Sajūtu tvēriens
Piezīmes par staigājamo izrādi “Kā kļūt par Liepājnieku?” Andra Zeļonkas režijā
Bieži tiek runāts par to, kā noķert gaistošo jaunības sajūtu un saglabāt to, ieliekot kādā traukā, lai vēlāk izpakotu un sajustu vēlreiz. Ar kopienā balstīto projektu “Kā kļūt par Liepājnieku?” tieši to kopradē ir panākuši izrādes veidotāji – Andris Zeļonka, Jēkabs Nīmanis, katrīna EW, Ieva Niedre, Aksels Kaulakāns, Viheeth Wijewardhana. Tā ir iespēja nepiederīgajiem iepazīt un piederīgajiem atkal sajust to garšu, kas šur tur Liepājā jau vai nu pilnībā zudusi, vai arī pārcēlusies uz citām vietām.
Ierodoties izrādes norises vietā, visos valda neliels apjukums. Iesaistītie saka, lai dodamies iekšā pa durvīm, bet durvis vēl ir ciet. Pirmā vieta, kur tiekamies, ir Tirgus iela 9 jeb T-9, kā to sauc izrādes vadošais aktieris Kārlis Tols. Tas agrāk bija ļoti aktīvs Liepājas underground klubs ar trīs stāviem, taču izrādes apmeklētājiem augšējais stāvs ir slēgts. Iespējams, drošības apsvērumu dēļ, jo, kā izrādē minēts, klubā noticis negadījums, kad cilvēks izkritis cauri otrā stāva grīdai.
Patīkami ir izrādi apmeklēt kopā ar grupu no programmas “Latvijas skolas soma”, tātad – jauniešiem. Interesanti vērot jauniešu reakcijas un dzirdēt viņu komentārus pēc dažādu vietu apmeklēšanas. Aktieris sevi pozicionē kā liepājnieku, taču izrādes laikā atklājas pavisam kas cits. Viņš skatītājiem uzdod jautājumus par to, vai viņi ir liepājnieki, un jautā arī to, vai ir kaut kas tāds, kas personu var padarīt par liepājnieku. Tā arī ir izrādes galvenā tēma. Mēs sekojam aktierim vienā no vakariem Liepājā, kuru viņš pavadījis, dodoties uz dažādām izklaides vietām.
Pēc neliela brauciena ar tramvaju un pastaigas pa promenādi nonākam izklaides vietā “Veranda”, kuras telpās agrāk mitinājās “Kursas putni”. Tur mums bija iespēja klausīties pirmo muzikālo priekšnesumu – Siskela un Iamtheoceanoflove uzstāšanos, kurā iesaistās arī Tols. Skan džeza un repa mūzika. Telpa ir piebāzta, bet tas tikai pastiprina efektu, un kopējā sajūta patiesi atgādina “Kursas putnu” laikus.
Turpinot pastaigu gar krastmalu, noklausāmies teiku par tramvaju, pulksteņiem pilsētā un jūrnieku. Staigāšanas laikā mums ir iespēja klausīties Liepājas otro pirātisko radio “Lauztais vilnis”, kurā varam dzirdēt intervijas ar mūziķiem, kurus izrādes gaitā satiekam. Dodoties tālāk, aktieris mūs iepazīstina ar dažādām teikām un leģendām par Liepājas notikumiem. Kādā no krustojumiem apmeklētājiem tiek atklāts, ka tieši šajā vietā 90. gados tika atrasts noslepkavots cilvēks. Kopš šī fakta izteikšanas mums sāk sekot kāds melnā tērpies tēls. To iespējams sasaistīt ar vairākām lietām – iespējams, šis tēls ir slepkava vai arī mirušā cilvēka gars, bet iespējams arī, ka Kārlis vakara gaitā ir iztukšojis vairākus dzērienus un tumšais tēls, iespējams, ir sliktie lēmumi vai neapdomība, kura atklājas vēlāk.
Protams, Liepājas underground kultūras iepazīšana nevar notikt bez kluba “Kursa” apmeklējuma. Tajā mēs satiekam pianistu Artūru Liepiņu, kā arī vienu no Liepājas rokgrupām – “Purva šamaņus”. Šeit atklājas tas, ka aktieris, lai gan sevi pozicionē kā liepājnieku, patiesībā nemaz tāds nav un ir iebraucis no Rīgas, taču tas nav trakākais. Izrādās, ka viņš ir izjaucis vienu no rokgrupas koncertiem, uzskrienot uz skatuves un vēlāk izlietojot visas aizskatuvē sagādātās provīzijas. Pēc šī fakta uzzināšanas mēs, Tola pamudināti, ātri dodamies prom no kluba “Kursa”. Jaunieši, savā starpā runājot, min, ka “Purva šamaņu” izpildītās dziesmas bija labākās 10 minūtes viņu dzīvē.
Nākamā pietura ir izrādes noslēguma vieta – “Dzintara istaba”. Pastaigā uz to dodamies ne tikai kluba “Kursa” slēgtajā teritorijā, bet arī pretim zvaigznājam, kuru atpazīst lielākā daļa cilvēku – Lielajiem Greizajiem Ratiem. Nav zināms, vai tas tā ir plānots, taču ceļš uz nākamo vietu, kurā mūs sagaida DJ Orthodox, ir kā zvaigznēs ierakstīts.
“Dzintara istabā” apmeklētāji iepazīst tehno mūziku. Pēc vienas dziesmas noklausīšanās māksliniecei pievienojas arī “Purva šamaņi”. Gaismas, mākslīgie dūmi, video projekcijas – mēs esam klubā. Skatītāji tiek mudināti dejot un ballēties. Šeit arī izrāde noslēdzas.
Runājot ar režisoru Andri Zeļonku, atklājas, ka viņš, veidojot izrādi, nav tik ļoti koncentrējies uz skatītājiem, bet gan vairāk uz muzikālo saikņu dibināšanu. Drīzumā redzēsim, vai šis mērķis būs sasniegts. Iestudējuma ideja pilnīgi noteikti nav oriģināla, bet radošā komanda ir pelnījusi atzinību par to, cik reāli tiek atainota mazzināmā Liepājas subkultūru dzīve. Gribētos teikt, ka atbilde uz jautājumu, kā kļūt par liepājnieku, nav atrasta, bet izrādes veidotāji spējuši satvert kaut ko vēl trauslāku – to, kā ir būt jaunam.
Rakstīt atsauksmi