Eksistenciāla noguruma brāzmas
Recenzija par LKA diplomdarba izrādi “Es esmu vējš” Mārča Broka režijā
Dažas izrādes paliek prātā kā sajūta. Jūras šalkoņa, divi pāri baltu Converse kedu, diezgan daudz vīna un vēl vairāk nepateiktā. Eksistenciāls stāsts par satikšanos, būšanu līdzās un aiziešanu. Tāda manā prātā ir Latvijas Kultūras akadēmijas Dramatiskā teātra režijas programmas šī gada absolventa Mārča Broka diplomdarba izrāde – norvēģu rakstnieka Juna Foses lugas “Es esmu vējš” iestudējums.
Pirmajā iespaidā Rīgas cirka arēnā izvietotās trīs dzīvojamās saliņas ar trim ekrāniem pie tām – dīvāns ar drēbju kalnu, virtuves galds, vanna un veļas žāvētājs – izskatās uzkrītoši nelielas, scenogrāfes Elizabetes Lielmanes veidotais minimālisms sākotnēji balansē uz robežas ar nepietiekamību. Bet plašums šķiet tukšs tikai izrādes ievadā, kad rodas vēlme piešķirt vairāk konkrētības notiekošajam, tomēr ātri vien kļūst skaidrs, ka šim stāstam vajadzēs brīvu lauku, kur burtiski un ne tikai izskrieties. Lugas centrā ir divi cilvēki: Viens, kuru atveido Jurģis Lūsis, un Otrs – lomā Agate Marija Bukša. Viņi ir ceļabiedri, kas varbūt nezina visus sīkumus viens par otru, bet starp viņiem pastāv cilvēciska sapratne un uzticēšanās. Arī tad, kad Viens kā vienīgais stūrmanis izlemj doties jūrā (un vēlāk – okeānā) kopā ar Otru. Un pat tad, ja tas nozīmē, ka atgriezīsies tikai Otrs. Autors par varoņiem nav devis nekādas norādes, tāpēc arī Mārča Broka versijā abi varētu būt 20 gadus veci vai tiklab jebkuras citas desmitgades vecumā. Tomēr lomas atveido divi jauni cilvēki un viņu aktierspēle varoņiem piešķir konkrētākus apveidus – Jurģa Lūša Viens ir mierīgs, kautrīgāks, mazliet apātisks, savukārt Agates Marijas Bukšas Otrs ir aizrautīgs, gādīgs, piesardzīgāks. Šķiet, ka varoņu attiecībās dominē nedaudz mulss atturīgums, kas dod fiziski rezervētāku klātbūtni, tomēr ir jūtama arī savstarpēji silta izturēšanās.
Viens ir noguris no īstās dzīves, viņam ir depresīvas tieksmes. Morālais nogurums fiziski atrisināts arī caur vairākām horeogrāfisku elementu ainām: vājuma brīžos Viens ar Otra gādību tiek apņēmīgi pieskatīts un uz muguras aiznests uz kādu drošāku vietu. Abu attiecības ir kā mirklīgs patvērums no iekšējā smaguma, kas moka Vienu. Tomēr Jurģa Lūša varoņa apsēstība ar ūdens stihiju un nemitīgi trūkstošā miera izjūta likumsakarīgi ņem virsroku, visbeidzot rezultējoties traģiskā iznākumā. Aina, kurā Otrs izmisīgi mēģina atturēt Vienu no fatāla lēciena, ir iestudējuma emocionālā kulminācija: Viens neizbēgamā un stoiskā pārliecībā jau ir izlēmis savu, bet Otrs strauji nonāk līdz bezcerīgā stāvokļa izraisītam neprātam. Tomēr izrāde nav viscaur smagnēja, tajā ir klātesošs arī prieks un virkne citu emociju, kas vērojamas arī Aivara Šaicāna veidotajos video. Tie kalpo gan kā realitātes paplašinājums dzīvojamajām telpām un lugas īstenībai, gan kā ceļojums kopīgajās atmiņās: saulrieta vērošana jūrmalā, nakts brauciens pa meža ceļu, ikdienas mirkļi. Iemūžinātie kadri ir melanholiski sirsnīgi, tajos tāpat kā Nikolas Suharevas gaismu partitūrā vēsums mijas ar sauli.
Kad Viens un Otrs devušies jūrā, paradoksāla ir vakariņu aina: no galda tiek nocelts galdauts, kas, sastindzis un ieņēmis galda formu, spēj stāvēt patstāvīgi, un uz tā tiek noliktas divas kristāla bļodas. Nepierasta izvēle, ņemot vērā to, ka abiem ceļabiedriem katram ir tikai pa mugursomai, bet tajās, izrādās, ir vieta ne tikai vairākām vīna pudelēm, bet arī smagiem, skaistiem traukiem… no kuriem gan tiek ēstas ātri pagatavojamās nūdeles, aplejot ar elektriskajā tējkannā vārtītu ūdeni. Lai vai cik ļoti gribētos iztēloties, ka viņi pārvietojas ar jahtu, kurā visas ērtības ir nodrošinātas, šajā brīdī mazliet “ielūst” ideja par līdz šim sadzīviski saprotamo divu jaunu cilvēku braucienu jūrā. Un varbūt tas ir arī tādēļ, ka vienā no video fragmentiem atceros redzējusi, ka krastmalā uz gāzes degļa tiek gatavotas vakariņas. It kā sīkums, bet tomēr. Savukārt citā epizodē dzīves un video realitātes saspēlējas pārdomāti un vizuāli skaisti – kad pēc traģiskā notikuma Otrs palicis viens, viņa ieslēdz kameru, iemūžinot sevi šeit un tagad, bet ekrānā skatuves aizmugurē redzams skats ar jūrā rietošu sauli un Otrs, kas vēro horizontu.
Īpaši komplimenti pienākas kostīmu māksliniecei Līvai Ejubai par ekstravagantajiem Otra tērpiem. Lai gan daži no tiem drīzāk iederētos kādā modesskatē (un patiesi – tērpi ir no mākslinieces diplomdarba kolekcijas “No mākoņa maliņas”, kas tematiski sasaucas ar vienu no izrādes līnijām) un dažbrīd pat nedaudz ierobežo Agates Marijas Bukšas varones kustības, tie strādā kā iekšējo stāvokļu atspulgs. Viena apģērbi ir ieturētāki, vienlaikus, piemēram, pilnīgi baltais tērps vēlāk piešķir viņam gandrīz pārdabisku gaišumu. Tāpat iestudējuma emocionālo fonu papildina Dāvja Grīnhofa sacerētā oriģināldziesma “Pāri ūdenim”, ko izpilda grupa “Tante gaida”. Pārtopot par apvienību “Slimība uz nāvi”, iemūžināts dziesmas videoklips ar mūziķu, izrādes režisora un abu galveno varoņu dalību, kas tiek izrādīts, Vienam un Otram dejojot līdzi. Kaut arī tekstā manāma jauneklīga smeldze, mūzikas video iemieso pilnīgu bezrūpību, un tās ir patīkamas izjūtas. Izrādes beigās vairs nešķiet, ka telpa ir bijusi par lielu. Un jūtīgu tuvplānu var sasniegt arī plašā arēnā.
Pateicoties spēcīgai dramaturģijai un teicamai aktieru saspēlei, iestudējums paver iespējas diskusijai par mentālo veselību (pat ja tiek pieņemts, ka Viens nešķiras no dzīves, bet pārtrūkst tikai viņa un Otra draudzība) un ir kā emocionāls atgādinājums, ka vēlme būt saprastam un mīlētam ir universāla un neaizvietojama.
Rakstīt atsauksmi