņš nosēžas pie pults, pret kuru vērsta kamera tā, lai viņa veidotie tēli projicētos uz scenogrāfa Folkera Hintermeiera skatuves telpā iekārtajiem puscaurpīdīgajiem šķidrautiem. Bet Āboliņa Adams, meitas izmisīgu mudinājumu ļaut gulēt neiztraucēts, sāk stāstīt.
Īstenībā jau stāsta viņi visi trīs, pie reizes reflektējot arī par procesu pašu. Daudziņam gan vairāk piekritusi ilustrētāja loma (šāda “dzīva animācija” Eiropas teātrī pirms kāda laika bija modē, arī Latvijā redzēta). Savukārt Āboliņa un Diarras varoņi strīdas par laikmeta dabu – ko un kā vajag stāstīt. Tā varētu būt interesanta tēma, kas saistīta gan ar mākslas, gan mūsu laika aktualitātēm. Jo labs stāstnieks vienmēr stāsta ne tikai stāstu, bet arī to, kas ir viņš pats, un to, kā viņš saprot savu auditoriju.
Izrādes problēmu ir diezgan sarežģīti noformulēt, bet to var just – viss it kā estētiskā un tehniskā ziņā ir kārtībā, bet ir gari un garlaicīgi. Versijas, kāpēc tā, man ir divas: problēmas ar dramaturģiju un izvēlētā estētika dzīvē “nestrādā” gluži tā kā iecerē.
Ironiskā kārtā tieši par šiem jautājumiem izrādē strīdas arī Ava un Adams; viņa – nesaprazdama, kāpēc tēvs tērē laiku nesvarīgām detaļām, viņš – uzstādams, ka tikai tā stāsts atdzīvojas. Teorijā taisnība, protams, ir Adamam. Bet – tikai tad, ja stāstnieks ir meistars. Vai ir? Āboliņš un Daudziņš, protams, ir. Latvijā starp teātra interesentiem diez vai būs tādi, kas nebūtu izbaudījuši, cik garšīgi viņi stāsta, vienalga – par mākslu, kulināriju vai politiku. Viņi prot savērpt tekstu tā, lai klausītājs nepacietībā gaidītu nākamo vārdu, smietos un raudātu līdzi, un vēl pieķertu sevi pie domas, ka tas viss attiecas arī uz paša dzīvi. Bet izrādē jau nestāsta ne Daudziņš, ne Āboliņš. Viņi ir aktieri, kas atkārto Hartmana tekstu. Un Hartmans ļoti daudz ko no tā, ko aktieri prot, liekas, neprot. Piemēram, veidot stāstu tā, lai skatītājs justu līdzi varoņiem un viņam liktos – notiekošais ir nozīmīgs.
Mušga romāns diemžēl ir pieejams tikai vāciski, tāpēc par tā īpatnībām spriest nevarēšu. Bet Hartmana versijā “Parsifals” tiek stāstīts, izmantojot postmodernistu iecienītas tehnikas, proti, nobīdot varoni perifērijā un pievēršoties citviet marginalizētajiem tēliem. Kad Ava pārmet tēvam, ka pirmais cēliens (divas stundas!) jau galā, bet Parsifals vēl nav parādījies, viņai ir taisnība. Tikai postmodernos darbos šādām manipulācijām līdzi nāk racionāli jēgas konstrukti, ideoloģijas, mākslas tehnikas jautājumi, un teksts nav tukšs. Savukārt izrāde no jebkādiem kontekstiem ir atbrīvota, brīžiem pat radot sajūtu, ka mēs skatāmies teātri bērniem. Tiesa, maziem bērniem, jo drusku vecākiem jau ar to vien, ko angļu valodā dēvē par spectacle, arī nepietiek.
Konteksti gan izrādē reizēm parādās. Piemēram, Diarras Ava uz Adama stāsta detaļām reaģē ar tik intensīvu trauksmi, ka skaidrs – tā nav bērna neērtība, atsakoties pieņemt, ka tēvs ir seksuāla būtne, bet gan šausmas, ka runātais liecina par perversiju, proti, ka Adams sievietes redz tikai kā objektus. Arī tā varētu būt Parsifala stāstā iederīga tēma, jo varonis lēni mācās, ka nav normāli sievietes izvarot. Un tur nevajag nemaz 12. gadsimtu, jo pieņemamais pretējo dzimumu attiecībās ir būtiski mainījies pat tik niecīgā laika sprīdī kā desmitgade. Kā seni stāsti maina nozīmes? Vai un ko stāstā drīkst mainīt, lai nepazaudētu būtisko? Kuram ir tiesības stāstīt? Tie ir ļoti laikmetīgi jautājumi, kuru aizmetņus Avas un Adama dialogos gandrīz, gandrīz izdodas ieraudzīt, lai gan, atklāti sakot, liekas drīzāk kā nejaušas, caur aktieru pieredzi, ne režisora ieceri ienākošas impresijas.
Bet kas attiecas uz režisora ieceri… Galvenais jautājums, man liekas, ir par skatītāja iztēli. Izrāde ir veidota rotaļīga un izteikti teatrāla. Kostīmu mākslinieces Janas Čivželes saģērbti kā amatierteātra aktieri, JRT meistari demonstrē low-tech teātra tehnikas, radot brīnumu no ikdienišķā. Pietiek uzmest plecos lupatu, sagrozīt balsi vai uzmest seglus krēslam un, voilà, karaspēks, zirgs vai vārnu bars gatavs. Asprātīgi, izdomas bagāti. Un ir ļoti grūti saprast, kāpēc tas ātri apnīk. Mana versija ir paradoksāla – izrāde ir pārāk konkrēta. Tā jau ir ilustrēta kā komikss, apstādinot skatītāja iztēli iedīgļos. Nepārprotiet, es fanoju par Daudziņa zīmējumiem, un ieraudzīt Rāmuļu Minnas Ceriņu (skat. Daudziņa “Pirmos latviešu dziedāšanas svētkus bildēs”) Valēzes turnīrā, protams, ir komiski un aizkustinoši. Bet īsta stāstniecības meistarības atslēga slēpjas tajā, ka stāstītājam pietiek ar balsi, intonāciju, žestu. Un, kā izrādās, viss cits var pat traucēt.
Recenzijā, protams, nevar nepieminēt aktierus, lai gan šoreiz sakāmais ir dīvains: visu viņi dara labi, bet stāstam ar to īsti nespēj palīdzēt. Viņiem nav dota vieta, kur izaudzēt raksturus, stāstīt individuālus stāstus, viņi ir ļoti atkarīgi no teksta, ko asprātīgu karikatūru veidā ilustrē. Katrs no ansambļa iemiesojas neskaitāmos tēlos, kā tas arī piederas stāstniecībai, un es izcelšu tikai “galvenos”. Gunas Zariņas Hercelaide, Parsifala māte, dzīvi stilizē, iespējams, pēc kāda bruņinieku romāna un nekad no savām iedomām neatkāpjas. Kaspara Znotiņa kalps Kibergs pieklusinātā ironijā vērtē saimnieces kļūmīgos soļus, apzinādamies, ka dabas stihijas nevienam nav lemts ietekmēt. Ivara Krasta Šionatulanders un Evelīnas Priedes Siguna ar pašironiju izspēlē maiga mīlas pāra stāstu, Priedei iespēlējot tēlā arī drusku gotisku šausmu. Bet Diarra, pārtapdama valdniecē Kondiviamūrā, valdzina kā liktenīgā sieviete.
Lielākā lomā šoreiz ir vienīgi Ričards Murāns, kas spēlē Parsifalu. Te ir vērts pievērst uzmanību arī tad, kad tā izrādē ir atslābusi, jo viņa pēc manas gaumes iesākumā pārāk asi veidotais varonis (aktieris būtībā spēlē psihiski slimu cilvēku) beigu monologā ir izaudzis līdz izmisīgam apjukumam, nespējot apvienot sevī pretrunas, kuras dažādie skolotāji viņam samācījuši. Hartmans programmiņā raksta, ka Parsifala stāsts ir par nonākšanu līdz līdzcietībai, un to Murāns patiešām nospēlē, ar šausmām saprotot, ko sastrādājis, neieraugot apkārtējos kā dzīvas būtnes. Izrāde beidzas, Parsifala stāsts, gribētos ticēt, tikai sākas, jo viņš beidzot ir kļuvis par cilvēku.
Bet kopumā… Izrādē nemitīgi atkārto, ka labs stāsts nevar būt par garu. Tā ir taisnība. Tāpat kā taisnība, ka “Parsifals” ir aktuāls stāsts. Bet nav arī noliedzams, ka Hartmans to stāsta nejēdzīgi gari, un es nezinu, vai tas tāpēc, ka viņš neuzticas aktieru meistarībai, auditorijas inteliģencei vai varbūt sev pašam, tā arī neatļaujoties izmēģināt, ko spētu, strādājot tiešām tikai ar teātra pamatelementiem.
Rakstīt atsauksmi