Kaislību diptihs
Recenzija par LNOB operas izrādēm “Zemnieka gods” un “Pajaci” Aika Karapetjana režijā
Rudžēro Leonkavallo opera “Pajaci” Latvijas Nacionālajā operā pēdējo reizi tika iestudēta 2019. gada februārī – toreiz to režisors viena vakara uzvedumā lika kopā ar Italo Montemeci “Burvestību”. Tagad, gandrīz precīzi pēc septiņiem gadiem, 2026. gada 17. februārī, publika piedzīvoja uz Latvijas un pasaules opernamu skatuvēm daudz pierastāku salikumu – pirmajā daļā Pjetro Maskanji viencēliens “Zemnieka gods”, otrajā daļā Leonkavallo “Pajaci” (vienkāršības labad arī to sauksim par viencēlienu, jo, lai jau tā garo vakaru neizstieptu vēl vairāk, šo “operu divos cēlienos ar prologu” tieši tāpat parāda nepārtrauktā ritējumā). Tiesa, par vispārzināmu izvēli šo iestudējumu vienalga var saukt tikai nosacīti – lai gan “Zemnieka gods” Latvijas repertuārā bijis jau tajā laikā, kad Latvijas Nacionālās operas vietā vēl atradās Rīgas Vācu teātris, un tur 1904. gadā Maskanji pats diriģēja sava darba izrādi, pārskatāmā pagātnē (tas nozīmē, kopš 2000. gada) ar šo komponista veikumu nekad neesmu sastapies, un arī “Pajaci” uzvedumu pēc 2019. gada aizēnojušas daudzas citas teātra un operas izrādes. Līdz ar to jāsecina, ka operas “Zemnieka gods” jauniestudējums un “Pajaci” atjaunojums bija īstajā vietā un īstajā laikā. Un uzreiz ar lielu prieku varu formulēt otru secinājumu – šo diptihu gan inscenējuma kopainas, gan muzikālā ansambļa ziņā uztvēru kā vienu no spilgtākajiem un pārliecinošākajiem Latvijas Nacionālās operas uzvedumiem ilgākā laika posmā.
Pirms pievēršamies režisoram Aikam Karapetjanam un viņa komandai, uzmanības centrā liekams iestudējuma mākslinieciskā vadītāja Mārtiņa Ozoliņa un solistu veikums, atgādinot par opernama pausto atziņu, ka nu reiz Latvijas Nacionālā opera nonākusi tik labvēlīgos apstākļos, ka itāļu verisma klasiku spēj uzvest pašu spēkiem, bez viesmākslinieku piesaistes. No vienas puses, tas tomēr īsti neatbilst patiesībai – gan tādēļ, ka “Pajaci” ainās uz Rīgas opernama skatuves atkal varēja redzēt gruzīnu tenoru Georgu Onjani Kanio lomā, gan vairāku citu motīvu dēļ, kurus arī piesaukšu vēlāk. No otras puses, jaunajā uzvedumā vismaz tā pirmajās izrādēs Latvijas Nacionālā opera iztiek arī bez uzlecošajām zvaigznēm Katrīnas Paulas Felsbergas un Annijas Kristiānas Ādamsones, balstoties uz solistiem, kas ir zināmi gadiem ilgi – Raimondu Bramani, Jāni Apeini, Ilonu Bageli, Rinaldu Kandalincevu. Un viņi joprojām ir savam ierastajam līmenim atbilstošā formā, un joprojām uzrunā operas publiku.
Protams, uzreiz aizdomīgs jautājums, kas tad tas īsti ir par ierasto līmeni, jo vīriešu balsīs augstajos toņos tomēr bija zināma nedrošība. Taču turpat viena no būtiskākajām izrādes vērtībām – Raimonda Bramaņa tenora balsi varēja nešaubīgi atšķirt no Georga Onjani tembrālajiem vaibstiem, Jāņa Apeiņa dziedājums uzreiz bija atpazīstams, un Ilonas Bageles tāpat. Un tā bija laba sajūta, saskaroties ar vairākām individualitātēm, kuras diptiha iedzīvinājumam piešķīra nepieciešamo izteiksmību un kontrastu gammu – tas attiecas gan uz Raimonda Bramaņa Turidu un Ilonas Bageles Lučiju Maskanji mūzikas lappusēs, gan uz Rinaldu Kandalincevu Leonkavallo operas Silvio lomā. Vienīgais, kas bija redzams un dzirdams abās diptiha daļās – baritons Jānis Apeinis, un tad nu viņš arī pienācīgi realizēja savu vokālo un skatuvisko potenciālu. No muzikālā viedokļa vienlīdz stabili kā “Zemnieka goda” Alfio un “Pajaci” Tonio, no aktieriskā skatpunkta – precīzi īstenojot režisora ieceres divos pavisam atšķirīgos tēlos.
Cildinošos vārdos vēlreiz pieminot Georgu Onjani (un arī no konceptuālā un metateatrālā aspekta viņš bija pretstatāms Raimondam Bramanim), atkal novērtējot Ilonu Bageli, kura laika gaitā nonākusi līdz kolorītām raksturlomām, un, galu galā, piebilstot, ka savā līmenī uzstājās Irma Pavāre (Lolas lomā Maskanji viencēlienā), Dainis Kalnačs (Pepes lomā Leonkavallo viencēlienā), Kārlis Saržants un Andris Kipļuks, beigās jāatgādina, ka “Zemnieka gods” un “Pajaci” nav iedomājami bez galvenajām sieviešu lomām to traģiskajā risinājumā. Un te nu jāteic, ka realitāte atšķīrās no iepriekš iztēlotā – vai nu “Salomes” un “Jenūfas”, vai arī kādu vēl mistiskāku motīvu dēļ biju iedomājies, ka Innas Kločko balss būs dramatiskāka, bet Tatjanas Trenoginas balss – liriskāka, taču izrādījās gluži pretēji. Un arī tas nemaz nebija tik slikti, jo Tatjanas Trenoginas soprāna dramatiskais piesātinājums “Zemnieka goda” Santucas lomā pēc tam aicināja vēl jo uzmanīgāk ieklausīties Innas Kločko soprāna psiholoģiskajās niansēs “Pajaci” Nedas lomā. Un tas atkal visas izrādes idejā un aptvērumā veidoja vēlamo kontrastu un parādīja, ka abas vokālistes, tāpat kā solistu ansamblis kopumā, inscenējuma skatuviskajos rakursos jūtas brīvi un droši.
To nevarētu saukt par pārsteigumu arī tādēļ, ka “Zemnieka goda” un “Pajaci” ainās solistiem bija pavisam konkrēts atbalsts – Latvijas Nacionālās operas orķestris Mārtiņa Ozoliņa vadībā. Un diriģenta panāktie emocionālo kaislību atspoguļojumi krāšņā un plastiskā orķestra spēlē ar skanīgu stīgu grupu, trāpīgām pūšaminstrumentu replikām un prasmīgu sitaminstrumentu grupas līdzdalību nepārprotami liecināja, ka diriģents lieliski zina, kā interpretēt klasisko itāļu operas repertuāru, nezaudējot vēstījuma precizitāti un sasaisti ar solistiem, turpretī orķestra mākslinieki šo mūziku nešaubīgi saprot un izjūt. Tāpat arī ar Latvijas Nacionālās operas kori – tā muzikālās un skatuviskās spējas ir vispārzināmas, un arī šoreiz tas kļuva par neatņemamu un stabilu izrādes sastāvdaļu.
Kas Aika Karapetjana skatījumā būtu vienojošais divu daudzkārt iestudētu itāļu operas paraugu kopīgā uzvedumā? Pirmkārt, atsaucoties uz pašas mūzikas būtību un atskaņotāju devumu – tās ir nupat piesauktās emocionālās kaislības, kas redzamas uz operas skatuves – pirmā cēliena “Zemnieka gods” norisēs dramatiskie pārdzīvojumi neapturami un likumsakarīgi ved pretī traģiskam iznākumam, otrā cēliena “Pajaci” notikumos ar citiem sākuma atskaites punktiem un citām darbības personām atkārtojas tas pats. Iespējams, no turienes arī konceptuālais ietvars un konceptuālā loģika – pēc režisora ieceres, operas “Zemnieka gods” darbība risinās pēckara Itālijā, savukārt “Pajaci” darbība – kādus četrdesmit gadus vēlāk, kur provinces mājas, laukumus un baznīcu ir nomainījis veco ļaužu pansionāts, kurā ierodas ceļojošie aktieri. Cilvēcisko attiecību traģēdija tiek izdzīvota atkal, un rezultāts nemainās. Tas liek domāt par metafizisku nolemtību, un arī estētisko rakursu maiņa – no 40. gadu neoreālisma uz 80. gadu postmodernismu – šo priekšstatu tikai akcentē.
Taču ar labām idejām vēl nepietiek – vajadzīga arī to realizācija spilgtā vizuāli skatuviskā formā, un ar pilnībā jauno vai atjaunoto iestudējumu tieši tā arī noticis. Prieks bija skatīties, cik tēlainu, daudzveidīgu, smalkām niansēm un kultūratsaucēm bagātu un iekšēji viengabalainu pasauli “Zemnieka goda” inscenējumā bija radījuši režisora domubiedri – scenogrāfs un gaismu mākslinieks AJ Vaisbārds, kostīmu māksliniece Kristīne Pasternaka, videomākslinieks Artis Dzērve un horeogrāfe Liene Grava. Un tikpat augsti profesionālie principi saglabāti arī “Pajaci” iedzīvinājumā – tā ir pavisam cita pasaule ar brutālu estētiku, skarbiem vaibstiem un daudz jūtamāku groteskas un satīras klātbūtni, taču vizuālā simbolika, gleznieciskais vai grafiskais kolorīts un izteiksmes līdzekļu daudzdimensionalitāte joprojām saglabājas. Un abos gadījumos šīs īpašības kļuva par teicamu ietvaru Aika Karapetjana būvētajai tēlu sistēmai ar tajā paustajām izjūtu maiņām un afektiem. Turklāt režisors vienlaikus arī atgādina – šī nav realitāte, tas nav pat dramatiskais teātris ar saviem žanra noteikumiem, tā ir klasiskā opera ar vēl jo lielāku nosacītību un spēles elementiem. Taču tas vienalga pārliecina, tas vienalga rada emocionālu līdzpārdzīvojumu.
Kādēļ gan tā? Un te tieši tāpat atbildes meklējamas dažādos virzienos. Vispirms – te nu ir šī principiālā atšķirība starp muzikālajā un literārajā pirmavotā balstīto Karapetjana veikumu un tādiem profesionālo kvalitāšu un arī dramaturģiskās vērtības ziņā nevienādiem iestudējumiem kā “Nachtland” (Mariusa fon Maienburga luga Toma Treiņa režijā), “Nāve un meitene” (Ariela Dorfmana luga un Niklāva Kurpnieka debija kā režisoram) vai “Milzis” (Marka Rozenblata stāsts par rakstnieku, lidotāju, sabiedrisko darbinieku un antisemītu Roaldu Dālu Gata Šmita skatuves versijā). Tas, ka šīs trīs izrādes redzamas tieši Dailes teātrī, varbūt ir tikai sakritība, jo arī citur piedzīvots aptuveni tas pats – pirmā un otrā plāna varoņi runā, diskutē, ārdās, atkal diskutē, atkal ārdās, velk laukā visus pagātnes grēkus, prasa no otra bezierunu kapitulāciju, bet galu galā neviens nepiekāpjas ne par mata tiesu, un rezultāts ir izārdīta pasaule ar nebeidzamu savstarpējo zaudējumu summu.
Ar “Zemnieka godu” un “Pajaci” ir pavisam pretēji. Operas varoņus politiskās un sociālās dimensijas vai kādas īpašas psiholoģiskas kompleksitātes absolūti neinteresē – viņi dzīvo, mīl, ienīst, izjūt greizsirdību (un ar nožēlu jāteic – vairāk nekā pamatotu iemeslu dēļ), saskaras ar atraidījumu vai nodevību, atriebjas un mirst. Šie cilvēki nespēj pārkāpt sev pāri un attiecīgi nespēj arī pretoties liktenim, taču atšķirībā no vēlāko paaudžu bezcerīgās plosīšanās tās ir tīras, koncentrētas kaislības. Būtībā šāda dzīve vairāk piederīga viduslaiku sabiedrībai un tās priekšstatiem par mīlestību, godu, atbildību un pašcieņu, nekā modernajai realitātei – uz ko, starp citu, scenogrāfs “Zemnieka goda” uzvedumā arī kādā atmiņā paliekošā epizodē vienlīdz smalkjūtīgi un nepārprotami norādīja.
Savukārt režisors ar sev piemītošo ironijas devu par šo tēmu izteicies arī izrādes bukletā lasāmajā intervijā: “Ja skatītājam gribas kaut ko aktuālu, vienmēr ir iespējas skatīties jaunākās ziņas, tomēr neaizmirsīsim, ka šodien aktuālais jau nākamajā dienā šo kvalitāti visticamāk būs zaudējis.” Un patiesībā tā arī ir atbilde uz jautājumu – kādēļ atkal šis klasiskais diptihs un vecmodīgais itāļu verisms? Bet jūs taču paši kā galēji konservatīva publika to vēlējāties – tad nu arī skatieties un klausieties.
Un tajā pašā laikā nebūt nav tā, ka Aika Karapetjana iestudējums eksistētu vienīgi opernama sienās izolēti no politiskās realitātes. Pirmkārt, par to liecina solistu sastāvs – visiem labi zināms, kādā krīzē atrodas Georga Onjani dzimtā Gruzija un kas par to atbildīgs, turpretī Krievijas augstskolas absolvējušās Inna Kločko un Tatjana Trenogina Latvijā nonākušas un Latvijas Nacionālajā operā palikušas tādēļ, ka Ukrainā notiek karš un Krievijas agresija uz daudzām desmitgadēm degradējusi pašu krievu kultūrtelpu. Otrkārt, “Pajaci” interpretācijā uz skatuves redzamais pensionāru koris atbalso ne tikai senākā pagātnē tapušos Viestura Kairiša un Andreja Žagara inscenējumus klasiskajām operām, bet arī pašu centrālo ideju – pasaule, kurā dienas kārtību nosaka demencēti veči, ir lemta sabrukumam. Tas izriet no elementāras loģikas. Un izrādās, ka māksla arī Aika Karapetjana redzējumā kārtējo reizi ir gan politiski aktuāla, gan pravietiska.
Nav arī nekāda nejaušība apstāklī, ka “Zemnieka goda” un “Pajaci” iestudējums uztverams kā radoša veiksme. Te nu ir rezultāts Latvijas Nacionālās operas ilgtermiņa stratēģijai, kas devusi iespēju Aikam Karapetjanam šajā žanrā regulāri strādāt, un tas ir arī likumsakarīgs iznākums režisora sadarbībai ar uzticamiem un inscenējumu praksē labi pārbaudītiem līdzgaitniekiem. Kaut nu Latvijas opernams šai ziņā spertu vēl vienu soli tālāk un kādreiz piedāvātu režisoram un viņa mākslinieciskajai komandai iestudēt kaut ko ārpus klasiski romantiskā repertuāra – diapazonā no Bartoka līdz Glāsam, no Romualda Kalsona līdz Kristapam Pētersonam. It īpaši tādēļ, ka Latvijas Nacionālās operas muzikālais ansamblis patlaban ir visnotaļ slavējamā formā.
Rakstīt atsauksmi