Arlita Laine Fedotova

Rakstniece, "RTU Liepāja" Rakstniecības studiju programmas absolvente

Kņudina. Pie sirds

Piezīmes par Valmieras teātra izrādēm “Romeo un Džuljeta”, “Zilā” un “Sprīditis”

Drīz snigs. Pēc pāris dienām, varbūt jau šovakar. Gaismiņu zvaigznājs Valmieras teātra ārsienā ļoti iederas, izgaismojot novembra pelēkumu… – ar tādiem vārdiem tiku aizsākusi recenziju par izrādi “Romeo un Džuljeta”, kas izaugusi par plašāku Valmieras teātra izrāžu apskatu, ietverot ne tikai šo iestudējumu, bet arī izrādes “Zilā” un “Sprīdītis”. Taču manis piesauktais sniegs tiešām uzkrita, un dienā, kad plānoju doties uz “Zilo”, paliku izmesta ceļa līkumā un atskurbu no gaisa spilvena spējā trieciena. Stāvēju pie mašīnas vaļējajām brūcēm un biju laimīga, ka tajā atrados viena. Doma par to, ka būtu bijusi tajā kopā ar mazajām meitām, rādīja nelabuma vilni. Tā nu otro reizi uz “Zilo” dodos ar citu sajūtu, kas pārāk labi ierakstās izrādes kontekstā. Atkal snieg. 

Divas klasiskas lugas, divas pasaules, un tomēr tās vieno viens un tas pats ilgu pavediens. Abas izrādes piedāvā atšķirīgus, bet vienlīdz satriecošus mīlestības portretus. Katrā no izrādēm skatītājs tiek aicināts telpā, kur emocijas pārsniedz laika robežas un vārdi pārtop atbalsīs, kas neatstāj prātu arī pēc priekškara krišanas.

***

Šo gadu iesāku, lasot otro grāmatu no triloģijas “Vestveli”. Romānu sērijā vācu autore Lēna Kīfere (Lena Kiefer) Romeo un Džuljetas stāstu pārnesusi uz mūsdienām, uz Ņujorku, jautādama mūžseno jautājumu – kurš uzvarēs? Naids vai mīlestība? Autore izmantojusi konkrētas atsauces uz Viljama Šekspīra klasisko darbu (piemēram, zīmīgo un arī izrādē Valmierā sadzirdamo “tūkstoškārt”), un, tāpat kā Valmieras teātris, pierāda, ka Romeo un Džuljetas mīlestību ir iespējams gaumīgi ieraudzīt arī šodienā. Grāmatas galvenā mērķauditorija ir jaunie pieaugušie (young adults), kas, domājams, sakrīt ar paaudzi, kam Valmieras teātris veltījis izrādi, sakot, ka katrai paaudzei nepieciešama sava Džuljeta un Romeo (tieši tādā secībā minēti vārdi izrādes aprakstā, apliecinot, ka, mainot saskaitāmos vietām, iznākums joprojām nemainās).   

Darba lapā “Uzdevumi Šekspīra traģēdijas izpratnei” (Pamatkursa programmas paraugs vispārējai vidējai izglītībai) pirmais uzdevums vedina uz diskusiju “Kāpēc ir iespējams vai kāpēc nav iespējams aktualizēt Romeo un Džuljetas sižetu mūsdienās?” Man Valmieras teātra “Romeo un Džuljeta” būtu labs atspēriens argumentiem.

Verona. Cilvēki sniedzas apķert Džuljetas krūti, cilvēki sniedzas ieņemt vietas teātra rindās. Cilvēki spraucas viens otram garām, atvainojas, pateicas, smaida un mulst. Video ar Džuljetas skulptūru Veronā saplūst ar teātra zāli. Mēs visi esam Veronā. Mēs visi esam tūristi, kas sniedzas pēc Džuljetas. Mēs visi esam tūristi, kas tic.

“Romeo un Džuljeta” liesmo ar kaislību, spriedzi un mīlestības kluso, bet neatgriezenisko pašiznīcību. Aktieru spēle ir daudzslāņaina, pilna neizteiktas intensitātes. Scenogrāfija – lakoniska, bet mērķtiecīga, ļaujot katram skatienam un klusumam iegūt svaru. Lai gan dažbrīd temps kļūst nedaudz izstiepts, kopējais efekts ir hipnotisks, atstājot skatītāju ieslodzītu emociju karstumā.

Scenogrāfam Mārtiņam Vilkārsim izdevies radīt neuzbāzīgu, bet skaidru izrādes vidi, laukumu un vēstījumu, dodot vietu aktieru balsīm, kustībai un vietu skatītājam. Ačgārni novietotās triumfa arkas iezīmē režisores Ineses Mičules pieminēto pasaules kārtību, kurai pretī turas Romeo un Džuljeta ar savu mīlestību, izaicinot domu, vai šī kārtība tomēr nav nekārtība. Varbūt arka, kas parasti ar savu smagumu stāv mums pāri, parādot mūsu īsto vietu, bet tagad stāv ar kājām gaisā, ir vieta, kur pasēdēt, kur pašūpot savas basās kājas, kur pabučoties ar mīļoto?

Vilkārša skatuves scenogrāfija ir pietiekama. Pietiekama ne vien Romeo un Džuljetas mīlasstāstam, bet arī pietiekama, lai kļūtu par vietu, kur satilpt visai Valmieras teātra asinsritei – teātra otrā stāva sienu grezno aktieru trupas svaigākā kopbilde, kur visi apmetušies tieši šīs izrādes scenogrāfijā.

2023. gada “Spēlmaņu nakts” ceremonijā aktieri Diāna Krista Stafecka un Sandis Runge pamīšus kāpa uz skatuves, saņemot Gada jauno skatuves mākslinieku balvas, bet, noslēdzot pērnā gada teātra sezonu, tradicionālajā Valmieras teātra pasākumā abi aktieri tika sumināti kā visvairāk izrādes nospēlējušie. Tandēms sevi turpina pierādīt, šoreiz Džuljetas un Romeo lomās. Ir dažādas prakses, kā aktieri satiek savas lomas, un, lai kā tas notiktu Valmieras teātra “virtuvē”, tas, ko redzam sēžot “viesistabā”, šķiet precīzs trāpījums, liekot sacīt “šī loma ir radīta viņiem!”. Un tas attiecināms ne tikai uz jau pieminētajām galvenajām lomām.

Ārējais trauslums un ciešais emocionālais sakodiens, ko bieži redz izceļam intervijās ar Stafecku, organiski ieguļ Džuljetas lomā. Basām kājām, gaiša, trīsuļojoša auduma tērpā viņa stāv skatuves viducī, burtiski trīsuļo pati, bet oderē ieausta drosme just, mīlēt, ticēt un pavērst dunci nevis pret netaisno pasauli, bet gan pret sevi pašu – turklāt kā to izdarīt. Kad jau ar visām maņām gatavojos burtiskā ziņā nāvīgam kliedzienam, gārdzieniem, tā vietā aina paiet kapa klusumā, apliecinot, ka žests nav tikai ārišķīga uzmanības pievēršana, bet gan apliecinājums pēc būtības, ka netaisnība sāp daudz vairāk nekā dunča dūriens, lai gan abi trāpa sirds apvidū. 

Rungem raksturīgā tīrā, niansētā spēle redzama arī Romeo ādā, bet viņa balss un runa ir tāda, kurai gribas atbildēt, ja ne balsī, tad pusbalsī visnotaļ. Joprojām par abiem galveno lomu atveidotājiem un citiem aktieriem, kas nākuši no viņu, Indras Rogas un Mihaila Gruzdova, aktierkursa, tiek sacīts “jaunie aktieri”, taču visa vecuma un laiku aktieru sazobe uz skatuves ir tik organiska, īsta un jau ierasta, ka gribas teikt – Valmieras teātra aktieri, un viss. Bez jaunie. Kā komplimentu. Pārbaudes laiks ir izturēts, nav jauno un veco, te ir viena saime, kas iemieso profesionalitāti, augstu latiņu un sirsnību, ko nevar nenolasīt. 

Jau pieminēju Runges balsi, kam gribas atsaukties, atbildēt; tādu pašu spēju demonstrē Aigars Apinis Kapuleti dzimtas tēva lomā. Brīdī, kad viņš, stāvēdams ar muguru pret skatītājiem, patriec Džuljetu, balss tonis ir tāds, ka iekšā viss nospriegojas, it kā triektu mani. Tāpat Elīna Vāne Aukles, Kārlis Freimanis mūka Lorenco un Krišjānis Strods Patrisa lomā atstāj sāta sajūtu par redzēto. Par piedzīvoto. 

Jau sākotnēji pieķēros mērķauditorijai – jaunajiem pieaugušajiem. Izrādes starpbrīdī dzirdēju jaunas meitenes saldi ķiķinām: “Bez Ro tu esi tikai meo (lasīt – meau)!” Ir izrādes, kurās mainītais teksts, cenšoties pielāgoties un ieplūst mūsdienu asinsritē, izdodas neveikls, taču šajā iestudējumā ir uzķerta un noturēta šaurā robeža starp kariķēšanu un veselīgu humoru. Daudz jāsmaida. Un tas izrādi padara vieglu, saprotamu. Atceros, kā reiz ģimnāzijas laikā skatījos šo darbu filmas versijā, nevarēju pārslēgt tikai tāpēc, ka visu cauru laiku domāju – kas tas par “sviestu”, kāpēc viņi runā tādos pantos, vājprāts, cik viņiem gadu… Vēlākos gados, strādājot Valsts probācijas dienestā ar dzimumnoziegumus veikušajiem, “Romeo un Džuljeta” kļuva par iekšējo terminu, apzīmējot stāstus, kas ierakstījušies Krimināllikuma attiecīgajos pantos. Ineses Mičules versija man iedevusi beidzot saprotamu, vieglu un aizraujošu versiju par it kā sen zināmo, taču ik reiz jauno.

Ir aina, kurā Džuljeta stāv Romeo džemperī. Sandis Runge intervijā sacījis, ka “veidojot Romeo, es domāju par savas pirmās mīlestības laiku” [1]. Ja es domātu par savas pirmās mīlestības laiku, tad vīrieša džemperis būtu viena no pirmajām un stiprākajām asociācijām. Hūdijs, kam apkakle pievilkusies pilna smaržas, kam piedurknes tik garas, ka sniedzas līdz plaukstu pirkstgaliem, un silda, silda, silda. Un tad vēl – kā slepus to džemperi dabūt mājās, lai mamma un tētis nepamana. Es reiz džemperi paslēpu malkas šķūnī un pēcāk naktī lavījos pakaļ. Vēlāk, kad tos džemperus vairs neslēpu, mamma nesaprata. Pieņēma, bet nesaprata, jo “tev taču ir savas drēbes”. Ak! Un es domāju, ka tieši šie sīkumi “Romeo un Džuljetas” svaigākajā versijā radījuši vērtējumu atšķirības starp skatītājiem un kritiķiem. Tieši dialogs starp bērniem un vecākiem, dažādie laika un pieredzes nospiedumi, redzējumi un nespēja sarunāties ir tas, kas šajā izrādē runā visskaļāk. Un būtu jau arī dīvaini, ja to džempera patvērumu kā enkurpunktu nolasītu visu paaudžu skatītāji. 

Vairākkārt lugā neuzsvērti pavīd Romeo līdzība ar Džuljetas tēvu, piemēram, kaislīgais un emocionālais raksturs, impulsivitāte, Romeo steidzoties apprecēt Džuljetu vienas dienas laikā, bet Džuljetas tēvam – izlemjot, ka viņai jāprec Pariss, parādot pacietības trūkumu un nevērību pret tālākām sekām. Tāpat dominance un kontrole – Romeo savā mīlestībā ir diezgan pārliecinošs, kāpj Džuljetas dārzā, uzstāj uz ātru laulību un vēlāk rīkojas impulsīvi, kad uzskata, ka Džuljeta ir mirusi. Arī Kapuleti kontrolē, lemj par Džuljetas nākotni, neapspriežoties ar viņu. Izrāde piedāvā paskatīties uz Džuljetas saspringtajām attiecībām ar tēvu, un Romeo neapzināti atgādina par trūkstošo tēva pieķeršanos, taču tādā veidā, kas šķiet aizraujošs un jauns. Iepriekš redzētie Romeo un Džuljetas atveidojumi par šo domāt nelika. Varbūt abu aktieru ārienes līdzības vien šoreiz to izgaismo.

Tērpi ir skaidri, nepārspīlēti, moderni, grezni un ar garšu, par ko parūpējusies Ilze Vītoliņa. Melnie tērpu maisi, kas pilda apmetņu lomu, ik pa brīdim pārtop par līķu maisiem. Līdzīgs risinājums izvēlēts arī nesen redzētajā “Sapnī vasaras naktī”, ko Dailes teātrī režisējis Viesturs Kairišs. Tur melni guļammaisi pārtop par līķu maisiem (kaut kāds mūsdienu Šekspīra kods). “Romeo un Džuljetas” gadījumā tas iedod lielu sajūtu – tas pats apmetnis, kas nupat iezīmēja staltās muguras aprises, iezīmēja sabiedrības slāni, tas pats apmetnis jau pēc mirkļa iekļauj stīvu miesu, kam visi iepriekšējie tituli ir zuduši. Skaņa, aizvelkot maisu, ir tik niansēta, ka atgādina mugurkaula skriemeļu krakšķus. Baigi.

Izrādes sākums iezīmē vienu no spēcīgākajiem uzveduma “ieročiem” – kustību. Atliek pārvirzīt svaru no vienas kājas uz otru, paliekties uz priekšu, lai ieņemtu pozīciju, lai iegūtu pārākumu, kas gan ir tikai mirklīgs un jau tūlīt aiz inerces nospiež pašu uz muguras. Kustību režisores Elīnas Gediņas darbs iekustina mūrus. 

“Un tā deja!” – ir vēl viena no frāzēm, kas starp cēlieniem sadzirdama jaunajos Valmieras teātra gaiteņos. Ir lasīts arī mulsums par horeogrāfisko vēstījumu izrādē, taču mani tik ļoti aizgrāba pirmā deja, ka tās loģiskuma meklējumi izpalika. Ja meklētu, vai atrastu? Iespējams, nē, taču bija bauda to vērot un cerēt, ka tā parādās kādā no izrādes reklāmas rullīšiem, lai varētu to noskatīties vēlreiz.

Izrādes beigās katra arka zaudē vienu savu daļu – kā roku, kā nocirstu zaru, parādot, ka zaudētāji ir visi. Abas nolūzušās daļas savienojas vienā veselumā, uz kura tāpat savienoti guļ nule mirušie Romeo un Džuljeta.  

Pēc izrādes vēl ilgi var sajust rozmarīna smaržu. Kņudina. Pie sirds. Vēl ilgi jādomā. Tā drusku sāpīgi. Līdz rītam vismaz.

Mīlestības trauslā arhitektūra

Tāpat kā Romeo un Džuljetas mīlestība, tā arī izrāde ir strauja, kontrastējot ar “Zilo”, kas (sa)deg lēni – izrādes temps ir nosvērts, sākumā pat šķietami stiepts, bet kopējais efekts ir hipnotisks. Un abās izrādēs jūt, kā publika rezonē līdzi, kā šalc un trāpa vēstījums. Jaunie skatītāji kūsā līdzi, iestājas, smejas, jūt sevi, kaujas pret netaisno un visam pāri tic, bet “Zilās” paaudze (katrai paaudzei vajag arī savu “Zilo”, vai ne?) saprot… pārāk labi, un pārāk labi atpazīst. Izrādes programmiņā norādīts žanrs “dzīve divās daļās” – tieši to pazīst pārāk daudzi, to “pirms un pēc”, kam pa vidu nostājies kāds būtisks dzīves pavērsiens. Ja Veronas mūri ir kaut kur tālu un no visa tur notiekošā ik brīdi varam mazliet distancēties, nedaudz atkāpties, tad Kurzemes šoseja atkāpšanās ceļus nepieļauj, tāpat kā zilās govs skatiens un vilšanās. Klusēšanas valūtai ir augsta cena, rodas savi pieņēmumi, versijas, un situācijas, kas varētu būt pat komiskas, pārvēršas par šausmām. Neprašana sarunāties trāpa ļoti sāpīgi. Trāpa kā ar to dainu ķieģeli tieši pa krūtīm. Auč.

Izrādes “Zilā” pasē – eleganti noformētās programmiņas otrajā atvērumā ir Gunāra Priedes veltījums rokrakstā: “Mārai Ķimelei, grūtu darbu sākot!” Drusku kautrīgi, bet atzīšos, ka man ieraksts likās tik intīms, tik trausls kā uz skatuves izvietotais papīra kuģītis un lidmašīna… ka šķita, man netīšām iedota sveša programmiņa, kur tiešām ir tas oriģinālais ieraksts. Uz mirkli pazuda jebkāda racionalitāte, ka Gunārs Priede jau laiku kā nav starp mums, galu galā apakšā pat ir 1976. gada atzīme (kad Māra Ķimele pirmo reizi iestudēja “Zilo”). Es tiešām pētīju, vai tas rokraksts ir vienkārši druka. Prāts visbeidzot ņēma virsroku, taču intīmā pietuvošanās cilvēkam pavadīja visu izrādi. Un grūtais darbs toreiz režisori Māru Ķimeli nav vis aizbiedējis, un grūtu darbu paveikusi ne tikai viņa, bet visa izrādes komanda, īpaši izceļot Arti Jančevski Jura lomā.

“Zilās” radošā komanda darbojusies bez kustību režisora, tāpēc, domājams, Artis Jančevskis pats ieguldījies kustību izkopšanā. Jura loma tieši no kustību viedokļa ir sarežģīta, niansēta, vairākkārt liekot drebēt līdzi, lai tikai nesanāk kāds neveikls misēklis… un nesanāk. Jančevskis līdz pirkstu galiem (burtiskā nozīmē) izpētījis kustību savā lomā, nevar nepamanīt saliektos pirkstus, dainas pāršķirot. Izrādes beigās sasvīdušais krekls iezīmē lomas fiziskās slodzes aprises, lai arī emocionālais svars jāreizina vēl dubultā.

Augstāk pieminēju Valmieras teātra ķēķa pusi, kur lomu sadale ar apskaužamu regularitāti liek noelsties, ka loma domāta tieši šim aktierim. Prātuļoju, vai tā ir tikai iedoma – droši vien, lai kurš būtu konkrētajā lomā, to “piešūtu” tieši savam “augumam”… tomēr palieku pie pirmā secinājuma. Citkārt par to vispār neiedomājos, bet te – Anna Nele Āboliņa, Ieva Puķe, Tālivaldis Lasmanis, Baiba Valante, Aigars Vilims un Māra Vīgante… Jā, jā, es uzskaitīju visus izrādes aktierus. Katrs ir savā vietā. Īstajā.

Izrādes laikā vairākkārt gribas tikt tuvāk Āboliņas atveidotajai Lindai (pie sevis nosmēju, ka prasās “Zilā II”, kur paārdītu tieši viņas valdziņus). Bet teju finālā tiek dota iespēja pietuvoties tuvāk, gūstot atbildes uz daudzajiem kādēļ, kas radās izrādes gaitā. Tomēr iztiksim bez otrās daļas.

Ja Džuljetas nāves kliedziens bija pilnīgi kluss, iekšupvērsts un bez atbalss, tad “Zilajā” ainā, kur Ieva Puķe mātes Rasmas tēlā no šoka varētu vien pagūt piešaut roku pie mutes un mesties prom no ieraudzītā, tā vietā skan mežonīgs kliedziens. Kauciens, kas atbalsojas katrā. Un trāpa tikpat ļoti kā Džuljetas klusums. Visam sava vieta, un abām režisorēm tas ir skaidrs. Arī kāda liela daļa Rasmas jau te aiziet bojā, parādot, ka dažreiz dunča lomu var pildīt vien mūsu pašu iedomātais, pieņemtais, nepajautātais, neizrunātais. Visbiežāk jau tieši tas. Cik reižu jāiet vārīt tos kartupeļus, lai saņemtu drosmi sadzirdēt?

Ievai Puķei izdevies jutekliski un niansēti Rasmā atklāt tieši sievietes lomu. Bez šaubām, arī par mātes lomu nākas domāt, un domāt daudz, taču sievišķīgā šķautne uztaustīta filigrāni. Kleitas augšējās pogas piepogāšana – nu, brīnišķīgas detaļas!

Reiņa Suhanova scenogrāfija izrādē “Zilā” ir tik daudzfunkcionāla un interesanta  – daudz domāju, kā tie stiprinājumi turas. Par to gan izrādē kopumā jādomā daudz – kā tās cilvēku attiecības turas, uz kā. Metāla stieņi kalpo kā balsti, starp kuriem pārvietoties Jurim; kā balsti, kur viņa mātei Rasmai atspiest nogurušo muguru; kā burtiski striptīza stieņi, kur Lindai, šobrīd tik aktuālajos adītajos mini svārkos, apmest kājas un apgriezties uz riņķi. Bet izrādes beigās ar gaismu mākslinieka Nika Ciprusa roku tie metāla stieņi kļūst par gaismas stariem, kur caur vienu no tiem Juris sevi uzvelk augšup līdz… izrāde piedāvā atvērtas beigas. Apgaismojums un skaņu dizains pastiprina spriedzi, veidojot intīmu, bet vienlaikus bezgalīgi plašu pasauli.

Ne tikai Lindas mini svārki, bet katram tēlam izvēlētais ārējais noformējums cieši piekļaujas raksturam un laikam. Tā ceļa soma – man pilnīgi gar acīm pazibēja dzīvas lidostas ainas, par kurām citreiz domātu – nu tik klišejiski nevar būt. Bet var. Un Ilzei Vītoliņai piemīt spēja ieraudzīt un piefiksēt, turklāt ļoti niansēti.   

“Zilā” noris kā viens kopums, neskatoties uz to, ka izrāde ļauj paskatīties arī atpakaļskata spogulī. Virzība tiešām rit uz priekšu un uzņem ātrumu. To papildina skaņas nianses, kas  ieaustas arī “Zilās” skaņu ainavā (paldies Tomam Auniņam!). “Lēnāk! Lēnāk!” skan tik klusi… nē, pat ne klusi, bet tik tālu, ka brīdi šaubos, vai neesmu pati to iedomājusi. Tas tiešām ierauj tajā mersī kaut kur uz Kurzemes šosejas. Mēs tūlīt nositīsimies. Tūlīt. Tūlīt ieraudzīsim tās acis, kas neatlaidīs vairs nekad. 

Abas lugas, lai arī veidotas dažādos laikmetos un stilos, čukst vienu un to pašu vajājošo patiesību: mīlestība nekad nav tikai mīlestība. Tā ir struktūra, kas balstīta uz ilgām, klusumu un telpu starp tām. Viena luga aizdedzina to, pārbaudot, kurš var izturēt karstumu; otra to nosmacē. Un tomēr abās izrādēs mīlestība atsakās pazust. Tā uzkavējas, atbalsojas nepateiktos vārdos, kas lidinās gaisā vēl ilgi pēc pēdējās paklanīšanās un aizkaru aizvēršanas. Iespējams, tas ir mīlestības nežēlīgākais triks un tās lielākais spēks.

Sprīžos neizmērāmais

“Sprīdīti” apmeklēju piektdienas dienvidū tieši pirms skolēnu došanās pavasara brīvlaikā. Teātris mudž bērniem. Bišu strops. Pavasaris. Ieņemot vietu zālē, es ar savu kompanjonu esam, šķiet, vienīgie pieaugušie skatītājos, ja neskaita skolotājas, kurām ir neapskaužams uzdevums visus salikt pa vietām, piekodināt uzvedību utt., taču tas viss pagaist mirklī, kad zālē izdziest gaisma. Sākas ballīte. Bērni spiedz, smejas un sasaucas. Skatuvei izgaismojoties, uzmanība ir centrēta, fokusēta kā Nika Ciprusa radītais gaismas kūlis, sekojot princesei Zeltītei un neļaujot paslēpies, kad izrāde tuvojas finālam. Pasteidzoties notikumiem pa priekšu un par to gaismas kūli vēl runājot – man skatoties vien sirds drebēja, ja nu nesapas, ja gaismas stars nesaķer princeses balto tēlu, taču gaismotāja roka ir piešauta un nenotrīs.

Pirmais uz skatuves kāpj Kārlis Dzintars Zahovskis, kurš, pirms ieņem savu vietu pie bungu komplekta, paceļ gaisā abas rokas un burtiski uzkūda publiku. Divreiz nav jāsaka – visiem ir skaidrs – būs ļembasts. Ballīte ir sākusies. Ritms pulsē cauri izrādei.

Parunājot ar aktieriem, uzzinu, ka manāmi atšķiras izrādes, kur skatītājos ir vairums ģimeņu, vecāki ar bērniem, un tās, uz kurām nāk skolu klases. Vecāki vairāk piekušina bērnus, bet klašu kolektīvi gan savā ietvarā, gan cits ar citu samobilizējas, un tur ir pilnīgi cita dinamika un enerģija. Bērni dzīvo līdzi ar visām maņām – noelšas, kustas, atbild, smejas, atbalsta Sprīdīti un iestājas pret “sliktajiem”, applaudē un skandē līdzi. Ļoti priecājos, ka esmu trāpījusi tieši uz šādu Sprīdīti.

Mans blakussēdētājs, kurš sākotnēji jokoja, ka nevienam neteiks, ka bijis uz bērnu izrādi, lai kāds nedomājot, ka sākusies agra vecuma demence un esot ku-kū, jau izrādes starpbrīdī ir absolūtā sajūsmā, taču arī filozofiskās pārdomās par sociuma slogu – kurā brīdī bērni pazaudē to atvērtību, kad jāsāk pieskaņoties, lai izdzīvotu? “Sprīdītis” jau arī mazliet ir par to, vai ne?

Bērniem teātris nav noteikumu kopums, bet vieta, kur brīnīties. Viņi nedomā par mizanscēnām vai režijas iecerēm – viņi dzīvo stāstā. Pieaugušajiem savukārt ir tieksme mērīt un analizēt. Taču šī izrāde spēj nojaukt šo robežu, atgādinot, ka pat pieaugušajiem reizēm jāatsakās no sava neredzamā lineāla un jāļaujas.

Viss ir salīdzināms. Kad uz skatuves uznāk Rihards Jakovels, meklēdams kādu, kurš nosargās princesi Zeltīti no Nelabā, viņa augums pret pārējiem galminiekiem izskatās iespaidīgi lielāks, kas panākts ar viltīgu lomu sadalīšanu, vīrus spēlējot arī smalkām sievietēm. Arī scenogrāfijā izmēram ir nozīme. Sprīdīša māja izrādes sākumā aizņem lielu gan teātra skatuves, gan Sprīdīša iekšējo telpu, bet vēlāk, atgriežoties no laimes meklējumiem pasaulē, māja palikusi gluži maza, tagad priekšplānā esot cilvēkiem. Sprīdītis pāraudzis pats sevi un mājas jumtu, ieraudzījis plašumu, skatītājiem atgādinot, ka visprecīzākais salīdzinājums esam katrs sev pats. Mūsdienu informācijas telpā viegli apmaldīties mēros un sajusties vien sprīdi garam, jo visiem ekrāna otrā pusē gan ir tie zelta podi. Par ekrāniem runājot – paveiktā varoņdarba iemūžināšana selfijā izrādē ir mūsdienu reālija, ar kurām režisors nav aizrāvies (plastmasas maisiņu plandoņa vējā arī ļoti labi ģeld), pierādot, ka tā nav atslēga uz jauno cilvēku uzmanību (kā varētu iedomāties). Tā slēpjas dziļāk, un Reinis Suhanovs ar savu “lāpstu” ir līdz tai vietai aizracies.

Teātris ir vieta, kur robežas izplūst un pasaule kļūst lielāka, pat ja skatuve ir maza. Šī izrāde to pierāda ar katru mirkli – gan bērniem, gan pieaugušajiem tā atklāj kaut ko jaunu.

Teksta materiālā režisors nav manāmi iejaucies, kas, šķiet, arī ir labākais ceļš, ejot pie bērniem, kuri, visticamāk, tā vai citādi, bet Sprīdīti jau kādu reizi ir satikuši. Izrāde piešķir stāstam krāsas, aprises, apjomu un ritmu. Izrāde burtiski pulsē. Arī pēc tās beigām teātri pametu, ritmiski un pusbalsī skandējot: “Bum, bum, vecāmāte!”

Viscaur pavada sajūta, ka aktieriem ir patiesi jautri, viņi rotaļājas un priecājas, un tam nevar nesekot. Kārtīga dauzīšanās. Jūtama aktieru sazobe, spēle un spēlēšanās. Rotaļu tikai paspilgtina, ka vairums aktieru nav piesaistīti tikai vienai lomai vien – arī viņi var piedzīvot izrādi dažādi. Tas atklāj arī profesionālo spēju pārslēgties, turklāt dažbrīd ļoti ātri (ziņkārīgi gribas palūrēt aizskatuves kņadā, tērpu un lomu maiņā). Un šīs spēles centrā – dabisks un dzīvs – ir Rūdis Bīviņš, kā iemiesojies Sprīdītis. Viņā mīt dzīvs naivums, drosme un sirsnība. Patiesums.

Darbība nebeidzas pie skatuves malas, tā drīzāk tieši tur sākas. Kad izrādes sākumā Aksels Aizkalns pārveļas pāri skatuvei, vairums bērnu skatītājos metas kājās, lai redzētu, vai viss ir kārtībā. Arī pēcāk aktieri izmanto ejas starp skatītāju rindām, kas bērniem liek jūsmot. Īpaši spilgta ir aina, kad Nelabais parādās skatuves aizmugurē – Sandis Runge kārtējo reizi apliecina savas balss amplitūdu. Kāda maza meitene skatītājos ķer ar roku pie sirds. Dodoties lejup uz skatuvi, Nelabais atbild bērnu sniegtajām plaukstām, dodot pieci, kas labi parāda vēl kādu fenomenu, ko (pārāk) labi redzam šodienas pasaulē – lai arī bērni skaļā balsī apsauc Nelabo un atbalsta Sprīdīti gaidāmajā cīņā, tomēr Nelabā iznesīgais tēls, uzvalks, portfelis un pāri visam – pārliecība liek pasniegt roku, cerot uz labvēlību tikt pie sveiciena.

Izrāde dod iespēju runāt. Domāt. “Sievietēm nedrīkst sist”, “Nevienam nevar sist” – tās ir skaļas un drošas mazo zēnu balsis no priekšējām rindām. Priecājos, ka šādas balsis ir mūsu pirmajās rindās. Pēcāk ir iespēja par redzēto runāt – klasē, mājās… jautājums, vai un kā tas tiek darīts, plešas ārpus teātra robežām. Bet impulss ir dots. Teātris ir darījis savu.

“Skola2030” literatūras mācību ceļvedī 5. klases programmā ir iekļauta tēma “Mājas”. Tur tiek uzdots jautājums: “Kā dramaturģiskā darbā risina tēlu attiecības, raksturo vidi, bagātinot pieredzi par vērtībām?” Atbilstoši mācību līdzekļu sarakstā iekļauts “Sprīdītis”. Gan kā skolniece, gan kā vecāks un skolotājs es priecātos piedzīvot Sprīdīti tā, kā šobrīd to var darīt Valmierā – dzīvi, priekpilni, skaļi un sirsnīgi.

Finālā vēlreiz pārliecinos, ka pieaugušo un bērnu izrādes, tāpat kā grāmatas ir ļoti relatīvas un stiepjamas kategorijas. Cik vērtīgi ir pieaugušajiem iejukt tajā bērnu bišu stropā, smieties un skandēt līdzi “Bum, bum!”. Ne tikai, lai sabužinātu savus iekšējos bērnus, bet arī, lai atgādinātu būtisko, lai pārlieku nekušinātu, lai piedzīvotu patiesu priecāšanos. Kā arī šis “Sprīdītis” atgādina, cik liela loma teātrī uzticēta tieši skatītājiem!

Izrādes kulminācija – sirsnīgā Sprīdīša runa – atklāj izrādes patieso būtību. Tā nav tikai Annas Brigaderes pasaka, tā ir vēstījums par drosmi, ceļu meklējumiem un to, kas patiesi svarīgs. Skatuves gaismas, aktieru enerģija un bērnu smiekli saplūst vienā veselumā, radot patiesu, nepastarpinātu teātra burvību.

Lineāls ir gan atribūts uz skatuves, gan izrādes reklāmas materiālos – tā formā veidota gan programmiņa, ļaujot izmērīt plaukstu, gan foajē izvietotais lineāls, dodot iespēju nomērīties un nobildēties, tomēr īstā mēraukla ir…?

Laikā, kad visu gribam izmērīt ciparos, bērniem lineāls ir tikai lieta penālī. Pieaugušajiem tas ir likums. Bet šajā pasaulē, kur iztēle sniedzas pāri mēram, kam tādas robežas vajadzīgas? Lineāls ir tikai priekšmets, bet īstā mēraukla esam mēs paši. Sprīdītis atgādina – patiesais lielums neslēpjas skaitļos, bet tajā, cik ļoti esam gatavi brīnīties, sajust un būt.