Neredzams top redzams
Recenzija par Latvijas Leļļu teātra izrādi “Gaisma, es tevi dzirdu”
Uzraksts pie interneta biļešu kases vēstī, ka visas biļetes uz Latvijas Leļļu teātra izrādi “Gaisma, es tevi dzirdu” ir izpārdotas. Kāpēc tā, kļūst skaidrs, ienākot zālē. Nē, nav tapis jauns dižpārdoklis, šai izrādē vieta ir vien ap divdesmit skatītājiem.
Pirms veras Kamerzāles durvis, šīs izrādes vienīgā profesionālā un arī vienīgā redzīgā aktrise Dace Vītola izdala acu aizsējus. Viņa pati iestudējumā būs kā māte trim vājredzīgajām meitenēm, pieskatīs viņu kustības, ieliks rokās rekvizītus. Un tikpat mātišķi Dace Vītola uzrunā arī publiku, pieprasot cieņu un uzmanību pret to, kas tūlīt notiks.
To, ka “Gaisma, es tevi dzirdu” nav ierasta teātra izrāde, liecina arī daudzie “paldies” pie anotācijas. Izrādes tapšanā tikuši iesaistīti Latvijas Mākslas akadēmijas tekstila mākslas, interjera, grafikas un dizaina nodaļas studenti un mācību spēki, kā arī starptautiskā projekta DESIGN*ness dalībnieki – Latvijas Mākslas akadēmija, NABA Milānas Mākslas akadēmija un Viļņas Mākslas akadēmija. Tātad – pirms ap pusotru stundu garās izrādes tapšanas ir noticis daudzreiz ilgāks un sarežģītāks process, par kuru es varu tikai nojaust.
Tas rada problēmu, kas režisores Elīnas Cērpas radošajā dzīvē nav jauna. Arī, kad 2003. gadā tapa izrāde “Daudz laimes, lāci!”, kuru spēlēja aktieri ar Dauna sindromu, tās radošajai komandai radās domstarpības ar “Spēlmaņu nakts” žūriju, kura atteicās to vērtēt kā teātra izrādi, uzskatot par sociālu projektu. Un šai pašā situācijā nonākam arī izrādē “Gaisma, es tevi dzirdu”. Trīs jaunas sievietes – Agnese Puisāne, Sindija Šteinberga un Elīza Kupruka – skaidro skatītājiem, ko nozīmē neredzēt, kā iedalās redzes defekti, kādi ir viņu sapņi un dzīves sagādātie triecieni. Lai arī izrādē ar skaņas efektu palīdzību notiek spēlēšanās ar iedomām, ka kāda no viņām spētu dziedāt vai spēlēt klavieres kā neredzīgie Andrea Bočelli vai Stīvijs Vonders, tā tas gluži nav. Viņas nav arī aktrises, lai gan atrodas uz teātra skatuves. Jauno sieviešu dikcija ir skaidra, jūtama kordziedāšanas un skatuves pieredze, taču viņu darbošanās neiemieso to jūtu niansētību vai vokālo sarežģītību, ko spētu aktiera vai dziedātāja profesija, un pavisam aplam būtu viņām to pārmest.
Taču šai izrādē ir liela tuvplāna un intimitātes sajūta. “Gaisma, es tevi dzirdu” tiek spēlēta uz Kamerzāles skatuves. Ieejot zālē, jārespektē plastmasas līnijas novilktā robeža. Tā ir taktili sataustāma, dzeltenā, proti – vājredzīgam cilvēkam vieglāk uztveramā krāsā. Tā ir robeža, ko izrādes veidotāji novilkuši no trim pusēm, lai atturētu dalībnieces no ievelšanās publikā. Ceturtā siena ir metāla ugunsdrošības priekškars uz skatītāju zāli, kādā no izrādes emocionāli iedarbīgākajām epizodēm tā kļūst par sienu, kurai sievietes cenšas izklauvēties cauri. Tajā pašā laikā šī robeža sadala zāli divi pasaulēs. Nākas atzīt, ka mēs kā skatītāji esam otrpus līnijai, un šīs jaunās sievietes, lai cik paklausīgi arī mēs neuzvilktu acu apsējus, nekad nevarēsim tā īsti saprast un iejusties.
Liela nozīme izrādē ir skaņām. Es varu tikai nojaust, ka klakšķināšana palīdz trim dalībniecēm noteikt citai citas atrašanos uz skatuves. Dzīves pilna mērogu sajūta tiek uzburta ar ļoti skaļiem mūzikas fragmentiem un skaņu efektiem, ko radījis izrādes skaņu mākslinieks Staņislavs Kuļikovs.
Iestudējumā “Gaisma, es tevi dzirdu” leļļu nav, taču ir iepriekš sagatavoti priekšmeti, kas tiks ielikti rokās skatītājiem. Brilles, kas ļauj izbaudīt, kā pasauli redz cilvēks ar kādu noteiktu redzes defektu. Taustāmgrāmata – arī tās mērķis ir satricināt redzīgā pieredzi. Un tomēr – emocionālā pārdzīvojumā abas skatuves puses tā arī nekļūst par vienu veselumu.
Izrādes dramaturģisko materiālu ir radījis Matiass Knolls kopā ar režisori Elīnu Cērpu. Šis stāsts sākas ar pasaku. Tautas pasakas noapaļotā, idilliskā forma rāda visus cilvēkus kā vienlīdzīgus. Seko pretējas noskaņas personiski stāsti. Viena no sievietēm pamēģinājusi stāties Mūzikas akadēmijā un sajutusies nepieņemta. Taču arī manā pieredzē ir līdzīgs stāsts, tikai es to izdzīvoju no redzīgā skatpunkta. Reiz pie manis Radio kā stažiere pieteicās neredzīga sieviete. Radio jau vajagot tikai balsi, varbūt viņa te varētu strādāt. Un kā gan lai es pasaku, nesajūtoties vainīga, ka Radio darba temps ir tāds, ka bez asistenta viņai neiztikt? Taču, iespējams, viņas neredzīga cilvēka pieredzē ir kas tik unikāls, kādēļ to būtu vērts darīt?
Un tieši šo unikālo man izrādes “Gaisma, es tievi dzirdu” dramaturģijā neizdevās saklausīt. Tēma par vājredzīgajam pieejamo ķermenisko pasaules uztveri mani intriģē, taču sadaļā, kad atkal tiek uzlikti acu apsēji un rokās ieliktas taktili lasāmas grāmatas, vārdu bija par daudz. Tiek komentēts – tas ir grumbulis, te ir bārkstis, liedzot skatītājam atklājuma prieku. Un te nu es atceros šopavasar apmeklētu izrādi, kurā es patiesi sastapos ar vērtīgu neredzēšanas pieredzi, lai arī visi dalībnieki tajā bija redzīgi. Koris “Dziesmuvara” ir iestudējis izrādi “Uz Rietumiem”. Neiedziļināšos tās saturā, taču, lai atraisītu amatierkoristus kā aktierus, skatītājiem tika aizsietas acis. Un aizsietas tās tika jau Ģertrūdes ielas teātra ģērbtuvē, kas nozīmē, ka līdz skatītāju zālei bija jāuzkāpj divi kāpju posmi. Režisore Liena Šmukste, kura ir strādājusi ar vājredzīgiem, spēja dot gan skatītājiem, gan koristiem vērtīgus padomus, un es novērtēju, cik iejūtīgi korists, kurš mani veda uz zāli, vispirms pieskārās manam plecam, lai nenobiedētu, un tikai tad satvēra roku. Cik spilgti es uztvēru mūziku, kad citas maņas bija padarītas nevarīgas!
Tomēr izrādē ir kaut kas, ko var paveikt tikai teātris. Kāpjot uz skatuves, jaunās sievietes sniedz man atļauju sevi kārtīgi aplūkot. Vērot viņu kustības, emociju atblāzmas sejā. Es redzu, ka Sindija Šteinberga ir skaista kā eņģelis, slikti redzošajiem raksturīgi pievērtās acis sejai piešķir maigumu un gaismu. Elīzu Kupruku raksturo cīnītājas gēns, sievišķīgā ķermeņa plastika ir asa un stūraina kā karavīram. Agneses Puisānes acis ir īpatni iegrimušas, man viņas seja liekas ļoti interesanta, un reakcijas trūkums uz apkārtējo to padara vēl saistošāku. Es ļoti ceru, ka tieši tāpat šīs jaunās sievietes, vājredzīgajiem vien zināmos veidos, vēro redzīgo uzvešanos, citādi tagad sajutīšos neērti.
Tāds pats tuvplāns ir personisko stāstu atklāšana. Izrādē ir epizode, kurā jaunās sievietes uzsāk dziedāt leģionāru dziesmu “Bunkurs Nr. 13” ar izmainītu, vājredzīgo ikdienu aprakstošu tekstu, un te nu gan man kā žurnālistei būtu ko pajautāt. Šī nav dziesma, ko atskaņo radio, tomēr neparasti populāra jauniešu, jo īpaši jaunsargu, vidū. Diezin vai meitenes bijušas jaunsargu nometnē? Kur viņas dzirdējušas šo dziesmu?
No personisko stāstu sadaļas ārā krīt aktrises Daces Vītolas vienīgais uznāciens, kas, pēc teātra mērauklas mērīts, bija viens no spēcīgākajiem un emocionāli uzrunājošākajiem brīžiem visā izrādē. Tas ir grods, labi izstāstīts, aizkustinošs vēstījums par māti, kuras ģimenē piedzimst neredzīga meita, kā viņas sajūtās neizpratne par notikušo mijas ar mātes mīlestību. Šis ir viens no izrādes katarses brīžiem. Taču “Gaisma, es tevi dzirdu” patoss ir pretenzijā, ka te viss ir pa īstam. Šīs jaunās sievietes neredz pa īstam! Es pietiekami labi pazīstu Daci Vītolu kā cilvēku, lai zinātu, ka viņas stāsts nav ņemts no viņas pašas dzīves. Un labi, ka tā! Taču šai sakāpinātajā intimitātes un uzticēšanās atmosfērā gribas teikt, ka par šādām lietām nemelo, konkrētajā gadījumā – nespēlē teātri.
Izrāde “Gaisma, es tevi dzirdu” ir vajadzīgs projekts. Vājredzīgās jaunās sievietes vēlas kļūt redzamas, un tas patiesi ir noticis. Sabiedrībai jāieklausās. Un tomēr tas ir sociāls projekts, kurā izmantotas teātra iespējas. Teātra brīnums nenotika.
Rakstīt atsauksmi