Fanātiskā sapņa spēks

Kopš amerikāņu dziedātājas Florenses Fosteres Dženkinsas aiziešanas viņsaulē ir pagājuši jau apmēram septiņdesmit gadi, no kuriem sešdesmit gadus viņas vārds bijis pilnībā iegrimis aizmirstībā, bet, raug, mūsu 21. gadsimts pasācis enerģiski augšāmcelt atmiņas par šo „operas dīvu”, uz teātru skatuvēm projicēdams „visu laiku un tautu visdraņķīgākās dziedātājas un starp visām sliktajām dziedātājām visizcilākās aktrises” tēlu. Kopš 2000. gada par viņu uzrakstītas vismaz piecas lugas, kas ar vienlīdz spožiem panākumiem tikušas uzvestas dažādos pasaules teātros. Domāju, ka lugu autoru spējas te nebūt nav bijušas noteicošās, jo kolorītā un, varētu pat teikt, neordinārā Florenses Dženkinsas personība – tas jau pats par sevi ir spēles materiāls vai, tā sakot, pašspēlējošs materiāls. Turklāt tie ir svētki aktrisei, īsta benefices loma.

Par Florensi Dženkinsu ir palicis visai maz dokumentālu liecību: dažas piezīmes un rakstiņi par viņas koncertiem un regulārajām ballēm Ņujorkā, arī informācija par viņas uzstāšanos 1944. gadā izdaudzinātajā Kārnegī zālē. Par galveno mūsu iedvesmas avotu laikam visvairāk kalpojuši Dženkinsas slaveno āriju dziedājumi, ko viņa ierakstījusi platēs savas karjeras pēdējā posmā, kad pašai jau bija pāri 60. Kaisle uz dziedāšanu bez jebkādām spējām šai virzienā izgaismojusi visu viņas dzīvi gluži kā nedziestoša lāpa, ko viņa triumfāli nesusi, – paškritikas trūkums, ekscentriskums un stila eksaltācija, rakstura aizgrābtība un nenoliedzami iedvesmojošais valdzinājums pārvērta viņu Ņujorkas 30. – 40. gadu mīlulē. Lai gan kritiķi Dženkinsas dziedāšanu salīdzināja ar „dziedoša kastroļa” skaņām, ar „cūkas kviekšanu” vai „marta kaķu ņaudēšanu” un dēvēja „par grīļojošos un izļodzījušos gammu dziedātāju”, bet klausītāji viņas koncertos gluži vai mira no smiekliem, tomēr tai pašā laikā par viņu sajūsminājās un viņu dievināja, viņas koncertos bija grūti iekļūt. Pastāv arī pieņēmums, ka viņas uzticamais klavierpavadītājs Kosms Makmūns 70. gados, proti, savas dzīves nogalē, sīki izstāstījis par viņu abu sadarbību, kas ilga divpadsmit gadus līdz pat dziedātājas mūža pēdējām dienām, un arī tas noderējis kā svarīga informācija, lai radītu viņas tēlu teātrim.

Lugām par Dženkinsu ir visdažādākie nosaukumi: „Koloratūra”, ”Casta diva”, „Suvenīrs”... Tās ir ar lielu personāžu vai tikai duetu. Varoni spēlē vai nu īsta operdziedātāja, kurai, riskējot ar pašas balsi, nākas apgūt falšu dziedāšanu, vai dramatiska aktrise, tā sakot, bez balss, un abējādi tas ir sarežģīti un savā ziņā rezultatīvi. Piemēram, izrādē „Koloratūra”, kas tapusi pēc angļa Stefana Temperlija lugas, Florenses Dženkinsas dzīves stāstu ar humoru un sirsnīgu iejūtību pavēsta klavierspēlētājs Kosms Makmūns, un tikai caur viņa atmiņām atdzīvojas viņa „mūzas” pārsteidzošais, aizkustinošais un ļoti smieklīgais tēls. Pirms dažiem gadiem izrādi rādīja Avinjonas festivālā, un to vēl joprojām var redzēt uz skatuves Parīzē. Esmu redzējusi šo izrādi, kā arī 2005. gadā Pītera Kviltera uzrakstītās lugas „Žilbinoši” iestudējumu, kas uzreiz aizrāva skatītājus Londonā un tika tur izrādīts sešus mēnešus bez pārtraukuma. Pēc tam luga aizceļoja uz daudzām Amerikas skatuvēm, bet 2006. gadā Anglijā tā tika nominēta Lorensa Olivjē balvai „Labākā jaunā komēdija” (luga tulkota 12 valodās, iestudēta gandrīz 20 pasaules valstīs, un to noskatījušies apmēram divi miljoni skatītāju).

Tādēļ jo sevišķi interesanti bija noskatīties lugas „Žilbinoši” uzvedumu Latvijas Nacionālajā teātrī. Ne visai sapratu, kāpēc izrādes žanrs ticis nodēvēts par traģikomēdiju. Starp citu, tieši šādi to ir nosaukusi Romāna Viktjuka komanda (luga ar nosaukumu „Izcilā” (Несравненная) 2013. gada rudenī tika iestudēta kā veltījums pašam režisoram...). Taču Rīgas iestudējuma režisors Valdis Lūriņš nav izrādījis kādu īpašu reveransu šādam žanra apzīmējumam, viņš ir iestudējis tieši to, ko uzrakstījis Pīters Kvilters, proti, „jauno komēdiju”. Kā jau minēju, tas ir pašspēlējošs materiāls, būtībā – bezkonflikta, un tajā personāža raksturs pilnībā nosaka visu, tomēr nepiespiežot pārējos dalībniekus pret savu gribu iesaistīties komiskās situācijās. Neiedziļināšos teorijā, teikšu vienīgi, ka mūsdienās Rietumos šāda tipa komēdijas ir visai populāras, sevišķi Francijā un tajās ar prieku spēlē slaveni dramatiskie aktieri, liekot skatītājiem divas stundas locīties kolektīvās smieklu brāzmās. Rīgas izrādē es arī daudz smējos.

Sentklērs – Ģirts Jakovļevs, Florense Fostere Dženkinsa – Dace Bonāte // Foto – Gunārs Janaitis

Šķiet, ka režisors Valdis Lūriņš kopā ar aktieru ansambli no sirds uzjautrinājušies jau tad, kad mēģinājuši šo lugu. Aktieri itin kā izjoko savus varoņus. Jokojas viegli un ar azartu, ar simpātijām un ar mīlestību pret viņiem, neieslīgstot viņu psiholoģiskā noskaņojuma smalkumos. Aktieri spēlē pat ar tādu kā šķietamu vieglas kariķēšanas piedevu, kas piešķir papildu garšu visam notiekošajam. Piemēram, komiskā aina ar suņuka bērēm ir atradums gandrīz vai vodeviļas garā, taču noturas labas gaumes robežās. Vispār izrādei kopumā piemīt laba gaume, tā nav vulgāra, uz ko viegli varētu provocēt komēdijas galvenās varones ekscentriskums. Šis gaumīgums izpaužas arī scenogrāfijā (Sintija Jēkabsone), tās balti-pelēki-melnajos toņos. Ar apsegiem pārklātās mēbeles, spoguļi, daudzie grozi ar ziediem... taču jāatzīst, ka šāda risinājuma stils nav gluži oriģināls un tā vien šķiet kaut kur jau redzēts.

Florenses Dženkinsas lomai ir vajadzīga plaša diapazona aktrise, ar vienkāršu komismu te nevar izlīdzēties. Kā parādīt šo „svēto uguni”, kas deg viņā, bez banalitātes, izaicinājuma vai sarkasma? Aktrisei Dacei Bonātei tas izdodas. Viņa spēlē sevī pārliecinātu, nopietnu un bezbailīgu personību, itin kā spītējot varones sapņu paradoksam: kļūt par slavenu dziedātāju, lai gan viņai nemaz nav balss, dzirdes, ritma izjūtas, pareizas elpošanas... Lai cik komiskas būtu situācijas, lai cik ekstravagants izskats un uzvedība, lai cik demonstratīvi izteiksmes līdzekļi, tēlotāja izstaro labestīgu, pozitīvu enerģiju, kas savaldzina ne tikai viņai apkārt esošos, bet arī mūs, skatītājus. Salīdzinot ar dažām citām Florensēm Dženkinsām, ko man izdevies redzēt, Daces Bonātes varone ir vispārliecinātākā, pati tiešākā un sparīgākā, viņas Florensē nav ne šaubu ēnas par to, ka viņas talanta spēks ir nepārspējams. Viņa nekoķetē, netiecas atdarināt slavenu dziedātāju manieres, viņa nav otrreizēja. Bonātes Florense dzied tā, kā jūt, un šajā ziņā ir īsta. Dramaturgs Pīters Kvilters ir teicis: „Man Florensē Dženkinsā patīk viņas pozitīvais pasaules redzējums. Mēs visi esam tik ļoti nodarbināti ar to, ko par mums domā citi, toties viņai tas absolūti nerūp. Viņa mīlēja dziedāt un dziedāja tik bieži, cik spēja.” Te arī meklējams varones vēsturiskais fināla kredo: „Cilvēki var runāt, ka es neprotu dziedāt, bet neviens neuzdrošināsies teikt, ka es nedziedāju!” Tieši šī drosme ļoti spēcīgi jūtama Daces Bonātes atveidotajā varonē.

Šīs lugas uzvedumos pianistam Kosmam Makmūnam, šķiet, parasti tiek atvēlēta daudz pieticīgāka loma, bet Rīgas teātra izrādē aktieris Uldis Siliņš ir kļuvis par absolūti līdztiesīgu Daces Bonātes partneri. Pārsteidz jaunā aktiera spēju daudzējādība: no lieliskas klavierspēles līdz gandrīz virtuozai, plastiski izteiksmīgai dejai. Tik daudzpusīgu Kosmu Makmūnu man vēl nebija nācies redzēt. Jauns, pievilcīgs, apdomīgs un reizē aizkustinošs savās šaubās, turklāt gandrīz vai fiziski cieš no kundzes katras nepareizās nots, viņš savā veidā ir Florenses Dženkinsas gan upuris, gan favorīts. Izrādes pirmais cēliens U. Siliņam ir izdevīgāks, jo šeit viņš var dāsni izmantot visu savu nianšu paleti, to vainagojot ar spoži izdejotu sarežģītu, gandrīz akrobātisku līksmes deju, ko interesanti iestudējis horeogrāfs Alberts Kivlenieks.

Sentklērs, ko spēlē Ģirts Jakovļevs, ir dramaturga pa pusei sacerēts un vienlaikus pa pusei reāls tēls, tāds „sintētisks” personāžs: ne pārāk veiksmīgs aktieris, Florenses sens draugs, patiešām daudzus gadus ir bijis viņas radošais sabiedrotais un spēcīgs organizatoriskais palīgs. Izrādē Sentklērs ir vecišķs, pievilcīgs brunču mednieks, kas priecājas par dzīvi un sabiedrību, kurā viņam ir tas gods būt par savējo. Viņš ir patiešām neliekuļots šīs „operas dīvas” pielūdzējs, kas mīl gan šo savu pielūgsmi, gan Florenses dāvātos mūžīgos svētkus. Tiesa, loma tiek nospēlēta mazliet monotoni, zīmējot ar uzreiz izvēlētajām krāsām, taču apburošam cilvēkam ir pienākums apburt.

Sentklērs – Ģirts Jakovļevs, Marija – Indra Burkovska // Foto – Gunārs Janaitis

Ja visi iepriekš minētie izrādes varoņi vairāk vai mazāk ir aizgūti no Florenses Dženkinsas biogrāfijas, tad kalpotāja Marija ir pilnībā dramaturga sacerēta, ar ko Pīters Kvilters ir gribējis vienīgi apliecināt savu mīlestību pret spāņu/meksikāņu kolorītu. Daudzus gadus dzīvojot Kanāriju salās, kur, kā pats izteicies, vislabāk sokoties ar rakstīšanu, viņš iejūsmojies par šo temperamentu bez pustoņiem, kurā allaž virmo kaisle un viss balansē uz dzīvības un nāves šķautnes. Tieši to arī spēlē, akcentēju – spēlē, Indra Burkovska, radot savu varoni tīši raupjiem triepieniem: stūraina plastika, septiņjūdžu soļi, skaļa murkšķēšana savā valodā... Viņā viss ir demonstratīvs. Domāju, ka režisors ir apzināti izrāvis šo varoni no izrādes kopējās stilistikas, lai ar asu un spilgtu kontrastu nošķirtu „operas dīvu” un viņas pastāvīgo viesu salonvidi.

Laba ir arī aktrise Ilze Rudolfa draudzenes un padomdevējas Dorotejas lomā. Viņa rada tādu kā aristokrātijas šaržu: tipinoši solīši, mūždien apbrīnas pilns skatiens, mīlīgs tonis un sunītis somiņā. Nu gluži kā Gogoļa „it visā patīkamā dāma”. Taču arī te nav mājiena uz nosodījumu, ir tikai autoru šķelmīgs smaids un labvēlība.

Stilā un jēgā krasi atšķirīga ir kritiķes Verinderas Gerdas (Gunta Virkava) loma. Tas ir vienīgais izrādes pretspēks, kas nepieciešams kontrastam un vēsturiskajai patiesībai, bet jau ar savu pirmo parādīšanos uz skatuves ir nolemts sakāvei. Tāda kā nosacīta funkcija mundierī. Nejūtīga un stīva. Tēls nav smieklīgs, kaut gan mazliet ir mēģināts iet šajā virzienā, taču palicis bezspēcīgs un kaitinošs. Domājams, tā nav aktrisei pārāk pateicīga loma, jo pretēji veselajam saprātam visas skatītāju simpātijas paliek Florenses Dženkinsas un viņas kompānijas pusē.

No Nacionālā teātra izrādes "Žilbinoši" // Foto – Gunārs Janaitis

Kāpēc? Tādēļ ka aktrise Dace Bonāte ir pārliecinājusi, ka fanātiskā sapņa tēls – par spīti visam un visiem – spēj patiesi pievilkt. Divas stundas mēs smējāmies, bet pēdējā ainā, kad pēc triumfālā koncerta Kārnegī zālē vecā un laimīgā Florense Dženkinsa, mājot ar eņģeļa spārniem, aiziet tālumā nomirt, smiekli pagaist zāles līdzjūtīgajā klusumā.

P.S. Balstoties uz savu diezgan lielo skatītājas pieredzi kā Krievijā, tā Rietumeiropā, beigās vēl gribētu uzteikt Latvijas dramatisko aktieru lielisko profesionālo līmeni. Tostarp arī viņu vokālo sagatavotību, par ko esmu pārliecinājusies izrādēs Dailē, Nacionālajā teātrī, Daugavpilī un Liepājā, kur, protams, jo sevišķi pārsteidza triumfālā „Piafa”. 

* Raksta autore – beļģu teātra kritiķe un zinātniece