Debesis apmākušās, lietus nav gaidāms
Recenzija par Nacionālā teātra izrādi “Arī gudrinieks pārskatās”.
Kamēr otram ļauj domāt, ka tiek spēlēts pēc viņa noteikumiem, iespējams iegūt šī cilvēka nosacītu draudzību, kā arī tapt apdāvinātam ar viņa privilēģijām.
Vai esat ievērojuši izrādes "Arī gudrinieks pārskatās" reklāmas plakātus pie Latvijas Nacionālā teātra? Vasaras vidū man tur nācās sabūt krietnu pusstundu, jo draugs, ar kuru biju sarunājusi tikšanos, kavēja. Tad arī pirmo reizi pievērsu uzmanību šīm fotogrāfijām, un tās mani burtiski apbūra. Visu garo gaidīšanas laiku vēroju kā bildes lēnām pārmainās no vienas uz otru, līdz plakātu rullis apstājās, un tās ar klusu dūkoņu tinās atpakaļ. Lietus motīvs mākslas darbos ar savu nomācošo un vienlaikus dvēseliski attīroši noskaņu mani vienmēr ir ļoti personīgi uzrunājis. Iespējams, tieši šo fotogrāfiju iedvesmota, uz izrādi septembra beigās devos ar lielām gaidām.
Lai gan jau iepriekš pieminētās fotogrāfijas lika domāt, ka klasiskā Aleksandra Ostrovska luga būs iestudēta laikmetīgā formā, tomēr visu izrādi pavadīja 19.gadsimta noskaņa. Dekoratīva scenogrāfija ar Sanktpēterburgas pilsētas ainavu, kura kā galvenā varoņa Glumova kvēlākais sapnis, bija arī nozīmīgākais izrādes motīvs. Tāpat kostīmi, kaut arī stilizētā manierē, tomēr radīja sajūtu par senāka gadsimta atskaņām. Visbeidzot arī aktieru spēles maniere pauda traģisku ekspresivitāti, ko dažiem izdevās attaisnot veiksmīgi, citiem – mazāk veiksmīgi.
Nevar noliegt izrādes režisora Mihaila Gruzdova uzsvērto faktu, ka šī luga ir ļoti laikmetīgs materiāls. Satīriskais stāsts par nabadzīgo, bet ambiciozo Jegoru Dmitriču Glumovu, kurš, manipulējot ar cilvēku augstprātību un paštīksmināšanos, cīnās par savu vietu augstākajās aprindās, patiesi velk zināmas paralēles ar mūsdienu sabiedrību. Man pat negribētos uzsvērt izrādes kontekstā daudzkārt pieminēto sabiedrisko attiecību mākslas nozīmi, kaut arī Glumovs nenoliedzami iemieso šīs nozares speciālista iezīmes. Domāju, to var noreducēt uz pavisam vienkāršiem labuma izsišanas principiem - tik ilgi, kamēr otram ļauj domāt, ka tiek spēlēts pēc viņa noteikumiem, iespējams iegūt šī cilvēka nosacītu draudzību, kā arī tapt apdāvinātam ar viņa privilēģijām. Protams, lai apstrādātu veselu kompāniju savstarpēji saistītu cilvēku, ir nepieciešamas zināmas iemaņas, un tādas ir gan Ostrovska Glumovam, gan lielai daļai mūsdienu glumoviem. Jautājums vien par to, vai šādas iemaņas ir arī Gruzdova Glumovam, kuru atveidoja Artuss Kaimiņš?
Izrādes pirmā cēliena laikā manā pierē diezgan bieži iegūla neizpratnes krunka. Neradu attaisnojumu, kādēļ Artusa Kaimiņa spēles maniere brīžiem pārauga teju vai histērijā un kāpēc citiem varoņiem tam būtu jānotic. Īpaši mulsinoša šķita gluži vai no stāsta par Fīlstrītas dēmonisko bārdzini Svīniju Todu inspirētā epizode, kurā Artusa Kaimiņa iemiesotais Glumovs veic piezīmes savā dienasgrāmatā. Vārtīšanās pa zemi, kuru nomainīja pēkšņa pielekšana kājās, raidot ļaunus smieklus debesīm, radīja jautājumu, kāpēc gan Glumovam ar tik ļoti izteiktām neirozes problēmām neparādās slepkavnieciskas tieksmes brīdī, kad notikumu attīstībā viss iecerētais pēkšņi sabrūk?
Pārāk vulgāra šķita arī pirmā cēliena mīlas aina, kurā Artusa Kaimiņa Glumovs un Ditas Lūriņas Kleopatra ļaujas parodijai par erotiku pie Ziemas pils vārtiem. Turklāt, kā papildus farsa elements, šo ainu pavadīja skaļi smiekli skatītāju rindās. Pastāv iespēja, ka es neesmu sapratusi kādu smalku niansi, tomēr kopējā atmosfēra šīs ainas laikā man radīja vēlmi dziļi iegrimt krēslā.
Pieminot Ditu Lūriņu, ļoti interesants šķita režisora motīvs, Kleopatras lomai izvēloties tieši šo aktrisi. Varētu domāt, ka režisora iecere bija parādīt Kleopatru kā no jauna uzziedējušu, jaunas mīlestības piepildītu sievieti, tomēr jauneklīgais izskats un meitenīgā koķetērija dažviet disharmonēja ar tēla racionālo raksturu un dzīves pieredzi. Aktrises tēlojumā būtu gribējies redzēt atsauces uz Kleopatras patieso vecumu, citādi lugu nezinošs skatītājs tikpat labi varētu pārprast, ka Kleopatra patiesi ir ļoti jauna sieviete, kas precējusies ar vecu, bagātu kungu. Lai gan, secinot pēc Gruzdova izteikumiem publiskajā telpā, režisors, visticamāk, sagaida, ka skatītājs ir izglītots un šo darbu zina ļoti labi. Tas pats attiecas arī uz Žadova pieminēšanu izrādē, kas ir varonis citā Ostrovska lugā un Nacionālā teātra iestudējumā „Ienesīga vieta”. Jautājums, vai šāda attieksme nav nepamatota uzpūtība, ir diskutabls.
Vienlaicīgi jāievēro, ka konceptuāli līdzīga režisora izvēle netraucēja pie ļoti baudāmā Ingas Misānes atveidotā Turusinas tēla. Ingai Misānei, manuprāt, visprecīzāk spēja nodalīt savu tēlojumu no varoņa teātra spēles. Visi stāsta varoņi būtībā ir groteski tēli, kas izrādes laikā gandrīz ne uz mirkli nenovelk savas sabiedrības teātra maskas. Tomēr man personīgi daudzviet nācās zīlēt starp dažu Nacionālā teātra aktieru spēles meistarību un tēlu aktierspēli.
Interesanti, ka saspēlē ar Ingu Misāni atplauka arī citi varoņi. Piemēram, Ģirta Jakovļeva varonis Krutickis savas spilgtākās tēla īpašības atklāja tieši ainās ar Ingu Misāni. To pašu gribētu minēt arī Ulda Anžes atveidotā Goroduļina sakarā. Šeit nevaru nepieminēt radoši atrisināto ainu, kurā Goroduļins norāda Turusinai par garīgo slimību ārstēšanu pēc tam, kad tā sarunas laikā atgaiņā neredzamus tēlus. Vienīgi gan radās jautājums, vai patiešām tabakas lietošana ilgtermiņā izraisa halucinācijas, vai arī patiesībā šņaukts tiek kas cits?
Izrādes otrā plānā palika daži stāsta virzību ietekmējoši varoņi. Piemēram, Ivara Kļavinska attēlotais varonis Kurčajevs un Sanitas Pušpures Mašenka, kuriem, manuprāt, būtu bijis jāpiešķir lielāka nozīme izrādes kompozīcijā. Nezinu, vai tā bija režisora iecere, bet šie varoņi drīzāk atgādināja attālus radus no laukiem, nevis dižciltīgu ģimeņu atvases. Tāpat nenozīmīgi mazs šķita Mārtiņa Egliena varonis Golutvins, tomēr patīkams bija aktiera komiski izkoptais tēla demonstrējums. Ļoti aizraujoši bija vērot izrādes fonā darbojošos kalpus, kurus atveidoja Toms Liepājnieks un Kaspars Dumburs. Kaut arī notikumu attīstībā tie neieņēma lielu nozīmi, tomēr tie paspilgtināja citu tēlu īpašības.
Esmu daudzkārt novērojusi parādību, ka izrādē veiksmīgāks izrādās otrais cēliens. Tāda bija arī šīs izrādes otra daļa, kurā varēja vērot pavisam citu Glumovu. Īpaši jāizceļ izrādes baudāmākā aina, kas, diemžēl, bija pati pēdējā. Ne tikai izcilā "Mēnesnīcas sonātes" glāžu spēle, bet arī aktieru savstarpējā saspēle. Atmaskotais Glumovs un smalkās sabiedrības snobi, kaut arī tādos pašos statusos kā pirms satikšanās, tomēr ir nonākuši mainītās vietās. Tas ļoti veiksmīgi atrisināts arī scenogrāfiskā metaforā - izrādes sākumā Artusa Kaimiņa Glumovs sēž orķestra bedrē, bet noslēgumā viņš ir pacēlies pāri uzpūtīgo augstprāšu kompānijai un būtībā no jauna tos aptin ap pirkstu.
Lai gan izrāde pēc savas formas bija estētiski piesātināta, saturiski tajā nedaudz vīlos. Kaut caur atslēgas caurumu, kaut nelielās starpspēļu niansēs gribējās redzēt vairāk tīra cilvēciskuma šajās izturētajās varoņu lomu spēlēs, lai saprastu, kā šis varonis iekšēji sadzīvo ar savu sabiedrības lomu un kāda ir viņa patiesā identitāte. Dažviet iekšējo sadursmi varēja vērot Artusa Kaimiņa tēlojumā, kad Glumovs, izmisuma mākts, krīt Daigas Gaismiņas atveidotās mātes apskāvienos. Tomēr vienlaicīgi nebija skaidrs, kas īsti plosa Glumovu – neīstenotās cerības, kauns no sevis vai citiem, trauksmainas bailes par nākotni vai vēl kas cits.
Lietus no apmākušajām debesīm, pār kurām visu izrādes laiku vēlās mākoņu vāli, tā arī nenolija, un maskās izkrāsotās varoņu sejas netika nomazgātas.
*LU HZF Teātra zinātnes MSP 1.kursa studente
Rakstīt atsauksmi